Pilsētā

Bibliotēku nedēļas noslēgumā 27. aprīlī Jelgavas pilsētas bibliotēkā notika pirmā saruna no pasākumu cikla «Sienas, kas runā». Jomas speciālisti atklāja Krišjāņa Barona zāles tapšanas, pastāvēšanas un atjaunošanas stāstu, sprieda par 20. gadsimta 80. gadiem un Latvijas cilvēku brīvības alkām padomju ideoloģijas laikā, kā arī vērtēja mākslas un politikas attiecības agrāk un šodien.

Diskusiju «Padomju stils pret padomju stilu. Uzdrīkstēšanās
mākslas valodā» ievadīja komunikācijas zinātnes
doktora Mārtiņa Kaprāna jautājums par to, kas un kāds 20.
gadsimta 80. gadu kontekstā ir padomju mākslas stils un kā uz
padomju ideoloģijas fona tapa un plašāku auditoriju sasniedza darbi
ar latviskiem motīviem. Jau pasākuma ieskaņā tika simboliski
pieminēta tā norises vieta – Krišjāņa Barona zāle Jelgavas pilsētas
bibliotēkā. Kā zināms, tās interjers izveidots 1986. gadā, un
sienu gleznojumu autors ir mākslinieks Andrejs Zvejnieks. Padomju
laikā mākslinieka radītie darbi bija ļoti latviski un progresīvi –
sienu gleznojumi simboliski stāsta par 80. gadu dzīvi padomju
ideju cenzūras norieta laikā, kad zāles tautiskais risinājums
bija uztverams kā pretmets vadošajai ideoloģijai.

Daloties pārdomās, mākslas zinātnieks Māris Brancis uzsvēra, ka
80. gados īsta padomju stila vairs nebija – sociālistiskais
reālisms, kas attīstījās Padomju Savienībā un kļuva par dominējošo
mākslas stilu ar mērķi vairot sociālisma idejas, palika atvērtāks
un bija raksturīgs drīzāk tikai pasūtījuma darbiem. «Piemēram,
pienāca kara veterānu izstāde, vajadzēja gleznot darbus par
sociālisma uzvaras tēmām un tamlīdzīgi,» min M.Brancis, skaidrojot,
ka, pateicoties pasūtījuma darbiem, mākslinieki sev pelnīja iztiku.
«Arī ilustratīvi šodien atšķirt un pateikt, kas ir 80. gadu padomju
māksla, varētu drīzāk pēc nosaukuma, ne satura,» stāsta M.Brancis.
«Padomju laika latviešiem, tādiem īstiem, vienmēr bijusi dubulta
domāšana. Mātes, tēvi, brāļi stājās partijā un darīja to, kas
jādara, bet iekšā bija kaut kas cits. Tāds kā iekodēts latviskums,
kas māksliniekiem, kuri nevar būt negodīgi pret sevi, nāca ārā viņu
darbos,» teic mākslas zinātnieks. Kā piemēru viņš min arī
A.Zvejnieka darbus Krišjāņa Barona zālē.

Vēsturnieks Andris Tomašūns papildina, ka Padomju Savienībā
latviskums izpaudās ne vien mākslā, bet arī mūzikā. «Cilvēki
meklēja veidus, kā radīt un sajust kopības sajūtu,» tā vēsturnieks,
kā piemēru minot gadījumu 1985. gada Dziesmu svētkos, kad īsi pirms
pasākuma norises no programmas tika izsvītrota Jāzepa Vītola
«Gaismas pils», bet ceremonijas laikā pēc kultūras
ministra Vladimira Kaupuža atvadvārdiem kopkoris izsauca
klātesošo diriģentu Haraldu Medni no skatītāju rindām un lūdza
nodiriģēt «Gaismas pili».

Komentējot padomju cenzūras jautājumu un mēģinājumus paust savu
nostāju, Tautas frontes muzeja pētnieks Dainis Īvāns uzsver,
ka klusais protests notika, pateicoties folklorai. Piemēram,
cenzūras norieta laikā Krišjāņa Barona zāles gleznojumos var redzēt
Ausekļa zīmi, kas tajā laikā pastāvošajai varai acīmredzot nešķita
par tautai nozīmīgu simbolu. Savukārt vēl 1959. gadā, kad
sākās pirmie Pļaviņu hidroelektrostacijas celtniecības
sagatavošanas darbi piemiņas vietā, mākslinieki protestējot aktīvi
gleznoja Staburagu. A.Tomašūns papildina, ka papildu folklorai
vērtīgas bija arī tautu vienojošas talkas un tūrisma pulciņi.

Oslo Vīgelanda muzeja mākslas teorētiķe Līga
Legzdiņa-Olsena uzsver, ka izpratne par lietām, tostarp arī mākslu,
jau no bērnības veidojas caur ģimeni un ieaudzinātām vērtībām.
«Mākslai vienmēr bijušas attiecības ar politiku un sabiedrību – bez
šaubām. Bet liela nozīme ir tam, ka mēs to tulkojam, balstoties uz
savām zināšanām un pieredzi,» viņa rezumē, uzsverot, ka arī dažādās
valstīs un pat vienas valsts pilsētās var atšķirīgi uztvert un
tulkot redzēto.

Foto: Ivars Veiliņš/«Jelgavas Vēstnesis»