Novembra pirmo svētdienu baznīcas pasludinājušas par Bāreņu svētdienu. Šogad tas bija 2. novembris, kad baznīcas aicināja atvērt savas sirdis un mājas bērniem, kuri neaug ģimenēs, kļūstot par audžuģimenēm, aizbildņiem, adoptētājiem. Valsts arvien skaļāk runā par vēlmi būtiski samazināt bērnu skaitu bērnunamos un aktivizēt audžuģimeņu kustību, lai bērni dzīvotu ģimenēs. Pagaidām Jelgavā audžuģimenes statuss ir sešām ģimenēm – divās no tām šobrīd dzīvo arī audžubērni.
www.jelgavasvestnesis.lv
«Ikviens cilvēks pirms nāves grib zināt, vai viņu kāds ir mīlējis»
Inge Ivaškeviča, Jelgavas audžumamma:
«Ja godīgi, tad mūsu ģimenē doma, ka varam kļūt par audžuģimeni, radās diezgan spontāni pirms trim gadiem, lai gan sirdī mīlestību pret bērniem, kas zaudējuši vecāku gādību, esmu izjutusi vienmēr. Labi atceros, ka 10. vai 11. klasē skolā rakstīju sacerējumu «Neuzziedējis ābeļu zars» – tas bija par bērniem, kuri spiesti dzīvot bērnunamos. Vēlāk arī izvēlējos savu darbu saistīt ar sociālo jomu – līdz pat šim brīdim strādāju Jelgavas Sociālās aprūpes centrā, kur ik dienu esmu kopā ar vecāku pamestiem bērniem. Tik skaudri var izjust to, ka katram bērnam ir vajadzīga mamma, tētis…
Pirms trim gadiem ar vīru nolēmām, ka spēks mums vēl ir un noteikti varam dot mīlestību ne tikai pašu bērniem, bet vēl kādam, kuram tā ļoti nepieciešama.
Šobrīd mūsu ģimenē dzīvo divi audžubērni – 2,8 un 1,1 gadu veci. Tas bija tāds mūsu noteikums, ka esam ar mieru uzņemt ģimenē bērniņus, kas nav vecāki par pieciem gadiem. Šajā vecumā bērns vēl attīstās, viņa emocionālais stāvoklis un raksturs vēl ir maināms. Jo vecāks kļūst bērns, jo grūtāk ir mainīt viņa uzvedības normas un sniegt tās prasmes, kuras mazotnē viņš nav saņēmis. Tieši tāpēc mēs ceram, ka šiem mazajiem bērniņiem spēsim dot visu to, kā viņiem līdz šim ir pietrūcis, un ieaudzināt viņos arī iecietību, mīlestību un labestību, kas, gadiem ejot, praktiski pazūd no vecāku pamestu bērnu sirsniņām.
Man nesen sanāca tāda nejauša tikšanās ar vienu no Olaines cietuma darbiniecēm, kura, uzzinot, ka strādāju bērnunamā, pateica skaudrus vārdus: «Jūs sākat, un mēs pabeidzam… 70 procenti jūsējo tagad ir mūsējie…» Ārkārtīgi smagi ir dzirdēt tādus vārdus, zinot, cik ļoti cenšas sociālās aprūpes iestāžu darbinieki, taču ir skaidrs, ka nevienā institūcijā, nevienā iestādē bērns nevar saņemt to mīļumu, kas viņam nepieciešams. Kaut kur lasīju, ka bērnam, ilgi dzīvojot bez vecāku mīlestības, piedzīvojot vardarbību ģimenē, praktiski pazūd līdzjūtības spējas. Tas nav tik vienkārši, ka bērns ir vienaldzīgs vai nejūtīgs – viņš fizioloģiski mainās tā, ka vairs nespēj šīs jūtas izjust. Tāpēc audžuģimenēm bieži vien, pieņemot bērniņu, ir no jauna jāmāca līdzjūtība, mīlestība. Mēs kā audžuģimene, izvēloties pie sevis pieņemt bērniņus vecumā, kad viņu raksturs vēl nav noformējies, ceram, ka spēsim kāda likteni mainīt…
Es neesmu tik naiva, lai cerētu, ka pienāks laiks, kad valstī bērnunami vairs nebūs nepieciešami, taču esmu pārliecināta, ka mēs būtiski varam samazināt to bērnu skaitu, kas dzīvo bērnunamos, ja vien mainītos sabiedrības priekšstati. Mūsu valsts lobē visādus nejēdzīgus projektus tā vietā, lai spēcīgi veicinātu audžuģimeņu kustību. Informācijas ir tik maz, sabiedrība vēl ir tik neinformēta par šādu iespēju. Pieļauju, ka mums apkārt ir pietiekami daudz cilvēku, kas būtu spējīgi veikt audžuģimenes funkcijas, taču viņi par to vēl nav aizdomājušies, viņus valsts nav «uzrunājusi». Jau kādu laiku esot audžuģimenei, esmu atskārtusi, ka vēl viens stimuls, ko valsts varētu sniegt audžuģimenēm, būtu šī laika iekļaušana darba stāžā, kas daudziem ir būtiski.
Cik daudz mēs dzirdam dažādu nepatīkamu runu par bērnunamiem – cilvēkiem patīk runāt, bet – beidziet vienreiz runāt! Rīkojieties! Ja arī jums šķiet, ka bērnunams nav tā īstā vieta, kur augt bērnam, kļūstiet par audžuģimeni, dodiet bērniņam otru iespēju! Sabiedrība neapzinās, ka bērns – tā ir mūsu visu vērtība, un, ticiet man, dots devējam atdodas. Mūsu sabiedrība šobrīd dzīvo, lai izdzīvotu, izdzīvojot tā ir pieradusi ņemt, bet mums jāiemācās dot. To gandarījumu, ko jūs saņemsiet no pieņemta maza bērniņa, atsvērt nespēs nekas – viņa pateicība, mīļums, apskāvieni…
Ja kādu baida formalitātes, tad varu iedrošināt: tās nepaņem ne daudz spēka, ne enerģijas – formalitātes ir viegli nokārtojamas, un diezgan ātrā laikā iespējams kļūt par audžuģimeni.
Neesam arī bagātnieku ģimene, taču visi kopā esam gan paēduši, gan apģērbušies, varam atļauties arī ar bērniem aizbraukt kaut uz Tērvetes parku, zoodārzu… Nauda nav tā, kas izšķir visu – svarīgāka par to ir mīlestība, ko esam gatavi dot otram. Māte Terēze reiz teikusi, ka ikviens cilvēks pirms nāves grib zināt, vai viņu kāds ir mīlējis…»
«Medmāsām ļāva strādāt tikai slodzi. Sajutos, ka neesmu pilnībā nodarbināta»
Nadežda Ivaškeviča, Jelgavas audžumamma:
«Ar mani tā arī notika – izlasīju avīzē rakstu par audžuģimenēm un aizdomājos: kāpēc arī es nevarētu būt audžumamma kādam bērnam? Tas bija pirms pieciem gadiem. Pašai divi bērni jau pieauguši, bet jaunākajam – 14 gadi. Šobrīd mūsu ģimenē dzīvo divi brālīši – 10 un 12 gadus veci. Pēc izglītības esmu medicīnas māsa un ilgus gadus strādāju Bērnu nodaļā, tāpēc bērnu aprūpe un mīļums, kas viņiem nepieciešams, man nav svešas lietas. Tai brīdī sanāca tā, ka medmāsām ļāva strādāt tikai slodzi, un es sajutos, ka neesmu pilnībā nodarbināta. Tad arī aizdomājos, ka varu savā dzīvē vēl ko labu darīt.
Pēc savas pieredzes varu teikt: ja vien jums ir tāda iespēja, palīdziet kādam bērniņam tikt pie jaunas ģimenes! Visi audžubērni, kas nonākuši manā ģimenē, vienmēr mani saukuši par mammu – viņiem tas ir ārkārtīgi svarīgi. Un tad, kad jūs pēc mēnešiem, gadiem jūtat, kā jūsu darbs un mīlestība šo bērnu ir mainījusi, tad nekāds lielāks gandarījums par savu darbu nav vajadzīgs.
Taču joprojām esmu pārsteigta par sabiedrības attieksmi un nostāju. Mēs ikdienā jau izjūtam to, kā, piemēram, skolas, klasesbiedri, sabiedrība attiecas pret audžuģimeņu bērniem – vieni saka, ka viņi ir grūti bērni, citi pat apsmej… Un tas ir ārkārtīgi sāpīgi. Manuprāt, mums vēl ir nepieciešama ļoti pamatīga sabiedrības izglītošana, lai katrs izprastu, ka bērns, lai no kādas ģimenes nāktu, ir līdzvērtīgs savam klasesbiedram, kaimiņu bērnam, sētas bērniem…
Šobrīd es kā audžumamma no valsts saņemu algu 113 eiro mēnesī – piekritīsiet, ka tā nav summa, par kuru šo darbu kāds uzņemtos naudas dēļ. Šo darbu dara pārliecības un mīlestības dēļ. Taču, ja valsts vēlas, lai Latvijā bērnunami tiktu izskausti un audžuģimeņu kļūtu vairāk, pieļauju, ka finansiālais atbalsts daudz dotu. Šobrīd minimālā alga valstī ir lielāka par atlīdzību audžuvecākiem, tāpēc ir nepieciešams strādāt arī algotu darbu, lai nopelnītu iztiku. Ja audžuvecākiem maksātu atlīdzību 500 – 600 eiro mēnesī, es pieļauju, interese par šo kustību būtu krietni lielāka, ģimenes varētu uzņemt pie sevis vairāk bērnu, jo būtu vairāk laika, ko viņiem veltīt.
Audžumamma esmu savas pārliecības dēļ, bet ar to manu pārliecību vien patlaban vēl nevienu draugu vai paziņu pierunāt kļūt par audžuvecākiem nav izdevies. Viņi vien nosaka: «Tu esi stipra sieviete.».»
Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto Krišjānis Grantiņš
16.7 °C,
1.7 m/s,
98.6 % 
16.7 °C,
1.7 m/s,
98.6 %