14.2 °C, 0.6 m/s, 92.4 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāJelgavā audžuģimenes statuss ir sešām ģimenēm
Jelgavā audžuģimenes statuss ir sešām ģimenēm
04/11/2014

Novembra pirmo svētdienu baznīcas pasludinājušas par Bāreņu svētdienu. Šogad tas bija 2. novembris, kad baznīcas aicināja atvērt savas sirdis un mājas bērniem, kuri neaug ģimenēs, kļūstot par audžuģimenēm, aizbildņiem, adoptētājiem. Valsts arvien skaļāk runā par vēlmi būtiski samazināt bērnu skaitu bērnunamos un aktivizēt audžuģimeņu kustību, lai bērni dzīvotu ģimenēs. Pagaidām Jelgavā audžuģimenes statuss ir sešām ģimenēm – divās no tām šobrīd dzīvo arī audžubērni.

www.jelgavasvestnesis.lv

Novembra pirmo svētdienu baznīcas
pasludinājušas par Bāreņu svētdienu. Šogad tas bija 2. novembris,
kad baznīcas aicināja atvērt savas sirdis un mājas bērniem, kuri
neaug ģimenēs, kļūstot par audžuģimenēm, aizbildņiem, adoptētājiem.
Valsts arvien skaļāk runā par vēlmi būtiski samazināt bērnu skaitu
bērnunamos un aktivizēt audžuģimeņu kustību, lai bērni dzīvotu
ģimenēs. Pagaidām Jelgavā audžuģimenes statuss ir sešām ģimenēm –
divās no tām šobrīd dzīvo arī audžubērni.

«Ikviens cilvēks pirms nāves grib
zināt, vai viņu kāds ir mīlējis»

Inge Ivaškeviča, Jelgavas
audžumamma:

«Ja godīgi, tad mūsu ģimenē doma, ka varam
kļūt par audžuģimeni, radās diezgan spontāni pirms trim gadiem, lai
gan sirdī mīlestību pret bērniem, kas zaudējuši vecāku gādību, esmu
izjutusi vienmēr. Labi atceros, ka 10. vai 11. klasē skolā rakstīju
sacerējumu «Neuzziedējis ābeļu zars» – tas bija par bērniem, kuri
spiesti dzīvot bērnunamos. Vēlāk arī izvēlējos savu darbu saistīt
ar sociālo jomu – līdz pat šim brīdim strādāju Jelgavas Sociālās
aprūpes centrā, kur ik dienu esmu kopā ar vecāku pamestiem bērniem.
Tik skaudri var izjust to, ka katram bērnam ir vajadzīga mamma,
tētis…

Pirms trim gadiem ar vīru nolēmām, ka spēks
mums vēl ir un noteikti varam dot mīlestību ne tikai pašu bērniem,
bet vēl kādam, kuram tā ļoti nepieciešama.

Šobrīd mūsu ģimenē dzīvo divi audžubērni – 2,8
un 1,1 gadu veci. Tas bija tāds mūsu noteikums, ka esam ar mieru
uzņemt ģimenē bērniņus, kas nav vecāki par pieciem gadiem. Šajā
vecumā bērns vēl attīstās, viņa emocionālais stāvoklis un raksturs
vēl ir maināms. Jo vecāks kļūst bērns, jo grūtāk ir mainīt viņa
uzvedības normas un sniegt tās prasmes, kuras mazotnē viņš nav
saņēmis. Tieši tāpēc mēs ceram, ka šiem mazajiem bērniņiem spēsim
dot visu to, kā viņiem līdz šim ir pietrūcis, un ieaudzināt viņos
arī iecietību, mīlestību un labestību, kas, gadiem ejot, praktiski
pazūd no vecāku pamestu bērnu sirsniņām.

Man nesen sanāca tāda nejauša tikšanās ar
vienu no Olaines cietuma darbiniecēm, kura, uzzinot, ka strādāju
bērnunamā, pateica skaudrus vārdus: «Jūs sākat, un mēs pabeidzam…
70 procenti jūsējo tagad ir mūsējie…» Ārkārtīgi smagi ir dzirdēt
tādus vārdus, zinot, cik ļoti cenšas sociālās aprūpes iestāžu
darbinieki, taču ir skaidrs, ka nevienā institūcijā, nevienā
iestādē bērns nevar saņemt to mīļumu, kas viņam nepieciešams. Kaut
kur lasīju, ka bērnam, ilgi dzīvojot bez vecāku mīlestības,
piedzīvojot vardarbību ģimenē, praktiski pazūd līdzjūtības spējas.
Tas nav tik vienkārši, ka bērns ir vienaldzīgs vai nejūtīgs – viņš
fizioloģiski mainās tā, ka vairs nespēj šīs jūtas izjust. Tāpēc
audžuģimenēm bieži vien, pieņemot bērniņu, ir no jauna jāmāca
līdzjūtība, mīlestība. Mēs kā audžuģimene, izvēloties pie sevis
pieņemt bērniņus vecumā, kad viņu raksturs vēl nav noformējies,
ceram, ka spēsim kāda likteni mainīt…

Es neesmu tik naiva, lai cerētu, ka pienāks
laiks, kad valstī bērnunami vairs nebūs nepieciešami, taču esmu
pārliecināta, ka mēs būtiski varam samazināt to bērnu skaitu, kas
dzīvo bērnunamos, ja vien mainītos sabiedrības priekšstati. Mūsu
valsts lobē visādus nejēdzīgus projektus tā vietā, lai spēcīgi
veicinātu audžuģimeņu kustību. Informācijas ir tik maz, sabiedrība
vēl ir tik neinformēta par šādu iespēju. Pieļauju, ka mums apkārt
ir pietiekami daudz cilvēku, kas būtu spējīgi veikt audžuģimenes
funkcijas, taču viņi par to vēl nav aizdomājušies, viņus valsts nav
«uzrunājusi». Jau kādu laiku esot audžuģimenei, esmu atskārtusi, ka
vēl viens stimuls, ko valsts varētu sniegt audžuģimenēm, būtu šī
laika iekļaušana darba stāžā, kas daudziem ir būtiski.

Cik daudz mēs dzirdam dažādu nepatīkamu runu
par bērnunamiem – cilvēkiem patīk runāt, bet – beidziet vienreiz
runāt! Rīkojieties! Ja arī jums šķiet, ka bērnunams nav tā īstā
vieta, kur augt bērnam, kļūstiet par audžuģimeni, dodiet bērniņam
otru iespēju! Sabiedrība neapzinās, ka bērns – tā ir mūsu visu
vērtība, un, ticiet man, dots devējam atdodas. Mūsu sabiedrība
šobrīd dzīvo, lai izdzīvotu, izdzīvojot tā ir pieradusi ņemt, bet
mums jāiemācās dot. To gandarījumu, ko jūs saņemsiet no pieņemta
maza bērniņa, atsvērt nespēs nekas – viņa pateicība, mīļums,
apskāvieni…

Ja kādu baida formalitātes, tad varu
iedrošināt: tās nepaņem ne daudz spēka, ne enerģijas – formalitātes
ir viegli nokārtojamas, un diezgan ātrā laikā iespējams kļūt par
audžuģimeni.

Neesam arī bagātnieku ģimene, taču visi kopā
esam gan paēduši, gan apģērbušies, varam atļauties arī ar bērniem
aizbraukt kaut uz Tērvetes parku, zoodārzu… Nauda nav tā, kas
izšķir visu – svarīgāka par to ir mīlestība, ko esam gatavi dot
otram. Māte Terēze reiz teikusi, ka ikviens cilvēks pirms nāves
grib zināt, vai viņu kāds ir mīlējis…»

 

«Medmāsām ļāva strādāt tikai slodzi.
Sajutos, ka neesmu pilnībā nodarbināta»

Nadežda Ivaškeviča, Jelgavas
audžumamma:

«Ar mani tā arī notika – izlasīju avīzē rakstu
par audžuģimenēm un aizdomājos: kāpēc arī es nevarētu būt
audžumamma kādam bērnam? Tas bija pirms pieciem gadiem. Pašai divi
bērni jau pieauguši, bet jaunākajam – 14 gadi. Šobrīd mūsu ģimenē
dzīvo divi brālīši – 10 un 12 gadus veci. Pēc izglītības esmu
medicīnas māsa un ilgus gadus strādāju Bērnu nodaļā, tāpēc bērnu
aprūpe un mīļums, kas viņiem nepieciešams, man nav svešas lietas.
Tai brīdī sanāca tā, ka medmāsām ļāva strādāt tikai slodzi, un es
sajutos, ka neesmu pilnībā nodarbināta. Tad arī aizdomājos, ka varu
savā dzīvē vēl ko labu darīt.

Pēc savas pieredzes varu teikt: ja vien jums
ir tāda iespēja, palīdziet kādam bērniņam tikt pie jaunas ģimenes!
Visi audžubērni, kas nonākuši manā ģimenē, vienmēr mani saukuši par
mammu – viņiem tas ir ārkārtīgi svarīgi. Un tad, kad jūs pēc
mēnešiem, gadiem jūtat, kā jūsu darbs un mīlestība šo bērnu ir
mainījusi, tad nekāds lielāks gandarījums par savu darbu nav
vajadzīgs.

Taču joprojām esmu pārsteigta par sabiedrības
attieksmi un nostāju. Mēs ikdienā jau izjūtam to, kā, piemēram,
skolas, klasesbiedri, sabiedrība attiecas pret audžuģimeņu bērniem
– vieni saka, ka viņi ir grūti bērni, citi pat apsmej… Un tas ir
ārkārtīgi sāpīgi. Manuprāt, mums vēl ir nepieciešama ļoti pamatīga
sabiedrības izglītošana, lai katrs izprastu, ka bērns, lai no kādas
ģimenes nāktu, ir līdzvērtīgs savam klasesbiedram, kaimiņu bērnam,
sētas bērniem…

Šobrīd es kā audžumamma no valsts saņemu algu
113 eiro mēnesī – piekritīsiet, ka tā nav summa, par kuru šo darbu
kāds uzņemtos naudas dēļ. Šo darbu dara pārliecības un mīlestības
dēļ. Taču, ja valsts vēlas, lai Latvijā bērnunami tiktu izskausti
un audžuģimeņu kļūtu vairāk, pieļauju, ka finansiālais atbalsts
daudz dotu. Šobrīd minimālā alga valstī ir lielāka par atlīdzību
audžuvecākiem, tāpēc ir nepieciešams strādāt arī algotu darbu, lai
nopelnītu iztiku. Ja audžuvecākiem maksātu atlīdzību 500 – 600 eiro
mēnesī, es pieļauju, interese par šo kustību būtu krietni lielāka,
ģimenes varētu uzņemt pie sevis vairāk bērnu, jo būtu vairāk laika,
ko viņiem veltīt.

Audžumamma esmu savas pārliecības dēļ, bet ar
to manu pārliecību vien patlaban vēl nevienu draugu vai paziņu
pierunāt kļūt par audžuvecākiem nav izdevies. Viņi vien nosaka: «Tu
esi stipra sieviete.».»

Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto
Krišjānis Grantiņš