Pilsētā

Ilona Greidāne, 31 gads:

«Ir traki. Patiešām ir traki, un man ir
šausmīgs kauns, ka tagad jālūdz palīdzība pašvaldībai. Tagad nāku
lūgt pabalstu, lai varētu samaksāt mazajam par bērnudārzu – viņš no
1. septembra sāka iet «Rotaļā». Zinu, ka skan traki, bet… vismaz
viens mūsu ģimenē būs paēdis. Kā tu divus gadus un septiņus mēnešus
vecam bērnam iestāstīsi, ka mājās nav naudiņas un ka vairs nevar
atļauties visu, ko sirds kāro. Nerunājot jau par saldējumu un
konfektēm – pat desu nevaram atļauties! Ja man agrāk kāds teiktu,
ka nāksies piedzīvot ko tādu, neticētu, bet te nu mēs esam…

Pirms bērniņa piedzimšanas strādāju par
projektu vadītāju PVC logu firmā. Kad beidzās dekrēta atvaļinājums,
nebija kur mazo atstāt, tāpēc nolēmu no darba atteikties. Tolaik
tas šķita pieņemams risinājums, jo vīrs, kurš strādāja kravu
pārvadājumu kompānijā, labi pelnīja, turklāt biju pārliecināta –
kad vajadzēs, darbu atradīšu – projektu vadītāja taču ir pieprasīta
specialitāte. Bet kādā jaukā maija dienā vīram vienkārši pateica:
«Mēs jūs atlaižam!» Protams, tagad esam bez jel kādiem ienākumiem
un mums nav ne mazākās ilūzijas, ka tuvākajā laikā kaut kas
mainīsies. Darbu atrast vienkārši nav iespējams – sludinājums par
vakanci internetā ielikts pirms pāris minūtēm, bet to jau
apskatījuši tūkstotis cilvēku! Sūtām savu CV, taču viss velti.
Depresija ir nenormāla, ticēt nekam vairs neticu, pašnovērtējums ar
katru dienu pazeminās. Jā, esam interesējušies arī par darbu
ārzemēs. Esam sapratuši, ka lielākas iespējas atrast darbu būtu man
– strādāt kādā cehā, taču es nevēlos atstāt ģimeni, mums jābūt
kopā. Bet abi atrast darbu citā valstī nevaram.

Pirms trim gadiem mēs, jauna ģimene,
nokārtojām kredītu un iegādājāmies dzīvokli. Tagad esam parādā
mammām, vecmāmiņām, lai kredītu, kas mums ir 150 lati mēnesī, tomēr
nomaksātu. Ienākumu mums vispār nav nekādu, jūtam, ka arī paši
kļūstam neiecietīgāki viens pret otru. Es tiešām vairs neticu
nekam. Šī jau ir otrā reize, kad lūdzu piešķirt pabalstu – pirms
tam mums piešķīra līdzekļus, lai mēs nomaksātu par komunālajiem
pakalpojumiem, tagad, ceru, segs arī bērnudārza izdevumus. Kauns,
protams, ir milzīgs, taču labi, ka šajā situācijā vismaz ir kaut
kāds pašvaldības atbalsts. Kā būs tālāk? Nezinu. Galu galā pavisam
drīz sāksies apkures sezona…

Ja godīgi, man kauns, ka esmu dzimusi šādā
valstī un ka es, kas maksājusi visus nodokļus, tagad attopos,
lūdzot palīdzību pašvaldībai. Taču šajā gadījumā vismaz labi, ka ir
kam lūgt.»