22.5 °C, 3.8 m/s, 56.7 %

Kultūra

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsKultūraIzvēlēties stāvāko klinti un sajust raupjos akmeņus rokās
Izvēlēties stāvāko klinti un sajust raupjos akmeņus rokās
07/09/2014

Jelgavniecei Sanitai Saukumai ceļotājas pieredze ir jau gana plaša un viņas biežākais lēmums ceļojumu plānošanā ir mācīties sadzīvot ar iepriekš pilnīgi nezināmiem cilvēkiem. Tā Sanita gandrīz vienmēr ceļojumiem izvēlas citu kompāniju, tāpēc, aizpildot brīvas divas nedēļas, viņa pievienojās luzumpunkts.lv braucienam uz Poliju un mācījās kāpt klintīs.

www.jelgavasvestnesis.lv

Jelgavniecei Sanitai
Saukumai ceļotājas pieredze ir jau gana plaša un viņas biežākais
lēmums ceļojumu plānošanā ir mācīties sadzīvot ar iepriekš pilnīgi
nezināmiem cilvēkiem. Tā Sanita gandrīz vienmēr ceļojumiem izvēlas
citu kompāniju, tāpēc, aizpildot brīvas divas nedēļas, viņa
pievienojās luzumpunkts.lv braucienam uz Poliju un mācījās kāpt
klintīs.

Sanita mēdz savus ceļojumus
pierakstīt blogā, lai, pirmkārt, pašai ir ko atcerēties un varbūt
ļautu iedvesmoties vēl kādam. «Šoreiz stāsts sākās ar to, ka starp
mācību semestriem bija paredzētas divas nedēļas brīvas un ļoti,
ļoti gribējās kaut kur aizbraukt. Izskatot vairākus variantus, kas
uz šo laiku pieejams, nolēmu, ka gribu pievienoties luzumpunkts.lv
braucienam uz Poliju, Podlesice, mācīties kāpt klintīs. Nemainīgs,
protams, palika tas, ka pievienojos man vēl nezināmai kompānijai,»
stāstu sāk Sanita.

 

Dzīvošana ģimenēs?
Nekā, paši veidosim kempingu ģimenītes!

Viņa pārbraucienos
iemācījusies ļauties notikumiem un pielāgoties. Šoreiz Polijā
dzīvošanai tika organizētas nelielas «ģimenītes» no ceļotājiem.
«Pirmo reizi braucu ceļojumā, kur visi bija sadalīti ģimenītēs. No
sākuma biju iedomājusies citādāk – katra ģimenīte gatavos pa kādai
ēdienreizei visai grupai, bet izrādījās, ka ģimenītes paši sev
gatavoja visa brauciena garumā, paši arī domāja, ko gatavos no
sagādātajiem produktiem,» atceras Sanita. Viņa piebilst, ka tā bija
jauka pieredze un viņai ar jauno «ģimeni» paveicās, jo trāpījušies
ļoti saimnieciski puiši. «Es teiktu, ka puiši pat vairāk nekā es
domāja par ēst gatavošanu – ko, kad, kā…? Man tikai atlika
noskatīties, kā puiši rīkojas ar pārtikas krājumiem,» smejas
Sanita. Viņa vērtē, ka šis bija labs veids, kā labāk iepazīt jauno
kompāniju, būt pacietīgam un vienlaikus arī ēst pārdomātas
ēdienreizes, nevis, piemēram, tikai sauso pārtiku.

Dzīvošana kempingā –
lētāka un aizraujošāka

Visi brauciena dalībnieki,
kaut arī sadalīti ģimenītēs, tomēr dzīvoja vienā kempingā. Tieši
dzīvošanu kempingā Sanita iesaka jauniem un atraktīviem cilvēkiem,
lai vienlaikus ietaupītu līdzekļus un arī sadzīvi padarītu ne tik
«sterilu». «Tas rada papildu mobilizāciju un piedzīvojumus, domāju,
ka tiem, kam patīk aktīva atpūta, noteikti netraucēs šī pieticīgākā
dzīvošana, bet, tieši pretēji – atstās labākas atmiņas no
piedzīvojumiem,» spriež Sanita.

Viņa piebilst, ka netālu no
kempinga vietas darbojas ceļotāju veikaliņš, kas viņu kā īstu
ceļošanas entuziasti nav atstājis vienaldzīgu. «Ai, ai , ai… cik
viegli tur bija ļauties kārdinājumam un iegūt savā īpašumā jaunas
un feinas ceļotāju lietiņas,» smejas jelgavniece.

 

Domām ir spēks, arī
Polijas mežā

Vēl viens pierādījums, ka
labākais notiek neplānoti, ir Sanitas nomaldīšanās mežā. «Domai ir
spēks – vienu dienu nodomāju, ka gribētu kādu dienu pastaigāt pa
meža takām. Tas arī piepildījās! Mēs, trīs meičas, gribējām ātrāk
nonākt kempingā. Rezultātā ieradāmies pēdējās, jo kaut kā to meža
taku bija pārāk daudz un lāga nebijām ievērojušas, pa kādām mēs
nonācām līdz klintīm. Tā nu domās izteiktā vēlme piepildījās –
pastaigājām pa meža takām. Tikai ne gluži tā, kā iecerēts!» atceras
Sanita. Viņa piebilst, ka pārgājiens bija tik patīkams un pilns
svaiga gaisa, ka nākamajā dienā viņa ar vienu no meitenēm izvēlējās
uzreiz doties pastaigā pa takām. «Tikai šoreiz mums bija arī
karte,» smejas Sanita.

 

«Poļiem svešas
valodas nav jāzina»

Interesanta pieredze
ceļotājiem bija ar saziņu, jo poļi sevi uzskata par gana lielu
nāciju, lai viņiem svešas valodas nebūtu jāmācās. «Dienā, kad visu
laiku lija un mākoņi pat nedomāja izklīst, mēs devāmies apskatīt
apmēram 50 km attālumā esošās alas. Alas kā jau alas, bet žēl, ka
saprast neko nevarējām, jo gide, jau mūs ieraugot, informēja: «I
don’t speak English». Nu ja, viņiem jau angļu valoda nav vajadzīga
pat tūrismā,» ironiski teic Sanita.

 

Brauciena svarīgākā
«pirmā reize» – kāpšanai klintīs

Kaut arī, šķiet, Sanita jau
izmēģinājusi visu ko, kāpšana klintīs pirms šī brauciena viņai vēl
bija sveša – šie bija viņas pirmie mēģinājumi rāpties klintīs. «No
sākuma jutos nelāgi, jo man vienīgajai nebija iegādātas klinšu
kurpītes, jo nebiju droša, vai mani aizraus kāpšana klintīs un
klinšu iemēģināšanai nolēmu izlīdzēties ar parastajām sporta
čībām,» smejas Sanita, taču piebilst, ka viņas sporta čības nemaz
nebija tas sliktākais variants, jo jau pirmajā reizē rāpšanās
padevās gana labi. «Tā vismaz man pašai šķita,» viņa
smejas.

Taču pēdējā klintīm paredzētā
dienā ceļotājus atkal pārsteidzis stiprs lietus, tāpēc komanda
nolēma doties uz netālo pilsētu, kurā iekārtotas mākslīgās klinšu
sienas. «Sienas bija tiešām labas – augstas un dažādām grūtības
pakāpēm, taču šeit es sapratu, ka tomēr īstās klintis man patīk
daudz labāk – īstā klints ir īsta, un raupjo akmeņu sajūta
pirkstos, iespējams, tieši ir viena no lietām, kas cilvēkus pie
klintīm tik ļoti velk. Mākslīgā sienā šo dabiskumu neizjust,»
secina Sanita.

«Ja dažos vārdos jāapraksta
pieredze, tad saku – kopumā man patika klintis, taču šķita, ka līdz
galam tas tomēr nav domāts man. Jau ceļojuma laikā vairākas reizes
iedomājos, ka labprātāk būtu izvēlējusies raftot. Taču, skatoties
ar laika nobīdi, tā bija interesanta pieredze, jo nereti atceros to
sajūtu, kad mēģini sataustīt kādu «aizķerīti» klintī, un foršo
prieku, kad pieveikts grūtāks posms,» stāsta Sanita, piebilstot, ka
daudziem grūtajiem posmiem viņa gan pāri tikt nespēja, jo spēka un
prasmes pietrūcis.

 

Jāpiebilst, ka Sanita šo kalnā kāpšanas
pieredzi guva, izmantojot organizētu luzumpunkts.lv grupas
piedāvājumu, kas tiek organizēts ik gadu apmēram marta beigās vai
aprīļa sākumā.

 

Foto: No S.Saukumas personīgā
arhīva