2017. gada janvāra beigās 15 336 cilvēki jeb 19,2 procenti no bezdarbniekiem mūsu valstī bija jaunieši vecumā no 15 līdz 29 gadiem – tie ir Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) dati. Taču tie neatspoguļo reālo jauniešu bezdarba situāciju valstī, jo daļa no tiem, kuri nemācās un ir bez darba, NVA nav reģistrējušies kā bezdarbnieki. Cik šādu jauniešu ir mūsu pilsētā, statistika neparāda, taču tieši viņiem varētu būt vislielākās grūtības iekļauties darba tirgū. Jelgavas pašvaldība pagājušajā gadā sāka īstenot Eiropas Sociālā fonda atbalstītu Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras un Jelgavas pilsētas domes kopīgu projektu «Proti un dari!».
Projekta mērķis ir vienkāršs: iesaistīt atbalsta pasākumos tos jauniešus vecumā no 15 līdz 29 gadiem, kuri nestrādā, nav reģistrēti NVA kā bezdarbnieki un nemācās. Vispirms jaunietis tiek profilēts, lai apzinātu viņa vājās un stiprās puses, un rezultātā top individuāls darba plāns, kura uzdevums ir pēc iespējas sekmīgāk iekļaut jaunieti sabiedriskajā dzīvē un darba tirgū.
Jelgavā projekta reāla īstenošana sākās pagājušā gada oktobrī. Programmu vada pedagoģe Dace Ekša, viņai palīdz četri mentori, un katrs no viņiem vienlaikus ir individuāls atbalsta sniedzējs trim jauniešiem. Gan programmas vadītājs, gan mentori pirms tam projektā ir apguvuši apmācības programmu, kas ļauj viņiem mērķtiecīgi īstenot uzdevumu. «Dzīve ir dzīve, un dažkārt tajā viss sagriežas kājām gaisā. Arī šis projekts apliecina, ka jaunieši, kuri šobrīd ir bez darba un nekur nemācās, visbiežāk ir apjukuši dzīves līkločos. Viņiem ir vajadzīgs atbalsts, lai pieceltos un ietu tālāk,» saka D.Ekša. Lai gan ir pedagoģe ar ilggadēju stāžu, arī viņai nākas atzīt, ka joprojām skolā iegūtās zināšanas ne vienmēr ļauj sekmīgi uzsākt patstāvīgu dzīvi. «Atceros kādu jaunieti, kuru saistīja datorprogrammēšana – viņš vēlējās kļūt par programmētāju un bija pārliecināts, ka pamatzināšanas viņam jau ir. Ko pierādīja mūsu testēšana? Izrādījās, ka pēc skolas beigšanas jaunietis tik vien spēja, kā ieslēgt datoru un uz ekrāna atrast interneta ikonu… Tas skaudri parāda, cik jaunietis pats ir spējīgs sabalansēt savas prasmes un vēlmes.»
Šobrīd projektā Jelgavā ir iesaistīti 11 jaunieši, un sarunā ar viņiem «Jelgavas Vēstnesis» atklāj, ka patiesība ir vēl skaudrāka – tikai retais no viņiem atzīst, ka prot uzrakstīt CV. Daļa to nav darījuši nekad, kāds CV prastu uzrakstīt ar roku, bet ne datorā, kur nu vēl to elektroniski nosūtīt, kāds cits atceras, ka skolā tas vienreiz latviešu valodas stundā esot parādīts, bet atmiņā nav palicis.
Tagad prasmes, kas savulaik palaistas garām, jauniešiem bez maksas ļauj apgūt iesaistīšanās projektā. Tomēr rindā uz uzņemšanu projektā jaunieši nestāv. «Sākums nekad nav viegls – tikai mazpamazām jaunieši uzzina par šo programmu. Kā vienmēr – labākā reklāma ir no mutes mutē,» spriež D.Ekša.
Programmas vadītāja uzsver, ka viņiem ir ne tikai sava mājvieta Dobeles ielā 62a, kur sanākt kopā, bet arī milzīgs atbalsts no citām Jelgavas pašvaldības iestādēm. «Līdz ar to mums paveras ļoti plašas iespējas jaunietim palīdzēt. Kādam ir nepieciešams psihologa atbalsts, citam – logopēda palīdzība, vēl kādam – apmeklēt kursus, pieskatīt bērniņu, kamēr pats jaunietis iegūst jaunas prasmes… Atbalsta kopums var būt neierobežoti plašs, jo katra jaunieša vajadzības ir ļoti individuālas. Taču, lai kāda arī būtu jaunieša līdzšinējā dzīve, jau tas vien, ka viņš ir gatavs iesaistīties projektā, apliecina: iespējas ir ikvienam, tās tikai jāprot saskatīt un izmantot. Mēs šeit nevienu nenosodām un nemācām dzīvot – mēs atbalstām un mēģinām katrā jaunietī saskatīt to pozitīvo, kas ļautu virzīties uz priekšu,» saka D.Ekša, atzīstot, ka viņai tas ir sirdsdarbs, jo kā skolotājai nereti sāp sirds, ja kāds no bijušajiem audzēkņiem kaut kādu iemeslu dēļ dzīvē netiek uz priekšu. «Ja man ir šāda iespēja – kāpēc neveltīt savu laiku un nepalīdzēt?!»
Arī programmas mentore Jelgavas 1. internātpamatskolas skolotāja Līga Žilinska atzīst, ka viņas tālrunis ir ieslēgts 24 stundas diennaktī – ja vien jaunietim nepieciešams, viņš palīdzību un atbalstu var lūgt jebkurā brīdī. «Esmu sākumskolas skolotāja – es redzu mazus, mīļus bērnus, bet bieži vien neredzu, kas ar viņiem notiek tālāk. Šobrīd nemaz nav tik viegli darbu atrast pieaugušam cilvēkam ar darba stāžu, kur nu vēl jaunietim bez pieredzes un dažkārt arī bez profesijas. Iesaistīšanās projektā jaunietim dod daudz plašāku skatījumu uz dzīvi – te ir iespēja iegūt praktiskas zināšanas un pielietot tās praksē. Iespējams, mūsu vidū ir jaunieši, kuri šobrīd nonākuši bezpalīdzīgā situācijā – skola pabeigta vai līdz galam nepabeigta, darba nav, un nav arī saprašanas, kā tikt ar to visu galā. Tad projekts ir īstā vieta, jo mēs centīsimies palīdzēt katram.»
Būtiski uzsvērt, ka projektā var iesaistīties arī jaunieši ar īpašām vajadzībām. Kopējais Jelgavai pieejamais finansējums ir 333 174,60 eiro, kas līdz 2018. gada 31. oktobrim projektā ļaus iesaistīt 213 jauniešus.
Pieteikties projektam «Proti un dari!» jaunieši var, zvanot programmas vadītājai Dacei Ekšai pa tālruni 29536996, vai pa e-pastu 2402@tvnet.lv.
Evai ir 29 gadi, viņa ir divu bērnu mamma – Elizabetei ir pieci gadi, bet Oliveram – 11 mēneši. Viņa atzīst, ka jaunības lielākā kļūda bija nokļūšana sliktā kompānijā, kas beidzās ar regulāru alkohola lietošanu, skolas bastošanu. Līdz ar to Evai nav profesijas, nav arī darba, bet viņa ir iesaistījusies projektā «Proti un dari!».
«Ja es 20 gadu vecumā nebūtu satikusi savu draugu, ar kuru nu jau ir kopīga ģimene, diezin kā mana uzdzīve būtu beigusies… Nāku no labas ģimenes, vienīgi mamma mūs ar brāli audzināja viena, un tikai tagad saprotu, cik grūti viņai bija. Ja kaut daļu no tā, ko sastrādāju jaunībā es, sadomātu darīt mani bērni, nezinu, ko iesāktu. Man nelīdzēja nekas – ja mamma nelaida no mājas ārā, es izmuku pa logu. Ne man skola interesēja, ne nākotne. Tikai tagad domāju, kā būtu, ja es skolu nebūtu pametusi…» saka Eva.
Tagad Eva atzīst, ka vienīgais darbs, ko viņa var dabūt, ir pārdevējas… par minimālo algu. «Ej, kur gribi, – aizpildi tikai anketu un rīt jau sāc strādāt. Tur visiem vienalga, vai tev ir izglītība vai nav. Apzinos, ka ne uz ko labāku pretendēt nevaru. Vienīgi tas nav tas, ko gribu darīt,» saka Eva. Projektā viņa ir sapratusi, ka labprāt strādātu par auklīti bērnudārzā. «Tas varētu būt darbs man. Un, ja vien izdotos to sasniegt, esmu gandrīz pārliecināta, ka līdz mūža galam to arī varētu darīt. Man jau drīz būs 30 gadi, izglītības nav, tāpēc nav ko celt sapņu pilis. Es savu esmu palaidusi garām, tāpēc tagad būšu priecīga par jebkuru iespēju. Nožēloju, ļoti nožēloju savas pazaudētās iespējas, bet pati vien esmu vainīga,» saka Eva.
Eva vakarskolā ir pabeigusi 9. klasi. Tagad viņa ir apņēmības pilna sākt mācīties vidusskolā un apgūt auklītes profesiju kursos.
Baibai ir 26 gadi, viņa viena audzina piecus gadus veco dēliņu, viņai ir nepabeigta lauku īpašumu apsaimniekošanas speciālista izglītība, ko apguvusi Saulaines tehnikumā. Šobrīd Baiba ir bez darba un iesaistījusies projektā «Proti un dari!».
«Kad sāku mācīties Saulaines tehnikumā, bija pārliecība, ka šai profesijai ir nākotne, bet tagad šķiet, ka tai nākotnes nav. Tas jau bija tikai nosaukums – lauku īpašumu apsaimniekošana… Patiesībā mums mācīja slaukt govis un braukt ar traktoru,» stāsta Baiba. Uz jautājumu, vai viņai tiešām, mācoties tehnikumā, bijusi pārliecība, ka visu turpmāko dzīvi ar prieku slauks govis, Baiba atbild, ka viņa to esot darījusi savu vecāku saimniecībā. Taču vārds pa vārdam, un nonākam līdz tam, ka patiesībā jau govju slaukšana nav viņas dzīves sapnis un šo profesiju viņai izvēlējusies vecāmamma. «Jā, laikam tā sanāk – vecāmamma gribēja, lai es būtu lauksaimniece. Var jau būt, ka pati tobrīd par to neaizdomājos…»
«Proti un dari!» programmas vadītāja Dace Ekša atzīst, ka tā ir ļoti izplatīta situācija: jaunietis īsteno nevis savus, bet kāda cita sapņus, un bieži vien tas ir iemesls, kāpēc rezultāta nav. Baibas gadījumā bija arī nesaskaņas ar kursabiedriem, tad nāca rozā briļļu laiks, pieteicās dēliņš… Šobrīd rozā briļļu vairs nav, nav arī darba un profesijas, un vienīgie ienākumi ir alimenti 98 eiro mēnesī. Līdz šim Baiba ir strādājusi veikalā par pārdevēju, bijusi apkopēja, auklīte bērnudārzā, iestājusies kursos, «kur kaut kas bija saistīts ar uzņēmējdarbību», bet tos pametusi…
D.Ekša teic, ka Baibas galvenā problēma ir tā, ka viņa netic saviem spēkiem: «Viņai ir vajadzīgs atbalsts, lai noticētu savām spējām.»
«Es apbrīnoju projektā iesaistītos cilvēkus – viņi ar tādu pacietību gatavi man palīdzēt! Šobrīd jau ir arī pirmie rezultāti – es sāku apmeklēt manikīra kursus. Esmu sapratusi, ka tas ir domāts man. Ja nebūtu pamudinājuma, ko saņemu projektā, diezin vai saviem spēkiem būtu tikusi tik tālu, lai iesaistītos kursos,» spriež Baiba, kura ir pārliecināta, ka pēc laika jau būs darba devēja pati sev.
Anastasijai ir 19 gadi, bet viņas meitiņai – 1,3 gadiņi. Viņa pati saka, ka Melānija ir plānots bērniņš un lielāku laimi savā dzīvē nespēj iedomāties. Anastasija bija iesākusi mācības 10. klasē vakarskolā, bet bērns slimojis, tāpēc mācības pārtrauktas. Darba pieredzes viņai nav. Tagad jauniete iesaistījusies projektā «Proti un dari!».
«Kad visi bērni spēlējās smilškastē, man bija citi pienākumi – jau no 10 gadu vecuma es audzināju savas mazākās māsas un brāli. Ģimenē vecākiem bija alkohola problēmas, tāpēc par māsām un brāli rūpējos es – pannas un katli bija mana ikdiena,» stāsta Anastasija. Iespējams, šī dzīves pieredze Anastasijai arī likusi tik agrā vecumā izjust mātes instinktu. Programmas vadītāja Dace Ekša atzīst, ka Anastasija, neraugoties uz saviem gadiem, ir lieliska mamma. «Ja saka, ka ir profesija mamma, tad tas ir par Anastasiju. Viņai ir ļoti pieticīgas prasības pret sevi. Viņa saka: «Man neko nevajag, galvenais, lai Melānijai ir labi!».»
To apstiprina arī Anastasija, kura atzīst, ka nesapņo par augsta ranga profesiju vai labi atalgotu darbu – viņai pietiktu ar minimumu. «Bērni ir mana sirdslieta, un es labprāt būtu auklīte. Lieliski, ja varētu atrast darbu tajā pašā dārziņā, kur ietu Melānija. Otrs plāns: varētu strādāt par kādas noliktavas darbinieci – vienatnē, bez cilvēku pūļiem apkārt. Man nav lielu ambīciju. Man pietiktu kaut vai ar minimālo algu – citi cilvēki taču tā dzīvo, es arī izdzīvotu,» šobrīd spriež Anastasija, kura sevi uzskata par labu sievu savam vīram un savas profesionālās prasmes gatava attīstīt vien tik, lai «varētu būt arī patstāvīga, ja, nedod Dievs, dzīve tā iegrozītos».
Taču par dalību projektā viņa saka: jau jūt, ka pašas domas sāk mainīties. «Agrāk es dzīvoju vienai dienai, īpaši nedomāju par rītdienu – šodien ir labi, tātad viss kārtībā. Tagad es sāku saprast, ka ir jādomā arī par rītdienu. Uzskatīju, ka līdz brīdim, kad Melānijai būs trīs gadi, es strādāt nevarēšu, jo vietu dārziņā tik un tā nedabūsim. Tikai ar mentora atbalstu es uzzināju, ka pilsētā ir privātie bērnudārzi, kurus pašvaldība līdzfinansē. Tagad jau esmu parēķinājusi, cik man šāds dārziņš izmaksātu. Varbūt ātrāk varu sākt strādāt… Atzīstu, ka manas zināšanas bija nepietiekamas, un šis ir tikai viens no piemēriem, ko iegūstu, darbojoties projektā.»
Foto: Ivars Veiliņš
2.5 °C,
4.8 m/s,
92.2 % 
2.5 °C,
4.8 m/s,
92.2 %