«Strādājot cukurfabrikā un pēc tam uzņēmumā «Lattelecom» it kā slikti nepelnīju – katru mēnesi varēju rēķināties ar kādiem 500 latiem. Taču ar to, kaut arī dzīvoju viens, bija krietni par maz, lai īstenotu sapni par savu māju. Tieši tas bija vienīgais iemesls, kāpēc 1999. gadā sakravāju somas un devos strādāt uz Angliju, Londonu.
Viktors Milentejs, 34 gadi, atgriezies no darba Anglijā:
Sākums, tāpat kā daudziem citiem viesstrādniekiem, nebija viegls, un nezinu, vai tiktu galā, ja Londonā jau nestrādātu vairāki mani paziņas. Tieši viņi sākumā palīdzēja gan ar dzīvesvietu, gan darbu, un man šķita tikai loģiski, ja vēlāk, kad jau tur biju iedzīvojies, es šādi atbalstīju arī citus savus draugus, kas Londonā bija tikko kā ieradušies. Grūtākais man bija pirmais pusgads – pietrūka ģimenes, draugu. Skumji. Arī pēc tur nostrādātā gada bija skumji, bet pēc tam jau iedzīvojos. Biju pieradis, ka dzīvoju tieši tā – īrētā mājā kopā ar vēl pieciem jelgavniekiem, strādāju un uz mājām tikai nosūtu naudu. Savai mājai.
Patiesībā ar savu karjeru tur biju apmierināts – sāku kā virtuves strādnieks kādā itāliešu restorānā, vēlāk jau kļuvu par oficiantu. Tad «pārmetos» uz celtniecību, un man pat bija pašam sava brigāde. Tiesa gan – sākumā biju atbildīgs par to, kā strādā lietuvieši, taču viņi, ņemot vērā, ka biju tāds pats viesstrādnieks kā viņi, mani nerespektēja. Tāpēc lietuviešu brigādi pārņēma mans šefs, bet man uzticēja angļu brigādi. Sastrādājāmies bez problēmām! Tolaik ne tikai Latvijā bija tā saucamais celtniecības bums – pelnīju vidēji 170 latus dienā. Centos īpaši netērēties – tikai tik, lai nomaksātu par īri, paēstu. Pārējo sūtīju uz Latviju. Taču to, ka ļoti knapinājos, arī negribu teikt – ne tikai pats paceļoju, bet arī ciemos atbraukušos draugus iepazīstināju ar Londonu, atļāvos gan aiziet uz diskotēku, gan alu iedzert. Patiesībā man tur nebija slikti, jo jutu, ka angļi mūs ciena. Mūs, tas ir, latviešus, lietuviešus, igauņus, jo angļi pēc būtības ir slinki un viņi novērtēja to, ka mēs esam strādīgi un apzinīgi.
Kamēr strādāju Anglijā, Latvijā pamazām tika celta mana māja, un tā veselus septiņus gadus. Kaut arī biju labi iekārtojies, pat nepieļāvu domu, ka varētu palikt tur uz dzīvi. Apzinājos, ka Latvijā nebūs viegli, taču mani mierināja doma, ka, strādājot Anglijā, māju būšu uzcēlis bez kredīta. Celtniecības bums noplaka arī tur, un tagad draugi stāsta, ka labi ja 100 latus var nopelnīt, bet vienalga daudzi no viņiem saka, ka Latvijā nekad vairs neatgriezīsies. Lai tā būtu. Bet es dzīvoju savā mājā Jelgavā, man ir sieva un bērns, un es ļoti labi apzinos, ka miljonus nekad nenopelnīšu, tāpēc esmu laimīgs par to, kā ir. Jāatzīst, ka, arī atgriežoties Latvijā, pirmais pusgads bija grūts. Nevarēju «iebraukt» valodā, jo biju pieradis pie tā, ka apkārt visi runā angliski. Varbūt tāpēc uzreiz pēc atbraukšanas darbu nemaz nemeklēju, bet pēc tam apzvanīju visus paziņas un darbu dabūju. Vispirms montēju logus, bet tagad esmu miesnieks «Maximā». Protams, miljonus nepelnu, un sākumā jau bija grūti pierast, ka saņemu krietni mazāk, nekā līdz šim biju pieradis, bet, tā kā man nav kredīta, pašlaik dzīvojam tīri labi. Man ir ļoti svarīga mājas sajūta, un manas mājas ir Jelgavā.
Pavisam noteikti zinu – lai arī kādi laiki pienāktu, dzīvošu, kā māku, Latvijā. Londona ir forša pilsēta un tur gribu atgriezties. Protams, nevis tāpēc, lai strādātu, bet lai pats savām acīm redzētu olimpiskās spēles…»
Sagatavoja Sintija Čepanone, foto Ivars Veiliņš
20 °C,
2.7 m/s,
84.7 % 
20 °C,
2.7 m/s,
84.7 %