«Latviešu jauniešiem vairāk jāuzdrīkstas un jābūt pašpārliecinātākiem. Nav svarīgi, vai esi no Latvijas, Spānijas vai Vācijas, galvenais ir vēlme izprast un iedziļināties. Arī es nemācījos ne Oksfordā, ne Sorbonā, bet gan tepat Latvijas Universitātē, taču es ar šeit iegūto diplomu strādāju turpat, kur prestižo augstskolu absolventi,» saka Eiropas Ārlietu dienesta ģenerālsekretāra vietnieka padomniece drošības politikas jautājumos jelgavniece Elīna Dzalbe, kuras ikdiena paiet, strādājot Briselē.
Sintija Čepanone
Elīna ir pārliecināta, ka dzīvot ārpus Latvijas nenozīmē dzīvot tuksnesī – tā ir iespēja ik dienu atklāt ko jaunu un iegūt daudz vērtīga, lai vēlāk savu pieredzi varētu ieguldīt Latvijas izaugsmē. Tiesa gan – viņa nav no tiem latviešiem, kas darba meklējumos ārpus mūsu valsts robežām devušies ekonomiskās situācijas spiesta vai labākas dzīves meklējumos. Tas bijis mērķtiecīgs darbs jau kopš skolas laikiem. «Ja dara to, kas patīk un interesē, un tam visam pieiet kaut mazliet radoši, dzīve pati piespēlē nākamo iespēju. Mana motivācija nekad nav bijusi karjera – svarīgāk vienmēr šķitis tas, vai darbs ir man interesants un dod iespēju tālāk augt, kā arī ar paveikto vairot cilvēcisko labumu,» saka trīsdesmit gadus vecā Elīna.
Jau vairākus gadus tu dzīvo un strādā Briselē. Kā sākās tavs ceļš līdz Eiropas Ārlietu dienesta ģenerālsekretāra vietnieka padomnieces amatam? Ar Eiropas ārpolitikas jautājumiem sāku strādāt 2005. gadā kā speciāliste cilvēktiesību jautājumos. Šo iespēju ieguvu pēc studijām maģistrantūrā, kad dažiem šīs programmas absolventiem uz gadu tika piedāvāts līgumdarbs ar Eiropas Savienības iestādēm. Pirms tam biju absolvējusi Juridisko fakultāti Latvijas Universitātē, bet maģistrantūrā studēju cilvēktiesības Venēcijā un Strasbūrā. Pusgadu pavadīju Ženēvā, pusgadu – Ņujorkā, koordinējot ES nostāju cilvēktiesību jautājumos, ko izskata ANO. Šī gada laikā apguvu ES specifiku, un man piedāvāja darbu ES Padomes Sekretariāta ģenerāldirektorātā ārlietu jautājumos.
Patiesībā jau man vienmēr interesējis, kas notiek ārpus Latvijas. Citas valstis, to kultūra, cilvēki, viņu skatījums uz dzīvi. Bērnībā man bija sapnis kļūt par Latvijas vēstnieci ANO. Tā bija mana ideālistiskā vīzija par diplomātiju – man šķita, ka ANO reiz ir tā organizācija, kas atbild par cilvēcisko pamatvērtību izplatību pasaulē, un šī ideja man vienmēr bijusi tuva. Jau vidusskolas laikā Jelgavas 2. ģimnāzijā ar Sorosa fonda atbalstu gadu biju mācījusies Amerikā, tāpēc man bija priekšstats, kā ir dzīvot ārpus Latvijas. Pēc tam gan es skaidri apjautu, ka esmu eiropiete un ticu Eiropas vērtībām. Tad man kļuva aktuāli ES jautājumi.
Mani vienmēr saistījušas cilvēktiesības, tostarp apziņa, ka, strādājot šajā jomā, varu redzēt sava darba rezultātu konkrēta cilvēka kontekstā: panākt, lai cilvēks tiktu atbrīvots no nepamatota apcietinājuma, kādam garantēt drošu patvērumu, rast iespēju, ka ieslodzītais cietumā var satikties ar savu ģimeni. Jā, varbūt izklausās mazliet altruistiski, taču sadzīvi veido tieši indivīds, un, ja izdevies panākt, ka kaut viens cilvēks kļuvis laimīgāks, tas jau ir daudz visas sabiedrības kontekstā.
Nu kopš janvāra strādāju Eiropas Ārlietu dienestā, un manos pienākumos ietilpst dalība 27 ES vēstnieku sanāksmēs, ziņojumu, rekomendāciju izstrāde, lai veicinātu vienotas ārpolitikas veidošanu starp visām ES dalībvalstīm drošības jautājumos. Tā ir jauna iestāde, kas darbu sāka šogad, un esmu ģenerālsekretāra vietnieka padomniece drošības politikas jautājumos. Te varbūt grūtāk redzēt ieguvumus konkrētam cilvēkam, taču arī tā man ir jauna un vērtīga pieredze.
Ko īsti nozīmē «drošības politikas jautājumos»? Pašlaik ir divpadsmit miera uzturēšanas un tiesiskuma nodrošināšanas misijas valstīs, kur mieram ir daudz lielāka nozīme nekā pie mums, jo mums miers – tas tomēr šķiet pašsaprotami. Turpretim tā nav, piemēram, Kosovā, kur darbojas ES tiesiskuma misija, Somālijas krastos, kur jūras flotes misija cīnās pret pirātiem, vai Kongo, kur darbojas policijas reformas misija. Tas nozīmē, ka Kosovā pašlaik Eiropas tiesneši palīdz vietējām tiesām izskatīt kara noziegumus, ka Kongo, īstenojot šo misiju, Eiropas policisti speciāli apmāca vietējos policistus izskatīt sūdzības seksuālās vardarbības gadījumos: tas viss kādai sievietei, kādam bērnam var palīdzēt mainīt dzīvi. Ārlietu dienesta uzdevums ir pārraudzīt, kā šīs miera uzturēšanas misijas darbojas, un gādāt, lai dalībvalstis varētu apspriest to sekmes un lemt par to nākotni.
Jāatzīst, izklausās pārāk birokrātiski. Vai, tavuprāt, pastāv būtiska atšķirība starp Latvijas un Eiropas birokrātiju? Es gan to negribētu saukt par birokrātiju, kas ietver zināmu negatīvu pieskaņu, drīzāk par ierēdniecību, kas ir pārvaldes instruments. Latvijas valsts pārvaldē varētu būt interesantāk strādāt kaut vai tāpēc, ka vari dot ieguldījumu konkrētos uzlabojumos savā pilsētā, valstī, bet ES ierēdniecība ir atrautāka no ikdienas, konkrētām situācijām, vairāk vispārīga, jo tās darbs attiecas uz visu Eiropu. Taču Eiropā ierēdņiem ir vērā ņemams atalgojums, turpretim Latvijā šajā ziņā ir sarežģītāka situācija, un motivācija strādāt var noplakt, kad par salīdzinoši niecīgu atalgojumu jāpabaro ģimene…
Vai tas nozīmē, ka tu neatgriezīsies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā? Es noteikti ceru atgriezties. Patiesībā jau reiz biju atgriezusies Latvijā ar ciešu apņemšanos palikt – gadu nostrādāju Tiesībsarga birojā. Šī institūcija vēl tikai sāka veidoties, un, manuprāt, tās iemiesotā ideja par valsts varas tuvināšanu tautai ir patiesi nozīmīga Latvijai. Taču, kaut arī Latvijā pavadītais gads man bija ļoti vērtīgs un interesants, tomēr pieņēmu piedāvājumu atgriezties ES. Es ļoti ilgi svārstījos, pirms pieņemt šo lēmumu, taču es apzinājos, ka Eiropā ir plašākas izaugsmes iespējas, tur iegūtās zināšanas un pieredze noderēs manai valstij, kad nolemšu atgriezties Latvijā pavisam.
Taču mana saikne ar Latviju nav pārtrūkusi ne brīdi – es iedziļinos notikumos Latvijā, un mani priecē tas, ka cilvēki beidzot sāk pievērst lielāku uzmanību tam, kā mēs dzīvojam. Viņi rīkojas, nevis uz notiekošo noraugās no malas. Un Latvijā ir arī tik daudz jaunu enerģisku cilvēku, kas varētu stiprināt mūsu valsti!
Jā, bet ļoti daudzi enerģiski cilvēki, tajā skaitā arī tu, strādā ārpus valsts robežām. Daudzi pat ar ļoti labu izglītību citās valstīs strādā smagu fizisku darbu… Bet tikpat daudz ir latviešu, kas ārzemēs spējuši sasniegt ļoti daudz. Mūsu problēma ir tā, ka mēs esam pieticīgi un nemēdzam stāstīt par veiksmēm. Taču Briselē vien esmu apzinājusi daudzus cilvēkus no Latvijas, kas kļuvuši par savas jomas ekspertiem, un Londonā, Ņujorkā arī tādu netrūkst. Mūsu tautai vajag vairāk pašcieņas, zinātkāres, mums jāapzinās savs spēks un varēšana. Arī fizisks darbs tam var būt apliecinājums – stūrakmeņi ir tie paši. Tikai – kā tu to pārvērt, vai notici sev, savai izglītībai? Un perspektīvā šo potenciālu varēs pārvērst labumā Latvijā. Svarīgi apzināties, ka tavas zināšanas, tava pieredze var noderēt citiem. Pašlaik Latviju un arī Jelgavu redzu ar savu trīs jaunāko māsu un brāļa acīm – viņi sāk studēt, strādāt, un es redzu, ka jaunajiem ir iespējas, ja vien gribas tās saskatīt. Turklāt arī pati Jelgava kļūst interesantāka iespēju ziņā, tāpēc, ja es atgrieztos, noteikti dzīvotu savā Jelgavā.
Mazliet žēl, ka mūsu jauniešiem pietrūkst uzdrīkstēšanās, varbūt arī drosmes. Savu lomu tajā spēlē fakts, ka latvieši nav raduši vērsties pie otra latvieša pēc padoma. Piemēram, skolēnu, studentu grupas, kas ierodas Briselē, nereti pat necenšas noskaidrot, vai tur viņus varētu uzņemt kāds latvietis. Arī es ar lielāko prieku sagaidītu Latvijas jauniešus un iepazīstinātu viņus ar ikdienas darbu ES, taču līdz šim man nācies tikties tikai ar pāris grupām, galvenokārt politoloģijas studentiem.
Turklāt pašlaik ir tik daudz iespēju piepildīt savus sapņus! Man, piemēram, vienmēr paticis ceļot, un es izmantoju iespēju piedalīties vēlēšanu novērošanas misijās. Līdz šim esmu bijusi četrās – Nigērijā, Ruandā, Kenijā un Togo. Bērnībā starp manām mīļākajā grāmatām bija arī «Ieviņa Āfrikā», un tagad man ir iespēja piepildīt bērnības sapni par Āfrikas apceļošanu, turklāt, iepazīstot to kā vēlēšanu novērotājai, man ir dota iespēja satikties ar vietējo cilšu vadoņiem un vienkāršiem cilvēkiem, paviesoties vadoņu namos un kleķa būdiņās… Arī šī ir iespēja, ko, manuprāt, cilvēki izmanto par maz.
2015. gadā uz sešiem mēnešiem Latvijai būs jāuzņemas ES prezidentūra. Vai, tavuprāt, mēs tam esam gatavi? ES prezidentūras laikā valsts uzņemas vadošo lomu kopējo nostāju veidošanā, un līdz šim ir bijuši dažādi stili, kā valstis to darījušas. Piemēram, lielās dalībvalstis prezidentūru izmanto, lai pievērstos pašu politikas prioritātēm, savukārt mazākās šajā laikā uzņemas tādu kā vidutāja, vienprātības veicinātāja lomu kopējās ES interesēs. Gatavošanās šim procesam sākas jau aptuveni piecus gadus iepriekš, un prezidentūras laikā darba apjoms valstij pieaug pat četras piecas reizes, jo tas jāuztver ļoti nopietni. Cik zinu, Latvija tam sākusi gatavoties, un tagad svarīgākais ir Latvijai skaidri definēt savas prioritārās jomas, kurās tā gatava uzņemties tāda kā vilcējspēka lomu, piemēram, lauksaimniecība, enerģētika, kā arī tās jomas, kurās mēs būtu gatavi veicināt Eiropā vienprātību.
Pagājuši jau septiņi gadi, kopš Latvija iestājusies ES, un atšķirība starp tā sauktajām jaunajām un vecajām dalībvalstīm izzūd. Tagad vārds «atšķirība» no galvas jāizmet pašai Latvijai un jākļūst principiālākai un aktīvākai ārpolitikas jautājumos.
Jau vairākus gadus tava ikdiena aizrit Briselē, ceļojot iepazīsti pasauli, bet tomēr savu atvaļinājumu pavadi Jelgavā. Kuru vietu tu izjūti kā savas mājas? Brisele ir ļoti daudzveidīga pilsēta, kura tik viegli vis iebraucējam neatklājas, tur ir bagātīga kultūras dzīve, skaista arhitektūra, pieminekļi, tomēr, ja man jānosauc mīļākās vietas, tās noteikti ir Latvijā, īpaši Jelgavā. Skaistais no tāluma izskatās vēl skaistāks, un Jelgavu vienmēr esmu izjutusi kā savu pilsētu.
Mana Jelgava ir plašās un zaļās ielas, Pils sala ar putniem un zirgiem. Mana Jelgava ir arī mana skola – tagadējā Valsts ģimnāzija – ar ievaskoto kāpņu smaržu, skolotājiem, draugiem un Raiņa parks rudenī, kad tur zīles pakšķ. Promesot man pietrūkst ābolu smaržas rudenī, tuvinieku, un tieši tāpēc vismaz reizi mēnesī cenšos atbraukt uz mājām, arī atvaļinājumu pavadīt te – trīs no četrām atvaļinājuma nedēļām es būšu pavadījusi tieši Jelgavā.
Foto: Ivars Veiliņš
17.3 °C,
3.9 m/s,
94.8 % 
17.3 °C,
3.9 m/s,
94.8 %