«Jelgava ir viena no tām pašvaldībām, kam nav nepieciešami papildu stimuli uzņēmējdarbības sekmēšanai. Te jau darbojas virkne uzņēmumu, kuri izvēlējušies investēt Jelgavā, pateicoties pašvaldības atbalstam. Diemžēl lielā daļā Latvijas pašvaldību tas nav pašsaprotams,» uzsver ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts.
Jānis Kovaļevskis
Pagājušās nedēļas nogalē ekonomikas ministrs D.Pavļuts viesojās Jelgavā, lai tiktos ar studentiem, uzņēmējiem un biznesa inkubatora pārstāvjiem. Viens no šīs vizītes mērķiem bija nepastarpināti iepazīstināt ar šobrīd aktuālākajiem uzstādījumiem valsts ekonomiskajā attīstībā, tostarp skaļi pieteiktās industriālās politikas mērķiem.
Ar ko industriālās politikas pieteikums atšķiras no iepriekšējā piedāvājuma, kad runājām par augstas pievienotās vērtības ražošanas un pakalpojumu attīstību? Līdz šim mēs esam izgājuši vairākus ekonomiskās dzīves ciklus. Pēcpadomju sabrukumam sekoja virkne reformu, kuras pakāpeniski ārējā kapitāla pieplūdes rezultātā noveda līdz tā sauktajai burbuļa ekonomikai. Tagad ir pienācis laiks atgriezties pie pamatvērtībām, saprotot, ka, lai nopelnītu, kaut kas ir arī jāsaražo un jāpārdod. Krīzes ietekmē, sarūkot vietējam patēriņam, uzsvaru esam likuši uz eksportu, un tā ir pareiza izvēle. Kaut gan ne vienmēr to varēja nosaukt par izvēli, jo atsevišķiem uzņēmumiem tā bija izšķiršanās starp eksportu un bankrotu. Pārorientācija uz ārējiem tirgiem pēdējos gados notika samērā spontāni. Industriālā politika faktiski ir ietvars, kā šīs lietas sistematizēt un plānot atbilstoši starptautiski pieņemtiem standartiem. Tas ir veids, kā paskatīties uz visu tautsaimniecību kopumā un definēt skaidrus mērķus. Tai pat laikā mēs runājam ar katras nozares pārstāvjiem, lai saprastu, kādā veidā virzīties uz to, lai mūsu precēm un pakalpojumiem būtu pēc iespējas augstāka pievienotā vērtība.
Pēc statistikas datiem, trešdaļa strādājošo saņem minimālo algu, bet bezdarbs tiek minēts kā problēma, kura būtu jārisina nekavējoties. Tas nozīmē, ka ļoti liela daļa ekonomiski aktīvo iedzīvotāju dzīvo zem iztikas minimuma vai barojas no pelēkās ekonomikas. Kādu risinājumu šai problēmai piedāvā industriālās politikas plāns? Vienīgais veids, kā palielināt algas, ir kāpināt produktivitāti. Mums jāaizmirst tie laiki, kad cilvēks bez izglītības un profesionālās kvalifikācijas varēja strādāt celtniecībā un pelnīt četru ciparu algu. Tā vairs nebūs. Ja cilvēki vēlas saņemt adekvātu atalgojumu, mums jāaicina uzņēmēji strādāt produktīvāk un pašiem jābūt gataviem mācīties strādāt efektīvāk. Tas nebūt nenozīmē, ka jāstrādā vairāk, jo mēs jau tā strādājam pietiekami daudz, iespējams, pat pārāk daudz, lai tas būtu produktīvi. Vienkārši mūsu potenciāls bieži tiek pielietots nelietderīgi, mēs izniekojam savu laiku. Lai celtu produktivitāti, nepieciešamas investīcijas izglītībā, tehnoloģijās un inovācijā. Tieši tās ir jomas, kurās būtu jāiegulda Eiropas nauda, lai sasniegtu maksimālo ekonomisko labumu. Papildu efektu varētu dot arī nodokļu sloga samazināšana. Jau no 2013. gada varētu paaugstināt neapliekamo minimumu. No tā lielāko ieguvumu gūtu tieši iedzīvotāji ar zemiem ienākumiem. Otrs solis varētu būt iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšana par diviem procentiem. Te gan vēl nepieciešama diskusija ar Finanšu ministriju un uzņēmēju organizācijām. Vienlaikus gan jāapzinās, ka šobrīd viens no ekonomiskās attīstības šķēršļiem ir tieši nevienlīdzība un ekonomiskā noslāņošanās. Tādēļ attiecībā uz izmaiņām nodokļu politikā primāri būtu jādomā tieši par mazo algu saņēmējiem.
Vai mūsu nodokļu politika sekmē uzņēmējdarbības attīstību? Sabiedrībā diezgan populārs ir viedoklis, ka Latvijā nodokļi ir pārāk lieli, tādēļ uzņēmēji ir spiesti doties pelēkās ekonomikas zonā. Cita starpā, īpaši no veiksmīgiem uzņēmumiem, izskan arī viedoklis, ka nodokļi nav mazi, bet, efektīvi strādājot, ir samaksājami. Par to, ka mūsu uzņēmējdarbības vide nav nemaz tik slikta, liecina arī Pasaules Bankas uzņēmējdarbības vides novērtējuma indekss, kurā Latvija ierindota 21. vietā pasaulē. Līdz ar to tas atkal ir stāsts par mūsu uzņēmēju spēju strādāt gudri un produktīvi atbilstoši starptautiskiem standartiem. Tas ir jautājums par investīcijām zināšanās, tehnoloģijās un personāla apmācībā. Tai pat laikā vēlreiz vēlos uzsvērt, ka nodokļu slogs darbaspēkam būtu jāsamazina. Tas ir viens no galvenajiem darba kārtības jautājumiem. Trīs gadu laikā plānojam samazināt nodokļu slogu darbaspēkam par deviņiem procentiem.
Valdības deklarācijā esat uzņēmušies radīt stimulus pašvaldībām veidot pievilcīgu uzņēmējdarbības vidi savā teritorijā, tādā veidā veicinot investīciju piesaisti. Kā tas saskan ar pašvaldību referendumiem, jo līdzšinējā pieredze liecina, ka daudzi investīciju projekti izgāzušies tieši sabiedrības spiediena rezultātā? Mums patiešām ir apņemšanās pārskatīt nodokļu politiku attiecībā uz pašvaldībām, lai veicinātu uzņēmējdarbības attīstību. Jelgava šajā ziņā jau šobrīd ir popularizējams piemērs, tomēr lielākajā daļā pašvaldību tas tā nav. Daudzviet izvēle tiek izdarīta par labu klusai un mierīgai dzīvei, veidojot guļamrajonus, bet nauda pašvaldībās ieplūst no citviet saražotās pievienotās vērtības. Tas nav īsti pareizi, tādēļ nākotnē būtu jāizstrādā jauns pašvaldību finansēšanas modelis, lai tiešu labumu gūtu arī tās pašvaldības, kuru teritorijā tiek attīstīta uzņēmējdarbība. Savukārt attiecībā uz pašvaldību referendumiem esmu valdībā saņēmis solījumu, ka šī iniciatīva nekļūs par slogu uzņēmējdarbībai. Tas ir ļoti svarīgs jautājums, jo mēs nevaram runāt par ekonomisko politiku atrauti no reģionālās politikas.
Esat uzsvēruši, ka turpmāk, plānojot valsts un ES investīciju projektus, daudz lielāks uzsvars jāliek uz plānošanas reģioniem. Kā tas izpaudīsies? Kā jau minēju, viens no industriālās politikas mērķiem ir panākt, lai plānošana, tai skaitā resursu plānošana, notiktu pēc iespējas tuvāk pašvaldībām un tām vajadzībām, kādas ir katrā konkrētā teritorijā. Līdz šim valsts politika tika realizēta pēc nozaru ministriju plāniem, kuri nav devuši vēlamo rezultātu, jo koordinācija bijusi nepietiekama. Proti, ieguldītie līdzekļi nav devuši maksimālo atdevi. Mums ir jāpaplašina plānošanas reģionu funkcijas, ļaujot tiem pašiem noteikt, kur būtu jāiegulda nauda.
Pašvaldības izaugsmes potenciālu saskata infrastruktūras attīstībā, tomēr bieži tiek saņemti pārmetumi, ka tas nedod vajadzīgo ekonomisko efektu. Ļoti svarīgi, lai ieguldītās investīcijas vienā vai otrā veidā sniegtu atdevi un ļautu nopelnīt naudu. Protams, arī ieguldījumi infrastruktūrā ļauj nopelnīt projektētājiem, būvniekiem, būvmateriālu ražotājiem un citiem iesaistītajiem uzņēmumiem, tomēr būtiski ir šīs lietas sabalansēt, lai primāri investīcijas tiktu novirzītas tajās jomās, kuras veicina uzņēmējdarbības attīstību un paplašina potenciālo nodokļu maksātāju loku. Īpaši svarīgas būtu tās jomas, kuras ietekmē uzņēmumu darba produktivitāti. Diemžēl attiecībā uz ES fondu līdzekļiem mums ir dominējusi naudas apgūšana, nevis ieguldīšana, tādēļ turpmāk lielāku uzmanību pievērsīsim investīciju koordinācijas pasākumiem.
Pēc dažādiem aprēķiniem, energoresursu cena kopš 2008. gada ir pieaugusi par 30 līdz 40 procentiem, kas būtiski ietekmē mūsu uzņēmēju konkurētspēju. Ne mazāk aktuāls jautājums ir lielas jaudas elektropieslēgumu izbūve, kas ir birokrātiski sarežģīta un dārga. Vai uzņēmēji šajā ziņā var cerēt uz kādiem uzlabojumiem? Ir jārēķinās ar to, ka energoresursu cenas pieaugs arī nākotnē. Tāda ir šā brīža tirgus situācija. Tādēļ ir svarīgi pēc iespējas vairāk importētos energoresursus aizstāt ar vietējiem, kā arī lielāku uzmanību pievērst energoefektivitātes pasākumiem. Jāapzinās, ka varam iegūt ne tikai nopelnot, bet arī ietaupot. Kopumā esam samērā labās pozīcijās attiecībā uz atjaunojamo energoresursu izmantošanu, lai gan vēsturiskā pieredze šajā ziņā nav bijusi veiksmīga. Daļa no pieņemtajiem lēmumiem veicinājusi spekulatīvu interesi par tā saukto «zaļās» enerģijas nozari. Valstiski esam uzņēmušies saistības līdz 2020. gadam palielināt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru līdz 40 procentiem. Vienlaikus gan atbalsta apjoms atjaunojamās enerģijas jomā būtu jāpārskata un jāsamazina, lai mazinātu spekulatīvo interesi. Konkurenci enerģijas tirgū varētu palielināt arī tas, ka gada otrajā pusē plānojam pievienoties Ziemeļvalstu enerģijas tirgum – līdz ar to patērētājam būs plašākas iespējas izvēlēties enerģijas piegādātāju. Savukārt attiecībā uz elektropieslēgumu izbūvi ir izstrādāts mehānisms, kā uzņēmējiem kompensēt tās izmaksas, kas veidojas, izbūvējot jaunus vai paplašinot esošos elektropieslēgumus. Šiem uzņēmējiem tiks piemērots samazināts tarifs.
Foto: Ivars Veiliņš
0.8 °C,
1.1 m/s,
94 % 
0.8 °C,
1.1 m/s,
94 %