«Man bija tikai trīs gadu, brālim septiņi, kad mūsu ģimeni aizved uz Sibīriju. Tēvs bija jurists, strādāja pilsētas domē par Kancelejas vadītāju. Tieši tas kalpoja par galveno iemeslu, kālab mūs izsūtīja. 1946. gadā, kad man jau bija septiņi gadi, bērniem tika dota iespēja vieniem atgriezties Latvijā. Es atbraucu no Krasnojarskas bērnu nama uz Jelgavu pie mammas māsas. Kad bērnu nams saņēma vēstuli, ka esmu sveika un vesela mājās, pēc mēneša uz Latviju nosūtīja arī brāli. Mamma atgriezās tikai 1956. gadā, kad jau mācījos 10. klasē, un man bija grūti viņu atpazīt. Tētis gāja bojā tur,» savās atmiņās dalās jelgavniece Ieva Jozepa.
Ritma Gaidamoviča
Pieminot notikumus, kas risinājās pirms 71 gada naktī no 13. uz 14. jūniju, un godinot Komunistiskā genocīda upurus, šodien Svētbirzē pie memoriāla notika piemiņas dienai veltīts atceres brīdis. Tajā godu izvestajiem, noliekot ziedus uz «Ciešanu ceļa» un pie piemiņas akmens, izrādīja ap 100 jelgavnieku, Jelgavas un Ozolnieku novada iedzīvotāji. Galvenokārt sirmgalvji, kuri vai nu paši bijuši izsūtīti uz Sibīriju un pēc daudziem gadiem atgriezušies Latvijā, vai izsūtīti tika viņu radinieki, kaimiņi, taču bija manāms arī pa kādam jaunietim – viņu mazbērni.
Jelgavas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš piemiņas pasākumā uzsvēra, ka toreiz nebija runas par tiesiskumu, bija citi mērķi, nodomi – okupēt mūsu valsti, iznīcināt inteliģenci, radīt vergu sabiedrību, kas pilda norīkojumus, uzdevumus. «Dziļi noliecam galvas to priekšā, kuri atdeva savu dārgāko – dzīvību, kuri saglabāja ideju par brīvu Latviju. Mums ir jābūt stipriem, saliedētiem un vienam otrs jāatbalsta. Mūsu pienākums šodien ir rūpēties un strādāt Latvijas izaugsmei,» tā mērs.
Represēto apvienības «Staburadze» priekšsēdētāja Valda Dzintare atgādināja, ka pirms daudziem gadiem šajā dienā savas mājas un tēvus bija spiesti pamest ap 4000 bērnu, tostarp viņa. Tēvi darīja fizisku darbu, viņus turēja badā un daudzi gāja bojā nometnēs. «Tikai retajam izdevās no tās nometnes izmukt un satikt savu ģimeni. Man bija tā Dieva dāvana. Mums, bērniem, atņēma ne tikai mājas, tēvu, bet arī bērnību. Cik nenoklausītu pasaku palika, cik neizlasītu grāmatu un nepiepildītu sapņu. Daudziem tika liegta izglītība. Mēs, bērni, toreiz vēl daudz neko nesapratām, taču zinājām, kas ir izsalkums. Daudzi nezināja, kā garšo konfekte, šokolāde. Mēs pārdzīvojām daudz, jo īpaši jau mūsu vecāki,» tā V.Dzintare, uzsverot, ka šodien ir svarīgi par šīm, lai arī drūmām, bet vēstures liecībām stāstīt jauniešiem, bērniem.
Katram šodien pie memoriāla atnākušajam sirmgalvim ir savs stāsts, atmiņas par šo dienu. Vienam «Ciešanu ceļā» ierakstīti vecāku vārdi, citam – draugu, kaimiņu, citam – vecvecāku, citam – dzīvesbiedru vecāku. Bet visi vēlas izrādīt cieņu, noliekot ziedus. «Manu tēvu izsūtīja, jo bija leģionārs. Tāpēc mans pienākums ir katru gadu šeit atnākt un nolikt ziedus,» tā Jānis Vilks. Vēsma Plīta ik gadu šeit ziedus noliek tāpēc, ka 1941. gadā tika izsūtīti viņas mammas māsīca un brālēns. «Viņiem bija kādi deviņi gadi, kad no skolas viņus izņēma un izsūtīja. Tas bija briesmīgs laiks,» tā V.Plīta.
Foto: Ivars Veiliņš
0.7 °C,
2.5 m/s,
84.3 % 
0.7 °C,
2.5 m/s,
84.3 %