«Šodien kultūra izpaužas kā aizraušanās ar skaistām lietiņām, piemēram, tērpiem, dizainu, un ir tāda vairāk ārišķīga. Ar savu grāmatu gribēju atgādināt, ka vēl nesen mēs bijām citādāki un mums patika tieši neglītais, raupjais un skarbais, ka bija laiks, kad cilvēki neaizrāvās ar kaklasaitēm,» tā, viesojoties Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā, par savu romānu «Jelgava 94» stāstīja tās autors jelgavnieks Jānis Joņevs.
Pasākuma apmeklētājus sagaidīja grupas «Nirvana» mūzika, un tā nav nejaušība. Tie, kas ir lasījuši romānu, to zina, bet tiem, kas nav lasījuši, jāpaskaidro: romāns «Jelgava 94» sākas ar grupas «Nirvana» un mūzikas vēsturē svarīgu notikumu – solista Kurta Kobeina nāvi. Tas bija kā atskaites punkts ne tikai subkultūrās pasaulē, bet arī, kā izrādās, parastu Jelgavas pusaudžu dzīvēs.
Kļūt par rakstnieku sapņoja jau 14 gadu vecumā
Rakstnieks atklāj, ka arī pamudinājumu rakstīt grāmatu par pusaudža gaitām saņēmis, 2005. gadā Rīgā apmeklējot kādu metāla grupas koncertu. «Tajā grupā spēlēja viens no maniem tā laika draugiem, un tas parāva vaļā atmiņas,» tā J.Joņevs. Apvienojot grāmatas rakstīšanu ar pamatdarbu reklāmas nozarē, romāns tika pabeigts 2012. gada septembrī. Un jau šī gada martā tas bija nopērkams grāmatnīcās. «Man jau toreiz šķita, ka tūlīt, tūlīt būšu rakstnieks,» atklāj autors, bet līdz sapņa piepildījumam pagāja 18 gadi. Pēc skolas viņš mēģinājis rakstīt dzejoļus, bet nav padevies. «Nebija man ko teikt,» spriež Jānis. Vēlāk bijuši mēģinājumi arī dramaturģijas lauciņā, jo tas, viņaprāt, ir sarežģītākais no literatūras žanriem. «Man bija visu jauno nelaime – iesākt un sapīt pirmo sarežģījumu varēju, bet atrisināt nē. Manuprāt, arī dzīvē tā notiek – problēmas netiek risinātas, tās vienkārši ar laiku izplēn, aizejot katram uz savu pusi,» spriež J.Joņevs.
Tagad, kad iznācis viņa debijas romāns, Jānis tomēr nesteidzas sevi saukt par rakstnieku. Saka, ka nepieciešams uzrakstīt vēl kādu grāmatu, lai pierādītu, ka ir rakstnieks. Tomēr par otrās grāmatas tēmu viņš runāt nevēlas. «Par nākotni vispār tagad nedomāju. Esmu pēcdzemdību depresijā,» tā viņš. Jānis tik vien kā pieļauj, ka nākamā grāmata varētu nebūt tik saistīta ar atmiņām. Uz klātesošo izteikumiem, ka viņi gaidīs Jāņa nākamo grāmatu, viņš atbild: «Tik drīz negaidiet!»
«Nerakstīju visu, kā bija»
Autors vairākkārt ir uzsvēris, ka romāns «Jelgava 94» nav autobiogrāfisks – jā, tur ir reāli notikumi, darbojas reālas personas, bet daudz kas ir sagrozīts un pārveidots pēc autora prāta. «Ne viss, kas grāmatā notiek ar galveno varoni, ir noticis ar mani» – šī varētu būt viena no biežāk lietotajām Jāņa frāzēm intervijās. Piemēram, grāmatā aprakstīta epizode, kurā galvenais varonis izlec pa logu un nespēdams piecelties, guļ uz zemes. Apkārtējie vienaldzīgi iet garām, daži pat pasmejas, un vienīgie, kas sniedz viņam palīdzību, ir divi bandītiska izskata puiši, kas braukā ar bembi. Kādā no sarunām J.Joņevs portālam www.jelgavasvestnesis.lv atklāja, ka šis notikums «norakstīts» no dzīves, bet nekas tāds ar viņu pašu dzīvē nav noticis.
Interesanti, ka vidi – Jelgavu – autors grāmatā centies atainot drūmāku un depresīvāku nekā pat tolaik pusaudži pilsētu uztvēra, savukārt cilvēkus centies padarīt baltākus. «Vienīgie, kas pēc grāmatas izlasīšanas uz mani varētu apvainoties, ir olainieši, kaut gan es viņus attēloju daudz labākus un pozitīvākus nekā viņiem pašiem patika sevi pozicionēt,» tā rakstnieks, piebilstot, ka no cilvēkiem, kuri grāmatu izlasot, tajā atpazinuši sevi, saņēmis tikai pozitīvas atsauksmes. «Tā kādreiz bija, un tas ir pagājis. Tagad visi esam iekārtojušies dzīvē,» tā Jānis, piebilstot, ka, piemēram, Zombim tagad esot četri bērni, Nāve projektējot tiltus, bet jaunākais no brāļiem basketbolistiem strādājot par diplomātu Strazbūrā.
Ietekmējās no literatūras dižgariem
Laikā, kas aprakstīts romānā, tās autors dienā spēja izlasīt līdz pat 500 lappusēm, bet tagad atzīst, ka sanāk izlasīt labi ja padsmit. Ņemot vērā Jāņa aizraušanos ar literatūru, nav pārsteigums, ka arī viņa romāns tapis dažādu literātu iespaidā. Viņš stāsta, ka ietekmējies no Džeroma Deivida Selindžera grāmatas «Uz kraujas rudzu laukā» (to pamanījis un savā recenzijā uzsvēris jelgavnieks komunikācijas zinātņu doktors Mārtiņš Kaprāns), Džeka Keruaka «Ceļā», Marsela Prusta «Zudušo laiku meklējot» (viņš nesaudzē savu galveno varoni un viņa domas noved pat līdz neirozēm) un pašmāju literāta Andra Puriņa, kurš agrāk rakstījis arī par skolēniem un dažādām negācijām.
Uz jautājumu, kā viņa dzīve izmainījusies pēc grāmatas iznākšanas, J.Joņevs atbild, ka neuzskata sevi par slavenību. «Latvijā un lielākajā daļā pasaules rakstnieki nav pārāk populāri – kuru rakstnieku gan pazīst uz ielas sejā? Mums varbūt tāds bija tikai Imants Ziedonis.»
«Jelgava aug līdz ar mums»
No saņemtajām atsauksmēm vistuvākais Jānim ir dzejnieces Ingas Gailes vērtējums – «skaista un skumja grāmata». Viņš pats tam pilnībā piekrīt, uzsverot, ka skaisto pusi veido humors un asprātība, bet skumjo – apzināti pārspīlētā depresīvā Jelgavas vide un bezcerības noskaņa. «Ir uzskats, ka latviešu autori nemāk rakstīt par erotiku un humoru. No erotikas vairījos apzināti, jo tas, ka grāmatā jābūt vismaz vienam dzimumaktam, jau kļuvis par brendu. Tomēr par humoru gluži piekrist negribētos, jo, cik gadījies sastapties ar ārzemniekiem, viņi vienmēr slavē latviešu humora aizjūtu,» tā rakstnieks.
Viņš min, ka, rakstot grāmatu, paļāvies uz savu atmiņu, bet tagad, atgriežoties grāmatā aprakstītajās vietās, nākas secināt, ka ne viss ir tā, kā aprakstīts. Tāpat arī pilsēta pa šo laiku ir mainījusies. «Vietā, kur agrāk bija kurjatņiki, tagad ir «Pilsētas pasāža». Tornis, kas mums šķita mūžīgās drupas, ir savests kārtībā. Un jaunais Mītavas tilts vispār izskatās kā no filmām – nekad nebūtu iedomājies, ka Jelgavā tāds varētu būt,» iespaidos dalās J.Joņevs, pieļaujot, ka pilsēta vienkārši aug līdz ar viņa grāmatā attēlotajiem pusaudžiem.
Metālu vairs neklausās
Romāna galvenā varoņa dzīvē ļoti liela loma ir mūzikai, īpaši alternatīvajai un metālam, tomēr laika gaitā arī muzikālā gaume ir mainījusies. J.Joņevs atzīst, ka tagad «Nirvanu» vairs neklausās. «Man ir mājās datorā visi viņu albumi un arī neizdotās dziesmas. Kad rakstīju grāmatu, klausījos, lai atsauktu atmiņas, bet tas bija ļoti smagi. Tagad tādu mūziku vairs neklausos. Biežāk ieslēdzu radio vai uzlieku 19. gadsimta vieglo mūziku,» tā rakstnieks, piebilstot, ka bez literatūras un mūzikas viņam ir arī citas aizraušanās: viņš mācās valodas, interesējas par mākslu un fano par futbolu. Starp citu, viņa iemīļotā komanda ir Anglijas premjerlīgas «Tottenham Hotspur».
Foto: Ivars Veiliņš, no J.Joņeva, izdevniecības «Mansards» arhīva, easyget.lv, twitter.com