Pilsētā

«Jelgavas slimnīcā šobrīd nav un tuvākajos gados arī nebūs būtiska ārstu trūkuma. Jaunie speciālisti nāk un meklē darbu pie mums. Ar medicīnas māsām situācija ir vēl labāka – nespējam pat pieņemt visus, kas gribētu pie mums strādāt,» atzīst SIA «Jelgavas pilsētas slimnīca» valdes loceklis Andris Ķipurs. Un šāds atzinums izskan laikā, kad teju katru dienu masu medijos lasām un dzirdam sašutumu par milzīgo ārstu trūkumu Latvijas slimnīcās, par to, ka atsevišķas slimnīcas pat nespēj nodrošināt medicīnisko palīdzību konkrētās jomās, jo nav kas strādā, par necilvēcīgajiem apstākļiem un prasībām, kādas tiek izvirzītas jaunajiem ārstiem jeb rezidentiem, par zemajām algām…

Šobrīd rezidentiem pēc augstskolas beigām atkarībā no izvēlētās
specialitātes no trīs līdz sešiem gadiem jāpavada rezidentūrā kādā
no slimnīcām. Ja jaunais speciālists izvēlas Rīgas slimnīcas, tad
par savu darbu – mēneša slodzi un divām obligātajām dežūrām – viņš
visu rezidentūras laiku mēnesī saņem ap 450 eiro «uz rokas». Te
jāpiebilst, ka pērn veiktajā Centrālās statistikas pārvaldes
iedzīvotāju ienākumu un dzīves apstākļu apsekojumā secināts, ka
viena mājsaimniecības locekļa uzturēšanai būtu nepieciešami vismaz
483 eiro mēnesī – tātad jaunais speciālists pat nesaņem
izdzīvošanai nepieciešamo. Reģionālajās slimnīcās gan valsts par
tādu pašu darbu piemaksā, tāpēc «uz rokas» rezidentiem sanāk ap 680
eiro. Jau šobrīd valsts prioritāri atbalsta jaunos ārstus, kas
izvēlas strādāt reģionu slimnīcās, taču, neskatoties uz to,
augstskolu beigušie mediķi priekšroku dod Rīgas slimnīcām vai
izbraukšanai no valsts un darba meklējumiem Eiropā. Tieši tāpēc
šobrīd nerimst kaislības ap Veselības ministrijas centieniem jaunos
ārstus piesiet Latvijas medicīnai, precīzāk, slimnīcām reģionos.
Šobrīd paredzēts, ka pēc rezidentūras jaunajam ārsta būs vēl
jānostrādā konkrētā reģiona slimnīcā trīs gadi un tikai tad viņš
varēs nokļūt brīvā darba tirgū un izvēlēties, kur strādāt.

A.Ķipurs gan uzskata, ka pašreizējā situācijā šāds scenārijs ir
saprotams. «Jā, varbūt Jelgavas slimnīca ir nedaudz labākā
situācijā, jo savu diktē arī Rīgas tuvums, taču attālākās slimnīcas
tiešām ir neapskaužamā situācijā, un, ja reiz valsts ieguldījusi
jauno speciālistu izglītošanā, tad ir tikai normāli, ka valsts arī
prasa atdevi no jaunajiem ārstiem. Medicīnas pieejamība ir
jānodrošina visā valstī, bet – kā to izdarīt, ja valsts apmāca
ārstus, bet viņi pēc augstskolas aizbrauc, lai strādātu
ārzemēs?»

Vienlaikus gan A.Ķipurs atzīst – lai arī kādas būs prasības
rezidentiem, Jelgavas slimnīcas darbu tas būtiski neietekmēs. «Ir
skaidrs, ka jebkurā gadījumā, ja jaunajam speciālistam būs izvēles
iespēja strādāt Rīgai tuvajā Jelgavā vai, piemēram, Rēzeknē, viņš,
visticamāk, izvēlēsies Jelgavu. Tāpat jaunie speciālisti taču
vērtē, kāda ir slimnīca: viena lieta ir pastaigāt pa Stradiņa
slimnīcas vecajiem korpusiem, pavisam cita – redzēt darba apstākļus
Jelgavas slimnīcā, kas teju pilnībā būs rekonstruēta.»

Taču Jelgavas slimnīcas galvenais ārsts saskata citas problēmas
rezidentūras nodrošināšanā. «Te noteikti varētu runāt par
milzīgajām birokrātiskajām procedūrām, kas jāveic, pieņemot pie
sevis rezidentu. Šis slogs ir nesamērīgi liels. Tāpat Veselības
ministrijai esam norādījuši – nepieņemami ir tas, ka, izstrādājot
jauno rezidentu darbā iekārtošanas sistēmu, ārsta dzīvesvieta
netiek ņemta vērā. Tātad jelgavniekam šobrīd nav nekādas
priekšrokas iekārtoties rezidentūrā tieši Jelgavas slimnīcā, kas,
manuprāt, ir absurdi. Ja mēs ņemam jauno ārstu rezidentūrā, tad mēs
nedomājam par to, ka viņš pēc tam no mums aizies – mēs ceram uz
ilgtermiņa sadarbību, un kāds arguments var būt labāks par to, ka
cilvēka dzīvesvieta ir konkrētā pilsētā, viņa ģimene ir šeit?! Tas,
manuprāt, ir ļoti būtiski, tāpēc ceram, ka Veselības ministrija šo
apstākli iekļaus vērtējumā par speciālistu nosūtīšanu uz konkrētu
slimnīcu.»

Šobrīd Jelgavas slimnīcā ir divi rezidenti – abi jaunie ķirurgi.
A.Ķipurs piebilst, ka tuvākajā laikā slimnīca varētu domāt par vēl
dažu rezidentu pieņemšanu, piemēram, neonatologu jeb jaundzimušo
speciālistu, jo slimnīcai šobrīd nav viegli nodrošināt šāda
speciālista klātbūtni iestādē 30 diennaktis mēnesī, kā arī
rentgenologu. «Taču mums nav bažu, ka mēs nevarētu atrast šādus
jaunos speciālistus.»

Ko paši rezidenti domā par darbu Jelgavas slimnīcā? Viņi atzīst,
ka lielajās Rīgas slimnīcās neiemācītos pat pusi no tā, ko
rezidentūrā var iegūt Jelgavas slimnīcā, tāpēc ar savu izvēli
pagaidām ir apmierināti.

«Diplomēta ārsta domas ir divu santīmu
vērtas»

Kaspars Vaivods, Jelgavas slimnīcas rezidents:

«No rīta pamosties un domā: «Gaismu labāk neieslēgt – ka
nepamodinu kopmītnes istabiņas biedrus.» Tā tu pa tumsu tausties
līdz gaitenim, ej līdz gaiteņa galam – tur tādas riktīgas padomju
laika dušas. Nomazgājies, kaut ko iekod un tad – uz Gaiļezeru. Kā
tāds robots, un tā dienu no dienas. Bet es neesmu nabaga studentiņš
– tajā brīdī es esmu jau 25 gadus vecs diplomēts ārsts, kurš iziet
rezidentūru ķirurģijā Gaiļezera slimnīcā. Mamma pa blatu mani ir
iekārtojusi slimnīcai blakus esošajās kopmītnēs, kur mīt koledžas
studenti. Dzīvokli noīrēt Rīgā es nevaru atļauties, jo man kā
rezidentam alga ir 450 eiro. Laika gaitā uznāk baigā depresija – it
kā tu esi diplomēts ārsts, bet patstāvīgi strādāt nevari, regulāri
jādežurē brīvdienās un svētku dienās. Un tā pieci gadi jāpavada
rezidentūrā. Gaiļezera slimnīca ir kā mašīna, kur rezidenta domas
nevienu neinteresē. Kāds profesors tā arī saka: «Tavas domas ir
divu santīmu vērtas.» Tu esi niecība, un tev par to atgādina katru
dienu. Bet ārsti labprāt ņem rezidentus, jo par katru rezidentu
viņiem maksā. Kas no rezidenta iznāks, īsti nevienu neinteresē.
Mans vadītājs man pa kluso tā arī pateica: «Neceri – te tev darba
nebūs.» Ziniet, ko dažiem piedāvā pēc piecu gadu rezidentūras?!
Nevis apmaksātu ārsta vietu Gaiļezerā, bet iespēju nākt volontēt,
proti, strādāt bez atalgojuma. Ir jau tādi, kas to izmanto, jo cer,
ka kāds vecais ārsts nomirs un vieta atbrīvosies. Rīga tomēr ir
iespēju zeme. Tikmēr sevis uzturēšanai viņš raujas pa dežūrām un
ātro palīdzību, pelnot grašus. Ko tajā laikā dara mani Jelgavas
Valsts ģimnāzijas klasesbiedri? Viņi jau ir pabeiguši inženiera
maģistrus, strādā labos amatos, vada būvdarbus, pelna pieklājīgi.
Ko dara trešdaļa no maniem LU Medicīnas fakultātes kursabiedriem?
Nemokās rezidentūrā Latvijā, viņi uzreiz pēc augstskolas devušies
apgūt specialitāti uz ārzemēm, kur rezidents ar savu ārsta diplomu
par 160 stundu darbalaiku mēnesī pelna no 4000 eiro mēnesī. Un tad
tu saproti – tā turpināt nevar… Kam man to vajag?! Tas, kurš nav
mācījies par ārstu, nesapratīs – tā slodze un spriedze gan
augstskolā, gan rezidentūrā ir milzīga. Medicīnas studentiem nav
studentu dzīves – neviens mans klasesbiedrs to nesaprata. Kā – tu
vakaros nevari aiziet patusēt? Piedodiet, nevaru – anatomija
jāmācās. No mana kursa divi neizturēja – izdarīja pašnāvību…

Man arī bija doma, ka jābrauc prom, bet tad es izdomāju gājienu
– aiziet uz reģionālo slimnīcu. Negribējās kaut ko iesāktu un
nepabeigtu atstāt – bija man tā rezidentūra jāpabeidz. Piedāvāja
Liepāju un Jelgavu – izvēlējos Jelgavu. Es tomēr šajā slimnīcā esmu
piedzimis, daudz te blandījies. Pēdējos divus rezidentūras gadus nu
jau esmu Jelgavā, un jāsaka, ka mans garastāvoklis ir uzlabojies,
darba vide daudz labvēlīgāka, rezidentūras vadītājs Jurijs
Stepanovs tiešām māca rezidentus, nevis tikai saņem naudu. Tāpēc es
noteikti nenožēloju savu izvēli par labu reģionālajai slimnīcai.
Šeit nav tās mašīnas, attieksme ir daudz personiskāka, iegūtās
prasmes – lielākas. Jā, arī nopelnīt var vairāk – kā rezidentam
reģiona slimnīcā valsts maksā vairāk, Jelgavas slimnīca vēl ļauj
strādāt papildu dežūras, tāpēc, ja strādā, tad līdz 1000 eiro
nopelnīt var.

Ziniet, pēc ģimnāzijas es nemaz neplānoju kļūt par ārstu. Tētis
– ķirurgs, mamma – medmāsa, pusmāsa – terapeite, pusbrālis –
ķirurgs… Es nāku no īstas ārstu ģimenes. Varbūt tieši tāpēc par
daudz biju atklausījies tās ārstu būšanas un nebūšanas, tāpēc šī
profesija vispār nesaistīja. Pēc Jelgavas Valsts ģimnāzijas
absolvēšanas man bija skaidrs: valstī trūkst inženieru, to jau
skandināja visur, un es, pat nedomājot – gribu būt inženieris vai
ne, kopā ar klasesbiedriem devos uz RTU. Izvēlējos Enerģētikas un
elektrotehnikas fakultāti. Bet jūs jau zināt, kā pirms rezultātu
paziņošanas domā topošie studenti: ja nu netieku?! Drošības labad
iesniedzu dokumentus arī LU Medicīnas fakultātē – nebija domas tur
mācīties, vienkārši iesniedzu. Rezultātā abās fakultātēs tiku
budžeta grupā. Izvēlējos RTU. Jau noslēgts līgums, baudu vasaru un
gaidu, kad sāksies mācības, bet… augusta vidū man zvana no LU un
saka: «Nāc mācīties pie mums – tev ir 10 minūtes, lai apdomātos!»
Tajā brīdī šķita, ka tā ir zīme no augšas, otras tādas iespējas man
nebūs. Par inženieri varu kļūt jebkad, bet par ārstu – tas tomēr ir
daudz sarežģītāk. Pats nezinu, kas nostrādāja, jo tētis teica, lai
domāju pats, bet mamma – lai eju. Es vēl šaubījos, tomēr rezultāts
ir skaidrs – esmu pabeidzis LU Medicīnas fakultāti, un šis man ir
pēdējais – piektais – gads kā rezidentam.

Šobrīd to vairs nenožēloju. Ārsts – tā tomēr ir prestiža, kaut
arī mūsu valstī pagaidām nenovērtēta, profesija. Kas būs pēc
rezidentūras? Nezinu, tādu īstu piedāvājumu no Jelgavas slimnīcas
vēl neesmu saņēmis, bet sarunas par to, ka mani gribētu paturēt, ir
bijušas. Ja būs pavisam traki, joprojām paliek iespēja aizbraukt,
kaut arī ļoti to negribētos.»

«40 procenti no grupasbiedriem strādā Vācijā, bet es
Jelgavā esmu uz palikšanu»

Uļjana Čaikovska, Jelgavas slimnīcas rezidente:

«No savas pieredzes varu teikt, ka Rīgā rezidentiem ir daudz
grūtāk nekā Jelgavā. Pēc augstskolas beigšanas sākumā strādāju
rezidentūrā Gaiļezera slimnīcā. Pati esmu no Bauskas, bet pēc
studijām paliku Rīgā – viena, dzīvoklis jāuztur, sevi jānodrošina,
bet kā rezidente saņēmu 450 eiro «uz rokas». 26 gadus vecu sievieti
taču mamma un tētis vairs neuzturēs, kauns… Viegli nebija. Godīgi
jāsaka – man varbūt paveicās, jo ieprecējos Jelgavā un uzreiz arī
sāku meklēt rezidenta vietu šeit. Paveicās – mani pieņēma. Kā
reģiona slimnīcā šeit rezidenta alga ir lielāka – man sanāk ap 680
eiro «uz rokas», un, ja ir ģimene, tad jau arī normāli var dzīvot.
Taču tas pat nav galvenais – būtiskākais ir Jelgavas slimnīcas
attieksme pret rezidentiem. Lielajās Rīgas slimnīcās rezidentu ir
gana daudz – vienam ārstam to var būt pat pieci, un viņam vienkārši
nav laika ar tevi nodarboties. Tad nu sanāk, ka nereti rezidents
nevis mācās strādāt savā specialitātē, bet veic sekretāra
pienākumus. Kas pēc rezidentūras? Atliks tikai mācīties no savām
kļūdām, un ķirurģijā tas varētu būt pārāk nežēlīgi. Jelgavas
slimnīca ir pilnīgs pretstats. Jā, varbūt tas saistīts ar to, ka
slimnīca zina – jauno speciālistu pēc rezidentūras gribēs paturēt,
tāpēc kolēģiem ir svarīgi, kāds ārsts izaugs. Šeit ir vairāk
brīvības, lielāka uzticēšanās, rezidentiem ir reāls darbs, protams,
stingrā profesionāļu uzraudzībā, bet tas man ir ļoti būtiski.
Godīgi teikšu – īsā laikā Jelgavas slimnīcā esmu iemācījusies tik
daudz, cik visas rezidentūras laikā nevienā Rīgas slimnīcā
neiegūtu. 

Jāatzīst, vidusskolā laikam biju naiva, dzīvoju tādā kā eiforijā
– zināju, ka gribu būt ārste, bet, ko tas īsti nozīmē, neapzinājos.
Uz to gāju mērķtiecīgi – vidusskolas laikā visus gadus Ēnu dienā
devos pie mikroķirurgiem Rīgā. Tas tiešām aizrāva. Bet tā mana
eiforija jau pirmajā augstskolas kursā izplēnēja… Tikai tad pamazām
sāku apjaust ārsta skarbo ikdienu Latvijā. Pamest studijas,
atgriezties Bauskā kā zaudētājai? Nē, to es nevarēju pieļaut, tāpēc
sekmīgi pabeidzu augstskolu. Darbs man patīk, tas patīk arī maniem
grupasbiedriem, tikai 40 procenti no viņiem šobrīd jau strādā
Vācijas slimnīcās. Visi ir apmierināti un Latvijā atgriezties
negrasās. Protams, šāda statistika ir šokējoša, bet tā ir
realitāte. Kāpēc es neesmu Vācijā? Tāpēc, ka man ir ciešas ģimenes
saites. Nespēju iedomāties, ka varētu pamest savus vecākus, tagad
arī vīru. Esmu ģimenes cilvēks. Turklāt mums drīzumā gaidāms
ģimenes pieaugums. Tā jau saka, ka jaunajiem ārstiem līdz pat
gadiem 30 nevar būt nekādas privātās dzīves. Varbūt meitenēm ir
vieglāk. Bet, protams, īsti normāli jau nav, ka tagad kā ķirurģe
varēšu sākt strādāt tikai 32 gadu vecumā. Bet ko lai saka jaunie
vīrieši, kuriem principā līdz 30 gadu vecumam savas nākotnes vārdā
ir jāstrādā par 450 eiro «uz rokas»? Protams, var piepelnīties, un
liela daļa to arī dara – dežūras, ātrā palīdzība. Bet tas nozīmē,
ka ik pēc divām dienām tev ir dežūra, naktis negulētas un tāpat
nekādas privātās dzīves. Jā, tad tu vari nopelnīt vēl plus 300
eiro.

Šobrīd esmu pilnīgi pārliecināta, ka turpināšu darbu Jelgavas
slimnīcā, bet, iespējams, ar to būs par maz, tāpēc vajadzēs meklēt
papildu darbu. Tā varētu būt poliklīnika, piemēram. Privātās ārsta
prakses? Par to jau sapņo jebkurš ārsts! Privātajās klīnikās
strādājošie nedomā par otru darbu, viņi pilnībā var nodoties savam
aicinājumam, bet diemžēl mūsu valstī ārstu ir daudz, bet privāto
klīniku – maz, tāpēc tur var tikt tikai caur pazīšanos. Jā, ir
svarīga tava kā ārsta reputācija, taču tik un tā pazīšanās ir vēl
nozīmīgāka.»

Foto Ivars Veiliņš