Pilsētā

Kristīne Langenfelde

Pagājis pirmais mēnesis, kopš rīdzinieks A.Hroļenko iecelts
komandiera amatā. Ja daudziem jauns amats sākas ar tādu kā
iesildīšanos, iepazīšanos un tikai tad ieskrējienu, tad A.Hroļenko
šāda iespēja netika dota. Viņš uzreiz tika iemests plūdos. Tie lāgā
vēl nebija beigušies, kad jau sākās ikgadējā kūlas dedzināšanas
sērija. «Kopš pirmās dienas vienā skriešanā. Patiesībā jau dienu
pirms stāšanās amatā ierados Jelgavā, lai apzinātu plūdu situāciju
un uzreiz ar pirmo darba minūti varētu sākt pilnvērtīgi strādāt.
Lai gan ik dienu pats dodos uz objektiem izsaukumos, atzīšos godīgi
– Jelgavu tā īsti vēl neesmu apskatījis. Tās tomēr ir divas dažādas
lietas – doties uz notikuma vietu, strādāt vai mierīgi iepazīt
pilsētu. Tā kā Jelgavas iepazīšana man vēl priekšā,» saka
A.Hroļenko.

Teikšu godīgi – zināmas pārdomas bija. Taču tās nebija
saistītas ar to, ka kļūšu par 120 darbinieku lielas komandas
vadītāju, man nav bail no atbildības, no darba. Pārdomu iemesls
bija cits – esmu rīdzinieks, un vienīgais, kas mulsināja, bija
darbs ārpus Rīgas. Jā, varbūt snobiski, bet arī man vēl pirms kāda
laika šķita, ka viss, kas atrodas ārpus galvaspilsētas, ir mazāk
nozīmīgs. Tagad noteikti ņemu savus vārdus atpakaļ, jo Jelgava taču
ir ceturtā lielākā pilsēta valstī, tāpēc par mazu vai nenozīmīgu
to, kas te notiek, nosaukt vairs nu nekādi nevaru. 

Kāpēc izraudzījās manu kandidatūru? Pieļauju, ka mani
novērtēja VUGD Zemgales reģiona brigādes komandieris Ints Sēlis,
kura pakļautībā strādāju kā glābšanas darbu vadītājs – viņš manī
saskatīja potenciālu, un tagad mans uzdevums ir to
attaisnot. 

Tas, ko es esmu pamanījis – cilvēki grib strādāt, zina savu
darbu, un tas jau arī ir pats galvenais. 

Domāju, ka tādā klasiskā izpratnē nē. Cita lieta, ka drīzumā
vairākiem darbiniekiem būs iespēja doties izdienas pensijā un tad
noteikti nāksies risināt kadru jautājumu.

Jā, noteikti – vakances būs, un tās centīšos aizpildīt ar
profesionāliem kadriem. Jau tuvāko mēnešu laikā mūs gaida vairāki
pozitīvi pavērsieni, tāpēc pret kadru jautājumu izturēšos ļoti
atbildīgi.

Mūsu brigādei jau ir piešķirta jauna tehnika un aprīkojums, ko
tagad gaidām. Līdz ar to būs nepieciešami arī zinoši glābēji. Pats
galvenais mūsu ieguvums būs jaunas ugunsdzēsēju kāpnes.

Tieši tā, šobrīd mūsu rīcībā ir tādas kā aizlienētas kāpnes 30
metru garumā, kas ļauj piekļūt tikai līdz desmitajam stāvam. Vispār
Latvijā garākās kāpnes ir vienas Rīgā – tās ir 37 metrus garas,
taču arī tās ne vienmēr ļauj piekļūt līdz ēkas 12. stāvam. Mēs jau
zinām, kādi ir mūsu pagalmi, cik sarežģīta dažkārt tur var būt
piebraukšana – ja nav iespējams piebraukt pie pašas mājas sienas,
tad arī 37 metri nav risinājums. Tieši ņemot vērā šos apstākļus,
mums tika iegādātas 42 metrus garas kāpnes. Līdz ar to mēs noteikti
būsim vislabāk aprīkotā brigāde Latvijā, kas varēs dzēst
visaugstākos objektus. Citu tik garu kāpņu valstī vienkārši
nav. 

Jā, arī to iegūsim jau vasaras beigās. Auto ir iegādāts un
šobrīd tiek aprīkots, lai pēc pāris mēnešiem būtu darba
kārtībā.

Un te ir tas, ko es minēju par vakancēm. Jāatzīst, ka
ūdenslīdēju brigādē praktiski vairs nav palicis. Pirms gadiem bijām
labi nokomplektēti, bet līdz ar mazo finansējumu, švako aprīkojumu
ūdenslīdēji devās labākos darba meklējumos. Vēl nesen viens
izvēlējās darbu Rīgas brigādē, jo tur ir gan vairāk darba, gan
labāks aprīkojums, gan arī cilvēkam otrs darbs. Tagad mums
komplektēšana būs jāsāk no jauna. Tieši tāpēc, pieņemot jaunu
darbinieku, priekšroka būs tiem, kuriem ir ūdenslīdēja
sertifikāts. 

Jelgavai tomēr visapkārt ir ūdeņi un glābšana uz ūdeņiem ir
vajadzīga samērā bieži, tāpēc arī mums ir jābūt aprīkotiem. Taču
jāuzsver, ka mēs nepieņemsim darbā atsevišķus ūdenslīdējus, kas 24
stundas diennaktī sēdēs boksos un gaidīs, kamēr kāds slīks. Tie būs
universāli cilvēki, kuri ikdienā strādās par ugunsdzēsējiem, bet
nepieciešamības gadījumā varēs pārsēsties otrā mašīnā un doties
glābt uz ūdeņiem.

Vienlaikus mēs Jelgavā izveidosim arī skābekļa balonu uzpildes
centru, kur savu aprīkojumu varēs uzpildīt visi Zemgales glābēji,
ūdenslīdēji. Tas būs vēl viens ieguvums.

Arī tas būs būtisks ieguvums, jo cisternā varēs iepildīt trīs
tonnas ūdens. Šobrīd lielākajā var iepildīt divas tonnas. Un tas
atkal ļaus mums teikt, ka būsim aprīkoti labāk nekā daža laba
brigāde Rīgā. Piemēram, ja deg dzīvoklis un liesmas jau spraucas
ārā pa logu, tad šāda ugunsgrēka lokalizēšanai pilnīgi pietiek ar
trīs tonnām ūdens. Tas automātiski nozīmē, ka uz šādu ugunsgrēku
varēs izbraukt viena mašīna. Tāpat tas ir būtiski tajos gadījumos,
kad jāmeklē ūdens ņemšanas vietas – vairāk ūdens mašīnā, ilgāk var
iztikt bez ūdens uzpildīšanas.

Protams, arī mums ir krīzes režīms, neko lieku savā darbā
atļauties nevaram. Piemēram, man šobrīd, gaidot jūs, kabinetā ir
iedegta gaisma, un es jau jūtos slikti, jo zinu, ka tā varētu
ietaupīt. Tāpat mēs dzīvojam visās jomās. Kad es saku, ka
ugunsdzēsējs ir universāls darbinieks, es nedomāju tikai viņa
tiešos pienākumus. Piemēram, remontus darba vietās jau sen kā
nevaram atļauties, tad nu paveicam tik, cik paši glābēji ir gatavi
iesaistīties, – viņi paši flīzē telpas, krāso, pielabo. Un šobrīd
tiešām ir tā, ka vai nu šādi, vai nekādi. Taupības nolūkos mums ir
aizliegtas arī praktiskās mācības, tas nozīmē, ka nevaram izbraukt
uz objektiem un mācīties – viss jādara teorētiski. Lai labāk
izprastu – ja tiek nodots jauns objekts, ugunsdzēsējiem darbu ļoti
atvieglo praktiska iepazīšanās ar objektu, lai nelaimes gadījumā
varētu rīkoties maksimāli operatīvi – zinātu, kur ejas, kur
kabineti, kur bīstamākās vietas. Tagad jāiztiek tikai ar teorētisku
plānojuma izpēti.

Tā tas arī ir, ka darbinieks par šādu lēmumu atbild ar savu
galvu. Viņš ir profesionālis, tāpēc viņam ir jāizšķiras, cik
bīstams ir kūlas ugunsgrēks. Ja viņš pieņems lēmumu nedzēst, bet
pēc tam nodegs kaut tikai dārza būdiņa, viņam par to būs
jāatbild. 

Zinu, tas skan skarbi, bet šobrīd situācija tāda ir. Protams,
ja ir kaut mazākās šaubas, vadītājs vienmēr pieņems lēmumu dzēst.
Taču jāsaprot arī otra puse – deg kvadrātmetrs zāles, mēs
aizbraucam, nodzēšam; vēl neesam atgriezušies boksos, kad atkal jau
izsaukums uz to pašu vietu. Tā jau mēs neskaitāmas reizes varam
braukāt uz to vietu, tērēt degvielu un gada pēdējos mēnešos palikt
vispār bez līdzekļiem. Un ko tad teiks sabiedrība, ja glābējiem
nebūs iespējas pat izbraukt uz izsaukumu?

 

Es domāju, ka jā. Kā jūs minējāt, laukos pārsvarā dedzina tie,
kam nav naudas apkopt savu īpašumu, visbiežāk – vecāka gadagājuma
cilvēki, bet pilsētā vairumā gadījumu tie ir jaunieši, kas
vienkārši ļaunprātīgi pielaiž uguni. Tieši tāpēc pilsētā pieķert
dedzinātāju ir grūtāk, jo to nedara zemes īpašnieks. Taču jāuzsver,
ka sods pienākas zemes īpašniekam, kurš nav sakopis savu
teritoriju. 

Vienlaikus gan es gribu uzsvērt, ka Jelgavā, man pašam par
pārsteigumu, pašvaldība ļoti apzinīgi apkopj savas teritorijas. Es
katrā ziņā nezinu otru tādu pilsētu, kur šis darbs būtu tik labi
organizēts.

Vislielākais ieguvums bija koordinētā darbība – Civilās
aizsardzības komisijas darbs un sadarbība ar pašvaldību bija ļoti
augstā līmenī. Katrs zināja savu vietu un uzdevumu. Varbūt vienīgi
dažu brīdi sabiedrībā satraukums ņēma virsroku. Kādam jātiek uz
darbu, bet mēs, glābēji, nepalīdzam! Tā ir tā nianse, kas cilvēkiem
jāsaprot – VUGD ir glābēji, nevis taksisti: mēs sniedzam palīdzību
tad, kad ir apdraudējums, bet citādi palīdzība jālūdz pašvaldībai.
Es uzskatu, ka Jelgavā tas tomēr ļoti labi tika atrisināts, un
pašvaldības policistiem nekavējoties tika iegādāts vēl vajadzīgais
aprīkojums, lai viņi varētu veikt cilvēku pārvietošanu – piemēram,
no mājām uz skolu vai darbu un atpakaļ, bet, ja bija jāglābj,
rīkojāmies mēs. Un tas jau ir galvenais – šī koordinētā
sadarbība.

Jau visdrīzākajā laikā tam tiks pielikts punkts, jo Jelgavā
tiks izveidots 112 reģionālais sakaru punkts. Šī gan ir tā joma,
kurā mēs būsim vieni no pēdējiem Latvijā, jo Valmierā centrs jau
izveidots, arī citviet tas uzsāk darbu. Taču es nedomāju, ka tas ir
mūsu mīnuss – drīzāk ieguvums, jo mēs jau pirms sakaru centra darba
sākuma varam novērst visas tās kļūdiņas, kas parādās
jaunizveidotajos centros. Ko nozīmē šis sakaru centrs? Tas nozīmē,
ka zvanus Jelgavā vairs nepieņems viens dispečers un 112 zvani
vairs netiks adresēti arī uz Rīgu. Jelgavā pieņems izsaukumus visai
Zemgalei, te strādās trīs dispečeri un sakaru punkta priekšnieks –
viss notiks daudz operatīvāk. Protams, kādu laiku paralēli
darbosies arī tālruņa numurs 01, taču sabiedrība intensīvi ar
dažādām kampaņām tiks izglītota un mudināta kā vienīgo glābšanas
numuru iegaumēt un izmantot 112.