«Nu, tāds salūts, kādu Jelgavā sarīkoja Zīgerists, pēc viņa vairs nav pieredzēts ne Rīgā, ne Jelgavā!» – šķiet, šis teiciens cilvēku mutēs jau teju folklorizējies. Un pamatoti – tieši Joahims Zīgerists bija tas, kurš mūsu pilsētā iedibināja skaisto tradīciju valsts svētkus atzīmēt ar uguņošanu, un pirmais salūts Jelgavā 1994. gadā izvērtās par vienu no iespaidīgākajiem notikumiem visā valstī. Varbūt tāpēc, ka tas bija ļoti emocionāls pārdzīvojums – kas tāds mūsu pilsētā nebija pieredzēts –, cilvēki vēl tagad runā par šīs uguņošanas vērienīgumu, kaut gan pēdējo gadu salūti, ņemot vērā mūsdienu pirotehnikas iespējas, daudzējādā ziņā to «sit pušu». Bet nu – par visu pēc kārtas.
Sintija Čepanone
Grāmatā «Mūsu vēsture 1985 – 2005» rakstīts: «1993. gada 18. novembrī Latvijas Republika svinēja savu 75. dzimšanas dienu, un par godu tai valstiskie pasākumi bija līdz tam neredzēti kupli: pie Brīvības pieminekļa notika jau visnotaļ iespaidīga Nacionālo bruņoto spēku parāde, kam sekoja svinīgais gājiens, un tāpat notika ne tikai šaurākām aprindām paredzēta Valsts prezidenta rīkota pieņemšana Rīgas pilī, bet arī svētku uguņošana – līdz tam Latvijas valsts ko tādu nebija atļāvusies, un etalons bija atsevišķu lielu privātkompāniju rīkotie salūti to korporatīvajos pasākumos.» Tolaik jelgavnieki pat iedomāties nevarēja, ka jau pēc gada visa valsts runās par vērienīgo salūtu Jelgavā.
Ko tādu pat galvaspilsēta nebija pieredzējusi… Vēsturnieks Andris Tomašūns stāsta, ka pirmie salūti Jelgavā saistīti ar toreizējā politiķa Zīgerista aktivitātēm, kad pirmsvēlēšanu laikā uguņošanu uzsauca tieši viņš. Un tā, lai nodrošinātu panākumus 1995. gadā gaidāmajās 6. Saeimas vēlēšanās, 1994. gada 18. novembrī J.Zīgerists visus aicināja uz svētku salūtu Jelgavā. «Tas mūsu pilsētā bija kas nebijis, un pirms tam domei bija jāpieņem ļoti grūts lēmums – atļaut vai neatļaut šo uguņošanu. Domnieki toreizējā priekšsēdētāja Ulda Ivana vadībā deva savu piekrišanu. Taču, jāatzīst, pilsētā netrūka cilvēku, kas, ņemot vērā gaidāmā salūta politisko raksturu, vīpsnāja par šo domes soli. Tomēr pasākums bija kupli apmeklēts, un cilvēkiem tas iepatikās,» tā A.Tomašūns.
«Nenoliegšu, ka šis salūts tika rīkots saistībā ar vēlēšanām, tomēr pirmām kārtām tā bija Joahima vēlēšanās iepriecināt savas pilsētas – Jelgavas cilvēkus. Tas bija no sirds. Tā diena vispār pilsētā bija īpaša – cik atceros, vispirms bija svinīgais brīdis pie Lāčplēša pieminekļa, tad, ejot pa ielām, kuru malās aizdegtas lāpas, cilvēki devās uz pili, kur notika sapulce par godu valsts svētkiem un gaidāmajām vēlēšanām, un tajā runāja arī Joahims. Bet pēc tam – krāšņa uguņošana mūzikas pavadījumā,» atceras J.Zīgerista pusmāsa Rita Jegorova, piebilstot, ka cilvēkiem uz tilta dalīta arī karsta tēja un maizītes.
To, cik ilgs bija salūts, tā īsti neviens neatceras, bet to, ka tas bija grandiozs gan izpildījuma, gan skatītāju skaita ziņā, apliecina daudzi. Spilgtā atmiņā R.Jegorovai palicis arī brīdis pēc salūta: «Kad uguņošana beidzās, iestājās klusums. Pilsētā vēl nebija ieslēgts apgaismojums, kad visi cilvēki devās mājup. Klusējot, jo tas visiem bija ļoti liels emocionāls pārdzīvojums.» Un vēlāk cilvēki runāja, ka tādu salūtu pat galvaspilsēta nav pieredzējusi…
«Skaisti, bet dārgi» Un arī nākamajā gadā salūtu jelgavniekiem sarīkoja J.Zīgerists. Tiesa gan – par tā apmēriem atmiņu saglabājies mazāk, gluži tāpat kā par pārējām viņa rīkotajām uguņošanām. Iespējams, cilvēki pamazām jau bija pieraduši valsts svētkus atzīmēt ar salūtu, un precīzi pateikt, cik gadus tad mūsu pilsētā bija «Zīgerista uguņošana», var ne katrs – visbiežāk tiek minēts skaitlis divi. Tiesa gan – prese 1997. gadā pirms valsts svētkiem rakstīja, ka šajā gadā Zīgerists salūtu Jelgavā rīkos jau ceturto reizi. Un tas bija pēdējais viņa organizētais mūsu pilsētā.
«Atceros, ka vienu gadu viņš teica: «Tas man izmaksā šausmīgi dārgi.» Un togad salūtu vairs nerīkoja. Tā īsti viņš man nekad nav teicis, cik izmaksājusi uguņošana, vienmēr tikai atrunājies, ka tas ir dārgi, bet skaisti, un tā arī bija,» R.Jegorova atklāj, ka J.Zīgeristam Vācijā bijis draugs, kuram piederējusi pirotehnikas ražotne, un tieši ar viņa palīdzību izdevies noorganizēt iespaidīgās uguņošanas. «No Latvijas iesaistīts nebija neviens – raķetes veda ar mašīnām no Vācijas, arī tās gaisā laida vācieši,» tā viņa.
Stafeti pārņem uzņēmēji «Kad Zīgerists atteicās rīkot valsts svētku uguņošanu, tā jau bija kļuvusi par tradīciju, kuru jelgavnieku dēļ mēs nolēmām saglabāt. Šķiet, Zīgerists bija pārliecināts, ka saviem spēkiem galā netiksim, jo pat speciālistus, kas salūtu varētu šaut, Latvijā nedabūsim. Bet tas mūsos radīja vēl lielāku spītu un vēlēšanos pierādīt, ka varam gan, un paši uzņēmēji nāca ar iniciatīvu šim mērķim vākt ziedojumus,» atceras toreizējais pilsētas galva U.Ivans, vērtējot: «Sliktāk par Zīgeristu pavisam noteikti mums nesanāca.»
Īsi pirms 18. novembra 1998. gadā prese rakstīja: «Tautas kustības «Latvijai» jeb tā dēvētās Zīgerista partijas pārstāvji nosūtījuši atvainošanās vēstuli Jelgavas domei, kurā paziņo, ka uguņošana 18. novembrī, kam atļauju dome jau bija devusi, tomēr nenotikšot.» Kaut arī uzrunātie cilvēki no toreizējās pilsētas vadības šādu situāciju neatceras, visi ir vienisprātis, ka salūts arī 1998. gadā tomēr noticis, jo tad atzīmēta Latvijas 80. dzimšanas diena, un līdz pat šim brīdim nav bijis tāda gada, kad uguņošana nenotiktu. Acīmredzot naudu salūtam uzņēmēji savākuši ļoti operatīvi.
To, ka togad salūts mūsu pilsētā bija, apliecina arī J.Tauriņš – vecajos dokumentos norādīts, ka 1998. bija pirmais gads, kad valsts svētku salūtu mūsu pilsētā nodrošināja uzņēmums «Jelgavas Lija», un tā jau divpadsmit gadus. Izrādās, ka tieši togad rīkotais salūts jelgavnieku atmiņās palicis kā ekstrēms piedzīvojums, jo tas tika šauts no Sv.Trīsvienības baznīcas torņa, un tikai laimīgas sagadīšanās dēļ svētku uguņošana neizvērtās par nelaimi.
«Ekstrēmais» tornis Kam un kā radās ideja uguņot no Sv.Trīsvienības baznīcas torņa, neviens tā īsti neatceras. «Neesmu par to pārliecināts, bet pieļauju, ka viens no noteicošajiem faktoriem bija ierobežotie naudas līdzekļi – par salīdzinoši nelielu summu vajadzēja uztaisīt kaut ko grandiozu. Un, šaujot no torņa, pat mazās raķetes izskatījās iespaidīgi, tāpat kā ugunslietus no torņa,» tā J.Tauriņš, sakot, ka tas nudien ir teju vai Ginesa rekorda cienīgs fakts – pa vecajām koka kāpnēm torņa galā vajadzēja uznest teju tonnu pirotehnikas. «Kāpnes šūpojās, likās, ka arī tornis līgojās, īpaši tad, kad sākām šaut. Raķešu atliekas krita uz ielas… Tagad bail pat atcerēties. Labi, ka tas viss labi beidzās,» iespaidos dalās J.Tauriņš, un I.Kanaška atceras, ka togad, kad salūts bija no torņa, arī vēja virziens šādam pasākumam nebija labvēlīgs.
Kaut vairāki uzrunātie cilvēki uguņošanu no torņa uzskata par spilgtāko notikumu, «Jelgavas Lijas» rīcībā ir informācija, ka uzņēmums šādu «piedzīvojumu» jelgavniekiem sarīkojis pat divas reizes – 1998. un 1999. gadā…
Šogad valsts svētku salūts Jelgavā būs jau sešpadsmito reizi, un I.Kanaška lēš, ka būtisku traucēkļu šim pasākumam nekad nav bijis. «Šķiet, tikai vienu gadu uguņošanai traucēja mākoņi, kad tajos lielās raķetes pazuda. Bet citādi ar laika apstākļiem esam lutināti,» tā viņš. Iespējams, ka tas bija 2004. gadā – tieši tad, valsts dibināšanas 86. gadskārtas dienā, saskaņā ar pieejamo informāciju meteorologi solījuši vēju līdz pat 15 metriem sekundē, kas varēja apdraudēt salūta norisi, turklāt todien arī izplatījās runas, ka jelgavnieki varētu palikt bez 18. novembra salūta, jo pilsētas vadība saņēmusi informāciju par terora draudiem. Taču tas neapstiprinājās, un arī togad salūts notika. Savukārt citu gadu 18. novembrī sals bijis tik spēcīgs, ka vienu no pirmajām svētku uguņošanām puikas skatījušies, stāvot uz Lielupes ledus. Pēc jelgavnieku teiktā, tas, visticamāk, bijis 1995. gadā, kad sals pārsniedzis mīnus desmit grādu atzīmi.
«Salūts – tā ir attieksme pret pilsētu» Patiecoties JRTA un vietējiem uzņēmējiem, salūtu varēsim vērot arī šogad. «Jau deviņdesmito gadu beigās, sanākot kopā uzņēmējiem, bijām vienisprātis, ka sarīkot valsts svētku uguņošanu ir mūsu pienākums. Pienākums pret savu pilsētu, jelgavniekiem, arī visu valsti. 18. novembris ir svētki, un, ja mēs, uzņēmēji, varam pielikt savu roku, lai tie pilsētniekiem izvērstos par skaistu notikumu ar uguņošanu kā kulmināciju, tā noteikti jāpieliek. Tāpēc gribas pateikt paldies gan privātpersonām un uzņēmējiem, kuri šim mērķim ziedo kopš pašiem tradīcijas aizsākumiem, gan tiem, kuri iesaistījušies tikai nesen,» tā I.Kanaška. Viņš uzsver, ka nav būtiski, cik lielu summu katrs var atvēlēt svētku salūtam, jo pirmām kārtām tā ir savas attieksmes apliecināšana. «Kaut latu ziedojot šim mērķim, uzņēmējs apliecina, ka viņam nav vienalga, kas notiek pilsētā, ka viņam patīk, ka jelgavnieki svin svētkus, un gatavs iesaistīties, lai tie izdotos arvien skaistāki,» uzskata JRTA valdes priekšsēdētājs. To apliecina arī SIA «3C» valdes loceklis Aigars Buķevics: «Valsts svētku salūtam ziedojam vismaz piecus pēdējos gadus. Mēs taču tepat vien dzīvojam un strādājam, tādēļ šādi mēs izrādām cieņu savai pilsētai, iepriecinām jelgavniekus. Galu galā arī mums pašiem un mūsu ģimenēm patīk skatīties svētku uguņošanu, kas pilsētā nemaz tik bieži taču nenotiek!» Viņš uzskata – lai arī kāda būtu ekonomiskā situācija, salūtam noteikti jāziedo, un «3C» parasti tam atlicina 200 – 300 latus. «Šim mērķim naudu mēs vienmēr paredzam,» tā viņš.
I.Kanaška neslēpj, ka katru gadu valsts svētku salūta sarīkošana ir kā izaicinājums, jo nekad nevar paredzēt, cik naudas izdosies savākt, turklāt dažkārt līdzekļi kontā «ienāk» jau pēc svētkiem. «Taču mums gadu no gada izdodas veidot uzkrājumu, kas jau ir stabils pamats tam, ka uguņošana būs. Turklāt svarīga ir arī mūsu ilggadējā sadarbība ar Jāni Tauriņu. Jā, ir bijušas reizes, kad salūta sarīkošana uzņēmumam pat nes zaudējumus, taču, kā atzīst pats uzņēmējs, sarīkojot salūtu, viņš, tāpat kā citi, apliecina patriotismu pret savu pilsētu,» tā I.Kanaška.
Ilustrācija: Ivars Veiliņš
2.1 °C,
3.6 m/s,
62.6 % 
2.1 °C,
3.6 m/s,
62.6 %