16.9 °C, 0.5 m/s, 89.9 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāJāuzdrīkstas – dzīve pati piespēlē nākamo iespēju
Jāuzdrīkstas – dzīve pati piespēlē nākamo iespēju
06/08/2011

«Latviešu jauniešiem vairāk jāuzdrīkstas un jābūt pašpārliecinātākiem. Nav svarīgi, vai esi no Latvijas, Spānijas vai Vācijas, galvenais ir vēlme izprast un iedziļināties. Arī es nemācījos ne Oksfordā, ne Sorbonā, bet gan tepat Latvijas Universitātē, taču es ar šeit iegūto diplomu strādāju turpat, kur prestižo augstskolu absolventi,» saka Eiropas Ārlietu dienesta ģenerālsekretāra vietnieka padomniece drošības politikas jautājumos jelgavniece Elīna Dzalbe, kuras ikdiena paiet, strādājot Briselē. 

Sintija Čepanone

«Latviešu jauniešiem vairāk jāuzdrīkstas un jābūt
pašpārliecinātākiem. Nav svarīgi, vai esi no Latvijas, Spānijas vai
Vācijas, galvenais ir vēlme izprast un iedziļināties. Arī es
nemācījos ne Oksfordā, ne Sorbonā, bet gan tepat Latvijas
Universitātē, taču es ar šeit iegūto diplomu strādāju turpat, kur
prestižo augstskolu absolventi,» saka Eiropas Ārlietu dienesta
ģenerālsekretāra vietnieka padomniece drošības politikas jautājumos
jelgavniece Elīna Dzalbe, kuras ikdiena paiet, strādājot
Briselē. 

Elīna ir pārliecināta, ka dzīvot ārpus Latvijas nenozīmē dzīvot
tuksnesī – tā ir iespēja ik dienu atklāt ko jaunu un iegūt daudz
vērtīga, lai vēlāk savu pieredzi varētu ieguldīt Latvijas izaugsmē.
Tiesa gan – viņa nav no tiem latviešiem, kas darba meklējumos ārpus
mūsu valsts robežām devušies ekonomiskās situācijas spiesta vai
labākas dzīves meklējumos. Tas bijis mērķtiecīgs darbs jau kopš
skolas laikiem. «Ja dara to, kas patīk un interesē, un tam visam
pieiet kaut mazliet radoši, dzīve pati piespēlē nākamo iespēju.
Mana motivācija nekad nav bijusi karjera – svarīgāk vienmēr šķitis
tas, vai darbs ir man interesants un dod iespēju tālāk augt, kā arī
ar paveikto vairot cilvēcisko labumu,» saka trīsdesmit gadus vecā
Elīna.

Jau vairākus gadus tu dzīvo un strādā Briselē. Kā sākās
tavs ceļš līdz Eiropas Ārlietu dienesta ģenerālsekretāra vietnieka
padomnieces amatam?

Ar Eiropas ārpolitikas jautājumiem sāku strādāt 2005. gadā kā
speciāliste cilvēktiesību jautājumos. Šo iespēju ieguvu pēc
studijām maģistrantūrā, kad dažiem šīs programmas absolventiem uz
gadu tika piedāvāts līgumdarbs ar Eiropas Savienības iestādēm.
Pirms tam biju absolvējusi Juridisko fakultāti Latvijas
Universitātē, bet maģistrantūrā studēju cilvēktiesības Venēcijā un
Strasbūrā. Pusgadu pavadīju Ženēvā, pusgadu – Ņujorkā, koordinējot
ES nostāju cilvēktiesību jautājumos, ko izskata ANO. Šī gada laikā
apguvu ES specifiku, un man piedāvāja darbu ES Padomes Sekretariāta
ģenerāldirektorātā ārlietu jautājumos.

Patiesībā jau man vienmēr interesējis, kas notiek ārpus
Latvijas. Citas valstis, to kultūra, cilvēki, viņu skatījums uz
dzīvi. Bērnībā man bija sapnis kļūt par Latvijas vēstnieci ANO. Tā
bija mana ideālistiskā vīzija par diplomātiju – man šķita, ka ANO
reiz ir tā organizācija, kas atbild par cilvēcisko pamatvērtību
izplatību pasaulē, un šī ideja man vienmēr bijusi tuva. Jau
vidusskolas laikā Jelgavas 2. ģimnāzijā ar Sorosa fonda atbalstu
gadu biju mācījusies Amerikā, tāpēc man bija priekšstats, kā ir
dzīvot ārpus Latvijas. Pēc tam gan es skaidri apjautu, ka esmu
eiropiete un ticu Eiropas vērtībām. Tad man kļuva aktuāli ES
jautājumi.

Mani vienmēr saistījušas cilvēktiesības, tostarp apziņa, ka,
strādājot šajā jomā, varu redzēt sava darba rezultātu konkrēta
cilvēka kontekstā: panākt, lai cilvēks tiktu atbrīvots no
nepamatota apcietinājuma, kādam garantēt drošu patvērumu, rast
iespēju, ka ieslodzītais cietumā var satikties ar savu ģimeni. Jā,
varbūt izklausās mazliet altruistiski, taču sadzīvi veido tieši
indivīds, un, ja izdevies panākt, ka kaut viens cilvēks kļuvis
laimīgāks, tas jau ir daudz visas sabiedrības kontekstā.

Nu kopš janvāra strādāju Eiropas Ārlietu dienestā, un manos
pienākumos ietilpst dalība 27 ES vēstnieku sanāksmēs, ziņojumu,
rekomendāciju izstrāde, lai veicinātu vienotas ārpolitikas
veidošanu starp visām ES dalībvalstīm drošības jautājumos. Tā ir
jauna iestāde, kas darbu sāka šogad, un esmu ģenerālsekretāra
vietnieka padomniece drošības politikas jautājumos. Te varbūt
grūtāk redzēt ieguvumus konkrētam cilvēkam, taču arī tā man ir
jauna un vērtīga pieredze.

Ko īsti nozīmē «drošības politikas
jautājumos»?

Pašlaik ir divpadsmit miera uzturēšanas un tiesiskuma
nodrošināšanas misijas valstīs, kur mieram ir daudz lielāka nozīme
nekā pie mums, jo mums miers – tas tomēr šķiet pašsaprotami.
Turpretim tā nav, piemēram, Kosovā, kur darbojas ES tiesiskuma
misija, Somālijas krastos, kur jūras flotes misija cīnās pret
pirātiem, vai Kongo, kur darbojas policijas reformas misija. Tas
nozīmē, ka Kosovā pašlaik Eiropas tiesneši palīdz vietējām tiesām
izskatīt kara noziegumus, ka Kongo, īstenojot šo misiju, Eiropas
policisti speciāli apmāca vietējos policistus izskatīt sūdzības
seksu­ālās vardarbības gadījumos: tas viss kādai sievietei, kādam
bērnam var palīdzēt mainīt dzīvi. Ārlietu dienesta uzdevums ir
pārraudzīt, kā šīs miera uzturēšanas misijas darbojas, un gādāt,
lai dalībvalstis varētu apspriest to sekmes un lemt par to
nākotni.

Jāatzīst, izklausās pārāk birokrātiski. Vai, tavuprāt,
pastāv būtiska atšķirība starp Latvijas un Eiropas
birokrātiju?

Es gan to negribētu saukt par birokrātiju, kas ietver zināmu
negatīvu pieskaņu, drīzāk par ierēdniecību, kas ir pārvaldes
instruments. Latvijas valsts pārvaldē varētu būt interesantāk
strādāt kaut vai tāpēc, ka vari dot ieguldījumu konkrētos
uzlabojumos savā pilsētā, valstī, bet ES ierēdniecība ir atrautāka
no ikdienas, konkrētām situācijām, vairāk vispārīga, jo tās darbs
attiecas uz visu Eiropu. Taču Eiropā ierēdņiem ir vērā ņemams
atalgojums, turpretim Latvijā šajā ziņā ir sarežģītāka situācija,
un motivācija strādāt var noplakt, kad par salīdzinoši niecīgu
atalgojumu jāpabaro ģimene…

Vai tas nozīmē, ka tu neatgriezīsies uz pastāvīgu dzīvi
Latvijā?

Es noteikti ceru atgriezties. Patiesībā jau reiz biju atgriezusies
Latvijā ar ciešu apņemšanos palikt – gadu nostrādāju Tiesībsarga
birojā. Šī institūcija vēl tikai sāka veidoties, un, manuprāt, tās
iemiesotā ideja par valsts varas tuvināšanu tautai ir patiesi
nozīmīga Latvijai. Taču, kaut arī Latvijā pavadītais gads man bija
ļoti vērtīgs un interesants, tomēr pieņēmu piedāvājumu atgriezties
ES. Es ļoti ilgi svārstījos, pirms pieņemt šo lēmumu, taču es
apzinājos, ka Eiropā ir plašākas izaugsmes iespējas, tur iegūtās
zināšanas un pieredze noderēs manai valstij, kad nolemšu
atgriezties Latvijā pavisam.

Taču mana saikne ar Latviju nav pārtrūkusi ne brīdi – es
iedziļinos notikumos Latvijā, un mani priecē tas, ka cilvēki
beidzot sāk pievērst lielāku uzmanību tam, kā mēs dzīvojam. Viņi
rīkojas, nevis uz notiekošo noraugās no malas. Un Latvijā ir arī
tik daudz jaunu enerģisku cilvēku, kas varētu stiprināt mūsu
valsti!

Jā, bet ļoti daudzi enerģiski cilvēki, tajā skaitā arī tu,
strādā ārpus valsts robežām. Daudzi pat ar ļoti labu izglītību
citās valstīs strādā smagu fizisku darbu…

Bet tikpat daudz ir latviešu, kas ārzemēs spējuši sasniegt ļoti
daudz. Mūsu problēma ir tā, ka mēs esam pieticīgi un nemēdzam
stāstīt par veiksmēm. Taču Briselē vien esmu apzinājusi daudzus
cilvēkus no Latvijas, kas kļuvuši par savas jomas ekspertiem, un
Londonā, Ņujorkā arī tādu netrūkst. Mūsu tautai vajag vairāk
pašcieņas, zinātkāres, mums jāapzinās savs spēks un varēšana. Arī
fizisks darbs tam var būt apliecinājums – stūrakmeņi ir tie paši.
Tikai – kā tu to pārvērt, vai notici sev, savai izglītībai? Un
perspektīvā šo potenciālu varēs pārvērst labumā Latvijā. Svarīgi
apzināties, ka tavas zināšanas, tava pieredze var noderēt citiem.
Pašlaik Latviju un arī Jelgavu redzu ar savu trīs jaunāko māsu un
brāļa acīm – viņi sāk studēt, strādāt, un es redzu, ka jaunajiem ir
iespējas, ja vien gribas tās saskatīt. Turklāt arī pati Jelgava
kļūst interesantāka iespēju ziņā, tāpēc, ja es atgrieztos, noteikti
dzīvotu savā Jelgavā.

Mazliet žēl, ka mūsu jauniešiem pietrūkst uzdrīkstēšanās, varbūt
arī drosmes. Savu lomu tajā spēlē fakts, ka latvieši nav raduši
vērsties pie otra latvieša pēc padoma. Piemēram, skolēnu, studentu
grupas, kas ierodas Briselē, nereti pat necenšas noskaidrot, vai
tur viņus varētu uzņemt kāds latvietis. Arī es ar lielāko prieku
sagaidītu Latvijas jauniešus un iepazīstinātu viņus ar ikdienas
darbu ES, taču līdz šim man nācies tikties tikai ar pāris grupām,
galvenokārt politoloģijas studentiem.

Turklāt pašlaik ir tik daudz iespēju piepildīt savus sapņus!
Man, piemēram, vienmēr paticis ceļot, un es izmantoju iespēju
piedalīties vēlēšanu novērošanas misijās. Līdz šim esmu bijusi
četrās – Nigērijā, Ruandā, Kenijā un Togo. Bērnībā starp manām
mīļākajā grāmatām bija arī «Ieviņa Āfrikā», un tagad man ir iespēja
piepildīt bērnības sapni par Āfrikas apceļošanu, turklāt,
iepazīstot to kā vēlēšanu novērotājai, man ir dota iespēja
satikties ar vietējo cilšu vadoņiem un vienkāršiem cilvēkiem,
paviesoties vadoņu namos un kleķa būdiņās… Arī šī ir iespēja, ko,
manuprāt, cilvēki izmanto par maz.

2015. gadā uz sešiem mēnešiem Latvijai būs jāuzņemas ES
prezidentūra. Vai, tavuprāt, mēs tam esam gatavi?

ES prezidentūras laikā valsts uzņemas vadošo lomu kopējo nostāju
veidošanā, un līdz šim ir bijuši dažādi stili, kā valstis to
darījušas. Piemēram, lielās dalībvalstis prezidentūru izmanto, lai
pievērstos pašu politikas prioritātēm, savukārt mazākās šajā laikā
uzņemas tādu kā vidutāja, vienprātības veicinātāja lomu kopējās ES
interesēs. Gatavošanās šim procesam sākas jau aptuveni piecus gadus
iepriekš, un prezidentūras laikā darba apjoms valstij pieaug pat
četras piecas reizes, jo tas jāuztver ļoti nopietni. Cik zinu,
Latvija tam sākusi gatavoties, un tagad svarīgākais ir Latvijai
skaidri definēt savas prioritārās jomas, kurās tā gatava uzņemties
tāda kā vilcējspēka lomu, piemēram, lauksaimniecība, enerģētika, kā
arī tās jomas, kurās mēs būtu gatavi veicināt Eiropā
vienprātību.

Pagājuši jau septiņi gadi, kopš Latvija iestājusies ES, un
atšķirība starp tā sauktajām jaunajām un vecajām dalībvalstīm
izzūd. Tagad vārds «atšķirība» no galvas jāizmet pašai Latvijai un
jākļūst principiālākai un aktīvākai ārpolitikas jautājumos.

Jau vairākus gadus tava ikdiena aizrit Briselē, ceļojot
iepazīsti pasauli, bet tomēr savu atvaļinājumu pavadi Jelgavā. Kuru
vietu tu izjūti kā savas mājas?

Brisele ir ļoti daudzveidīga pilsēta, kura tik viegli vis
iebraucējam neatklājas, tur ir bagātīga kultūras dzīve, skaista
arhitektūra, pieminekļi, tomēr, ja man jānosauc mīļākās vietas, tās
noteikti ir Latvijā, īpaši Jelgavā. Skaistais no tāluma izskatās
vēl skaistāks, un Jelgavu vienmēr esmu izjutusi kā savu
pilsētu.

Mana Jelgava ir plašās un zaļās ielas, Pils sala ar putniem un
zirgiem. Mana Jelgava ir arī mana skola – tagadējā Valsts ģimnāzija
– ar ievaskoto kāpņu smaržu, skolotājiem, draugiem un Raiņa parks
rudenī, kad tur zīles pakšķ. Promesot man pietrūkst ābolu smaržas
rudenī, tuvinieku, un tieši tāpēc vismaz reizi mēnesī cenšos
atbraukt uz mājām, arī atvaļinājumu pavadīt te – trīs no četrām
atvaļinājuma nedēļām es būšu pavadījusi tieši Jelgavā.

Foto: Ivars Veiliņš