Svētdien, 7. jūlijā, ar iespaidīgo noslēguma koncertu, kurš turpinājās vairāk nekā sešas stundas, Rīgā, Mežaparka estrādē, noslēdzās Dziesmu un deju svētki. Tajos piedalījās arī vairāk nekā 1000 jelgavnieku, pārstāvot 38 kolektīvus. Nav šaubu, ka šie svētki ir viens no būtiskākajiem notikumiem Latvijas kultūras dzīvē, tādēļ kolektīvu un kultūras dzīves vadītājus aicinājām atskatīties uz svētku norisi.
Šoreiz augstvērtīgākos rezultātus sasniedza koris «Spīgo», iegūstot pirmo vietu «Koru karu» finālā, un TDA «Diždancis», kurš A grupas kolektīvu konkurencē ieguva 3. pakāpes diplomu. Tas kopvērtējumā pēc punktu skaita deva 11. vietu, pārspējot TDA «Lielupe» dejotājus, kuri uzvarēja reģionālajā skatē, bet pēc starptautiskās žūrijas vērtējuma palika divpadsmitie.
Mintauts Buškevics, JPPI «Kultūra» vadītājs:
«Kā svētku koordinatoram man šie bija jau sestie Dziesmu un deju svētki, ja skaitām arī svētkus, kuri tika rīkoti par godu Rīgas 800 gadu jubilejai. Šoreiz svētki pārsteidza ar mākslinieciski augstvērtīgajiem koncertiem un brīnišķīgo scenogrāfiju, kurā spilgti tika realizēta ideja «Caur sidraba birzi gāju…». No koptēla viedokļa vienlīdz veiksmīgi tika veidots gan deju uzvedums «Tēvu laipas», gan svētku lielkoncerts «Līgo». Esmu gandarīts, ka šajos svētkos bijām plaši pārstāvēti – sākot no koriem, deju kolektīviem, pūtēju orķestriem un beidzot ar folkloras kopu, mazākumtautību kolektīviem, amatierteātri, gleznošanas studiju un lietišķās mākslas daiļamatmeistariem. Arī sasniegtie rezultāti liecina, ka mums ir ar ko lepoties un ieguldījumi pašdarbības kolektīvu attīstībā sniedz atdevi. Pirms svētkiem īpaši bijām domājuši par to, lai kolektīvu dalībniekiem nodrošinātu jaunus tērpus, kuri lieliski papildināja priekšnesumu. Mūsu koris «Tik un tā» pat tika atzīts par uzvarētāju tautastērpu skatē koru konkurencē.
Tomēr organizatoriski šie svētki varēja būt pārdomātāki. Slodze dalībniekiem bija pārāk liela, lai viņi pilnvērtīgi izbaudītu svētkus. Dalībniekiem faktiski nebija iespēju piedalīties svētku pasākumos, jo mēģinājumi aizņēma visu laiku. Salīdzinot ar iepriekšējiem svētkiem, šogad tika saīsināts mēģinājumu dienu skaits. Līdzekļu taupības dēļ atkal nācās ciest svētku dalībniekiem, kuri mēģinājumos pavadīja visu dienu no pulksten astoņiem rītā līdz 23 vakarā bez siltām pusdienām. Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) skrupulozi sekoja līdz tam, lai drošības apsvērumu dēļ mēģinājumu laukumos tiktu piegādātas tikai sausās pusdienas. Diemžēl arī sadzīviskā ziņā viss nebija atrisināts – mums nācās pasūtīt papildu konteinerus, lai dalībniekiem būtu iespēja nomazgāties. Ja par Rīnūžu vidusskolu, kurā dzīvoja dejotāji, varam teikt tikai tos labākos vārdus, tad Rīgas 46. vidusskola mums sagādāja dažādus pārsteigumus, sākot ar Pārtikas un veterinārā dienesta atklātajiem pārkāpumiem ēdināšanas blokā un beidzot ar skolas vadības neieinteresētību risināt sadzīviskos jautājumus. Arī noslēguma koncerts programmā plānoto četru stundu vietā ievilkās līdz sešām, un cilvēki, kuri, vadoties pēc svētku programmas pulksten 23 nāca uz sadziedāšanos, palika aiz vārtiem. Tas bija pārbaudījums gan dalībniekiem, gan skatītājiem. To pašu var attiecināt arī uz repertuāru, jo, manuprāt, noslēguma koncerts nav piemērotākais brīdis mākslinieciskiem eksperimentiem un tautas audzināšanai. Tam vairāk ir piemērotas skates, kur koru profesionalitāti vērtē kompetenta žūrija. Cilvēki no Dziesmu svētku noslēguma koncerta gaida kopības sajūtu ar kopkori, līdzpārdzīvojumu. Tādēļ jācer, ka organizatoriski arī svētku veidotājiem būs savi secinājumi un atziņas, lai nākošie svētki būtu vēl labāki.
Vēlos pateikties visiem kolektīvu vadītājiem un dalībniekiem par augstvērtīgajiem rezultātiem, pašaizliedzību un profesionālo attieksmi.»
Ieva Karele TDA «Diždancis» vadītāja:
«Esam gandarīti par sasniegto, jo pirms skates vērtējām, vai vispār tajā piedalīties. Mums šis bija sarežģīts gads. Gatavojāmies kolektīva 35 gadu jubilejas koncertam, kurā bija pavisam cits repertuārs, tomēr saņēmāmies un startējām, uzrādot labāko rezultātu starp Jelgavas deju kolektīviem. Rezultāts nebija mūsu pašmērķis – tas bija vairāk kā patīkams pārsteigums un darba novērtējums.
Šogad svētkos dejotāju bija ievērojami vairāk nekā iepriekš, mēģinājumu dienu skaits tika samazināts. Slodze bija milzīga, tādēļ pilnvērtīgi izbaudīt svētkus nebija iespēju. Visemocionālākais, protams, bija 6. jūlija koncerts «Tēvu laipas», kurā simboliski izdejojām latviešu tautas vēsturi. Jāuzteic arī deju repertuāra izvēle. Priekšnesumi bija tehniski sarežģīti, bet piesātināti. «Sasala jūriņa» dejojām jau trešos svētkus pēc kārtas, bet tā joprojām spēj paņemt ar savu pamatīgumu.
Ar sadzīves apstākļiem bijām apmierināti, jo 25 minūšu laikā no Rīnūžu vidusskolas Vecmīlgrāvī bez sastrēgumiem varējām nokļūt Daugavas stadionā. Jācer, ka šie bija pēdējie svētki, kuri jāaizvada šādā nepiemērotā vietā. Ļoti žēl, ka UNESCO pasaules kultūras mantojumā iekļauto Deju svētku lieluzvedums jāaizvada šādā morāli un tehniski nepiemērotā vietā. Tas vien, ka koncerta dalībnieku skaits trīskārt pārsniedz pieejamo biļešu skaitu, par kaut ko liecina. Ļoti daudz cilvēku palika bez iespējas baudīt koncertus klātienē.
Bet kopumā gan ir labi padarīta darba sajūta, laiks mūs lutināja un saudzēja jaunos skaistos tērpus.»
Līga Celma-Kursiete, kora «Spīgo» vadītāja:
«Mums kā kolektīvam ir tikai divu svētku pieredze, tādēļ iespējas salīdzināt varbūt nav tik lielas. Esam guvušas labu pieredzi, un meitenes ir apmierinātas ar sasniegto rezultātu. Emocionāli tas bija labākais izpildījums, uz ko varējām cerēt, un viss izdevās lieliski. Varbūt tehniskajā izpildījumā varējām vēl mazliet pielikt, bet vienmēr jāatstāj iespēja izaugsmei. Svētkos bija daudz skaistu un labu lietu, īpaši patika ideja par iespēju vēlreiz nosvinēt Līgo svētkus. Šī ideja caurvija visu Dziesmu svētku nedēļu. Turpmāk gan noslēguma koncerta kopējais repertuārs būtu jāizvērtē kritiskāk, jo ne visas dziesmas bija piemērotas lielajai estrādei. Mums jārēķinās ar to, ko no kopkora gaida skatītājs. Es saprotu, ka svētku rīkotāji vēlējās parādīt pēc iespējas vairāk, bet ne visos gadījumos tas attaisnojās. Manuprāt, 2008. gada svētku noslēguma koncerts gan no profesionālā, gan no saturiskā viedokļa bija interesantāks un kompaktāks. Plānojot koncertu, noteikti jāņem vērā, ka cilvēki vēlēsies dzirdēt dziesmu atkārtojumus. Ja koncertā laika nobīde ir vairāk par divām stundām, tas tomēr ir par daudz gan skatītājiem, gan dalībniekiem.»
Raitis Ašmanis, Zemgales novada pūtēju orķestru virsdiriģents:
«Mūziķu atdeve mēģinājumos un koncertos bija apskaužama, lai gan slodze šajos svētkos bija lielāka. Jelgavnieku rezultāti apliecina, ka ieguldītais darbs nav bijis veltīgs. Profesionāli esam spēruši soli uz priekšu. Raugoties no organizatoriskā viedokļa, svētki gan varēja būt plānoti labāk. Daudzviet pietrūka informācijas un saskaņotības. Piemēram, 6. jūlijā gandrīz vienlaicīgi tika ieplānots pūtēju orķestru dižkoncerts un svētku noslēguma koncerta ģenerālmēģinājums. Neesam tikuši vaļā arī no iepriekšējiem svētkiem raksturīgās nelaimes, ka dalībnieki pārstāv vairākus kolektīvus. Tas rada haosu – nav skaidrs, ko un kurā brīdī katrs dalībnieks pārstāv. Īpaši tas attiecas uz skatēm, kur viens dalībnieks, startējot vairākos kolektīvos, konkurē pats ar sevi. Vai varat iedomāties, ka profesionālajā sportā finālā viens spēlētājs spēlē gan pie vienas, gan otras komandas?! Tas rada fiktīvu priekšstatu par to, cik cilvēku reāli ir iesaistīti pašdarbības kolektīvos.
Kopumā gan par svētkiem ir gandarījums, jo šoreiz spēlējām tikai latviešu komponistu darbus. Tas ir solis uz priekšu un arī nākotnē stimulēs mūsu autorus pievērsties jaunu skaņdarbu radīšanai. Interesants jauninājums bija arī tas, ka pūtēju orķestri šajos svētkos spēlēja sakrālo mūziku baznīcās. Arī noslēguma koncerta mākslinieciskā kvalitāte bija ļoti augsta, lai gan šoreiz pauzes aizpildīja dažādas perkusijas, nevis pūtēju orķestri, kā tas bija ierasts iepriekšējos svētkos.
Par to, kā tas izdevās, katram var būt savs viedoklis, tāpat kā par izvēlēto repertuāru, bet nemainīga vērtība bija sadziedāšanās pēc svētku koncerta, kura deva tik nepieciešamo emocionālo lādiņu.»
Sagatavoja Jānis Kovaļevskis, foto Ivars Veiliņš