19.1 °C, 3.9 m/s, 69.3 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētā«Es neesmu ne opozīcijas, ne pozīcijas deputāts»
«Es neesmu ne opozīcijas, ne pozīcijas deputāts»
04/12/2009
Andrejs Eihvalds, Jelgavas domes deputāts, SDP
«Saskaņa» Jelgavas organizācijas biedrs:
 
«Es tikai pāris mēnešu biju Tautas saskaņas partijas biedrs,
tāpēc, visticamāk, lielākā mana politiskā darbība jau būs saistīta
ar jaunizveidoto partiju «Saskaņa». Es uzskatu, ka apvienošanā ir
spēks. Apvienošana nešķeļ, bet dara stiprākus. Kaut arī politikā
esmu ienācis nesen, droši varu teikt, ka par visiem simts
procentiem izjūtu piederību šai partijai – ja tā nebūtu, tad
noteikti nekļūtu par tās biedru. Jā, sākotnēji es biju tikai
interesents, bet, ja cilvēks vēlas aktīvi darboties, tad ar to
nepietiek – pats sajutu, ka nepieciešams spert nākamo soli. Kāpēc
es vispār nolēmu iesaistīties politikā? Paskatieties, kas notiek
valstī! Nevar taču apgalvot, ka šobrīd Saeima strādātu tautas
interesēs. Ir tāda sajūta, ka jārīkojas, bet «augšas» to negrib,
savukārt «apakšas» nevar. Tieši tas arī pamudināja mani
iesaistīties politikā. Zinu, ka tas nav viegls darbs, it sevišķi
jaunam cilvēkam. Iepriekšējā sasaukumā gan kādā Dobeles rajona
pašvaldībā, gan kādā Jelgavas rajona pašvaldībā kā deputāti
strādāja mani bijušie kursa biedri, taču šogad viņi no kandidēšanas
pašvaldībās atteicās. Cilvēki vienkārši saprata, ka deputāta darbs
un iesaistīšanās politikā prasa ļoti daudz spēka un bieži vien tā
atdeve ir niecīga, jo panākt kompromisu dažādu lēmumu pieņemšanā
nav viegli.
Savukārt, ja runājam konkrēti par Jelgavu, tad nevarētu teikt,
ka manas domas krasi atšķiras no pašreizējās domes koalīcijas
piedāvātā attīstības virziena. Jā, varbūt atsevišķos jautājumos man
ir cits viedoklis, bet tas ir tikai loģiski, jo katrs cilvēks ir
indivīds ar savu spriedumu un vērtējumu. Šobrīd pats svarīgākais ir
palīdzēt cilvēkiem, kas nonākuši finansiālās grūtībās, kā arī
attīstīt uzņēmējdarbības vidi. Un, manuprāt, Jelgavā tas arī
notiek. Varbūt varētu vēlēties to darbību vēl aktīvāku, taču ir
skaidrs, ka pašvaldībai līdzekļu ir tik, cik to ir, un
nenoliedzami, ka šo situāciju ietekmē ekonomiskie procesi visā
valstī.
Ja man tagad jautātu, vai esmu pozīcijas vai opozīcijas
deputāts, tad es teiktu, ka cenšos būt pa vidu. Es akli neatbalstu
opozīcijas ierosinājumus un tāpat arī izvērtēju pozīcijas virzītos
lēmumprojektus, pirms izdaru savu izvēli, kas balstīta uz racionālu
izpratni. Es nekādā gadījumā nepiekrītu obligātajam balsojumam, jo
tad jau to nevar saukt par demokrātiju. Vai mūsu partijā ir šāds
obligātais balsojums? Pirms pāris mēnešiem partija nolēma, ka pirms
katras Jelgavas domes sēdes mēs sanākam kopā, ne tikai tie partijas
biedri, kuri iekļuvuši domē, bet ikviens, kam ir interese, un tad
kopīgi izspriežam, kāda ir mūsu nostāja konkrētā jautājumā. Tā ir
diskusija. Nedomāju, ka to var saukt par kaut ko līdzīgu obligātam
balsojumam. Mēs vienkārši katrs izsakām savas domas, varbūt kādu
izdodas pārliecināt, bet rezultātā jau tik un tā domes sēdē
deputāts balso pēc savas pārliecības, vēlētāju interesēs, un es
uzskatu, ka tajā brīdī nevar runāt par partijas interesēm vai
obligātu balsojumu.»