20.6 °C, 2 m/s, 89.1 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāGoda zīme un Goda raksts – īpašs pilsētas paldies
Goda zīme un Goda raksts – īpašs pilsētas paldies
26/05/2016

Šovakar, 26. maijā, svinīgā pasākumā kultūras namā Jelgavas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš pieciem ar Jelgavu cieši saistītiem cilvēkiem pasniedza mūsu pilsētas augstākos apbalvojumus – «Goda zīme» un «Goda raksts». «Jelgavas pilsētas lielākā vērtība, protams, ir cilvēki, kuri šeit dzīvo, izglītojas un strādā savai personiskajai un pilsētas izaugsmei, tādēļ saku paldies ikvienam pilsētas iedzīvotājam par ieguldīto pilsētas izaugsmē, jo tikai, liekot plecu pie pleca, mēs visi kopā veidojam šodienas Jelgavu. Un šodien īpaši godināsim tos cilvēkus, kuri savas prasmes, spēku un sirdi ilgtermiņā ir ieguldījuši pilsētā,» svinīgajā pieņemšanā, uzrunājot klātesošos, sacīja Jelgavas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš.

Svinīgajā uzrunā Jelgavas domes priekšsēdētājs norādīja, ka
pilsētas veidotājs ir ikkatrs jelgavnieks. «Gudra ir tā pilsēta,
kura savu vēsturi un spēku prot izmantot un likt izaugsmes pamatos.
Protams, ka katrā laikā uzdevumi un mērķi ir citādi, tomēr vienmēr
galvenais ir pilsētas infrastruktūras un ekonomiskās attīstības
kapacitātes palielināšana, iedzīvotāju stabilitātes un labklājības
paaugstināšana ilgtermiņā. Gudra ir tā pilsēta, kas nemitīgi
attīstās, un tieši šī iemesla dēļ esmu lepns par
Jelgavu! Neapšaubāmi, Jelgavas spēks globālajā konkurencē ir
spēja iet laikam pa priekšu, spēja realizēt projektus, kas vērsti
uz nākotni. Ne tikai ģeogrāfiski veiksmīgais pilsētas izvietojums
un efektīvs investīciju ieguldījums infrastruktūrā ir ļāvis
Jelgavai kļūt par sesto labāko Eiropas gudro pilsētu kategorijā,»
tā A.Rāviņš, uzsverot, ka Jelgavai ir ar ko lepoties, jo tās
lielākā bagātība ir cilvēki, kuri veicina pilsētas izaugsmi, rada,
ceļ un attīsta.

Pilsētas svētku priekšvakarā tika godināti cilvēki, kuri ar
savām idejām un darbu veicinājuši Jelgavas izaugsmi, novērtējot
viņu ieguldījumu veselības aprūpē, kultūrā, izglītībā, vēsturiskā
mantojuma popularizēšanā, sabiedriskajā darbībā un pilsētas
iedzīvotāju drošībā.

Goda zīmi, kas ir pilsētas visaugstākais apbalvojums, saņēma
slimnīcas «Ģintermuiža» ārste psihiatre Skaidrīte Kristiņa par
augstu profesionālo meistarību un godprātīgu darbu Jelgavas
pilsētas iedzīvotāju veselības aprūpē.

Goda raksts pasniegts četrām personām – majoram militārajam
pensionāram Jurim Leitim par godprātīgu dienesta pienākumu
pildīšanu un ieguldījumu Jelgavas iedzīvotāju drošības
nodrošināšanā, valsts SIA «Slimnīca «Ģintermuiža»» Ambulatorā
dienesta vadītājam Igoram Vasinam par nesavtīgu darbu veselības
aprūpes nodrošināšanā Jelgavas pilsētā, dzejniekam, publicistam un
īsprozas autoram Aivaram Eipuram par nopelniem un ieguldījumu
kultūrā, izglītībā un sabiedriskajā darbībā Jelgavā, māksliniekam
dizaineram Uldim Zuteram par ieguldījumu Jelgavas kultūrvēsturiskās
ainavas iemūžināšanā un pilsētas vēsturiskā mantojuma
popularizēšanā.

 

Skaidrīte Kristiņa: «Šī pilsēta ir mana, un
viss»

««Ģintermuižas» 6. nodaļa ir ļoti specifiska – tur ārstējas
tikai veci cilvēki, un es pret viņiem jūtu dziļu cieņu un pietāti.
Par smago mūžu, par nostrādātajiem gadiem. Kad esmu darbā, pati
neskaitos – tad nav manu problēmu, jo svarīgākais ir pacients. Es
tiešām cenšos godprātīgi darīt savu darbu – cik māku, tik strādāju
–, un darbā man nav bijusi doma sevi pasaudzēt. Vienīgi šad tad
iedomājos, ka beidzot varētu tomēr aiziet pensijā, jo pensijas gadi
jau pāri…

Būdama viscaur jelgavniece, 13 gadus uzreiz pēc institūta
beigšanas pavadīju Aizkrauklē, bet tad ģimenes apstākļu dēļ
atgriezos Jelgavā. Kopš 1985. gada esmu uzticīga slimnīcai
«Ģintermuiža». Šo gadu laikā palīdzēts ļoti, ļoti daudziem
cilvēkiem, un tieši šī apziņa sniedz gandarījumu. Ja vēl kāds
vecais cilvēks, kuru esmu ārstējusi četrus piecus gadus, pēc trim
gadiem atgriežas, lai pateiktu paldies, pastāstītu, ka dzīvo mājās
un jūtas labi, tad pavisam noteikti ir vērts strādāt.

Kur smeļos spēku? Ģimenē. Mans spēks ir ģimene – vīrs, bērni un
mazbērns –, ar kuru joprojām kopā ceļojam un cenšamies turēties
kopā.

Jāatzīst, piešķirtais pilsētas augstākais apbalvojums man ir
liels pārsteigums un pagodinājums no manas pilsētas. Esmu vienkāršs
cilvēks un nemēdzu gremdēties filozofiskās pārdomās, cik piederīga
Jelgavai jūtos: šī pilsēta ir mana, un viss!»

Juris Leitis: «Arī šodien es dotos aizstāvēt savu
valsti»

«Kopš pensionējos, pagājis ilgs laiks, tāpēc jo īpaši liels bija
pārsteigums, ka, piesakot pilsētas augstākajam apbalvojumam,
cilvēki mani nav aizmirsuši, ka pat pēc tik daudz gadiem
novērtējuši manu ieguldījumu Zemessardzes 52. kājnieku bataljona
dibināšanā, attīstībā, pilsētas drošībā un aizsardzībā.

Dienēt sāku 1991. gadā, kad dibinājās Zemessardze un mani
uzaicināja kļūt par štāba priekšnieku, un dienestā pavadīju
septiņus gadus. Neesmu jelgavnieks, taču tajā laikā Jelgavā biju
biežāk nekā savās mājās Līvbērzē. 90. gadu sākums bija trauksmains
laiks – Krievijas armija vēl iekšā, augsts noziedzības līmenis, un
neviens nezināja, kas būs rīt. Pat rakstot dokumentus, blakus bija
automāts, mēs visi bijām paaugstinātā kaujas gatavībā, lai
nesavtīgi aizstāvētu savu valsti, iedzīvotājus. Vēlākos gados gan
Zemessardzei valstiski nepievērsa vajadzīgo uzmanību, iestājās
atslābums, taču šobrīd patriotisms atkal ir ņēmis virsroku,
zemessargu rindas aug. Ja vajadzētu, arī šodien es dotos aizstāvēt
savu valsti, jo patriotisms manī ir iekšā visu laiku.

Šodien es esmu lepns par Jelgavu, par to, kā pilsēta izaugusi un
kļuvusi par iedzīvotājiem drošu un stabilu pilsētu. Es esmu
optimists – ticu, ka arī turpmāk viss būs labi, būs miers un tas,
kas pārdzīvots, vairs nekad neatkārtosies.»

Aivars Eipurs: «Viss, kas ir nost no atsvešinātības, man
ir simpātiski»

«Piešķirtais apbalvojums man ir ļoti nozīmīgs. Nozīmīgs tādēļ,
ka pilsēta novērtē cilvēkus. Jelgava plaukst un zeļ, šeit uzlabojas
infrastruktūra, apkalpošanas kultūra – tas viss liecina, ka cilvēku
Jelgavā novērtē, un šeit ir patīkami uzturēties.

Jelgavā neesmu iedzimtais – te esmu kopš 1986. gada, tādēļ mana
pilsētas izjūta varbūt ir mazliet citāda nekā tiem, kuri šeit
dzimuši un skolā gājuši. Kad sāku dzīvot Jelgavā, šī pilsēta man
vairāk patika ziemā – kad bija kupenas, noslēpjot acīm netīkamo.
Bet tagad man Jelgava patīk visos gadalaikos.

Man ļoti patīk peldēt. Man ūdens ir svarīgs kā zivij, un viena
no manām mīļākajām vietām pilsētā ir pie Liel­upes, pārejot pāri
tiltiem. Jāatzīst, man bija pārdomas par Pasta salu, kad to sāka
būvēt, taču tagad esmu sācis iet arī uz pludmali tur.

Otra mana mīļākā vieta Jelgavā ir kafejnīca «Silva» – kopš šeit
ir «Silva», pilsēta man patīk labāk, jo radošam cilvēkam – vismaz
man – vajag savu kafejnīcu. Pat ja tajā neraksta. Attiecības,
sarunas, viss, kas ir mazliet nost no atsvešinātības, interneta,
man ir simpātiski. Un man patīk cilvēkam piezvanīt vienkārši tāpat
– piezvanīt, kad neko nevajag, piezvanīt tāpat vien…»

Igors Vasins: «Pacientu pateiktie paldies paliek
slimnīcas sienās»

«Redz, kā sanāk – mēs jau bijām pieraduši pie tā, ka psihiatrus
neviens skaļi nemēdz slavēt un pacientu pateiktie paldies paliek
tepat, slimnīcas sienās, taču šajā reizē psihiatrija, ja tā var
teikt, ir topā, jo arī manai kolēģei Skaidrītei Kristiņai piešķirts
pilsētas augstākais apbalvojums. Jūtos pagodināts, ka mūsu
ieguldījums novērtēts ne tikai pacientu ģimeņu un kolēģu vidū, bet
arī visas pilsētas mērogā.

Par psihiatru esmu nostrādājis jau 31 gadu, tostarp pēdējie 19
pavadīti tieši slimnīcā «Ģintermuiža», bet no tiem desmit –
Ambulatorā dienesta vadītāja amatā. Būtiski, ka šo gadu laikā man
ne reizi nav bijusi vēlme meklēt darbu vai jaunas iespējas citur –
es augstu vērtēju šīs slimnīcas vidi, kopējo gaisotni, kas valda
slimnīcā, kolēģu profesionalitāti un šeit nodrošinātās attīstības
iespējas. Te ir patīkami strādāt, turklāt ambulatorajā darbā ir
lielas pašrealizācijas iespējas – ļoti daudz kas ir atkarīgs no
mums pašiem, no mūsu iniciatīvas. Jāatzīst, ka arī Jelgavā kopumā
ir prieks strādāt – mums izveidojusies ļoti laba sadarbība ar
pašvaldības un valsts institūcijām, ar ģimenes ārstiem. Tas, ka var
paļauties uz profesionāliem kolēģiem, ir ļoti būtiski ikdienas
darbā. Es zinu, ka apbalvojumam mani pieteica nodaļas kolēģi, un
man tas ir liels gods, augsts mana darba novērtējums.

Es jūtos piederīgs pilsētai un, ceru, esmu tai noderīgs.»

Uldis Zuters: «Sirdij to veco Jelgavu gribētos
piedzīvot»

«Jelgavā esmu iegātnis, bet tas notika sen – 1965. gadā, un
tagad šī ir mana pilsēta. Tēva mājas nu ir bērnības atmiņas, bet
īsteni mājās es jūtos tikai Jelgavā – mana pilsēta ir manas mājas.
Tas savā ziņā ir paradokss, jo pilsēta – urbānā vide – kā bijušajam
lauku bērnam nav mans. Mežs, pļava, jūra – lūk, tas ir mans. Es arī
dzīvoju pilsētas nomalē – pie paša Langervaldes parka. Tā ir mana
vieta, tur tapuši mani labākie darbi – daudzos attēlots skats, kas
redzams pa manas darbnīcas logu, teiksim, godalgotā glezna
«Langervaldes pavasaris» ir viens pret viens pa manu logu
noskatīta.

Runājot par maniem darbiem – kas vairs tos var saskaitīt, taču,
jāatzīst, pēdējos gados kļūstu ražīgāks, arī skaitliskā izteiksmē –
pārdesmit bildes gadā tiek uzmālētas. Varbūt gribu atgūt zaudēto?
Es taču esmu bijis baigais sliņķis: agrāk – ka tikai noslaistīties,
tagad – ka tikai pamālēt. Cits manos gados varbūt jau ir sadedzis,
bet es tikai tagad atveros – ir ko gleznot!

Savukārt afišām un plakātiem, ko radu muzejā, jau ir cita
pieeja, jo katram darbam ir konkrēts uzstādījums. Ģederta Eliasa
Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā strādāju kopš 1998. gada. Es,
tā teikt, esmu cilvēks cienījamos gados, un atskats uz pagātni
gluži kā jaunība liekas mīļāks. Iepazīstoties ar Jelgavas vēsturi,
jūtu, ka tas ir mans laiks. Muzejā no tā daudz kas izdzīvots un
piedzīvots, mūžīgais jautājums, kā būtu, ja būtu… Ne tik spoži, pat
varbūt mazliet noplukuši cilvēciņi staigā, un tomēr sirdij to veco
Jelgavu gribētos piedzīvot. To veco Jelgavu, šķiet, mīlu
vairāk.»

Foto: Raitis Supe