It kā šķiet, ka mūsdienās – moderno tehnoloģiju laikmetā – nepieliekot lielas pūles, var atrast jebkuru personu, lai kurā pasaules malā tā atrastos. Taču ne vienmēr tas izdodas – šobrīd Latvijā ar Krievijas populārā raidījuma «Gaidi mani», ko translē Pirmais Baltijas kanāls, starpniecību tiek meklēti vairāk nekā 3000 cilvēku. Cilvēki viens no otra redzesloka nepazūd tikai traģisku vai kriminālu negadījumu rezultātā – viņi maina dzīvesvietu, ģimenes izšķiras, pazūd kontakti… Vairumā gadījumu cilvēkus Latvijā meklē viņu radinieki no bijušām PSRS valstīm. Pēc desmit, divdesmit un pat trīsdesmit gadiem daudziem no viņiem satikties palīdz raidījuma brīvprātīgie palīgi – tāds ir arī jelgavnieks Mārtiņš Ziebergs, kurš ir kā cilvēku meklēšanas detektīvs Latvijā. Pusotra gada laikā viņam izdevies atrast 275 personas. Ar viņa palīdzību arī vairāki desmiti jelgavnieku ir satikuši savus bērnus, māsīcas, tantes, brāļus. Taču meklējamo skaits ik dienu aug, un šobrīd viņš Jelgavā meklē jau vairāk nekā 20 cilvēku, kurus grib satikt radi.
Ritma Gaidamoviča
Neticami, ka tikai pēc vārda un dzimšanas gada iespējams atrast cilvēku. Taču tieši to apliecina pensionāra Mārtiņa Zieberga darbs – viņš ar cilvēku meklēšanu Latvijā nodarbojas pusotru gadu. «Mana lielākā darba alga, ko naudā nevar sarēķināt, ir to laimīgo cilvēku pateicības vārdi un prieka asaras, kuri pēc tik daudz gadiem atkal satikušies,» atzīst Mārtiņš.
Mārtiņš visu mūžu strādājis, tāpēc, aizejot pensijā, nobijies no bezdarbības dzīvokļa četrās sienās un sācis meklēt nodarbošanos. «Regulāri skatījos Krievijas raidījumu «Gaidi mani» un nolēmu palīdzēt tā veidotājiem. Pats esmu uzaudzis bērnunamā un ļoti labi saprotu, ko izjūt un pārdzīvo cilvēki, kuri meklē vecākus un radiniekus. Tāpēc nosūtīju uz Maskavu lūgumu atļaut man kļūt par raidījuma brīvprātīgo palīgu,» tā Mārtiņš. Kopš apstiprinājuma saņemšanas brīža 2011. gada jūlijā Mārtiņam jau izdevies atrast 275 cilvēkus, kuri dzīvo tepat Jelgavā, citur Latvijā, Vācijā, Francijā… «Tas ir maz, ja salīdzina ar to, ka Latvijā pavedieni tiek meklēti 3000 personām, un skaits ik dienu aug,» nosaka Mārtiņš.
Pazaudēšanās galvenie iemesli – mainīti pasta indeksi un telefoni Kāpēc cilvēki cits citu pazaudē? Mārtiņš atzīst, ka liela ietekme bijusi PSRS sabrukumam. Vēl joprojām ir simtiem ģimeņu, kuras visā bijušajā PSRS teritorijā cenšas atrast savus noklīdušos radiniekus, arī Latvijā. Vairumā gadījumu iemesls ir tas, ka mainīti pasta indeksi vai tālruņa numuri. «Vēstules un zvani vairs adresātu nesasniedz,» tā Mārtiņš. Tāpat ir ļoti daudz gadījumu, kad cilvēki pazaudējušies, šķiroties ģimenēm. Ņemot vērā, ka lielākoties savus radiniekus meklē cilvēki no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas, viņi nezina par izmaiņām, kas notikušas Latvijā, nepārzina mūsu valsts sistēmu, nezina, kā iespējams veikt meklēšanas procesu. Runājot par cilvēkiem, kas tiek meklēti, Mārtiņš stāsta, ka nereti bērni meklē savus vecākus, visbiežāk – tētus, kuri nav zinājuši par bērna eksistenci. Meklētas tiek arī mammas. Tāpat brāļi un māsas meklē viens otru, māsīcas un brālēni, draugi meklē draugus, jaunības dienu mīlestības.
Cilvēki nezina, kā meklēt Kāpēc cilvēki paši neuzņemas savu radu meklēšanu? Mārtiņš atzīst, ka nereti viss apstājas pie tā, ka viņi nezina, kā to darīt. «Cilvēks zina, ka grib atrast, bet nezina, kur vērsties pēc palīdzības. Liela daļa meklētāju ar modernajām tehnoloģijām ir uz «jūs». Viņi nezina, pie kurām durvīm klauvēt un jautāt,» tā Mārtiņš. Meklēšanu, protams, apgrūtina arī tas, ka cilvēki, kuri vēlas atrast savus radiniekus Latvijā, galvenokārt dzīvo kādā citā bijušās Padomju Savienības valstī. Mārtiņš atzīst, ka ne viens vien no Latvijas pie viņa vērsies pēc padoma, kā un ko darīt, jo pašiem pietrūcis pacietības. Cilvēki var vērsties pašvaldībās vai Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, taču Mārtiņš pēc savas pieredzes zina, ka ne visās pašvaldībās ir atsaucīgi cilvēki, bet Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē pie datiem netiek kurš katrs, turklāt tas ir maksas pakalpojums.
Meklēšanas rīki – dators un telefons Lai atrastu pazudušos tuviniekus, Mārtiņam nav pieejamas īpašas datubāzes. Viņa vienīgie meklēšanas rīki ir dators un telefons. Pēdas viņš dzen internetā, telefona grāmatās un pie saviem informatoriem. Palīdzība tiek lūgta arī pašvaldību darbiniekiem un laikrakstiem, kas ievieto meklēto cilvēku sarakstu. «Šobrīd vislielākais palīgs ir dažādi sociālie tīkli, kas glabā ļoti daudz informācijas. Tur visātrāk arī izdodoties sazināties ar cilvēkiem. Ir gadījumi, kad uz vēstulēm meklētā persona atbild dažu minūšu laikā, citreiz – tikai pēc pusgada, ja internetu lieto reti,» stāsta Mārtiņš. Tāpat neatsverams palīgs ir telefona grāmata. «Apzvanu visus ar šādu uzvārdu un taujāju, vai pazīst attiecīgo cilvēku. Ja jūs zinātu, kas notiek klausules otrā pusē! Citreiz prieka izsaucieni, citreiz asaras. Nereti nākas būt par psihologu,» stāsta Mārtiņš.
«Tas ir viņš, tas ir viņš – mamma sēž krēslā un raud» Katrs gadījums slēpj savu stāstu. Piemēram, bijusī jelgavniece, kura šobrīd dzīvo Krievijā, meklēja savu meitu Jelgavā. Pēc šķiršanās ar vīru mātei Latvija bija jāpamet, bet meita palika pie tēva Jelgavā. «Pēc vārda, uzvārda un dzimšanas gada es atradu šo meiteni – Kristīni. Kā parasti to daru, internetā uzrakstīju viņai vēstuli tikai ar tekstu: «Labdien! Jums raksta raidījuma «Gaidi mani» brīvprātīgais palīgs. Lūdzu, piezvaniet man.» Viņa piezvanīja, izstāstīju viņai situāciju, Kristīne neticēja. Vēlāk Jelgavā ieradās arī raidījuma filmēšanas grupa un viņu pārliecināja. Pēc kāda laika mamma ar meitu tikās raidījuma studijā Maskavā. Ja jūs zinātu, cik viņas bija laimīgas!» stāsta Mārtiņš. Spilgti viņš atceras arī pirmo meklējamo – kungu, kurš tagad dzīvo RAF masīvā. Viņu Jelgavā meklēja radinieki no Baltkrievijas. Tagad Mārtiņš ar šo kungu kļuvuši labi draugi un ik pa laikam sazinās. «Dzinu pēdas vienam zēnam. Sākumā teica, ka vajadzētu būt Valkā, bet atradu Siguldā. Viņu meklēja mamma un māsa, kas dzīvo Pleskavas apgabalā. Atradu, uzrakstīju puisim draugos vēstuli. Sākumā domāja, ka viņu kāds nes cauri, tomēr atbildēja. Aizsūtīju māsai fotogrāfiju, un viņa man zvana un klausulē sauc: «Tas ir viņš, tas ir viņš – mamma sēž krēslā un raud!» Atkalsatikšanās ģimenei bija pagājušo Ziemassvētku dāvana,» stāsta pazudušo cilvēku meklētājs.
«Negrib, lai viņu atrod…» Tiesa, ne visi gadījumi beidzas laimīgi. Vairākkārt ir bijis, kad bērni meklē tētus, vecumā ap gadiem piecdesmit. Viens atrastais tēvs pat atteicis atzīt savu bērnu, kamēr nebūšot DNS analīzes. Cits tēvs to noraksta uz jaunības dullumu un nevēlas satikt nevienu no savas pagātnes. «Tepat Jelgavā atradu tēti, kura dēls ar mazmeitu dzīvo Īrijā. Vienu reizi ar tēti sazvanījos, bet vēlāk viņš nomainīja tālruņa numuru, lai es viņu vairs nevarētu atrast,» atceras Mārtiņš, atzīstot, ka par šiem gadījumiem viņam ļoti sāp sirds. Reiz viens tētis atzvanījis no brāļa telefona, lai pateiktu, ka kontaktus nedos un lai liek viņu mierā. Šobrīd viņš atradis arī kādu jelgavnieku, kurš cukurfabrikas rajonā dzīvo bomža dzīvi un nevēlas sazināties ar brāli, kas viņu meklē. «Taču es nepadošos, jo cerība vienmēr mirst pēdējā. Ir diezgan daudz gadījumu, kad pēc kāda laika cilvēks savas domas tomēr maina,» piebilst Mārtiņš. Taču vairumā gadījumu tomēr ir pretēji.Tepat Jelgavā kāds tēvs bijis ļoti laimīgs, ka meita viņu meklē, jo viņš viņai bija rakstījis, taču bērna mamma vēstules savulaik meitai nebija atdevusi.
Meklētais dzīvo kaimiņos Interesants gadījums esot bijis, kad meklētā persona, kā izrādījās, dzīvo Mārtiņam kaimiņos. «Ar šo cilvēku regulāri pagalmā sveicinājos, pa reizei parunājāmies, taču man nebija ne jausmas, ka viņš ir manis meklētā persona. Tas bija tāds pārsteigums!» atminas Mārtiņš. Uz avīzēs publiskoto informāciju nereti atsaucoties arī meklēto cilvēku kaimiņi. Tiesa, Mārtiņam mazliet sāp sirds par to, ka citus cilvēkus viņam izdodas iepriecināt, taču paša sievai palīdzēt nespēj. Jau ilgāku laiku ar citu brīvprātīgo palīdzību viņš meklē sievas radus Baltkrievijā, taču līdz šim tas rezultātu nav devis.
Meklēšana var ilgt gadiem Cik atšķirīgs ir katra cilvēka dzīvesstāsts, tik dažāds arī laika periods, līdz cilvēks tiek atrasts. Dažkārt tas izdodas nedēļas laikā, citreiz pēdas jādzen gadiem. Vieglāk, protams, meklēt, ja par cilvēku ir zināms kas vairāk par viņa vārdu, bet ir gadījumi, kad tiek atsūtīts tikai vārds un dzimšanas gads. Taču bijušas reizes, kad arī ar to ir pieticis, lai cilvēku atrastu.
«Paldies – tā ir mana lielākā alga» Mārtiņa darbs beidzas brīdī, kad viņš ir ieguvis meklētās personas kontaktus un nosūtījis tos raidījuma pārstāvjiem. Brīvprātīgais gan atzīst, ka daļa atrasto latviešu kontaktus ar Mārtiņu nepazaudē un nereti piezvana, lai vēlreiz pateiktu paldies par to, ka savedis kopā ģimeni.
Darbu Mārtiņš veic bez atlīdzības – visus izdevumus viņš sedz pats. «Mani izdevumi – telefona rēķins, maksa par internetu un transports,» tā Mārtiņš. Taču viņš šim mērķim nežēlo ne santīma. «Nereti man draugi jautā: «Mārtiņ, kāpēc tu bez samaksas strādā?!» Bet ziniet – ne par kādu pasaules naudu nevar nopirkt to sajūtu, kas rodas, kad ir izdevies pēc desmit, trīsdesmit gadiem savest kopā bērnus ar vecākiem, māsas ar brāļiem… Tas vienkārši pateiktais paldies – tā ir mana lielākā alga,» tā Mārtiņš.
Laima Peršidska, atrada brāli: «Kad to atceros, uz rokām saceļas spalviņas! Tas bija tik saviļņojoši – pēc vairāk nekā 40 gadiem satikt jaunāko brāli. Bērnībā pēc mātes bojāejas autoavārijā tikām izšķirti – jaunākā māsa un brālis, kuriem bija cits tētis, nonāca bērnunamā. Viņus adoptēja, tika nomainīts vārds, uzvārds. Kad sāku mācīties Rīgā, pati centos viņus meklēt, staigāju pa iestādēm, arhīviem, pat kukuļus solīju, ja man palīdzēs, bet – nekā. Neskaitāmas reizes biju arī pie ekstrasensiem. Tie man norādīja, ka brālis ir Latvijā, Vidzemes pusē, taču ar to viss beidzās. Tad izlasīju par Mārtiņu un nolēmu sazināties. Viņš ieteica uzrakstīt raidījumam «Gaidi mani», un kopīgiem spēkiem viņu atradām. Brālis dzīvo Gulbenē, viņam ir laba audžuģimene. Biju ciemos pie viņa uz 50. dzimšanas dienu. Skatījos uz brāli un nespēju noticēt, ka viņš stāv manā priekšā! Nevarēju ne acu nolaist, un gribējās viņu turēt cieši, cieši…»
Ruslana Arhipova, viņu atrada māsīca no Gruzijas: «Joprojām nespēju noticēt tam, ka pēc 24 gadu meklējumiem cilvēkiem tomēr izdodas satikties. Iedomājieties, māsīca Kristīne «Gaidi mani» komandai bija iedevusi tikai manu vārdu un aprakstījusi, kur es savulaik Jelgavā dzīvoju – divstāvu mājā netālu no dzelzceļa stacijas, mājas pirmajā stāvā atradies maizes veikals. Kad izlasīju Mārtiņa otro vēstuli, kurā viņš man to aprakstīja, biju šokā – tās bija manas bērnības atmiņas. Tikai tad sapratu, ka runa tik tiešām ir par mani, jo līdz tam domāju, ka Mārtiņš ko sajaucis. Pēdējo reizi ar Kristīni tikāmies 1989. gadā, kad bijām pavisam mazas. Šobrīd viņa dzīvo Tbilisi, un mēs ik pa laikam abas sazināmies internetā.»
Jevgeņijs Jeroščenkovs, kuru atrada māsīca no Krievijas: «Kontakti ar māsīcu Krievijā man un māsai pazuda pirms 15 gadiem, kad gan mēs Jelgavā, gan viņa tur nomainīja dzīvesvietu. Vēstules nesasniedza adresātu. Gribēdams atjaunot sakarus, pats internetā reiz meklēju viņas kontaktus, taču bez rezultātiem. Atmetu ar roku. Šķiet neticami, taču pagājuši divi mēneši, kopš ar Mārtiņa palīdzību māsīca mani atrada. Esmu bezgala laimīgs, ka mūsu ceļi atkal krustojušies. Šobrīd sazināmies ar skaipa palīdzību, iepazīstam viens otru no jauna. Esmu saņēmis arī ielūgumu braukt ciemos. Ziniet, šodien notiek visādas lietas, un, kad Mārtiņš ar mani pagājušajā vasarā sazinājās, domāju, ka kāds mani izjoko. Kāda daļa radījumam «Gaidi mani» gar maniem radiem?! Taču viņš bija uzstājīgs, un es atsaucos. Bija tā vērts! Jāpiebilst, ka ļoti novērtēju šo iespēju, un arī mana mamma ar brīvprātīgo palīdzību šādi ir atradusi savu māsīcu Baltkrievijā.»
• Tēvu Mihailu Maslovu, kurš dzimis 1936. gadā, jau kopš 1986. gada meklē viņa meita Lilija Voroņecka. Mihails dienējis Baltkrievijā, bija precējies. Ģimenē piedzimusi meita Lilija. Pirms meitas piedzimšanas viņš pārcēlies uz dzīvi Latvijā, Jelgavā. • Tēvu un vectēvu Benediktu Šaškevicu meklē dēls Igors Lakotko un mazmeita. Benedikts kopā ar sievu Laumu Zenkeviču strādājis rūpnīcā RAF Jelgavā. Igora mammai toreiz bija 19 gadi, bet tēvam – pāri 30. Viņi izšķīrušies. • Vectēvu Aleksandru Stepanovu, kurš dzimis 1927. gadā, vai viņa bērnus meklē mazdēls Dmitrijs Stepanovs. Sakari ar vectēvu pazuduši 1992. gadā. • Nikolaju Gorlovu, kurš dzimis 1941. gadā, kopš 1985. gada meklē Valentīna Černišova. Nav zināms, kas ar Nikolaju noticis – viņš nav atbildējis ne uz vēstulēm, ne telegrammām. • Brāli Grigoriju Jerjomenko, dzimis 1951. gadā, un viņa dēlu Ruslanu kopš 2000. gada meklē Grigorija māsa Gaļina, brālis Sergejs un citi radi. • Tamāru Jačinovu meklē Ludmila Djukova. Kundzēm pazuduši sakari, un Tamāra neatbild uz vēstulēm. • Radinieku Vladimiru Plugatirevu, dzimis 1960. gadā, meklē Alla Sterlikova. • Tēva brāli Alekseju Jerlomenko meklē Alla Čurikova. Sakari ar Alekseju Allai pazuduši pēc tēva nāves. • Tēvoci Nikolaju Pozņjaku, dzimis 1917. gadā, un tanti Mariju Pozņjaku, dzimusi 1920. gadā, vai viņu bērnus jau kopš 1950. gada meklē Nadežda Naumjuka. • Vecomāti Regīnu Bankovsku (Sinkeviču), dzimusi 1951. gadā, meklē Anželika Sinkeviča. Sievietes vecmamma un tēvs dzīvo Jelgavā. Anželikai bija četri gadi, kad kopā ar mammu pārcēlusies uz dzīvi Ukrainā. Tētis un vecmamma palikusi Latvijā. Sakari ar viņiem Anželikai pārtrūkuši 1992. gadā. • Meitu Liliju Kucevoju, dzimusi 1976. gadā, meklē tēvs Anatolijs Kucevojs. Pēdējo reizi viņš meitu redzējis 1983. gadā. • Gunti Vanišovu kopš 1985. gada meklē Tatjana Vanišova. Sakari ar Gunti pazuduši, kad viņš devies uz Latviju, Jelgavu. • Brālēnu Vladimiru Zizevski meklē Natālija Porjadina. • Bērnības draugu Genādiju Levincevu, dzimis 1955. gadā, meklē Genādijs Geifmans. Pēdējo reizi kungi tikušies 1990. gadā. • Radinieku Vitāliju Kavunu, dzimis 1983. gadā, kopš 1985. gada meklē Svetlana Kučerenko. Vitālija māti sauc Lilija. • Tatjanu Ignatjevu (Murahovsku) meklē Zinaida Hatkeviča. Ignatjevu ģimene dzīvojusi Jelgavā. Tatjana bija bērnudārza vadītāja. Viņas vīra vārds ir Nikolajs, bērnu – Irina un Katerina. • Māsīcu Gaidu Poļuļanu, dzimusi 1945. gadā, kopš 1970. gada meklē Jadviga Ščita. Sakari māsīcām pazuduši 1970. gadā. • Draugu Mihailu Rudeņju, dzimis 1937. gadā, vai viņa bērnus meklē Sergejs Kolodko. Mihails 2007. gadā ciemojies pie Sergeja, taču kopš tā laika sakari pārtrūkuši. • Māsu Viku, dzimusi 1976. gadā, kopš 1985. gada meklē Gaļina Ivanova. Pēdējo reizi māsas tikušās bērnībā. • Valentīnu Streļņikovu, Alekseja meitu, kura dzīvojusi Jelgavā, Uzvaras ielā, meklē Marina Karpova. • Svetlanu, dzimusi 1974. gadā, meklē Sergejs Jelavins. Sergejs ar Svetlanu iepazinušies 1996. gadā, kad sieviete kopā ar draudzeni atpūtusies sanatorijā. Svetlana teikusi, ka dzīvo Jelgavā. • Radinieci Valentīnu Matuhno kopš 1979. gada meklē Anatolijs Matuhno.
Ja kādam ir zināms, kur varētu meklēt minētos cilvēkus, lūgums zvanīt raidījuma «Gaidi mani» Zemgales reģiona brīvprātīgajam palīgam Mārtiņam Ziebergam pa tālruni 29923833.
Foto: Ivars Veiliņš
0.7 °C,
3.5 m/s,
82.6 % 
0.7 °C,
3.5 m/s,
82.6 %