15.8 °C, 6.1 m/s, 87.7 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāEksperti aicina rūpīgi izvērtēt, kā balsot referendumā
Eksperti aicina rūpīgi izvērtēt, kā balsot referendumā
22/07/2011

Bijušā Valsts prezidenta Valda Zatlera iniciētais referendums par Saeimas atlaišanu notiks 23. jūlijā, kad balsstiesīgajiem vēlētājiem būs jāizšķiras – atļaut Saeimai turpināt darbu vai ne. «Jelgavas Vēstnesis» ekspertiem jautā, cik labi vēlētājs izprot sev uzlikto atbildību un vai pēc referenduma tiešām ir prognozējamas būtiskas izmaiņas valstī – varbūt, gluži pretēji, referendumā un pēc tam vēlēšanās iztērētie četri miljoni latu tā arī paliks papildu slogs nodokļu maksātājiem, bet uz radikālām pārmaiņām cerēt ir naivi.  

Bijušā Valsts prezidenta Valda Zatlera iniciētais
referendums par Saeimas atlaišanu notiks 23. jūlijā, kad
balsstiesīgajiem vēlētājiem būs jāizšķiras – atļaut Saeimai
turpināt darbu vai ne. «Jelgavas Vēstnesis» ekspertiem jautā, cik
labi vēlētājs izprot sev uzlikto atbildību un vai pēc referenduma
tiešām ir prognozējamas būtiskas izmaiņas valstī – varbūt, gluži
pretēji, referendumā un pēc tam vēlēšanās iztērētie četri miljoni
latu tā arī paliks papildu slogs nodokļu maksātājiem, bet uz
radikālām pārmaiņām cerēt ir naivi.  

Vēlētāji grib sodīt politiķus, bet, visticamāk, sodīs paši
sevi

Jurģis Liepnieks, polittehnologs:

«Šis referendums, kā uzskata lielākā daļa vēlētāju, patiesībā
jau nebūs par 10. Saeimas atlaišanu, bet gan kā sods politiķiem par
to, ka viņi nav spējuši strādāt desmit gadu garumā. Tā domā
vēlētājs, bet, tā pragmatiski paskatoties, patiesībā, ja
referendumā Saeima tiks atlaista, sodu, visticamāk, saņems paši
vēlētāji, nevis politiķi. Pilnīgi piekrītu, ka šie miljoni, kas
nepieciešami referenduma un pēc tam vēlēšanu sarīkošanai, tiks
iztērēti bezjēdzīgi. Jā, varbūt nedaudz politiskie spēki tiks
pārgrupēti, bet kas no tā mainīsies? Tie taču būs tie paši cilvēki!
ZZS un «Saskaņas centram» plus mīnus rezultāts varētu būt līdzīgs
kā iepriekšējās vēlēšanās, jo viņiem ir stabils elektorāts, LPP/LC
varbūt būs grūtības pārvarēt piecu procentu robežu, bet lielākie
zaudētāji, visticamāk, būs «Vienotība», mazliet arī TB/LNNK un
«Visu Latvijai», kurām balsis atņems jaundibināmā Zatlera partija.
Un tieši šīs prognozes skaidri parāda, ka visiem, kuri uztraucas
par oligarhu ļaunumu, būtu jo īpaši jālolo un jāsargā šī Saeima –
nedomāju, ka «Vienotība» pēcreferenduma vēlēšanās varētu iegūt tik
labu rezultātu, kāds tai ir šobrīd: 32 vietas Saeimā. Taču tas, par
ko vēlētājs šobrīd nedomā, visbiežāk ir likumsakarīgi – šādu
revolūciju rezultātā iznākums nereti izrādās pavisam citādāks nekā
gaidīts.
Kā es, būdams vēlētājs, vērtēju Zatlera rīkojumu Nr.2? Pēc katra
viņa nākamā soļa es arvien vairāk gūstu apstiprinājumu tam, ka šis
rīkojums bija Zatlera priekšvēlēšanu kampaņas elements. Rūpējoties
par to, ka viņš varētu netikt atkārtoti ievēlēts prezidenta amatā,
viņš nāca klajā ar rīkojumu par Saeimas atlaišanu un paziņojumu par
to, ka viņš beidzot ir pamanījis oligarhus. Bet tad rodas visiem
zināmais jautājums – kāpēc četrus gadus Zatlers neko tādu mūsu
valstī nebija pamanījis? Vēl mēnesi pirms šī rīkojuma viņš pavisam
patīkamā gaisotnē savās mājās vakariņoja un dzēra vīnu kopā ar
Lembergu. Tobrīd nekas neliecināja, ka Zatleram būtu aizspriedumi
pret šiem trim viņa nosauktajiem oligarhiem. Tāpat arī pirms tam
viņa runā Latvijas Universitātē, kur tika klāstīts par turpmāko
rīcību, nebija neviena vārda par oligarhiem… Kāpēc?

Taču te nekādi nevar vainot vēlētāju, ka viņš rīkotos pēdējo
notikumu emociju iespaidā. Ekonomiskās krīzes fonā, kad sabiedrībā
valda liela neapmierinātība un rūgtums pret valsts pārvaldi, tas ir
likumsakarīgi – tā tas notiek arī citās sabiedrībās. Latvieši nav
ne labāki, ne sliktāki par citiem. Ja viens pēc otra nāk smagi
gadi, tik milzīgi budžeta samazinājumi, tas ne vienmēr ļauj
racionāli izsvērt to, kas notiek. Tāpēc es gan neteiktu, ka
latvieši ir stulba tauta: jā, mēs varbūt neesam starp
pragmatiskākajiem, bet neesam arī vienīgie, kuri iracionāli un
emocionāli pieņem lēmumus, nedomājot par sekām.»

«Pat pēc uzvārdiem nākamā Saeima būs tā pati…»

Aigars Freimanis, «Latvijas faktu»
direktors:

«Jebkurā šāda veida referendumā, ko rosinājuši politiskās elites
pārstāvji, ir ļoti spēcīga populisma nots, uz ko daļa sabiedrības
ļoti ātri uzķeras. Stagnācijas brīdis, krīze apnikusi, un visiem
gribas ātri kaut ko mainīt. Tas ir saprotami. Taču ko mēs
izmainīsim? Socioloģiski diezgan droši var prognozēt, ka pat pēc
uzvārdiem nākamā Saeima būs tā pati, kas šobrīd, – par to šaubu
nav. Kā ieguvējus es varbūt redzu TB/LNNK un «Visu Latvijai», kas
šobrīd ir sasnieguši savu augstāko punktu – nesenā parakstu vākšana
par latviešu valodu skolās varētu viņiem dod kādu papildu vietu.
«Saskaņas centram» ir mazi riski ar sludināto krievu valodu kā otro
valsts valodu, taču tas ir labojams. Viņiem arī nedraud pārāk liela
konkurence ar PCTVL, tāpēc arī «Saskaņas centra» vieta ir stabila.
Tāpat ZZS dabūs savu tiesu. Tātad vienīgi LPP/LC, kas jau šobrīd ir
opozīcijā, varētu būt problēmas ar iekļūšanu Saeimā. Un tad vēl
lielais jautājums ir «Vienotība» un Zatlera partija – neapšaubāmi,
ka Zatlera elektorāts ir smeļams «Vienotības» lauciņā – tātad viņi
viens otram atņems balsis. Un tad mēs arī redzam, ka uz būtiskām
izmaiņām te nav ko cerēt. Par Zatlera partiju šobrīd kaut ko
prognozēt ir ļoti grūti, jo tas būs jauns politisks spēks, par kuru
neviens neko nezina – tādi izplūduši principi. Protams, mani tāpat
kā daudzus izbrīnīja Zatlera rīkojums un pēkšņā oligarhu
ieraudzīšana. Un tas noteikti radīja domu par populistisku lēmumu,
kas pieņemts personiskās interesēs. Man trūka pamatotas motivācijas
viņa lēmumam. Latvijas vēlēšanu paradokss ir tas, ka koalīcijai pēc
ievēlēšanas neizbēgami ir jāatrod kompromiss, un tad jau ir
vienalga, kurš un ar ko kopā strādā, tiek aizmirsti partiju
solījumi vēlētājiem, jo tie ir vienkārši jāmaina, lai tiktu
koalīcijā. Un tas ir neizbēgami – tā mašīna paliek tāds pats
mūžīgais dzinējs, kas rotē un nesasniedz mērķi. Bet vēlētājs
turpina cerēt uz pārmaiņām…

Nedomāju, ka sabiedrība ir lētticīga, uzķeroties uz šādiem
populistiskiem referendumiem, drīzāk tā ir pietiekami atsvešināta,
lai līdz galam izprastu notiekošo. Un arī tas ir saprotams – ja
politika nemitīgi producē negatīvas ziņas, tad es labāk palieku
vērotājs. Tieši tāpēc esmu pārliecināts, ka referendumā vēlētāju
aktivitāte nebūs salīdzināma ar vēlēšanu aktivitāti. Nedomāju, ka
ļoti daudzi aizies uz referendumu – ies tie, kuri ir par Saeimas
atlaišanu, lai gan paši varbūt neizprot, par ko īsti balsos.
Savukārt tie, kuriem trūkst motivācijas balsot par Saeimas
atlaišanu, visdrīzāk, tā arī izvēlēsies palikt mājās. Neapšaubāmi,
ka cilvēki šo referendumu uztver kā balsojumu par Saeimas
atlaišanu, taču daudzi neaizdomājas, ka var balsot arī pret tās
atlaišanu. Jā, daudzi saka: «Vajag atlaist Saeimu!», taču – vai
kāds no viņiem var atbildēt uz jautājumu, ko tas mums dos, kādi būs
ieguvumi, ja pēc tam paši ievēlēsim tos pašus politiskos
spēkus?»

«Saeimu ievēlēja 63 procenti, atlaist var arī trīs»

Daina Bāra, Latvijas Universitātes docente,
politoloģe:

«Mūsu vēlētājs ir ļoti nepastāvīgs, un patiesībā tas ir
raksturīgi daudzām jaunām demokrātijām. Mēs vairāk balstāmies uz
emocijām, un racionālā domāšana nav mūsu stiprā puse. Mēs
neuzticamies, un politiskā darbība arī nav devusi pamatu šai
uzticībai – tieši tas ļauj prognozēt, ka referendumā Saeima tiks
atlaista. Kāds būs proporcionālais rādītājs, šobrīd ir grūti
pateikt, bet vairākums noteikti nobalsos par Saeimas atlaišanu. Ja
citos referendumos ir nosacījums, cik lielam vēlētāju skaitam
referendumā jāpiedalās, tad šoreiz pietiek vien ar to, ka vairākums
nobalso par. Tātad sanāk, ka šo Saeimu ievēlēja 63 procenti
balsstiesīgo, bet atlaist vai arī trīs procenti. Ir pilnīgi
vienalga, cik cilvēku aiziet uz referendumu – 1000 vai 200 000.
Vairākuma vēlētāju gribu tas tik un tā neparādīs, tāpēc šajā
kontekstā es saskatu arī šādus draudus, par ko noteikti vajadzētu
domāt nākotnē, ieviešot izmaiņas likumdošanā, lai nepieļautu
bezatbildīgu šādas iespējas izmantošanu. Vēl viena nianse, par ko
var runāt, ir laika termiņš, kad var atlaist Saeimu. Tagad
prezidentam ir iespēja rosināt Saeimas atlaišanu arī divas trīs
stundas pēc savas ievēlēšanas vai arī īsi pirms termiņa beigām. Un
arī tas ir drauds tam, ka šādu iespēju var izmantot bezatbildīgi,
nedomājot par sabiedrību, bet vairāk domājot par sevi, savām
izredzēm.

Manuprāt, pieņemot lēmumu par Saeimas atlaišanu, prezidentam jābūt
ļoti atbildīgam. Ir jābūt skaidrām atbildēm uz jautājumiem: kāpēc?
ko tas dos? kas būs labāk? Jā, noteikti būs citādāk, bet, ja nav
iespējams skaidri un droši atbildēt uz jautājumu, ka būs labāk, tad
šādu lēmumu pieņemt nedrīkst. Nevar prezidents domāt tikai par savu
reitingu uzlabošanu, zinot, ka tauta uzķeries uz skaļu populismu.
Mana pamatdoma – prezidentam ir jābūt ārkārtīgi atbildīgam jebkurā
brīdī. Tieši tāpēc, savelkot visus šos punktus kopā, es uzskatu, ka
Zaltera lēmums šajā brīdī bija bezatbildīgs, nepārdomāts. Es vēroju
Zatleru tajā dienā, kad viņš Likteņdārzā tikās ar dažiem simtiem
savu atbalstītāju, un redzēju, ka viņš ir salūzis zem varas
atbildības nastas. Diemžēl viņš neizturēja to, kas viņam bija
uzlikts. Bet grūti viņu ir vainot, jo varas īstenošana ir ļoti
smags darbs, un, ja nav pieredzes, tā var notikt.

Tomēr es nekādā gadījumā nenoniecinu tos cilvēkus, kam ir pieņemama
Zatlera rīcība, taču joprojām paliek tas pats vecais jautājums: kas
tika darīts visus četrus gadus? Daudz agrāk ir bijuši citi
būtiskāki iemesli atlaist Saeimu, bet tad rīcība nesekoja. Tāpēc ir
skumji, ka mums visiem tagad nāksies samaksāt ļoti dārgi –
ekonomiski – par bijušā prezidenta populismu. Tas, kas satrauc
visvairāk: ja referendumam sekos vēlēšanas, tad droši var apgalvot,
ka Saeimas darbs principā uz pusgadu tiek pārtraukts, bet tā ir
tāda bezatbildība! Jau šobrīd partijas vairāk domā par reitingiem
nekā par reālo darbu, tad sekos priekšvēlēšanu kampaņa ar
solījumiem un nepārdomātiem lēmumiem, lai tikai iegūtu vēlētāju
uzticību, pēc tam vēl jaunās Saeimas sasaukšana, iestrādāšanās, un
tā pusgads valstī tik smagā situācijā būs pazaudēts. Bet šobrīd
būtu jāsāk jaunā budžeta izstrāde, jāpieņem virkne ļoti būtisku
lēmumu, taču tas nenotiks… Vēl vairāk – no 100 jaunajiem
deputātiem noteikti būs arī kāds iesācējs, kuram vispār nebūs
saprašana, ar ko nodarbojas likumdevējs… Vēlētājs cer uz
ieguvumiem pēc Saeimas atlaišanas, taču vairāk būs zaudējumu…
Politiskās partijas jau nemainīsies, deputātu vairākums arī būs tas
pats, bet valsts tiks nobremzēta uz pusgadu…»

Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto Ivars Veiliņš un no
personīgā arhīva