Dažādās doktorantūras programmās LLU studē vairāk nekā 200 topošo zinātnieku, katru gadu doktorantūrā iestājas ap 50 cilvēku. Kā atzīst LLU Doktorantūras daļas vadītāja Ausma Markevica, pēdējos gados interese par doktora grāda iegūšanu palielinās – to veicina vēlme nostiprināt un veidot savu karjeru, būtisks stimuls ir arī iespēja iegūt stipendiju studijām doktorantūrā. «Līdz aprīlim stipendiju apmērs bija pat līdz 800 latiem studijām 3. un 4. kursā, savukārt 1. un 2. kursā – 600 lati mēnesī. Jāatzīst, ka šobrīd gan stipendijas apjoms ir nedaudz samazināts – 3. un 4. kursā tas ir 500 lati, bet 1. un 2. kursā – 350 lati mēnesī, taču tas tik un tā ir būtiski doktorantiem, kuri nopietni vēlas pievērsties studijām,» uzsver A.Markevica.
No vienas puses, valstī tiek runāts par akadēmiskā personāla novecošanos, bet, no otras, – A.Markevica nepiekrīt, ka jauno doktoru skaits Latvijā nebūtu pietiekams. «Jā, varbūt tās ir atsevišķas zinātnes, kurās doktoranti izvēlas studēt retāk, tāpēc arī tajās ir nepietiekams jauno zinātnieku skaits, piemēram, vides inženieru, hidroinženieru zinātnēs, taču kopumā mēs nevaram sūdzēties par jauno zinātnieku trūkumu,» tā A.Markevica.
LLU doktorantu vidū vispieprasītākās studiju programmas ir ainavu arhitektūra, veterinārmedicīna, meža zinātnes, agrārā reģionālā reforma, pārtikas tehnoloģijas.
Jāatzīst, ka 70 procenti no doktorantiem ir akadēmiskais personāls – dažādu augstskolu, institūtu mācībspēki. Savukārt 30 procenti, kas nāk studēt doktorantūrā, pārstāv privātās struktūras. «Protams, pēc studijām primāri doktors var pretendēt uz docenta vai asociētā profesora vietu kādā izglītības iestādē, taču tikpat labi viņa zinātniskais grāds noder, pilnveidojot sevi biznesa vidē,» spriež A.Markevica. Ja arī šā brīža ekonomikas apstākļos bieži dzirdami piemēri, ka cilvēks ar augstāko izglītību ir bezdarbnieks vai labāk izglītotie izvēlas savu karjeru veidot ārpus Latvijas, A.Markevica atzīst, ka vismaz uz LLU doktorantiem tas neattiecas. «Nezinu doktorus, kuri nespētu atrast savu vietu darba tirgū, – tas ir cilvēks, kura izglītība un sevis pilnveidošana jau ir citā līmenī, tāpēc konkurēt viņam ir būtiski vieglāk. Arī ārpus valsts doktori izbrauc ļoti reti – tie ir tikai atsevišķi gadījumi, tāpēc var teikt, ka arī tad, ja cilvēks pēc doktorantūras beigšanas sevi nesaista ar akadēmisko darbu, Latvija no tā nezaudē – mēs iegūstam izglītotus cilvēkus, kuri pierādījuši, ka ir gatavi ieguldīt savā izaugsmē, jo doktora studijas būtiski atšķiras no bakalaura vai maģistra studijām – tas ir cits līmenis,» tā A.Markevica.
«Jelgavas Vēstnesis» šoreiz apkopo jauno zinātnieku viedokļus.
Ilmārs Dūrītis, LLU Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns, šogad aizstāvējis doktora grādu: «Tajā brīdī, kad nācu studēt uz Veterinārmedicīnas fakultāti, zināju, ka mani interesē dzīvnieku zinātnes – tobrīd vēl nesaistīju sevi ar akadēmisko darbu, taču pēc augstskolas beigšanas 2000. gadā mani uzaicināja strādāt fakultātē, un es sapratu, ka tikpat ļoti mani vilina arī pedagoģija. Un tad jau tas ir likumsakarīgi – ja gribi strādāt augstskolā, tad zinātniskais grāds ir vienkārši nepieciešams, pretējā gadījumā uz daudziem amatiem durvis ir slēgtas – tu nevari būt ne profesors, ne docents, ne dekāns, ne institūta vadītājs, ne vadīt zinātniskos procesus, ja tev nav doktora grāda. Tāpēc esmu pārliecināts, ka doktora grāds – tas ir prestiži. Tā ir profesionālā interese, kas mudina, jo tikai tā tu vari paveikt ko vairāk. Protams, es nedomāju, ka tūlīt pēc grāda iegūšanas varētu kļūt par fakultātes dekānu, taču, ja ir mērķi un darbs, kas interesē, tad iespējas būs vienmēr. Taču tajā pašā laikā es visu šo periodu paralēli esmu strādājis arī praktiski – mazo dzīvnieku kardioloģijā, un tieši tas ļauj sabalansēt abas man tuvās jomas – veterinārmedicīnu un pedagoģiju. Es piekrītu apgalvojumam, ka ne jau samaksa cilvēku notur augstskolā – tā ir profesionāla zinātniska interese. Man personīgi to gandarījumu un kaifu sniedz sajūta, ka arī es esmu pielicis roku, lai kāds jauns cilvēks kļūtu zinošāks, tā iespēja salīdzināt, kāds students atnāk uz fakultāti 1. kursā un kāds viņš ir 6. kursā, un tieši šo darbu ar cilvēkiem es mīlu. No vienas puses, protams, ja mēs salīdzinām pedagoģiju un veterinārmedicīnu, tad jauns cilvēks, kuram svarīgs materiālais stāvoklis, kā pirmo izvēlēsies veterinārmedicīnu, taču, no otras puses, arī zinātne paver ļoti plašas iespējas. Tās tikai jāmāk izmantot: starptautiskā pieredze, starptautiskie projekti, dažādi fondi – tas viss ir neatsverams pluss zinātniekam.»
Alla Miķelsone, aizstāvēs doktora grādu pārtikas zinātnēs: «Iespējams, ka sākumā tās šķiet pilnīgi nesaistītas lietas – darbs Valsts ieņēmumu dienestā (VID) un pārtikas zinātnes, taču tā nav nejaušība, ka es kā VID vecākā muitas eksperte izvēlējos doktorantūrā studēt pārtikas zinātnes. Patiesībā tas ir cieši saistīts ar manu darbu – VID es nodarbojos ar pārtikas preču klasifikāciju un tagad, izstrādājot zinātnisko darbu, pamatīgi padziļinu savas zināšanas šajā jomā.
Protams, mūsu valstī var diskutēt par to, cik prestiži ir iegūt doktora grādu, vai darba devējs to novērtē. Es teiktu: cik darba devēju, tik viedokļu, bet vairumā gadījumu tomēr darba devējs apzinās, ko nozīmē izglītots cilvēks. Izņēmumi ir vien tie uzņēmumi, kuros vadītājs nevēlas, lai darbinieks būtu zinošāks par viņu. Taču mani tas absolūti neuztrauc, jo, pirmkārt, cilvēks, kurš izvēlas studēt doktorantūrā, to dara, lai pilnveidotu sevi. Un arī man tas bija galvenais iemesls. Otrkārt, noteikti pamudina tas, ka mēs esam Eiropas daļa, mēs varam konkurēt arī Eiropas līmenī. Nav jau obligāti jāaizbrauc no valsts – sadarbības un sevis attīstīšanas iespējas var būt tik dažādas! Tāpēc esmu pārliecināta, ka cilvēks, kurš sevi attīsta, vienmēr spēs par sevi pastāvēt, atrast savu vietu.»
Ilze Pelēce, LLU ITF Fizikas katedras lektore, iegūst doktora grādu inženierzinātnēs: «Zinātne mani vienmēr ir interesējusi, bet cilvēks bez doktora grāda tajā iesaistīties nevar – tāpēc arī loģisks ir lēmums turpināt studijas doktorantūrā. Tā viennozīmīgi ir karjeras izaugsmes iespēja, jo es savu attīstību saistu ar akadēmisko darbu augstskolā. No vienas puses, piekrītu, ka mana pētījuma tēma – saules kolektori – ir šobrīd aktuāla arī biznesa videi, taču jāatzīst, ka tie uzņēmumi, ar kuriem esmu sazinājusies, interesi par manu pētījumu pagaidām nav izrādījuši. Protams, grūti spriest, kāpēc tā – iespējams, uzņēmējiem šobrīd pievilcīgāk šķiet iepirkt kaut ko ārpus Latvijas un tirgot to šeit, nevis radīt pievienoto vērtību. Varbūt ar laiku uzņēmēji mainīs savu viedokli, pievērsīs lielāku nozīmi zinātnieku darbiem, taču, kamēr tas notiks, es turpināšu savu darbu zinātnē.
Nenoliegšu – stipendija doktorantiem ir ļoti būtisks atspaids, jo jāsaprot, ka doktora grādu iegūt, manuprāt, ir neiespējami, paralēli strādājot pilnu darba dienu. Tieši tāpēc studiju laikā es darbā paliku tikai uz pusslodzi, un šo iespēju nodrošināja tieši stipendija – bez tās pašreizējos apstākļos tas nebūtu iespējams.»
Evija Greģe-Staltmane, zinātniskā grāda kandidāte: «Esmu pārliecināta, ka cilvēks ar doktora grādu darba tirgū tiek novērtēts. Šobrīd bakalaura vai maģistra izglītība ir tik daudziem, ka tu vairs neesi spējīgs konkurēt, tāpēc ir nepārtraukti jāattīstās, ja vēlas sasniegt ko vairāk. Jā, esmu viena no tiem 30 procentiem, kas doktorantūras studijas izvēlējās, būdama nesaistīta ar akadēmisko darbu. Kas mani pamudināja studēt doktorantūrā? Strādāju privātā struktūrā par mežsaimniecības uzņēmuma izpilddirektori un brīdī, kad pavērās iespēja piesaistīt ārzemju kapitālu, sapratu, ka ir virkne problēmsituāciju, kur nepieciešama tāda informācija, kura līdz šim Latvijā padziļināti nav pētīta vai vispār nav pieejama. Tas bija pirmais pamudinājums pētīt to pašai, tāpēc iestājos doktorantūrā LLU Meža fakultātē, un mana doktordarba tēma ir «Investīciju izpēte un novērtēšana Latvijas privātajos mežos». Iespējams, ka, līdzīgi kā savulaik man, daudziem par studijām doktorantūrā ir mazliet maldīgs priekšstats, taču jau tagad, pirms sava grāda aizstāvēšanas, es droši varu teikt, ka bakalaura un maģistra studijas nodrošina standartizētas un vispusīgas zināšanas, kas no studenta visbiežāk ārkārtīgi lielas pūles neprasa. Turpretī, lai iegūtu doktora grādu, jārēķinās, ka tas būs pilna laika darbs ne mazāk kā astoņas stundas dienā četru gadu garumā, kur cilvēkam pašam sevi jādisciplinē. Viedokļi ir dažādi – protams, vienmēr būs kāds, kurš teiks, ka dzīves pieredze tāpat visu iemāca, kāpēc studēt, taču es esmu pārliecināta, ka ir lietas, ko cilvēka attīstībai spēj sniegt tikai studijas. Doktorantūra – tas ir dziļi, pamatīgi, nepalaižot garām nevienu sīkumu, iedziļinoties katrā detaļā, pētot tēmu, kas tevi tiešām interesē, kurā tu esi iekšā līdz pamatiem. Tas ir cits izglītības līmenis, cits skatījums. Manuprāt, tikai pēc tam tu saproti, ka šobrīd Latvijā visbiežāk pietrūkst tieši šī dziļā skatījuma, jo mēs esam pieraduši iet visam pa virsu – lietas skatīt virspusēji. Iespējams, tā ir viena no mūsdienu sabiedrības problēmām, kas rada nekvalitatīvu rezultātu daudzās lietās. Un es nepiekrītu arī tiem, kas studiju turpināšanai atmet ar roku tāpēc, ka tas prasa ne tikai laiku, bet arī finansiālus līdzekļus – šobrīd stipendija ir tas, kas visiem sniedz vienlīdzīgas iespējas, tāpēc jautājums ir tikai par to, ko cilvēks pats izvēlas – attīstīt sevi vai palikt sasniegtajā punktā.»
Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto Ivars Veiliņš un no doktorantu personīgā arhīva
16.7 °C,
1.7 m/s,
98.6 % 
16.7 °C,
1.7 m/s,
98.6 %