Pilsētā

Atrast jelgavniekus, kuri jau gadiem kā devušies peļņā uz ārzemēm, ir vienkārši – pa kādam pazīstamam būtu vai katram pilsētniekam. Taču atrast tādus, kas šogad izšķīrušies par atgriešanos, izrādās visai sarežģīts uzdevums. Tomēr šādi cilvēki ir, un viņus nav nobaidījis tas, ka vēl aizvien pie mums runā par krīzi, bezdarbu vai sociālo nestabilitāti. «Jelgavas Vēstnesis» uzrunā tos pilsētniekus, kuri izbaudījuši darbu ārzemēs, tomēr vienmēr skaidri zinājuši, ka atgriezīsies. Šoreiz saruna ar dažiem no viņiem. Taču «Jelgavas Vēstnesis» aicina atsaukties arī citus, kuri pēc īsākas vai garākas prombūtnes atgriežas pilsētā un ir gatavi dalīties savā pieredzē. Mēs labprāt jūs uzklausīsim! Rakstiet uz e-pastu: redakcija@info.jelgava.lv. Jau nākamās nedēļas laikraksta numurā šiem stāstiem pievienosies jauni!

Atrast jelgavniekus, kuri jau gadiem kā devušies peļņā
uz ārzemēm, ir vienkārši – pa kādam pazīstamam būtu vai katram
pilsētniekam. Taču atrast tādus, kas šogad izšķīrušies par
atgriešanos, izrādās visai sarežģīts uzdevums. Tomēr šādi cilvēki
ir, un viņus nav nobaidījis tas, ka vēl aizvien pie mums runā par
krīzi, bezdarbu vai sociālo nestabilitāti. «Jelgavas Vēstnesis»
uzrunā tos pilsētniekus, kuri izbaudījuši darbu ārzemēs, tomēr
vienmēr skaidri zinājuši, ka atgriezīsies. Šoreiz saruna ar dažiem
no viņiem. Taču «Jelgavas Vēstnesis» aicina atsaukties arī citus,
kuri pēc īsākas vai garākas prombūtnes atgriežas pilsētā un ir
gatavi dalīties savā pieredzē. Mēs labprāt jūs uzklausīsim!
Rakstiet uz e-pastu: redakcija@info.jelgava.lv. Jau nākamās nedēļas
laikraksta numurā šiem stāstiem pievienosies jauni!

Mārtiņš Ozols, atgriezies no darba Anglijā:
«Nekad neesmu domājis, ka varētu no Latvijas aizbraukt pavisam –
laikam jau manī ir kaut kas patriotisks… Pietrūkst to savējo,
draugu, Latvijas… Lai kur arī būtu, nepamet vientulības sajūta.
Kad izšķīros par aizbraukšanu, jau zināju, ka tas būs tikai uz
laiku. Esmu galdnieks, un, kaut arī darbu var atrast, krīzes sākumā
tomēr gāja grūti. Patiesībā jau vienmēr ir bijis tā, ka ziemas
mēnešos galdniecībā darba ir ļoti maz – janvāris, februāris ir
tukšie mēneši, kad nopelnīt praktiski nevar. Tāpēc arī 2009. gadā
izšķīros par aizbraukšanu uz Angliju. Mans mērķis nebija tur
pamatīgi nopelnīt – vienkārši tā, lai varētu dzīvot. Sākumā pāris
mēnešus strādāju vairāk savā jomā – celtniecībā, montēju durvis,
bet vēlāk – piegādes noliktavā. Tā kā Anglijā jau bija mani draugi,
tad iekārtojos ar viņu palīdzību. Apmēram zināju, kas un kā,
nebraucu, tā teikt, uz dullo. No 800 līdz 1000 latiem mēnesī varēja
nopelnīt, un, ja tā paskaita, tad dzīvošana tur sanāk lētāka –
pārtika, drēbes, arī īre proporcionāli nemaz nav tik dārga (ap 200
lati mēnesī), tāpēc var teikt, ka pietika visam. Tomēr, lai arī
darbs kaulus nelauza, tur tu nekad nejutīsies kā mājās. Tas ir
galvenais, kas liek izšķirties par atgriešanos Latvijā, Jelgavā.
Protams, anglis pret tevi vienmēr būs laipns, bet tā ir tikai ārējā
pieklājība – ir skaidrs, ka draugs viņš nebūs nekad. To es izjutu
ļoti skaudri – viņi šķiro cilvēkus, un mēs esam tikai iebraucēji,
nekas vairāk. Vislielāko nepatiku angļi izjūt pret poļiem, jo viņu
tur ir tik daudz, ka, vienkārši runājot, visus ņem uz masu –
vairums poļu nemaz necenšas runāt angliski, jo ikdienā tāpat
visapkārt ir poļi, turklāt tam zemu atalgotajam darbam arī valoda
nemaz nav tik ļoti vajadzīga. Tāpat viņiem ir savi kvartāli, savi
veikali, kas arī neprasa piepūli iedziļināties Anglijas ikdienas
dzīvē. Vēl viņi ir paslinki, ko nevar teikt par latviešiem.
Pirmkārt, latvietis tur vienmēr centīsies izaugt, pakāpties – apgūt
valodu, pierādīt sevi, latvietis nav gatavs strādāt par absolūti
minimālo algu viszemāko darbu, ko ir ar mieru darīt polis. Taču
anglim pirmām kārtām visi iebraucēji lielākoties ir poļi, un tikai
tad, kad viņš uzzina, ka neesi no Polijas, varbūt sāks ar tevi
runāt… Nav jau brīnums, ka viņi iebraucējus nemīl. Piemēram,
Sauthemtonā, kur strādāju es, ir ap 160 000 iedzīvotāju, bet tikai
30 procenti no viņiem angļi. Latviešu tur bija ap 1000. Protams, ja
satiec savējos, tas tuvina. Arī piederība pilsētai ir jūtama – ja
tu svešumā satiec jelgavnieku, tad tas noteikti ir dubults prieks,
ir taču lietas, kas mūs vieno, par ko parunāt! Piemēram, viens tur
dzīvoja jau gadus četrus piecus un par atgriešanos pat nerunāja.
Man jau šķiet, ka gads vai divi vēl ir tas periods, pēc kura vari
gaidīt cilvēku atgriežamies Latvijā. Bet, ja tie jau ir pieci gadi,
tad, visticamāk, viņš turp aizvilinājis visu ģimeni vai arī
nodibinājis tur jaunu un atgriezties nedomā.

Netrūka arī tādu, kas tikai tagad ieradās Anglijā. Piemēram,
viens jelgavnieks tur tikko kā bija atbraucis dibināt savu
tetovēšanas salonu. Un ziniet, viņam tur iet ļoti labi – darba
daudz, par naudu vispār nevar sūdzēties! Viņam jau Jelgavā bija
savs salons, bet izdomāja spēkus izmēģināt Anglijā. Izskatījās, ka
ātri iekārtojās un uz ilgu laiku.

Kas pārsteidza nesagatavotu? Tik daudz draugu jau bija tur
strādājuši, ka tādus lielus pārsteigumus nepiedzīvoju. Arī valodas
barjeras man nebija, un pat viņu izslavētā birokrātija nemaz nav
tik traka. Vienīgi tajā brīdī, kad jākārto darba atļauja, kas
notiek pa pastu, izrādās, ka kopā ar citiem papīriem pa pastu
jānosūta arī sava pase… Tas, protams, ir mazliet neomulīgi, jo
šīs formalitātes kārtošana aizņem no divām nedēļām līdz diviem
mēnešiem, un uz šo laiku cilvēks paliek bez pases, kura ceļo kaut
kur pa pastu. Uz rokas ir tikai pases kopija, un tu sēdi iesprūdis,
gaidi atbildi. Bet, kad tas nokārtojas, tad saproti, ka arī šādi
var risināt jautājumus un nekas traks tas nav. 

Krīze Anglijā? Nē, nedomāju, ka to var saukt par krīzi. Es mājās
atgriezos vasarā un līdz tam tiešām nejutu, ka Anglijā dzīvot būtu
kļuvis grūtāk. Protams, paši angļi teica, ka krīze ir, taču pie
viņiem tas izpaudās apmēram tā: nauda ir, bet mēs to cenšamies
netērēt. Patiesībā es nedomāju, ka par krīzi var saukt arī to, kas
ir Latvijā. Es atgriezos un jau pēc trīs dienām dabūju darbu tepat
Olainē. Kā? Vienkārši jau atbraukšanas dienā izlasīju sludinājumu
avīzē un pieteicos. Tiem, kam nav nekādas specialitātes, krīze būs
vienmēr, lai kur arī mitinātos, bet, ja cilvēks zina savu arodu un
grib strādāt, tad arī Latvijā šodien darbu atrast nav problēmu. Tā
ir mana pārliecība.

Var teikt, ka es vienkārši izmēģināju, ko nozīmē darbs ārzemēs,
bet nedomāju, ka atgriezīšos Anglijā. Ja nu tiešām pie mums viss
vēl pamatīgāk sarežģīsies, tad pieļauju, ka varētu aizbraukt
pastrādāt uz Norvēģiju vai Spāniju, bet tikai uz brīdi…

Lai gan tagad sanāk tā, ka esmu atgriezies un nu varu pavadīt
laiku ar savu meitiņu, mana bijusī sieva tieši tagad izlēmusi
doties strādāt par šuvēju uz Īriju. Kamēr es biju prom, meitu
audzināja viņa, tagad viņa aizbrauc, tāpēc meitu audzināšu es. Kaut
arī bijusī sieva lēš, ka tas būšot uz ilgu laiku, es tomēr
pieļauju, ka diez ko ilgi viņa tur neizturēs – pietrūks arī viņai
tās mājas. Tāpat kā man…»

«Vēl tikai pāris nedēļas»

Līga Jansone, gaida atgriežamies vīru no
Francijas:
«Tas bija ļoti grūts lēmums – izšķirties par to, ka vīrs brauks
peļņā uz ārzemēm, taču citu iespēju vairs nesaskatījām. Vīrs ir
celtnieks un Latvijā jau gandrīz gadu bija bez darba. Jā, es zinu,
ka daudz kur izskan: labu celtnieku trūkst, objekti tepat Jelgavā
«iesprūst», bet es nedomāju – tas ir tāpēc, ka patiesi trūktu labu
darba roku. Manā uztverē problēma ir šajās celtniecības firmās, kas
nav gatavas šodien novērtēt labu strādnieku. Tieši tāpēc arī vīrs
izvēlējās darbu ārzemēs. Šobrīd viņš ir tādā kā latviešu celtnieku
brigādē, kas strādā Francijā. Nu palikušas pāris nedēļas, līdz viņš
pirmo reizi atbrauks mājās… Ļoti gaidu. Zinu, ka arī viņam
pietrūkst mājas. Patiesībā pietrūka jau pirmajā nedēļā, kad viņš
turp aizbrauca, bet kaut kā taču jādzīvo ir. Godīgi jāatzīst, ka tā
alga, ko šodien var nopelnīt Francijā, nemaz nav tik liela – ap
1000 latiem mēnesī. Atceros, pirms pāris gadiem vīrs tepat Latvijā
celtniecībā pelnīja vairāk, taču tagad tādi laiki, un tie ir
jāpārdzīvo. Taču es esmu pilnīgi pārliecināta, ka mūsu ģimenes
vieta ir Latvijā, Jelgavā. Protams, ka būt šķirtiem ir ārkārtīgi
smagi, bet es pat nepieļauju, ka varētu vīram sekot un doties peļņā
uz ārzemēm. Ja būs jāizšķiras, tad noteikti viņš būs tas, kurš
atgriezīsies pavisam, nevis es pievienošos viņam.

«Gribējās redzēt okeānu»

Renārs Aleksandrovs, atgriezies no darba
Portugālē:
«Tā bija absolūti spontāna ideja. Vienīgais iemesls – gribēju
redzēt okeānu. Tieši tik vienkārši arī izšķīros par braukšanu uz
Portugāli. Neko nebiju plānojis, nekādus galus nebiju sameklējis –
vienkārši pirms četriem gadiem aizbraucu… Kā atradu darbu? Jā,
varbūt pagāja pāris nedēļas, bet darbu dabūju. Iebraucu kādā
Portugāles kūrorta pilsētiņā, gāju iekšā visos restorānos pēc
kārtas un jautāju, vai nevajag darbiniekus. Biju gatavs jebkuram
vienkāršam darbam, bet rezultātā dabūju pat ļoti labu darbu –
latviski to varētu traktēt kā zāles pārzinis. Un tā arī sākās mana
dzīve Portugālē. Šo četru gadu laikā esmu tur nostrādājis visas
sezonas, kas katru gadu ilgst ap sešiem mēnešiem. Tāds tur cikls –
aizbrauc, nostrādā atpūtnieku sezonu un tad vai nu dodies mājās,
vai meklē darbu citā valstī: tajā pašā Anglijā, Īrijā. Es izvēlējos
pirmo variantu, jo cilvēks jau sailgojas pēc mājām. Atbraucu uz
Latviju, apciemoju draugus, ģimeni, bet skaidri zināju, ka pēc
pāris mēnešiem atkal došos atpakaļ. Starplaikos pat Latvijā darbu
nemeklēju, varēju izdzīvot no nopelnītā. Jāsaka gan, ka vidējās
algas Portugālē nemaz nav tik lielas. Minimālā alga tur ir 450
eiro, un par tādu strādā daudzi. Tomēr mans darbs bija diezgan labi
atalgots. Piemēram, restorānos vidēji maksā ap 800 eiro plus vēl
tējas naudas, kas ir ļoti pieklājīgas, – varbūt ne gluži otru algu
var nopelnīt, bet…

Taču pēc šiem četriem gadiem bija tāda sajūta, ka nu jau esmu
pamētājies apkārt, sapratis, kas un kā, – sāka vilkt atpakaļ uz
Latviju. Burtiski pagājušajā mēnesī atgriezos, un šoreiz laikam uz
palikšanu. Esmu jau pabaudījis to dzīvi ārpus Latvijas, pagaidām
pietiks. Es pieļauju, ka šādu modeli, kādu izvēlējos es, var
atļauties jauni cilvēki, kuriem nav ģimenes, citu saistību. Tagad
man ir vairāki plāni, kas saistīti ar Latviju. Skatīšos, vai
izdosies tos realizēt. Vismaz pirmais solis ir – darbu esmu
atradis. Iesākumā strādāšu par bārmeni un paralēli domāšu, kā
īstenot savas ieceres. Bārmeņa darbu dabūju pāris dienu laikā, tā
kā teikt, ka Latvijā grūti atrast darbu, gan nevar. Es jau saprotu,
ka visi uzreiz vēlas kļūt vismaz par direktoriem ar vairāk nekā
pieklājīgu algu, tāpēc arī sūkstās, ka darba nav. Taču es biju
reālistisks – ja reiz tikai sāku iekārtoties, tad arī bārmeņa darbs
ir gana labs.»

Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto Ivars Veiliņš