Jau gandrīz gadu Jelgavu par pagaidu mājām sauc gruzīniete Ana Sirbiladze. Viņa ir brīvprātīgā bērnu un jauniešu centrā «Junda» un šonedēļ vada pēdējās radošās nodarbības vasaras nometnē «Lediņi». Ana, domājot par Jelgavu, atzīst: «Šeit ir mierīgi, apkārt ļoti draudzīgi cilvēki, taču visvairāk man garšo vietējā rupjmaize un dabiskās tējas.»
Ritma Gaidamoviča
Ana Jelgavā ieradās pērn septembrī un jau 11. augustā dosies atpakaļ uz savām mājām Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi, lai turpinātu maģistra studijas sociālajās zinātnēs.
«Kāpēc tieši Latvija un brīvprātīgais darbs? Tāpēc, ka no nostāstiem dzirdēju – šeit ir forši cilvēki. Un, ziniet, tas nav melots,» atzīst Ana. Visu šo laiku viņa kā brīvprātīgā strādāja «Jundā», vadot dažādas nodarbības, un šobrīd darbojas vasaras nometnē «Lediņi».
Lai gan Ana bija sagatavojusies šeit runāt angliski, viņa priecājas, ka māk arī krievu valodu, kas esot liela priekšrocība, lai sarunātos ar jelgavniekiem. «Cilvēki jau laikam domā, ka esmu krieviete, kas dzīvo Latvijā, bet nav iemācījusies runāt latviski. Kad pasaku, ka esmu no Gruzijas, ir liels izbrīns, kam seko jautājumu gūzma par karu Tbilisi un citām lietām, uz ko arī labprāt atbildu,» stāsta Ana, piebilstot, ka šo to gan latviski viņa mākot, piemēram, «mani sauc Ana», «es esmu no Gruzijas», «šķēres», «gumija», «audzinātāja». Tiesa, daudz vairāk viņa saprotot no bērnu runātā. Meitene atzīst, ka jelgavnieki bieži vien negrib runāt angliski, jo viņiem ir bail kļūdīties. «Tad nu talkā nāk rokas un kājas. Zīmju valoda taču saprotama visiem,» smaidot nosaka Ana.
Par karu Tbilisi
Ana ir no Tbilisi, kur 2008. gadā norisinājās karadarbība. Meitene nenoliedz, ka tas bijis grūts laiks, taču tieši tobrīd pilsētā viņa nav dzīvojusi. «Katru vasaru nedēļu dodos atpūsties uz laukiem kalnos – 200 kilometrus no Tbilisi, kur tajā gadā es «iesprūdu». Proti, pēc nedēļas vairs netiku atpakaļ pilsētā, jo krievu armija nevienu nelaida,» stāsta Ana. Viņas ģimene gan palikusi pilsētā. «Protams, bija liels uztraukums, taču katru dienu zvanīju uz mājām. Tiesa, tīkls bija tik noslogots, ka sazvanīt bija iespējams tikai agri no rīta. Atceros, cēlāmies ar māsīcu kādos pulksten 5 un zvanījām, lai noskaidrotu situāciju, no mammas uzzinātu jaunākās ziņas. Kalnos īsti nestrādā internets un knapi televīzija uztver, tāpēc bijām gandrīz izolētas,» stāsta Ana, gan piebilstot, ka ziņās uz ārpasauli, šķiet, situācija izskatījusies dramatiskāka nekā patiesībā. «Tagad ir pārmaiņu periods, oktobrī vēlēsim jaunu valsts vadītāju,» stāsta Ana.
Kā var mīnus 18 grādos dzīvot?!
Runājot par Jelgavā pavadīto laiku, Ana uzreiz ķeras pie gadalaikiem. «Aaa, man nepatīk jūsu ziema. Kā var mīnus 18 grādos dzīvot?! Pie mums labi ja līdz mīnus trīs grādiem ziemā termometra stabiņš noslīd, tāpēc sals man bija lielākais pārdzīvojums, bet izturēju tos sešus mēnešus – rudeni un ziemu,» tā Ana. Protams, viens no brīvprātīgās mērķiem šajā gadā laikā bija iepazīt arī tuvāk latviešu kultūru un tradīcijas, ko meitene arī izdarījusi. «Dīvaini man šķiet tas, ka jūs, ejot ciemos, bez vārda runas novelkat kurpes. Pie mums tā nav ierasts, tāpēc pirmās reizes man bija neērti. Taču, to pārdomājot, tas, šķiet, patiesībā ir labi. Vai tā darīšu mājās – nezinu,» tā Ana. Pēdējais lielais pasākums, ko Ana Latvijā apmeklēja, bija Dziesmu un deju svētki, un viņa ir sajūsmā par mūsu tautastērpiem. «Tās daudzveidīgās brunču krāsas, vainadziņi. Tas ir kaut kas kolosāls,» tā Ana, piebilstot, ka šos tērpus redzējusi arī Vasaras saulgriežos Pils saliņā, kas viņai ļoti patikuši. «Mēs tur pinām skaistus ziedu vainagus. Neko tādu nekad nebiju darījusi,» tā Ana.
Uz Gruziju vedīs tēju un rupjmaizi
Lai gan Gruzijas galvenais kultūraugs ir tēja, lielu izbrīnu Anai radījusi Latvijas tējas vākšanas tradīcijas. «Man radās sajūta, ka latvieši gatavo tēju no pilnīgi visa. Daudzas puķes esmu redzējusi arī pie mums Gruzijā, taču neiedomājos, ka tās var kaltēt arī kā tēju un vēlāk dzert. Te esmu iemācījusies ļoti daudz – tagad man pat savākta tēju kolekcija, ko ņemšu līdzi uz Gruziju,» stāsta Ana. Tāpat viņas koferī uz mājām noteikti būšot rupjmaize. «Arī mums ir rupjmaize, taču tikai viena veida. Jums te veikalos plaukti pilni, nevari vien izvēlēties. Tad nu to vedīšu arī savējiem pagaršot,» stāsta Ana.
Brīvprātīgā atzīst, ka par pārtiku šeit nevarot sūdzēties, dīvaina vien šķietot mūsu maizes zupa. «Kā var būt zupa no maizes?! Taču saldais garšīgs,» tā Ana.
Uzteic Mītavas tiltu, pludmali un studentu
Meitene Jelgavā nodzīvojusi gandrīz gadu un, protams, ievērojusi arī pārmaiņas, kas notiek pilsētā. «Te ir kļuvis vēl skaistāk. Kad ierados, to jauno tiltu vēl tikai būvēja. Tagad tas ir pabeigts, un tik jauki pa to pastaigāties. Un tas foršais students tilta pakājē! Ļoti interesanta ideja,» stāsta Ana, uzteicot arī publisko pludmali Lielupes promenādē.
Jau svētdien Ana dosies atpakaļ uz savām mājām Tbilisi, lai turpinātu studijas maģistratūrā sociālajās zinātnēs. Šobrīd viņai ir psiholoģes izglītība. Jāpiebilst, ka Ana startē kā brīvprātīgā Jelgavā ieradās ar projekta «Jaunatne darbībā» starpniecību, ko finansiāli atbalsta Eiropas Komisija.
Foto: Vineta Zelča
4.3 °C,
2.9 m/s,
93.6 % 
4.3 °C,
2.9 m/s,
93.6 %