Pilsētā

Līdzekļu taupīšanas nolūkā augustā slēgtas vairākas pašvaldības iestādes. Apmeklētājiem durvis slēdzis Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, savukārt līdz mēneša vidum darbu pārtraucis Sabiedrības integrācijas birojs.

Juris Vidžis, «Jelgavas Nekustamā īpašuma pārvalde» valdes
loceklis:
«Ja vēl pirms pāris gadiem es droši varētu apgalvot, ka lielākā
daļa no dzīvokļu īpašniekiem, kas nenorēķinās par pakalpojumiem, ir
ļaunprātīgi nemaksātāji, tad šobrīd jāatzīst, ka situācija ir
pavisam cita. Jā, agrāk mēs patiesi bieži redzējām, ar kādām
glaunām mašīnām šādi nemaksātāji pie mums ierodas, bet samaksāt
apsaimniekotājam nespēj, bet šobrīd ir skaidrs, ka lielākā daļa
cilvēku tiešām ir nonākuši neapskaužamā finansiālā situācijā un
katram ir nepieciešama individuāla pieeja, lai rastu
risinājumu.
Mūsu gadījumā šos iedzīvotājus var sadalīt divās kategorijās – tie
ir dzīvokļu īpašnieki un pašvaldības dzīvokļu īrnieki. Vissmagākā
situācija šobrīd veidojas tieši ar pašvaldības dzīvokļu īrniekiem –
mazturīgajiem iedzīvotājiem. Protams, var jau vienkārši rīkoties
likuma noteiktajā kārtībā: lauzt īres līgumu, censties piedzīt
parādus, bet tas nav risinājums. Tās ir ģimenes ar bērniem,
invalīdi, maznodrošinātie. Tieši tāpēc mēs šobrīd strādājam cieši
kopā ar Sociālo lietu pārvaldi, sociālajiem darbiniekiem, lai katru
gadījumu izskatītu individuāli un saprastu, kādas darbības varētu
situāciju uzlabot.
Savukārt dzīvokļu īpašniekiem lielākās problēmas šobrīd sagādā
kredītu nasta. Un, protams, tajā brīdī, kad jāizdara izvēle –
maksāt kredītu vai rēķinu apsaimniekotājam –, izvēlas pirmo, jo
bankas nav gatavas gaidīt un cilvēkam īpašumu var atņemt
nekavējoties. Tas, ko mūsu uzņēmums un Apsaimniekotāju asociācija
kopā cenšas panākt, ir mainīt normatīvos aktus, kas strikti
noteiktu: parāds par apsaimniekošanu un pakalpojumiem attiecas
nevis uz konkrētu personu, bet uz īpašumu. Vienkāršs piemērs –
dzīvokļa īpašniekam uzkrājies parāds un tas tiek fiksēts
Zemesgrāmatā kā konkrētā dzīvokļa apgrūtinājums. Tajā brīdī, kad
dzīvoklis tiek pārdots, tas tiek darīts kopā ar visu parādu
nastu.
Šobrīd ir novērojama vēl kāda tendence: dzīvokļa īpašnieks,
saprotot, ka nespēj par pakalpojumu samaksāt, domā, kā
aizstāvēties, un vēršas pēc palīdzības pie juristiem. Cilvēks šādam
juristam par konsultāciju maksā 25 vai pat 50 latus cerībā, ka tas
ieteiks veidu, kā no maksājumiem izvairīties. Taču es gribētu
iedzīvotājus aicināt neuzķerties uz šādiem āķiem, jo visbiežāk tā
ir vējā izmesta nauda. Pareizākā rīcība šādā gadījumā būtu vērsties
pie sava apsaimniekotāja un pirmo konsultāciju saņemt tur.
Pirmkārt, tas būs bez maksas, otrkārt, tas būs pirmais solis
dialogam starp abām pusēm. Un tieši tas ir galvenais – sākt dialogu
ar savu apsaimniekotāju, skaidrot savu situāciju un kopīgi panākt
vienošanos.
Joprojām iedzīvotājiem grūti ir izprast, ka daudzdzīvokļu māja ir
kopīpašums, līdz ar to, ja nemaksā viens, cieš visi – par siltumu
nemaksā daļa, bet siltumu nepieslēdz visai mājai. Taču mūsu praksē
jau parādās gadījumi, kad paši mājas iedzīvotāji gatavi
iesaistīties, lai parādnieku motivētu. Viņi ir tie, kuri vislabāk
pārzina konkrētā nemaksātāja situāciju un, zinot, ka parādu segt ir
cilvēka spēkos, izdara tādu kā sabiedrisku spiedienu, kā rezultātā
parādnieks nepaliek vienaldzīgs un savas saistības sāk pildīt.
Protams, pavisam cita situācija ir tad, ja cilvēka ienākumi mēnesī
ir 100 lati, bet 80 lati jānomaksā par komunālajiem
pakalpojumiem.
Ir skaidrs, ka šī ziema būs ļoti grūta. Jau šobrīd ik mēnesi
vēršamies tiesā par parādu piedziņu pret 100 dzīvokļiem, ap 80 no
tiem tiek īstenoti paātrinātajā kārtībā, kas nozīmē, ka process
ilgst tikai dažas nedēļas. Cilvēku maksātspēja arvien krītas, tāpēc
vienīgais risinājums, manuprāt, ir taupīt – sākt ar vienkāršākām
lietām, aizvērtiem logiem, durvīm un soli pa solim domāt par
nopietnākiem ekonomēšanas veidiem. Uzlabojot mājas stāvokli, var
ietaupīt ne tikai uz siltuma rēķiniem, bet arī elektrības un ūdens.
Tāpēc šajā krīzes situācijā tā ir praktiski vienīgā izdzīvošanas
iespēja.»