23.2 °C, 5.2 m/s, 48.1 %

Pilsētā

«Esmu uzticīgs saviem ideāliem»
01/02/2009

«Ja esi mežinieks, tev ir jābūt vislabākajam. Vislabākajam itin visās jomās,» saviem studentiem dienu no dienas atgādina Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes profesors Alfons Grīnfelds. Mežs un viss, kas ar to saistīts, ir viņa ideāls, un viņš pats allaž ir tiecies pēc šīs pilnības. Prasīgs pret sevi un citiem – tāds ir A.Grīnfelds.

Sintija Čepanone
«Ja esi mežinieks, tev ir
jābūt vislabākajam. Vislabākajam itin visās jomās,» saviem
studentiem dienu no dienas atgādina Latvijas Lauksaimniecības
universitātes Meža fakultātes profesors Alfons Grīnfelds. Mežs un
viss, kas ar to saistīts, ir viņa ideāls, un viņš pats allaž ir
tiecies pēc šīs pilnības. Prasīgs pret sevi un citiem – tāds ir
A.Grīnfelds.
Šis gads profesoram sācies īpaši – par mūža ieguldījumu meža
nozares augstākās izglītības attīstībā viņam piešķirs LLU Atzinības
rakstu un sudraba medaļu. Viņa īpašumā būs arī «Zelta čiekurs» –
meža nozares gada balva. «Tas ir ļoti augsts novērtējums.
Visaugstākais meža nozarē,» nopietns ir A.Grīnfelds, gan
piebilstot, ka apbalvojumi viņam tomēr piešķirti tādā kā avansā,
tieši tāpēc viņš ir apņēmības pilns realizēt visu iecerēto. «Darba
man te vēl ir daudz,» enerģiski teic profesors.
Mīlestība pret mežu – asinīs
«Jau pamatskolā man bija skaidrs mans ideāls – kļūt par
mežkopi, ieņemt mežziņa amatu, būt saimniekam mežā, ko pats esmu
izaudzējis. Patiesībā šis sapnis man bija jau agrā bērnībā, jo tēvs
bija mežsargs. Tieši viņš man ieaudzināja mīlestību pret mežu,»
izvēli studēt mežsaimniecību pamato A.Grīnfelds. Taujāts, vai
tolaik tas skaitījās prestižs amats, viņš atjoko: «Mežkungs,
pagastvecis un mācītājs – lūk, trīs prestižākie amati!»
Tiesa gan – «par savu pilnīgu ideālu» viņš Kuldīgā pastrādāja
vien dažus gadus pēc augstskolas beigšanas, jo, vadības izvirzītam,
viņam nācās ieņemt galvenā inženiera amatu. «Es mīlēju un vēl
aizvien mīlu racionalizāciju – jau būdams mežzinis, mehanizēju
kokmateriālu pievešanu – ar kolēģiem pārkonstruējām riteņtraktoru
apaļo kokmateriālu pievešanai no starpcirtēm,» atceras profesors.
Taču nu īstenotie viņa racionalizācijas priekšlikumi jau mērāmi
desmitos.
Taujāts, kā nokļuvis Meža fakultātē, A.Grīnfelds stāsta, ka
viņu te par asistentu «ievilinājuši» skolotāji – docents Mūrnieks
un Cīrulis. «Tas bija ļoti atbildīgs lēmums, un galavārds piederēja
tēvam, kurš mani pārliecināja, ka no šāda piedāvājuma atteikties
nedrīkstu. Un tā nu es omulīgu trīsistabu dzīvokli Kuldīgā
nomainīju pret istabiņu studentu kopmītnēs, kurās mitinājos kopā ar
savu kundzi – arī mežkopi – un saviem medību suņiem; algu, lielāku
par 400 rubļiem, – pret atalgojumu, kas tikko pārsniedza 100
rubļus,» tomēr profesors savu izvēli nenožēlo – pilnīgais
priekšstats par procesiem meža nozarē vēlāk ļāvis kļūt arī par
cienījamu pasniedzēju, docentu un nu jau profesoru. Jāpiebilst, ka
veselus 25 gadus viņš bijis arī dekāns. «Tas ir rekordlaiks dekāna
amatā ne tikai mūsu universitātē, bet, šķiet, visā Latvijā,» tā
A.Grīnfelds.
Uzticas saviem audzēkņiem 
Viņš neslēpj, ka darbā ir piekasīgs: ja reiz esi mežinieks,
tad tev jābūt vislabākajam gan mācībās, gan sportā, gan ražošanā –
tā ir profesora prasība studentiem. Un tieši šī piekasība nu viņam
ļauj mierīgu sirdi nolūkoties uz norisēm meža nozarē. «Es patiešām
dižojos ar savas fakultātes absolventiem. Viņi ir tie, kas pašlaik
vada visu meža nozari, tāpēc esmu pārliecināts, ka tā ir drošās
rokās,» ar lepnumu par savējiem saka profesors. Un kā gan citādi,
ja vismaz trešdaļai studentu, kas izvēlējušies mācīties Meža
fakultātē, ievirzi devusi dzimta. A.Grīnfelds bilst – lielā mērā
tieši viņi, kuru tēvi un vecvectēvi bijuši saistīti ar mežiem, ir
spējīgākie studenti. Tā ir profesija, kurai jābūt asinīs.
«Daudzi uzskata, ka nu Latvijas skaistie meži ir izcirsti,
pārcirsti… Bet es esmu pārliecināts, ka šāds uzskats ir aplams –
tie, kas vada meža nozari, zina, ko dara. Par to es nešaubos,» tā
profesors. To apliecinot arī fakts, ka pirms kāda laika mežinieki
uzaicināja speciālistus no Zviedrijas, lai viņi konsultētu par
jauno stādu audzēšanu. «Kad zviedri apskatīja stādu audzētavu
Strenčos, viņi vien noplātīja rokas, sakot, ka te nu viņiem nav ko
konsultēt… Un tieši tāpēc es pat šajos izdaudzinātās krīzes
apstākļos esmu mierīgs par Latvijas skaistajiem mežiem un arī
nākotnē raugos optimistiski.»
Nozare ir drošās rokās
Taujāts par ekonomiskās krīzes ietekmi uz meža nozari,
profesors atbild nevilcinoties: «Daudzus jau satrauc, ka šajos
apstākļos par četriem miljoniem kubikmetru palielināti atļautie
ciršanas apjomi. Bet es nesatraucos – Latvijā ik gadu izcērt vidēji
12 miljonus kubikmetru, bet katru gadu pieaug 16,5 miljoni. Pat ja
šajos apstākļos gadā papildus izcirtīsim vēl par diviem miljoniem
kubikmetru koksnes vairāk, mežiem tas ļaunumu nenodarīs – esmu
lepns, ka meži latviešus izglāba trīsdesmitajos gados piedzīvotajā
krīzē; ja tie var glābt arī tagad – kāpēc ne?» savu skatījumu
atklāj A.Grīnfelds.
Protams, savulaik viņu satrauca tas, ka meži nonākuši
neprofesionāļu rokās. Kad daudzviet privāto mežu saimnieki, kas
atguva īpašumu, ātras naudas gūšanas nolūkos tos vienkārši izcirta
un neveica atjaunošanu. «Protams, varēja jau saprast tos lauku
cilvēkus, kuriem vajadzēja izšķirties – saglabāt mežu vai izskolot
bērnus, un viņi upurēja mežu.» Bet, viņaprāt, pašlaik šī sistēma
jau savesta kārtībā un nu mežus apsaimnieko profesionāli. «Turklāt
tās lietas tiek kontrolētas – pamatīgi un kvalitatīvi,» vērtē
A.Grīnfelds. Un tieši tāpēc Latvija var lepoties ar patiesi
skaistiem mežiem – saglabātu dabisko vidi, bioloģisko daudzveidību,
attīstītu infrastruktūru –, par ko ārzemnieki mūs apskauž.
Trofejas – mednieka 
lepnums
«Mežs – tā ir īpaša pasaule, vieta, kur cilvēks aizmirst
nepatikšanas, stresu… Vislieliskākā atpūta ir mežā, baudot tā
skaistumu, – redzēt saullēktu, saulrietu, rasu pērļu skaistumu,
zirnekļu tīklu pinumus…» mazliet sentimentāls kļūst profesors,
taujāts par viņa dzīves kaislību – medībām. Nebrauc uz mežu pēc
gaļas, bet gan pēc pozitīvām emocijām – tāda ir A.Grīnfelda
pārliecība. «Mežs norūda cilvēku. Par to, ka savos gados esmu tik
možs, paldies saku Meža mātei un medību dievietei Diānai.»
Medības A.Grīnfeldu aizrāvušas kopš mazotnes – savulaik mežā
gājis līdzi tēvam par dzinēju, uzsākot studijas, pats kļuvis par
pilntiesīgu mednieku. Gluži kā pāvs ar savām spalvām mednieks
dižojas ar trofejām. To profesoram netrūkst – izmantojot apstākli,
ka kabinetā ir daudz augstāki griesti nekā mājās, viņa trofejas
izvietotas tur. Līdzās lielākiem un mazākiem, žuburainākiem un
mazāk žuburainiem ragiem pamanāmi kādi necili smalki raģeļi –
A.Grīnfelda pirmā trofeja. «Redz, šo jauno briežu bullīti trīcošām
rokām nošāvu, mācoties pirmajā kursā. Tā tad arī ir mana pirmā
trofeja,» stāsta profesors. Taču viņa «kontā» ir arī vairāki vērā
ņemami briežu buļļu ragi.
«Dekanēšanas laikā atvaļinājumu vienmēr ņēmu septembrī –
ievadīju studentus mācībās, un prom uz mežu! Septembris ir briežu
kāzu laiks, kad briežu bullis ar saviem bauriem aicina uz tikšanos
savu izredzēto – vesela meža simfonija! Jau pulksten četros no rīta
biju mežā, lai redzētu šo burvīgo mīlas izrādi, pārdzīvotu līdzi,»
tīksminās profesors, norādot, ka medniekam jābūt fiziski rūdītam,
gudram, jo mežā ar medījumu notiek sacensības – kurš
kuru… 
Viņaprāt, arī medību saimniecība šobrīd Latvijā ir augstā
līmenī. «Āfrikā gan medīt neesmu bijis, bet tepat pa Eiropu gan.
Un, ticiet man, nekur nav tik labi kā Latvijā,» nosaka
profesors.
Jāpiebilst, ka nu viņa dzīves «ideāliem» pievienojies vēl kāds
– košumdārzs. «Manā zemesgabaliņā galvenokārt aug puķes un
košumkrūmi. Parakt zemi, pastrādāt – arī tas nu ir mans ideāls.»