19 °C, 3.5 m/s, 72.2 %

Kultūra

Jelgava aug un mainās
06/12/2015

Jelgavas iedzīvotāju, ēku un ielu vēstures stāsts sācies 1265. gadā, kad Jelgavas pils veidojās kā Livonijas administratīvais un saimnieciskās dzīves centrs Zemgalē un blakus pilij radās neliela priekšpilsēta ar dažādām saimniecības ēkām, noliktavām un amatnieku darbnīcām. Driksas kreisajā krastā izveidojās tirgotāju un amatnieku apmetne.

www.jelgavasvestnesis.lv

Jelgavas iedzīvotāju, ēku un ielu vēstures stāsts sācies
1265. gadā, kad Jelgavas pils veidojās kā Livonijas
administratīvais un saimnieciskās dzīves centrs Zemgalē un blakus
pilij radās neliela priekšpilsēta ar dažādām saimniecības ēkām,
noliktavām un amatnieku darbnīcām. Driksas kreisajā krastā
izveidojās tirgotāju un amatnieku apmetne.

Jelgavai vārdu deva zemgaļi, bet svešzemnieki savos rakstos to
dēvēja par «Mytow». Šī vārda izcelsme arī saistīta ar zemgaļiem –
domājams, ka tas cēlies no vārda «mīt», un tas varētu liecināt par
senas tirgus vietas atrašanos Lielupes malā, pirms krustneši izlēma
tur celt pili. No pilsētas rašanās sākuma tajā uz dzīvi apmetās
dažādu tautību pārstāvji, un 14. – 15. gadsimtā vidējais
iedzīvotāju skaits bija aptuveni 1000. Viņu dzīvi pilsētā
nodrošināja tirdzniecības ceļš no Rīgas uz Lietuvu. Pirmās ēkas
tika celtas starp diviem ceļiem, un tur vēlāk izveidojās
vēsturiskais Jelgavas Tirgus laukums.

Hercogs Gothards 1573. gadā Jelgavai piešķīra pilsētas tiesības
un ģerboni, 1578. gadā tā kļuva par hercoga rezidenci, bet no 1616.
gada Jelgava bija arī visas hercogistes galvaspilsēta. Pilsētai
bija visas pārvaldes struktūras – birģermeistars, rāte, sekretārs
un fogts. 16. un 17. gadsimtā Jelgava pieredzēja strauju izaugsmi,
17. gadsimta vidū tajā bija aptuveni 3000 pastāvīgo iedzīvotāju,
kuru skaits karu vai epidēmiju laikā bija mainīgs. 1648. gadā,
nostiprinot Jelgavu, uzcēla pilsētas vārtus – Annas, Dobeles, Ezera
un Mazos vārtus –, savukārt pirmajā Jelgavas pilsētas plānā (1652)
iezīmētas 20 ielas un 3 kilometrus garš kanāls no Svētes līdz
Driksai, kas pilsētā nodrošināja dzeramo ūdeni. Kad 1795. gadā
Krievijas impērijas varas iestādes veica savas jaunpievienotās
guberņas galvaspilsētas iedzīvotāju skaitīšanu, tās saskaitīja 10
048 pilsētniekus. Protams, jāņem vērā iedzīvotāju skaitīšanas
īpatnība – uzskaitīti tika tikai tie, kas piederēja tā sauktajai
namnieku kārtai, proti, tie, kuriem bija nekustamais īpašums vai
cita ievērojama manta. Pilsētā, kā mēs tagad teiktu, bez deklarētas
dzīvesvietas dzīvoja vairāki tūkstoši kalpu ar savām ģimenēm,
pastāvīgi uzturējās ieceļojušie tirgotāji un amatnieki, izbēgušie
dzimtzemnieki un citi.

Dzimtbūšanas atcelšana, industrializācija Kurzemes guberņā īpaši
19. gadsimta vidū strauji palielināja iedzīvotāju skaitu Jelgavā.
Ja 1823. gadā bija 10 130 iedzīvotāji, 1836. gadā – 19 500, tad
1897. gadā – jau 35 011 cilvēki. Jelgava 19. gadsimta beigās bija
trešā lielākā pilsēta Latvijas teritorijā.

19. gadsimta vidū Jelgavā bija 109 mūra nami un 752 koka ēkas,
bet jau pēc dažiem gadu desmitiem – 1910. gadā – Jelgavā bija 2000
dzīvojamo namu un 59 ielas, pilsētā dzīvoja 45 000 cilvēki.
Latvijas valsts (1918 – 1940) laikā vidējais iedzīvotāju skaits
svārstījās ap 30 000.

Jelgava 1944. gada vasarā karadarbības rezultātā zaudēja
aptuveni 95 procentus vēsturiskās apbūves, un pirmajā pēckara gadā
pilsētā bija tikai 15 800 iedzīvotāji, bet to skaits strauji auga
20. gadsimta 60. – 70. gados, kad Jelgava kļuva par nozīmīgu
Latvijas PSR rūpniecības centru. Migrācijas rezultātā iedzīvotāju
skaits 80. gados palielinājās līdz 70 000, maksimumu sasniedzot
1989. gadā – 74 105 cilvēki. Pilsētā mainījās vēsturiskais ielu
tīkls, un Jelgavai raksturīgo apbūvi nomainīja padomju tipveida
industriālā un dzīvojamo ēku arhitektūra. Mūsdienās Jelgava ir
ceturtā lielākā pilsēta Latvijā, un 2015. gada 1. jūlijā šeit
dzīvoja 61 795 iedzīvotāji.

Foto: no Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja