Bijušā Valsts prezidenta Valda Zatlera iniciētais referendums par Saeimas atlaišanu notiks 23. jūlijā, kad balsstiesīgajiem vēlētājiem būs jāizšķiras – atļaut Saeimai turpināt darbu vai ne. «Jelgavas Vēstnesis» ekspertiem jautā, cik labi vēlētājs izprot sev uzlikto atbildību un vai pēc referenduma tiešām ir prognozējamas būtiskas izmaiņas valstī – varbūt, gluži pretēji, referendumā un pēc tam vēlēšanās iztērētie četri miljoni latu tā arī paliks papildu slogs nodokļu maksātājiem, bet uz radikālām pārmaiņām cerēt ir naivi.
Jurģis Liepnieks, polittehnologs:
«Šis referendums, kā uzskata lielākā daļa vēlētāju, patiesībā jau nebūs par 10. Saeimas atlaišanu, bet gan kā sods politiķiem par to, ka viņi nav spējuši strādāt desmit gadu garumā. Tā domā vēlētājs, bet, tā pragmatiski paskatoties, patiesībā, ja referendumā Saeima tiks atlaista, sodu, visticamāk, saņems paši vēlētāji, nevis politiķi. Pilnīgi piekrītu, ka šie miljoni, kas nepieciešami referenduma un pēc tam vēlēšanu sarīkošanai, tiks iztērēti bezjēdzīgi. Jā, varbūt nedaudz politiskie spēki tiks pārgrupēti, bet kas no tā mainīsies? Tie taču būs tie paši cilvēki! ZZS un «Saskaņas centram» plus mīnus rezultāts varētu būt līdzīgs kā iepriekšējās vēlēšanās, jo viņiem ir stabils elektorāts, LPP/LC varbūt būs grūtības pārvarēt piecu procentu robežu, bet lielākie zaudētāji, visticamāk, būs «Vienotība», mazliet arī TB/LNNK un «Visu Latvijai», kurām balsis atņems jaundibināmā Zatlera partija. Un tieši šīs prognozes skaidri parāda, ka visiem, kuri uztraucas par oligarhu ļaunumu, būtu jo īpaši jālolo un jāsargā šī Saeima – nedomāju, ka «Vienotība» pēcreferenduma vēlēšanās varētu iegūt tik labu rezultātu, kāds tai ir šobrīd: 32 vietas Saeimā. Taču tas, par ko vēlētājs šobrīd nedomā, visbiežāk ir likumsakarīgi – šādu revolūciju rezultātā iznākums nereti izrādās pavisam citādāks nekā gaidīts. Kā es, būdams vēlētājs, vērtēju Zatlera rīkojumu Nr.2? Pēc katra viņa nākamā soļa es arvien vairāk gūstu apstiprinājumu tam, ka šis rīkojums bija Zatlera priekšvēlēšanu kampaņas elements. Rūpējoties par to, ka viņš varētu netikt atkārtoti ievēlēts prezidenta amatā, viņš nāca klajā ar rīkojumu par Saeimas atlaišanu un paziņojumu par to, ka viņš beidzot ir pamanījis oligarhus. Bet tad rodas visiem zināmais jautājums – kāpēc četrus gadus Zatlers neko tādu mūsu valstī nebija pamanījis? Vēl mēnesi pirms šī rīkojuma viņš pavisam patīkamā gaisotnē savās mājās vakariņoja un dzēra vīnu kopā ar Lembergu. Tobrīd nekas neliecināja, ka Zatleram būtu aizspriedumi pret šiem trim viņa nosauktajiem oligarhiem. Tāpat arī pirms tam viņa runā Latvijas Universitātē, kur tika klāstīts par turpmāko rīcību, nebija neviena vārda par oligarhiem… Kāpēc?
Taču te nekādi nevar vainot vēlētāju, ka viņš rīkotos pēdējo notikumu emociju iespaidā. Ekonomiskās krīzes fonā, kad sabiedrībā valda liela neapmierinātība un rūgtums pret valsts pārvaldi, tas ir likumsakarīgi – tā tas notiek arī citās sabiedrībās. Latvieši nav ne labāki, ne sliktāki par citiem. Ja viens pēc otra nāk smagi gadi, tik milzīgi budžeta samazinājumi, tas ne vienmēr ļauj racionāli izsvērt to, kas notiek. Tāpēc es gan neteiktu, ka latvieši ir stulba tauta: jā, mēs varbūt neesam starp pragmatiskākajiem, bet neesam arī vienīgie, kuri iracionāli un emocionāli pieņem lēmumus, nedomājot par sekām.»
Aigars Freimanis, «Latvijas faktu» direktors:
«Jebkurā šāda veida referendumā, ko rosinājuši politiskās elites pārstāvji, ir ļoti spēcīga populisma nots, uz ko daļa sabiedrības ļoti ātri uzķeras. Stagnācijas brīdis, krīze apnikusi, un visiem gribas ātri kaut ko mainīt. Tas ir saprotami. Taču ko mēs izmainīsim? Socioloģiski diezgan droši var prognozēt, ka pat pēc uzvārdiem nākamā Saeima būs tā pati, kas šobrīd, – par to šaubu nav. Kā ieguvējus es varbūt redzu TB/LNNK un «Visu Latvijai», kas šobrīd ir sasnieguši savu augstāko punktu – nesenā parakstu vākšana par latviešu valodu skolās varētu viņiem dod kādu papildu vietu. «Saskaņas centram» ir mazi riski ar sludināto krievu valodu kā otro valsts valodu, taču tas ir labojams. Viņiem arī nedraud pārāk liela konkurence ar PCTVL, tāpēc arī «Saskaņas centra» vieta ir stabila. Tāpat ZZS dabūs savu tiesu. Tātad vienīgi LPP/LC, kas jau šobrīd ir opozīcijā, varētu būt problēmas ar iekļūšanu Saeimā. Un tad vēl lielais jautājums ir «Vienotība» un Zatlera partija – neapšaubāmi, ka Zatlera elektorāts ir smeļams «Vienotības» lauciņā – tātad viņi viens otram atņems balsis. Un tad mēs arī redzam, ka uz būtiskām izmaiņām te nav ko cerēt. Par Zatlera partiju šobrīd kaut ko prognozēt ir ļoti grūti, jo tas būs jauns politisks spēks, par kuru neviens neko nezina – tādi izplūduši principi. Protams, mani tāpat kā daudzus izbrīnīja Zatlera rīkojums un pēkšņā oligarhu ieraudzīšana. Un tas noteikti radīja domu par populistisku lēmumu, kas pieņemts personiskās interesēs. Man trūka pamatotas motivācijas viņa lēmumam. Latvijas vēlēšanu paradokss ir tas, ka koalīcijai pēc ievēlēšanas neizbēgami ir jāatrod kompromiss, un tad jau ir vienalga, kurš un ar ko kopā strādā, tiek aizmirsti partiju solījumi vēlētājiem, jo tie ir vienkārši jāmaina, lai tiktu koalīcijā. Un tas ir neizbēgami – tā mašīna paliek tāds pats mūžīgais dzinējs, kas rotē un nesasniedz mērķi. Bet vēlētājs turpina cerēt uz pārmaiņām…
Nedomāju, ka sabiedrība ir lētticīga, uzķeroties uz šādiem populistiskiem referendumiem, drīzāk tā ir pietiekami atsvešināta, lai līdz galam izprastu notiekošo. Un arī tas ir saprotams – ja politika nemitīgi producē negatīvas ziņas, tad es labāk palieku vērotājs. Tieši tāpēc esmu pārliecināts, ka referendumā vēlētāju aktivitāte nebūs salīdzināma ar vēlēšanu aktivitāti. Nedomāju, ka ļoti daudzi aizies uz referendumu – ies tie, kuri ir par Saeimas atlaišanu, lai gan paši varbūt neizprot, par ko īsti balsos. Savukārt tie, kuriem trūkst motivācijas balsot par Saeimas atlaišanu, visdrīzāk, tā arī izvēlēsies palikt mājās. Neapšaubāmi, ka cilvēki šo referendumu uztver kā balsojumu par Saeimas atlaišanu, taču daudzi neaizdomājas, ka var balsot arī pret tās atlaišanu. Jā, daudzi saka: «Vajag atlaist Saeimu!», taču – vai kāds no viņiem var atbildēt uz jautājumu, ko tas mums dos, kādi būs ieguvumi, ja pēc tam paši ievēlēsim tos pašus politiskos spēkus?»
Daina Bāra, Latvijas Universitātes docente, politoloģe:
«Mūsu vēlētājs ir ļoti nepastāvīgs, un patiesībā tas ir raksturīgi daudzām jaunām demokrātijām. Mēs vairāk balstāmies uz emocijām, un racionālā domāšana nav mūsu stiprā puse. Mēs neuzticamies, un politiskā darbība arī nav devusi pamatu šai uzticībai – tieši tas ļauj prognozēt, ka referendumā Saeima tiks atlaista. Kāds būs proporcionālais rādītājs, šobrīd ir grūti pateikt, bet vairākums noteikti nobalsos par Saeimas atlaišanu. Ja citos referendumos ir nosacījums, cik lielam vēlētāju skaitam referendumā jāpiedalās, tad šoreiz pietiek vien ar to, ka vairākums nobalso par. Tātad sanāk, ka šo Saeimu ievēlēja 63 procenti balsstiesīgo, bet atlaist vai arī trīs procenti. Ir pilnīgi vienalga, cik cilvēku aiziet uz referendumu – 1000 vai 200 000. Vairākuma vēlētāju gribu tas tik un tā neparādīs, tāpēc šajā kontekstā es saskatu arī šādus draudus, par ko noteikti vajadzētu domāt nākotnē, ieviešot izmaiņas likumdošanā, lai nepieļautu bezatbildīgu šādas iespējas izmantošanu. Vēl viena nianse, par ko var runāt, ir laika termiņš, kad var atlaist Saeimu. Tagad prezidentam ir iespēja rosināt Saeimas atlaišanu arī divas trīs stundas pēc savas ievēlēšanas vai arī īsi pirms termiņa beigām. Un arī tas ir drauds tam, ka šādu iespēju var izmantot bezatbildīgi, nedomājot par sabiedrību, bet vairāk domājot par sevi, savām izredzēm.
Manuprāt, pieņemot lēmumu par Saeimas atlaišanu, prezidentam jābūt ļoti atbildīgam. Ir jābūt skaidrām atbildēm uz jautājumiem: kāpēc? ko tas dos? kas būs labāk? Jā, noteikti būs citādāk, bet, ja nav iespējams skaidri un droši atbildēt uz jautājumu, ka būs labāk, tad šādu lēmumu pieņemt nedrīkst. Nevar prezidents domāt tikai par savu reitingu uzlabošanu, zinot, ka tauta uzķeries uz skaļu populismu. Mana pamatdoma – prezidentam ir jābūt ārkārtīgi atbildīgam jebkurā brīdī. Tieši tāpēc, savelkot visus šos punktus kopā, es uzskatu, ka Zaltera lēmums šajā brīdī bija bezatbildīgs, nepārdomāts. Es vēroju Zatleru tajā dienā, kad viņš Likteņdārzā tikās ar dažiem simtiem savu atbalstītāju, un redzēju, ka viņš ir salūzis zem varas atbildības nastas. Diemžēl viņš neizturēja to, kas viņam bija uzlikts. Bet grūti viņu ir vainot, jo varas īstenošana ir ļoti smags darbs, un, ja nav pieredzes, tā var notikt.
Tomēr es nekādā gadījumā nenoniecinu tos cilvēkus, kam ir pieņemama Zatlera rīcība, taču joprojām paliek tas pats vecais jautājums: kas tika darīts visus četrus gadus? Daudz agrāk ir bijuši citi būtiskāki iemesli atlaist Saeimu, bet tad rīcība nesekoja. Tāpēc ir skumji, ka mums visiem tagad nāksies samaksāt ļoti dārgi – ekonomiski – par bijušā prezidenta populismu. Tas, kas satrauc visvairāk: ja referendumam sekos vēlēšanas, tad droši var apgalvot, ka Saeimas darbs principā uz pusgadu tiek pārtraukts, bet tā ir tāda bezatbildība! Jau šobrīd partijas vairāk domā par reitingiem nekā par reālo darbu, tad sekos priekšvēlēšanu kampaņa ar solījumiem un nepārdomātiem lēmumiem, lai tikai iegūtu vēlētāju uzticību, pēc tam vēl jaunās Saeimas sasaukšana, iestrādāšanās, un tā pusgads valstī tik smagā situācijā būs pazaudēts. Bet šobrīd būtu jāsāk jaunā budžeta izstrāde, jāpieņem virkne ļoti būtisku lēmumu, taču tas nenotiks… Vēl vairāk – no 100 jaunajiem deputātiem noteikti būs arī kāds iesācējs, kuram vispār nebūs saprašana, ar ko nodarbojas likumdevējs… Vēlētājs cer uz ieguvumiem pēc Saeimas atlaišanas, taču vairāk būs zaudējumu… Politiskās partijas jau nemainīsies, deputātu vairākums arī būs tas pats, bet valsts tiks nobremzēta uz pusgadu…»
Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto Ivars Veiliņš un no personīgā arhīva
15.8 °C,
6.1 m/s,
87.7 % 
15.8 °C,
6.1 m/s,
87.7 %