17 °C, 2.8 m/s, 71.3 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāDoktorants: «Bez doktora grāda un daudziem amatiem durvis ir slēgtas»
Doktorants: «Bez doktora grāda un daudziem amatiem durvis ir slēgtas»
11/06/2011

Dažādās doktorantūras programmās LLU studē vairāk nekā 200 topošo zinātnieku, katru gadu doktorantūrā iestājas ap 50 cilvēku. Kā atzīst LLU Doktorantūras daļas vadītāja Ausma Markevica, pēdējos gados interese par doktora grāda iegūšanu palielinās – to veicina vēlme nostiprināt un veidot savu karjeru, būtisks stimuls ir arī iespēja iegūt stipendiju studijām doktorantūrā. «Līdz aprīlim stipendiju apmērs bija pat līdz 800 latiem studijām 3. un 4. kursā, savukārt 1. un 2. kursā – 600 lati mēnesī. Jāatzīst, ka šobrīd gan stipendijas apjoms ir nedaudz samazināts – 3. un 4. kursā tas ir 500 lati, bet 1. un 2. kursā – 350 lati mēnesī, taču tas tik un tā ir būtiski doktorantiem, kuri nopietni vēlas pievērsties studijām,» uzsver A.Markevica.

Dažādās doktorantūras programmās LLU studē vairāk nekā
200 topošo zinātnieku, katru gadu doktorantūrā iestājas ap 50
cilvēku. Kā atzīst LLU Doktorantūras daļas vadītāja Ausma
Markevica, pēdējos gados interese par doktora grāda iegūšanu
palielinās – to veicina vēlme nostiprināt un veidot savu karjeru,
būtisks stimuls ir arī iespēja iegūt stipendiju studijām
doktorantūrā. «Līdz aprīlim stipendiju apmērs bija pat līdz 800
latiem studijām 3. un 4. kursā, savukārt 1. un 2. kursā – 600 lati
mēnesī. Jāatzīst, ka šobrīd gan stipendijas apjoms ir nedaudz
samazināts – 3. un 4. kursā tas ir 500 lati, bet 1. un 2. kursā –
350 lati mēnesī, taču tas tik un tā ir būtiski doktorantiem, kuri
nopietni vēlas pievērsties studijām,» uzsver
A.Markevica.   

No vienas puses, valstī tiek runāts par akadēmiskā personāla
novecošanos, bet, no otras, – A.Markevica nepiekrīt, ka jauno
doktoru skaits Latvijā nebūtu pietiekams. «Jā, varbūt tās ir
atsevišķas zinātnes, kurās doktoranti izvēlas studēt retāk, tāpēc
arī tajās ir nepietiekams jauno zinātnieku skaits, piemēram, vides
inženieru, hidroinženieru zinātnēs, taču kopumā mēs nevaram
sūdzēties par jauno zinātnieku trūkumu,» tā A.Markevica.

LLU doktorantu vidū vispieprasītākās studiju programmas ir
ainavu arhitektūra, veterinārmedicīna, meža zinātnes, agrārā
reģionālā reforma, pārtikas tehnoloģijas.  

Jāatzīst, ka 70 procenti no doktorantiem ir akadēmiskais
personāls – dažādu augstskolu, institūtu mācībspēki. Savukārt 30
procenti, kas nāk studēt doktorantūrā, pārstāv privātās struktūras.
«Protams, pēc studijām primāri doktors var pretendēt uz docenta vai
asociētā profesora vietu kādā izglītības iestādē, taču tikpat labi
viņa zinātniskais grāds noder, pilnveidojot sevi biznesa vidē,»
spriež A.Markevica. Ja arī šā brīža ekonomikas apstākļos bieži
dzirdami piemēri, ka cilvēks ar augstāko izglītību ir bezdarbnieks
vai labāk izglītotie izvēlas savu karjeru veidot ārpus Latvijas,
A.Markevica atzīst, ka vismaz uz LLU doktorantiem tas neattiecas.
«Nezinu doktorus, kuri nespētu atrast savu vietu darba tirgū, – tas
ir cilvēks, kura izglītība un sevis pilnveidošana jau ir citā
līmenī, tāpēc konkurēt viņam ir būtiski vieglāk. Arī ārpus valsts
doktori izbrauc ļoti reti – tie ir tikai atsevišķi gadījumi, tāpēc
var teikt, ka arī tad, ja cilvēks pēc doktorantūras beigšanas sevi
nesaista ar akadēmisko darbu, Latvija no tā nezaudē – mēs iegūstam
izglītotus cilvēkus, kuri pierādījuši, ka ir gatavi ieguldīt savā
izaugsmē, jo doktora studijas būtiski atšķiras no bakalaura vai
maģistra studijām – tas ir cits līmenis,» tā A.Markevica.

«Jelgavas Vēstnesis» šoreiz apkopo jauno zinātnieku
viedokļus.

 «Bez doktora grāda uz daudziem amatiem durvis ir
slēgtas»

 
Ilmārs Dūrītis, LLU Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns,
šogad aizstāvējis doktora grādu:

«Tajā brīdī, kad nācu studēt uz Veterinārmedicīnas fakultāti,
zināju, ka mani interesē dzīvnieku zinātnes – tobrīd vēl nesaistīju
sevi ar akadēmisko darbu, taču pēc augstskolas beigšanas 2000. gadā
mani uzaicināja strādāt fakultātē, un es sapratu, ka tikpat ļoti
mani vilina arī pedagoģija. Un tad jau tas ir likumsakarīgi – ja
gribi strādāt augstskolā, tad zinātniskais grāds ir vienkārši
nepieciešams, pretējā gadījumā uz daudziem amatiem durvis ir
slēgtas – tu nevari būt ne profesors, ne docents, ne dekāns, ne
institūta vadītājs, ne vadīt zinātniskos procesus, ja tev nav
doktora grāda. Tāpēc esmu pārliecināts, ka doktora grāds – tas ir
prestiži. Tā ir profesionālā interese, kas mudina, jo tikai tā tu
vari paveikt ko vairāk. Protams, es nedomāju, ka tūlīt pēc grāda
iegūšanas varētu kļūt par fakultātes dekānu, taču, ja ir mērķi un
darbs, kas interesē, tad iespējas būs vienmēr. Taču tajā pašā laikā
es visu šo periodu paralēli esmu strādājis arī praktiski – mazo
dzīvnieku kardioloģijā, un tieši tas ļauj sabalansēt abas man tuvās
jomas – veterinārmedicīnu un pedagoģiju. Es piekrītu apgalvojumam,
ka ne jau samaksa cilvēku notur augstskolā – tā ir profesionāla
zinātniska interese. Man personīgi to gandarījumu un kaifu sniedz
sajūta, ka arī es esmu pielicis roku, lai kāds jauns cilvēks kļūtu
zinošāks, tā iespēja salīdzināt, kāds students atnāk uz fakultāti
1. kursā un kāds viņš ir 6. kursā, un tieši šo darbu ar cilvēkiem
es mīlu. No vienas puses, protams, ja mēs salīdzinām pedagoģiju un
veterinārmedicīnu, tad jauns cilvēks, kuram svarīgs materiālais
stāvoklis, kā pirmo izvēlēsies veterinārmedicīnu, taču, no otras
puses, arī zinātne paver ļoti plašas iespējas. Tās tikai jāmāk
izmantot: starptautiskā pieredze, starptautiskie projekti, dažādi
fondi – tas viss ir neatsverams pluss zinātniekam.»

VID un pārtikas zinātnes tikai šķiet nesaistītas jomas

Alla Miķelsone, aizstāvēs doktora grādu pārtikas
zinātnēs:

«Iespējams, ka sākumā tās šķiet pilnīgi nesaistītas lietas – darbs
Valsts ieņēmumu dienestā (VID) un pārtikas zinātnes, taču tā nav
nejaušība, ka es kā VID vecākā muitas eksperte izvēlējos
doktorantūrā studēt pārtikas zinātnes. Patiesībā tas ir cieši
saistīts ar manu darbu – VID es nodarbojos ar pārtikas preču
klasifikāciju un tagad, izstrādājot zinātnisko darbu, pamatīgi
padziļinu savas zināšanas šajā jomā.

Protams, mūsu valstī var diskutēt par to, cik prestiži ir iegūt
doktora grādu, vai darba devējs to novērtē. Es teiktu: cik darba
devēju, tik viedokļu, bet vairumā gadījumu tomēr darba devējs
apzinās, ko nozīmē izglītots cilvēks. Izņēmumi ir vien tie
uzņēmumi, kuros vadītājs nevēlas, lai darbinieks būtu zinošāks par
viņu. Taču mani tas absolūti neuztrauc, jo, pirmkārt, cilvēks, kurš
izvēlas studēt doktorantūrā, to dara, lai pilnveidotu sevi. Un arī
man tas bija galvenais iemesls. Otrkārt, noteikti pamudina tas, ka
mēs esam Eiropas daļa, mēs varam konkurēt arī Eiropas līmenī. Nav
jau obligāti jāaizbrauc no valsts – sadarbības un sevis
attīstīšanas iespējas var būt tik dažādas! Tāpēc esmu pārliecināta,
ka cilvēks, kurš sevi attīsta, vienmēr spēs par sevi pastāvēt,
atrast savu vietu.»

Uzņēmēji zinātni novērtē nepietiekami

Ilze Pelēce, LLU ITF Fizikas katedras lektore, iegūst
doktora grādu inženierzinātnēs:

«Zinātne mani vienmēr ir interesējusi, bet cilvēks bez doktora
grāda tajā iesaistīties nevar – tāpēc arī loģisks ir lēmums
turpināt studijas doktorantūrā. Tā viennozīmīgi ir karjeras
izaugsmes iespēja, jo es savu attīstību saistu ar akadēmisko darbu
augstskolā. No vienas puses, piekrītu, ka mana pētījuma tēma –
saules kolektori – ir šobrīd aktuāla arī biznesa videi, taču
jāatzīst, ka tie uzņēmumi, ar kuriem esmu sazinājusies, interesi
par manu pētījumu pagaidām nav izrādījuši. Protams, grūti spriest,
kāpēc tā – iespējams, uzņēmējiem šobrīd pievilcīgāk šķiet iepirkt
kaut ko ārpus Latvijas un tirgot to šeit, nevis radīt pievienoto
vērtību. Varbūt ar laiku uzņēmēji mainīs savu viedokli, pievērsīs
lielāku nozīmi zinātnieku darbiem, taču, kamēr tas notiks, es
turpināšu savu darbu zinātnē.

Nenoliegšu – stipendija doktorantiem ir ļoti būtisks atspaids,
jo jāsaprot, ka doktora grādu iegūt, manuprāt, ir neiespējami,
paralēli strādājot pilnu darba dienu. Tieši tāpēc studiju laikā es
darbā paliku tikai uz pusslodzi, un šo iespēju nodrošināja tieši
stipendija – bez tās pašreizējos apstākļos tas nebūtu
iespējams.»

«Mēs esam pieraduši lietas skatīt virspusēji»

 
Evija Greģe-Staltmane, zinātniskā grāda
kandidāte:

«Esmu pārliecināta, ka cilvēks ar doktora grādu darba tirgū tiek
novērtēts. Šobrīd bakalaura vai maģistra izglītība ir tik daudziem,
ka tu vairs neesi spējīgs konkurēt, tāpēc ir nepārtraukti
jāattīstās, ja vēlas sasniegt ko vairāk. Jā, esmu viena no tiem 30
procentiem, kas doktorantūras studijas izvēlējās, būdama nesaistīta
ar akadēmisko darbu. Kas mani pamudināja studēt doktorantūrā?
Strādāju privātā struktūrā par mežsaimniecības uzņēmuma
izpilddirektori un brīdī, kad pavērās iespēja piesaistīt ārzemju
kapitālu, sapratu, ka ir virkne problēmsituāciju, kur nepieciešama
tāda informācija, kura līdz šim Latvijā padziļināti nav pētīta vai
vispār nav pieejama. Tas bija pirmais pamudinājums pētīt to pašai,
tāpēc iestājos doktorantūrā LLU Meža fakultātē, un mana doktordarba
tēma ir «Investīciju izpēte un novērtēšana Latvijas privātajos
mežos». Iespējams, ka, līdzīgi kā savulaik man, daudziem par
studijām doktorantūrā ir mazliet maldīgs priekšstats, taču jau
tagad, pirms sava grāda aizstāvēšanas, es droši varu teikt, ka
bakalaura un maģistra studijas nodrošina standartizētas un
vispusīgas zināšanas, kas no studenta visbiežāk ārkārtīgi lielas
pūles neprasa. Turpretī, lai iegūtu doktora grādu, jārēķinās, ka
tas būs pilna laika darbs ne mazāk kā astoņas stundas dienā četru
gadu garumā, kur cilvēkam pašam sevi jādisciplinē. Viedokļi ir
dažādi – protams, vienmēr būs kāds, kurš teiks, ka dzīves pieredze
tāpat visu iemāca, kāpēc studēt, taču es esmu pārliecināta, ka ir
lietas, ko cilvēka attīstībai spēj sniegt tikai studijas.
Doktorantūra – tas ir dziļi, pamatīgi, nepalaižot garām nevienu
sīkumu, iedziļinoties katrā detaļā, pētot tēmu, kas tevi tiešām
interesē, kurā tu esi iekšā līdz pamatiem. Tas ir cits izglītības
līmenis, cits skatījums. Manuprāt, tikai pēc tam tu saproti, ka
šobrīd Latvijā visbiežāk pietrūkst tieši šī dziļā skatījuma, jo mēs
esam pieraduši iet visam pa virsu – lietas skatīt virspusēji.
Iespējams, tā ir viena no mūsdienu sabiedrības problēmām, kas rada
nekvalitatīvu rezultātu daudzās lietās. Un es nepiekrītu arī tiem,
kas studiju turpināšanai atmet ar roku tāpēc, ka tas prasa ne tikai
laiku, bet arī finansiālus līdzekļus – šobrīd stipendija ir tas,
kas visiem sniedz vienlīdzīgas iespējas, tāpēc jautājums ir tikai
par to, ko cilvēks pats izvēlas – attīstīt sevi vai palikt
sasniegtajā punktā.»

Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto Ivars Veiliņš un no
doktorantu personīgā arhīva