-1.5 °C, 2.7 m/s, 87.7 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāIedzīvotāji savā mājā vainu neredz – uz kaimiņu gan ar pirkstu rāda
Iedzīvotāji savā mājā vainu neredz – uz kaimiņu gan ar pirkstu rāda
31/07/2008

Laba, klusa vieta, kur dzīvot kā laukos, bet tik un tā pilsētā – šādi savu dzīvesvietu raksturo tie iedzīvotāji, kas jau paguvuši pārcelties uz dzīvi augļudārza teritorijā vai māju tur ceļ šobrīd. Par būvniecības noteikumu ierobežojumiem daudz viņi nebēdā, rādot, ka kaimiņš «ceļas» vēl daudz vērienīgāk.

Zanne Auziņa 

Laba, klusa vieta, kur dzīvot kā laukos, bet tik un tā
pilsētā – šādi savu dzīvesvietu raksturo tie iedzīvotāji, kas jau
paguvuši pārcelties uz dzīvi augļudārza teritorijā vai māju tur ceļ
šobrīd. Par būvniecības noteikumu ierobežojumiem daudz viņi nebēdā,
rādot, ka kaimiņš «ceļas» vēl daudz vērienīgāk. 

Jāteic gan, ka ikviens «Jelgavas Vēstneša» sastaptais dārziņu
apdzīvotājs pirmkārt pauda satraukumu par avīzes pēkšņo interesi
un, kā likums, jautāja, vai tad būšot kādi sodi un vai tiešām viņi
nopietni pārkāpjot kādus noteikumus. Tas vien apliecina, ka katrs,
kurš pārcēlies uz dzīvi augļudārzā, vismaz pa ausu galam kaut ko ir
dzirdējis, ka īsti pareizi tas nav. Taču, saņēmuši atbildi, ka mēs
tikai interesējamies par to, kas augļudārzu teritorijās šobrīd
notiek un kā tās nākotnē attīstāmies redz tie cilvēki, kas šeit
dzīvo pašlaik, lielākoties viņi kļuva daudz atsaucīgāki.

Dzīve augļudārzā
daudz lētāka
Tā Jurijs Moisejevs stāsta, ka jau pirms vairāk nekā desmit gadiem
tā saucamajā Siera muižā, kur izvietoti kādreiz Jelgavas Mašīnbūves
rūpnīcas strādniekiem piešķirtie dārziņi, sācis būvēt vasarnīcu,
kas nu pārtapusi par īstu dzīvojamo māju. «Savulaik mums bija
dzīvoklis pilsētā un dārziņš šeit – Siera muižā. Taču dzīvokļa
uzturēšanas izmaksas kļuva aizvien augstākas un augstākas, un
vienubrīd mēs sapratām, ka vairs nespējam to pienācīgi uzturēt. Uz
to laiku dārza māja jau bija krietni uzcelta, tādēļ vairāk laika
sākām pavadīt vasarnīcā, līdz uz to pārcēlāmies pavisam,» stāsta
Jurijs. Runājot par krietno divu stāvu ēku, Jurijs klāsta, ka,
būdams celtnieks, arī šo namu uzcēlis pilnībā paša spēkiem, bet uz
jautājumu, vai nezinot, ka augļudārzu teritorijās, kāda atrodas arī
Siera muižā, ēkas nedrīkst celt augstākas par pusotru stāvu,
vīrietis norausta vien plecus un atbild – viņš te nevienam netraucē
un cenšas nejaukties citu lietās, lai arī pats nekļūtu par
traucēkli. Turklāt tam tiek piebilsts, ka dziļāk kādreizējā
dārzkopības sabiedrībā jau saceltas un vēl tikai tiek celtas ēkas,
kas izmēros krietni pārspēj viņa māju. Tiesa, viņš arī neaizmirst
pasūkstīties, ka pēdējā laikā pa kādreiz kluso, bet joprojām šauro
ceļu aizvien vairāk braukājot mašīnas, kas gandējot mieru un
saceļot putekļus. Taču citādi, viņaprāt, tas, ka cilvēki dzīvo
kādreizējos dārziņos, ir tikai normāli: «Nav taču cilvēkiem naudas,
lai uzturētu dzīvokli, turklāt viss kļūst dārgāks. Bet šeit, ja
vien esi pieradis, ka ūdens jāsmeļ paša akā un regulāri jānodrošina
kanalizācijas izvešana, dzīve ir daudz lētāka un arī vienkāršāka,»
stāsta uz augļudārzu dzīvot pārcēlies jelgavnieks. Problēmas viņam
nekad neesot bijušas nedz ar pašvaldību, nedz arī kādu no
pašvaldības vai valsts dienestiem – vien līgums par sadzīves
atkritumu izvešanu bijis jānoslēdz.

Labāk, lai ir kārtīga māja, nevis brūkoša dārza būda
Līdzīgu viedokli pauž arī Tatjana Stasenko, kas pirms vairākiem
gadiem šeit pat Siera muižā speciāli mājas būvniecībai iegādājusies
zemi. Nu jau vairākus gadus māja ir uzcelta un apdzīvota, un
jelgavniece ne mirkli neapšauba sava agrākā lēmuma pareizību.
Tiesa, arī viņa uz jautājumu, kādēļ celta pamatīga divstāvu māja,
ja labi zināms, ka noteikumi neļauj būvēt vairāk kā pusotra stāva
māju, tā īsti neatbild. «Mums bija projekts – pēc tā māja arī
uzcelta. Neviens man nekad nav teicis, ka esmu ko pārkāpusi, tādēļ
mierīgu sirdi šeit dzīvoju un domāju to darīt arī turpmāk,» tā
Tatjana. Arī viņa uzsver, ka turpat līdzās esot augļudārzu
teritorijas, kur tiek būvētas platības un augstuma ziņā daudz
lielākas ēkas nekā viņai, tādēļ sieviete neuzskata, ka būtu ko
izdarījusi nepareizi. «Turklāt šo zemesgabalu jau pirku nevis kā
augļudārzu, bet kā apbūves gabalu. Ja reiz apbūves gabals, tātad uz
tā drīkst būvēt…» loģiski spriež sieviete, ne mirkli nesamulstot
par to, ka līdzās viņas mājai joprojām redzama daudz mazāka koka
mājele, kas nepārprotami atgādina visparastāko dārza instrumentu
novietni. Vēl vairāk – norādot uz šo pašu mājeli, Tatjana retoriski
jautā: «Kas tad ir labāk – ļaut cilvēkiem šeit celt normālas,
vizuāli pievilcīgas mājas un ļaut dzīvot vai turpināt saglabāt kaut
kādus dīvainus mazdārziņus, kas tāpat lemti iznīcībai?»
Netrūkst arī to,
kam dārziņš joprojām
ir tikai dārziņš
Savukārt Tālivaldis un Genoveva Aperāni, kurus «Jelgavas Vēstnesis»
sastop, uzkopjot savu dārziņu, jautāti par notiekošajām pārmaiņām,
labsirdīgi noteic, ka nekā ļauna apbūvē nesaskata. «Te tomēr ir
tīrs gaiss, klusums, no rīta iznāc ārā un dzirdi, kā putniņi
čivina. Ko vēl skaistāku dzīvošanai iedomāties?! Un ļaudis, kas
šeit būvē mājas, gluži labi saprotu, mēs ar viņiem labi sadzīvojam.
Tikai žēl, ka ap katru nākamo māju tiek uzcelts tas milzīgais žogs,
kas visu zaļumu «noēd». To gan nevajadzētu ļaut,» spriež
Tālivaldis. Bet viņa kundze Genoveva piebilst, ka arī paši mīļuprāt
augļudārzā, kam blakus piepirkti papildus gabaliņi ar siltumnīcām
un dārziņiem, šeit uzbūvētu māju un pārceltos uz dzīvi. Taču
agrākos laikos māju nav ļāvusi celt aizņemtība, bet tagad rocība
nav tik liela, tādēļ viņi arī turpmāk dārzu izmantos saskaņā ar tā
sākotnējiem mērķiem. «Bērni gan dikti vēlas te māju uzbūvēt. Dod
dies’, ka viņiem tas izdotos, bet pagaidām viņi ir priecīgi arī par
to vien, ka brīvdienā var šurp atbraukt un, klusu rušinoties dobēs,
atpūsties no pilsētas dzīves steigas,» noteic Genoveva, bet
Tālivaldis, piekrītoši mājot ar galvu, vien piebilst, ka viņu
bērni, kad māju beidzot cels, apkārt tai neliks augstu žogu. «Šeit
ir smuki, to smukumu vajag ļaut arī citiem redzēt,» beidzot sarunu,
noteic Tālivaldis, kurš gan līdzīgi sievai negrib piekrist, ka
Latvijā varētu pienākt diena, kad latvietim vairs nav vajadzīgs
savs mazdārziņš: «Patīk mums priecāties par saviem kartupeļiem un
ogām, tāpat kā tas patīk arī mūsu bērniem. Latvietis bez zemes
iztikt nevar. Neticu, ka kādudien dārziņi izzudīs,» tā
Genoveva.