Pilsētā

Uz jautājumu, cik pilsētā ir suņu, precīzi atbildēt nevar neviens, jo, kaut īpašnieka pienākums ir dzīvnieku reģistrēt, to dara ne visi, kuri uzskatāmi par suņu saimniekiem. Regulāras iedzīvotāju sūdzības par klaiņojošiem dzīvniekiem, pamesti suņi, dažbrīd pārpildīta dzīvnieku patversme ir tikai daži signāli, kas apliecina: diemžēl ne visi suņu īpašnieki apzinās atbildību, kādu uzlicis savulaik pieņemtais lēmums uzņemties rūpes par dzīvnieku. No 2002. līdz 2011. gadam Jelgavā oficiāli reģistrēti tikai 1043 suņi.

Sintija Čepanone

Uz jautājumu, cik pilsētā ir suņu, precīzi atbildēt nevar
neviens, jo, kaut īpašnieka pienākums ir dzīvnieku reģistrēt, to
dara ne visi, kuri uzskatāmi par suņu saimniekiem. Regulāras
iedzīvotāju sūdzības par klaiņojošiem dzīvniekiem, pamesti suņi,
dažbrīd pārpildīta dzīvnieku patversme ir tikai daži signāli, kas
apliecina: diemžēl ne visi suņu īpašnieki apzinās atbildību, kādu
uzlicis savulaik pieņemtais lēmums uzņemties rūpes par dzīvnieku.
No 2002. līdz 2011. gadam Jelgavā oficiāli reģistrēti tikai 1043
suņi.

Kontrolējošo dienestu speciālistu skatījums uz situāciju Jelgavā ir
diezgan skarbs, jo lielākoties viņu redzeslokā nonāk ne tās
pozitīvākās situācijas. «Saņēmām kāda cilvēka sūdzību par to, ka
kaimiņmājā novārtā atstāts suns. Izrādījās, ka saimnieki jau kādu
laiku dzīvo Anglijā un aizbraucot atstājuši ne tikai māju, bet arī
suni,» vienu no situācijām atklāj Pārtikas un veterinārā dienesta
(PVD) Dienvidzemgales pārvaldes speciāliste Ineta Kupča. Pēdējo
divu gadu laikā vien dienesta redzeslokā Jelgavā nonākuši septiņi
gadījumi, kad saimnieki, aizbraucot uz ārzemēm, suni pametuši. «Jā,
varbūt cilvēks, kuram īpašnieki uzticējuši pieskatīt māju, suni
mēdz pabarot, taču kaimiņi nereti norāda, ka tas notiek labi ja
reizi nedēļā, bet ēdiens dzīvniekam nepieciešams vismaz divas
reizes dienā… Vai atkal cits gadījums: kādā dzīvoklī jauns puisis
tur divus suņus, taču pats ir bez darba, mēdz uzdzīvot un pat
elementāri suņus izvest pastaigā «aizmirst». Arī par šo gadījumu
ziņoja kaimiņi, jo smaka kāpņutelpā kļuva neciešama,» stāsta
I.Kupča, piebilstot, ka šādos gadījumos visbiežāk suņa ceļš ved uz
dzīvnieku patversmi.

Kopumā pagājušajā gadā PVD saņēmis 24 sūdzības par suņiem
Jelgavā un 20 izrādījušās pamatotas: trijos gadījumos dzīvnieki,
kuru saimnieki aizbraukuši uz ārzemēm, pamesti; piecos – suns
turēts nepiemērotos apstākļos; sešas sūdzības saņemtas par to, ka
suns netiek pienācīgi barots; četras – par antisanitāriem
apstākļiem; divas – ka traucē citus iedzīvotājus.
 
Suns ir lukss
«Patiesībā jau es negribētu runāt skaitļos, jo aiz katra skaitļa ir
dzīvs dzīvnieks ar savu, bieži vien ne to vieglāko, likteni,» saka
dzīvnieku patversmes darbiniece Unda Ģēģere. Taču viņa spriež, ka
kopumā situācija tomēr uzlabojas. «Protams, saimnieka uzdevums ir
gādāt par to, lai suns būtu pieskatīts, neklaiņo, nepazūd, taču
tīri cilvēcīgi – gadīties var visādi. Un ir prieks par tiem
saimniekiem, kuri savu mīluli nekavējoties meklē un atrod, taču
diemžēl ir arī tādi, kuri pat pēc trijām nedēļām neliekas ne zinis
par pazudušo suni un pat neuzskata par vajadzību paziņot, ka no
suņa atsakās un nodod to adopcijai. Nereti pat ir situācijas, kad
mēs skaidri zinām, kur saimnieks dzīvo, taču to pierādīt, lai
sauktu viņu pie atbildības, nevaram, jo dzīvnieks nav reģistrēts,»
tā U.Ģēģere. Pēdējos gados gan vērojama pozitīva tendence: ja agrāk
10 suņi no 100 atgriezās pie saimniekiem, tad pašlaik suņu, ko
izņem īpašnieki, skaits kaut nedaudz, tomēr pieaudzis.

«Dzīvnieku patversme nav vieta, kur risināt savas personīgās
problēmas. Cilvēkiem, kuriem suns kaut kādu apstākļu dēļ kļuvis
lieks, pirmām kārtām pašiem jāmēģina tikt galā ar situāciju, taču
nevis dzīvnieku atstājot patversmes teritorijā vai piesienot pie
koka, bet gan aktīvi meklējot viņam jaunu saimnieku,» uzver
U.Ģēģere, piebilstot, ka nereti cilvēki pirms pārcelšanās uz
ārzemēm suni vienkārši vēlas «nogrūst» patversmē, pat necenšoties
meklēt citu risinājumu. «Taču izolatorā no iedzīvotājiem uzņemam
dzīvniekus tikai ar «Pilsētsaimniecības» vai Pašvaldības policijas
atļauju, un šīs iestādes ir tāds kā filtrs, kas atsijā viegla
risinājuma tīkotājus, līdz ar to pie mums lielākoties nokļūst tie
dzīvnieki, kuriem tiešām nav kur palikt, jo daudziem ir neērti
vērsties pēc atļaujas,» pieļauj patversmes darbiniece. Pašlaik
dzīvnieku izolatorā mīt ap 20 suņu, galvenokārt pilsētā notvertie
klaiņojošie.

Pašvaldības aģentūras «Pilsētsaimniecība» Apsaimniekošanas
nodaļas speciāliste Rita Voicehoviča norāda, ka aģentūra ar LLU
Veterinārmedicīnas fakultātes Klīnisko institūtu noslēgusi līgumu
par Jelgavas pilsētā klaiņojošo suņu, kaķu un pilsētā ieklīdušo
dzīvnieku izmitināšanu, aprūpi, eitanāziju, kremāciju.
«Klaiņojošiem dzīvniekiem 14 dienas tur tiek nodrošināta
izmitināšana, aprūpe un klīniskā izmeklēšana. Tikai tad, ja šajā
laika posmā neatrodas dzīvnieka īpašnieks vai arī jauns īpašnieks,
dzīvnieks tiek eitanizēts,» norāda speciāliste, piebilstot, ka mazo
dzīvnieku izolatorā pērn ievietoti 859 dzīvnieki, tostarp 311 suņi,
un Jelgavas pilsētā noķerto klaiņojošo dzīvnieku izmitināšana,
uzturēšana, aprūpe, eitanāzija un kremācija kopumā pašvaldībai
izmaksāja 20 815,16 latus. Savukārt šajā gadā klaiņojošo dzīvnieku
izķeršanai, mirušo un ievainoto dzīvnieku savākšanai, ievainoto
bezsaimnieka dzīvnieku ārstēšanai, bezsaimnieka kaķeņu
sterilizācijai un medikamentiem ieplānoti 38 533 lati.

Pašvaldība cīnās ar sekām
«Klaiņojošo dzīvnieku problēma Jelgavā būs tik ilgi, līdz cilvēki
sāks saprast, ka par dzīvnieku atbild saimnieks, nevis pašvaldība.
Ne jau pašvaldība cilvēkus piespiedusi paņemt mājdzīvnieku, taču
tieši pašvaldība ir tā, kas savu iespēju robežās spiesta cīnīties
ar saimnieku neizdarības sekām,» saka R.Voicehoviča. Viņa norāda,
ka klaiņojošo dzīvnieku problēma Jelgavā ir aktuāla, īpaši rudens
un pirmajos ziemas mēnešos, kad no dārziņu rajoniem dodas prom
dārziņu īpašnieki. «Tāpat problēmas sagādā pamestie dzīvnieku
mazuļi – lielākajai daļai ir bijis saimnieks, kurš savam mājas
mīlulim nav veicis sterilizāciju un tagad nevēlas uzņemties rūpes
par mājdzīvnieka pēcnācējiem, uzskatot, ka labākais risinājums ir
atstāt viņus uz ielas, kāpņutelpās, pie atkritumu urnām – sak’, gan
jau kāds viņus paņems sev. Ir arī saimnieki, kuri zvana pašvaldībai
un uzstāj, lai risinām viņu problēmu. Un jau atkal tiek vainota
pašvaldība, ka tā šajā jautājumā nav pietiekami pretimnākoša, lai
gan dzīvnieka sterilizācija vai jaunu māju meklēšana taču ir
īpašnieka pienākums,» absurdās situācijas ieskicē
R.Voicehoviča.

Lai nodrošinātu dzīvnieku uzskaiti un izsekojamību valstī, ir
iespēja reģistrēt savu mājas mīluli vienotajā valsts datu bāzē, ko
uztur Lauksaimniecības datu centrs. Taču pirms reģistrācijas
dzīvniekam jāimplantē mikroshēma jeb mikročips, ko dara galvenokārt
šķirnes suņu dzīvnieku īpašnieki.

Saskaņā ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem suns ir
jāreģistrē un jāsaņem reģistrācijas žetons, tāpat suņa īpašnieka
pienākums ir samaksāt ikgadējo suņa turēšanas nodevu, katru gadu
vakcinēt dzīvnieku pret trakumsērgu. «Diemžēl ir saimnieki, kas
uzskata, ka viena vakcinācija darbojas uz visu mūžu…» tā
speciāliste.

Taču bezatbildīgo suņu saimnieku «audzināšana» bieži vien
panākumiem nevainagojas, jo ne katram saimniekam, ne sunim klāt
neizstāvēsi. Pašvaldības policijas pārstāve Inga Remerte norāda, ka
pagājušajā gadā par dzīvnieku turēšanas, labturības, izmantošanas
un pārvadāšanas prasību pārkāpšanu sastādīti 13 administratīvā
pārkāpuma protokoli, savukārt par Jelgavas pilsētas pašvaldības
saistošo noteikumu Nr.127 «Noteikumi par mājdzīvnieku uzturēšanu
Jelgavā» pārkāpumiem sastādīti 12 administratīvā pārkāpuma
protokoli, tāpat izteikti septiņi mutiski aizrādījumi, bet naudas
sods uz vietas uzlikts 15 personām par kopējo summu 130 lati. Taču
lielākoties pārkāpumi fiksēti, reaģējot uz iedzīvotāju
sūdzībām.

Kārlis un Silva nesen kļuva par haskija saimniekiem. «Naktī ar
draudzeni gājām cauri Raiņa parkam un sadzirdējām gaudoņu. Vadoties
pēc tās, nonācām pie rotaļu laukuma, kur bija piesiets suns –
haskijs. Krūmi jau nu nav tā vieta, kur piesiet suni uz mirkli,
turklāt dzīvnieks izskatījās tik nelaimīgs, ka draudzene mani
pārliecināja viņu aizvest uz mājām. Jau nākamajā dienā intensīvi
sākām meklēt haskija saimnieku. Lasījām sludinājumus, paši
ievietojām, sekojām līdzi ziņām, līdz uzdūros ziņai par to, ka
policijā pieteikta haskija pazušana. Uzreiz zvanīju Valsts
policijai, lai informētu par to, ka haskijs, iespējams, ir
atradies, bet viņi teicās neko nezinām…» stāsta Kārlis. Taču kādu
dienu, vedot pastaigā suni, uz ielas klāt pienāca jauniete, kuru
haskijs atpazina… «Diezgan juceklīgi viņa mums stāstīja, kā suns
pazudis, kā viņu meklējusi, un, protams, viņu atdevām saimniecei,
taču pēc pāris nedēļām man zvanīja kaimiņi, ka pie manas
kāpņutelpas jau kādas četras stundas guļ tas pats haskijs. Tikai ap
kaklu viņam jau bijusi cita siksniņa ar telefonnumuru. Zvanīju jau
zināmajai saimniecei, kura tajā pašā laikā pa telefonu man stāsta,
ka suns priecīgs skraidot pa lauku. Biju nikns par viņas
bezatbildību un piezvanīju uz telefona numuru, kas pielikts pie
suņa siksniņas. Atbildēja vīrietis. Izrādās, haskijs piederējis
kādai ģimenei Rīgā, un šķiroties sieva suni laikam pārdevusi
minētajai jaunietei. Taču dzīvnieka dokumenti bija palikuši pie
vīrieša, kurš uzreiz bija gatavs tos nogādāt man,» tā Kārlis,
piebilstot, ka novērtē kaut vai to, ka pirmajam suņa īpašniekam
nebija vienaldzīgs haskija liktenis un viņš bija gatavs darīt visu,
lai tikai suns tiktu pie jauna saimnieka. Tagad Kārlis un Silva
oficiāli kļuvuši par haskija īpašniekiem. «Viņu sauc Hasis, viņš ir
2,5 gadus vecs, turklāt dzimis ar mani vienā dienā!» saka Kārlis,
neslēpjot, ka līdz ar suni klāt nākušas jaunas rūpes. Viņaprāt,
atbildība pret suni ir tieši tāda pati kā pret zīdaini – tu
nedrīksti tā vienkārši vienā dienā no viņa atteikties. «Kur mēs
dzīvojam?! Lai brauktu ar mašīnu, jāmācās, lai dabūtu tiesības, bet
lai kļūtu par suņa īpašnieku? Pat bērna vecākiem nav vajadzīgs
nekas, kas apliecina, ka tu tam esi gatavs!» sašutis ir Kārlis,
kurš spriež, ka viņiem tomēr izdevies kļūt par labiem saimniekiem,
lai gan iepriekš to nemaz nebija plānojuši. «Esam iepazinušies ar
citiem suņu, tostarp haskiju, īpašniekiem, un tiešām ir prieks par
apzinīgajiem un atbildīgajiem saimniekiem. Arī mēs, vedot suni
pastaigā, vienmēr līdzi ņemam maisiņu, lai savāktu Haša atstāto.
Nupat par 35 santīmiem nopirkām simts maisiņus – tas taču nav
daudz, un vai tiešām cilvēkiem ir tik grūti parūpēties ne tikai par
savu suni, bet arī vidi, kurā dzīvojam?!»

22 gadus vecā Sondra Agurjanova ir Jorkšīras terjera Tobi
saimniece. «Suns ir mans bērnības sapnis, kuru beidzot izdevies
piepildīt. Man pat nebija svarīgi, kāds suns – ka tikai būtu
dzīvnieks –, un biju laimīga, kad pirms kāda gada piezvanīja mamma,
lai pateiktu, ka ir cilvēks, kurš pārdod terjeru. Līdz šim ne brīdi
neesmu nožēlojusi, ka uzņēmos rūpes par suni, un nekad arī
nenožēlošu,» tā Sondra, piebilstot, ka izstādēs ar suni negrasās
piedalīties, tādēļ «svarīgākais, lai viņš būtu vesels». Viņa
apgalvo, ka vasarā pastaigā tiekot ņemts līdzi arī maisiņš suņa
izkārnījumiem, bet ziemā… tas piemirstas, turklāt «nemaz nevar
redzēt, kur viņš nokārtojas»…

«Čipus triju nedēļu laikā ir divtik izaudzis, un tagad mūs jau
dancina pēc sava prāta. Tagad viņam vārām cūkas ādiņas, kauliņus,
taču, kad pirms trim nedēļām viņu pieņēmām, bija pavisam
izvārdzis,» stāsta Zigrīda Ruhmane, kura no kabatas izņem maisiņu,
lai savāktu suņa atstāto. Viņa par Čipus saimnieci kļuva, jo
nespēja noskatīties uz pamesto dzīvnieku, kuru bija pamanījusi
mājas sētniece un piedāvājusi par viņu uzņemties rūpes. Kundze
neslēpj, ka vēl nav pievērsusies formalitāšu kārtošanai. «Pret
trakumsērgu viņu potēšu noteikti, laikam vajadzēs arī piereģistrēt,
bet tā ikgadējā nodeva… Ar vīru esam pensionāri, tāpēc ar
iztikšanu ir tā, kā ir, taču to es vēlāk noskaidrošu – pensionāriem
laikam pienākas kaut kādas atlaides,» tā Z.Ruhmane. Taujāta, vai,
viņasprāt, visi cilvēki, kuri kļuvuši par suņu īpašniekiem, ir
pelnījuši par tādiem saukties, kundze vien nosaka: «Suns atšķirībā
no cilvēka par sevi pats parūpēties nevar…»

Foto: Ivars Veiliņš