Pasaules Banka (PB) nākusi klajā ar kārtējiem ierosinājumiem, kas valstī būtu jādara, lai nākamgad varētu ietaupīt vēl vērienīgākus līdzekļus. Arī šoreiz nekādu lielu pārsteigumu nav – līdzekļus «nogriezt» piedāvā tām jomām, kurās jau līdz šim piedzīvots pamatīgs budžeta samazinājums: 2011. gadā vēl mazāk naudas izglītībai, medicīnai, pensionāriem, ģimenēm ar bērniem. Kā uz to reaģē šo jomu pārstāvji Jelgavā?
Latvija – mežonīga daba, pļavās izlaisti zirgi un plūdi
PB ierosinājums: 27,4 miljonus latu varētu ietaupīt, par 50 procentiem samazinot valsts budžeta finansētās vietas visās augstākās izglītības iestādēs vai arī par 50 procentiem samazinot budžeta finansējumu katrai studiju vietai, starpību sedzot studentiem. Pārtraukt subsīdijas studiju kredītiem, tādējādi ietaupot 6 – 20 miljonus latu.
Arnis Mugurēvičs, LLU mācību prorektors: «Šī situācija man atgādina kādu vēsturisku stāstu, kad imperators sūtīja visus savus nodokļu iekasētājus ievākt nodevas no tautas. Kad viņi pirmo reizi devās no iedzīvotājiem iekasēt lielos nodokļus, tauta raudāja, bet, kad pēc īsa brīža tā bija jau otrā, trešā, ceturtā un piektā reize, cilvēki sāka smieties. Tad arī imperators saprata, ka no viņiem vairs nav ko paņemt. Mēs šobrīd esam nonākuši tikpat tālu. Šie Pasaules Bankas ierosinājumi ir veids, kā likvidēt augstāko izglītību Latvijā. Kamēr citās valstīs izprot, ka krīzes laikā tieši izglītība ir tā joma, kurā jāiegulda, pie mums izglītībai ir atņemts visvairāk. Un tas turpinās – 2009. gadā augstākās izglītības budžets tika samazināts par 48 procentiem, šogad – vēl par 11 procentiem, un tagad draud jauni samazinājumi. Es nezinu nevienu citu sektoru valstī, kur būtu veikti tikpat vērienīgi samazinājumi, par valsts pārvaldi nemaz nerunājot. Protams, jautājums ir, kāpēc Pasaules Bankas eksperti, kuri paši nāk no valstīm, kurās lieliski izprot izglītības nozīmi, Latvijai piedāvā šādus risinājumus. Es saskatu tikai vienu atbildi: varbūt mērķis ir pavisam vienkāršs – Latvija Eiropai nav vajadzīga. Izskatās, ka te vēlas redzēt vien mežonīgu dabu un plūdus, pļavās izlaistus zirgus un atstātus ūdenī, teritoriju, kurā neko neražo.
Jau pagājušajā gadā samazinātais budžeta vietu skaits mums ļāva izdarīt secinājumus – tajās programmās, kur budžeta vietas samazināja vairāk, izteikti bija jūtams, ka studenti, nonākuši maksas grupā, nav spējīgi segt izdevumus un studijas pamet. Un tas ir loģiski – vecāki paliek bez darba, studentam arī nav iespēju strādāt, ja vēl valsts negalvos kredītus, tad nav cita ceļa kā augstskolu pamest.
Mēs jau esam nonākuši līdz tam, ka studijas ārpus Latvijas kļūst lētākas nekā mūsu valstī. Tas ir absurds! Studenti pamet valsti, lai mācītos citur. Vai tiešām kāds domā, ka pēc tam viņi atgriezīsies Latvijā? Nav brīnums, ka Londonas mērs jau sācis uztraukties par latviešiem, kas tērē Lielbritānijas nodokļu maksātāju naudu, studējot viņu augstskolās. Ar šo absurdo situāciju mēs radām ne tikai katastrofālu situāciju savā valstī, bet sagādājam neērtības arī citiem.
Tā jau izskan, ka Eiropā ir vienota izglītības un zinātnes telpa, bet, nesen esot Eiropas Universitāšu asociācijas pasākumā, vienīgais, kāpēc tur tika pieminēta Latvija, – tumšākais šīs kopējās telpas stūris, kas izceļas tikai ar to, ka tiek samazināts finansējums.
Latvijā iegūt augstāko izglītību par valsts līdzekļiem šobrīd iespējams labi ja ceturtajai daļai no studējošo skaita – nekur citur Eiropā tik zemu rādītāju nav. Un arī otrs absurdais modelis, ko piedāvā Pasaules Banka, – par 50 procentiem samazināt budžeta finansējumu katrai studiju vietai, starpību sedzot studentiem, nepastāv nevienā Eiropas valstī.
Es paredzu – ja šie piedāvājumi tiks realizēti, augstskolas būs gatavas ļoti nopietniem protestiem. Mēs ļoti labi saprotam – ja cilvēkam atņem iespēju mācīties un pēc tam arī strādāt, tad viņa vienīgā alternatīva ir emigrācija.»
Atkal kāpsim uz tā paša grābekļa
PB ierosinājums: pensiju neapliekamo minimumu samazināt no 165 līdz 80 latiem mēnesī, kas ļautu ietaupīt 85 miljonus latu. Tāpat atcelt piemaksas pensijām, kas pārsniedz 140 latus mēnesī, par līdz 1996. gadam veiktajām sociālajām iemaksām, un tas ļautu ietaupīt 120 miljonus latu. Ieviest vispārēju pensiju indeksāciju, balstoties uz patēriņa cenu indeksa izmaiņām. Ietaupījums 2011. gadā – 31 miljons latu.
Marija Kolneja, Jelgavas Pensionāru biedrības priekšsēdētāja: «Ja tiešām šobrīd situācija ir tik katastrofāla un ir jāglābj valsts, tad šim modelim jābūt ar diferencētu pieeju – nedrīkst vienkārši iet vieglāko ceļu un kārtējo reizi ķerties klāt pensionāriem. Mēs jau savu viedokli esam pauduši – pensijas vairs nav iespējams samazināt! Rodas tāda sajūta, ka šie Pasaules Bankas ierosinājumi ir tāds kā mudinājums otrreiz uzkāpt uz tā paša grābekļa – pagājušajā gadā valsts jau samazināja pensijas, un ar ko tas beidzās? Ar Satversmes tiesas atzinumu. Tagad, saprotot, ka tā tas cauri neiet, izdomājuši jaunu modeli. Es gan neesmu precīzi parēķinājusi, bet pieļauju, ka, samazinot neapliekamo minimumu pensijām, reāli pensiju apmērs saruktu vairāk nekā par desmit procentiem – tas ir cipars, ko mums gribēja atņemt pagājušajā gadā. Neapliekamo minimumu grib samazināt no 165 līdz 80 latiem mēnesī, bet tie pašreizējie 165 lati jau tā ir zem izdzīvošanas minimuma. Jā, protams, mēs jau dzirdam spekulācijas ar cenu krišanos, bet realitātē – elektrības un gāzes cena tūlīt atkal būs augšā, arī pārtikai. Vai tad mēs jūtam kādus īpašus cenu samazinājumus? Varbūt piens un maize par dažiem santīmiem kļuvusi lētāka, un tas arī viss.
Vai tiešām valsts nesaprot, ka šāds solis ir ļoti tuvredzīgs? Vai vienkārši atbildību no saviem pleciem tā atkal grib novelt pašvaldībām? Ir taču pilnīgi skaidrs, ka, tiklīdz tiks samazinātas pensijas, par procentiem 50 augs trūcīgo skaits, kas lūgs sociālo palīdzību pašvaldībai. Un kāda tad šādā gadījumā ir jēga – pārlikt izdevumus no valsts uz pašvaldību? Es domāju, ka šī situācija atkal draud ar mūsu vēršanos tiesā.
Tas, pie kā patiesi vajadzētu ķerties, ja reiz valstij tik grūti laiki, ir progresīvais nodoklis. Protams, atkal ir atrunas, ka tas nedos vajadzīgo ietaupījumu, jo, redz, neesot nemaz tik daudz to lielo algu saņēmēju, bet tā ir tikai atruna. Pirms vēl tikai vēlējās samazināt pensijas par 10 procentiem, parēķināju: ieturot desmit procentus no 1024 Jelgavas pensionāriem, kuri saņem mazās pensijas (no 50 līdz 110 latiem), valsts kasē nonāktu 9000 latu, bet, lai šo pašu summu ieturētu no tiem, kas tolaik saņēma pat 5000 latu mēnesī, vajadzētu tikai četriem šādiem lielo algu saņēmējiem ienākumus «nogriezt» par 50 procentiem, lai iznākums būtu tāds pats. Bet, protams, vieglāk jau ir atņemt to mazumiņu 1000 pensionāriem nekā aiztikt četrus lielo algu saņēmējus.
Manuprāt, progresīvais nodoklis būtu jāievieš, sākot no algas 1000 latu apmērā. Tad mēs arī varētu runāt par godīgumu.»
Gultas vietu samazinājums nesamazina slimnieku skaitu
PB ierosinājums: veselības aprūpes nozarē samazināt gultas vietu skaitu valsts slimnīcās līdz 450 uz 100 000 iedzīvotāju, tādējādi 2011. gadā ietaupot desmit miljonus latu.
Andris Ķipurs, Jelgavas pilsētas slimnīcas valdes loceklis: «Domāju, ka gultas vietu samazinājums slimnīcās nebūtu tas labākais risinājums, kā ietaupīt. Sociālā vide, kādā šobrīd dzīvo mūsu cilvēki, labklājības līmenis nav tāds, ka reģionu iedzīvotāji varētu doties 70 un pat 90 kilometrus līdz tuvākajai ārstniecības iestādei. Tie, kuriem šis pakalpojums ir visvairāk vajadzīgs, nespēj iztikt bez aprūpes slimnīcā. Diemžēl mūsu valsts šā brīža sociālo līmeni nu nekādi nevar viens pret viens pārnest un pielīdzināt kādai citai Eiropas valstij, taču domāju, ka tieši šādi nepārdomāti salīdzinājumi Pasaules Bankas ekspertus mudinājuši piedāvāt finansējuma samazinājumu Latvijas slimnīcām.
Jau šobrīd valsts slimnīcām ir parādā ievērojamus līdzekļus par pacientiem sniegtajiem pakalpojumiem. Piemēram, mūsu slimnīca reāli ir sniegusi pakalpojumus cilvēkiem par divreiz lielāku summu nekā šobrīd katru mēnesi mums valsts apmaksā, un droši vien līdzīga situācija saglabāsies visu šo gadu. Mēs varam tikai cerēt, ka valsts to mums kompensēs. Katrā ziņā neesam gatavi tagad atteikties no kādu pakalpojumu sniegšanas iedzīvotājiem. Mums ir līgums par 5470 slimniekiem gadā, taču reāli mūsu slimnīcā gadā ārstējas 12 – 13 tūkstoši pacientu. Gultas vietu skaita samazinājums jau neko nemainīs – ja cilvēks ir slims, viņu vienkārši nogādā slimnīcā, un mūsu uzdevums ir viņu ārstēt. Mēs taču nevaram pateikt – ziniet, mums gultas vietu skaits samazināts…»
«Mēs esam strādājuši, maksājuši nodokļus, un arī mums būtu kaut kas jāsaņem, ne tikai jādod»
PB ierosinājums: atcelt vecāku pabalstu strādājošajiem vecākiem un aizstāt to ar ģimenes valsts pabalstu 100 latu apmērā. Šī reforma budžeta izdevumus samazinātu par 65 miljoniem latu.
Ieva un Visvaldis Šmidres, mazās Rasas vecāki: «Nu, protams, ka šādas izmaiņas būtu pilnīgs absurds. Mūsuprāt, ar to valsts tikai parādīs, ka bērni Latvijai nav svarīgi, pat neskatoties uz to, ka ģimenes ar bērniem un jaunieši mūsu valsti turpina pamest. Jā, ģimenes ir devušās prom un priecājas par bērnu pabalstiem, ko saņem svešās valstīs. Jāatzīst, ka šie pabalsti jau tagad ir krietni lielāki par mūsējiem, kur nu vēl tad, ja Pasaules Bankas ieteikumus ņems vērā. Tas taču vēl vairāk veicinās cilvēku aizplūšanu! Arī mums ir draugi, kuri šobrīd dzīvo Anglijā, Norvēģijā, un viņi nevar sūdzēties, ka tur valstsvīri viņus apdalītu. Kamēr mēs šeit esam strādājuši un nopelnījuši bērnu pabalstu, bet saņemam nedaudz, tikmēr Anglijā mūsu draudzene, kura pat iepriekš nav strādājusi, vienkārši saņem 500 latu pabalstu tikai par to, ka viņas bērniņš šajā valstī ir piedzimis. Latvijā, kā vienmēr, viss ir daudzreiz mazāk. Protams, mēs gribētu, lai draugi dzīvo šeit, taču, ja situācija ir tāda, izmaiņu nebūs. Patiesībā plānotais simts latu pabalsts ir vēl mazāks par iztikas minimumu. Ja ņem kredītu, tad gan zina, ka bērns jārēķina kā pieaugušais, taču, kad jāizmaksā nauda, tad rīcība pavisam cita – ka tik «nogriezt». Loģiski domājot, šīs izmaiņas, mūsuprāt, nestimulēs ekonomiku. Nauda ne no kā nevar rasties, ja cilvēki būs devušies prom. Bet, ja tu paliec un tev pienācīgi samaksā, no tevis vismaz būs kāds ieguvums, jo tu maksā nodokļus, ej uz veikalu iepirkties. Ja būs lieka naudiņa, nopirksi arī lielākas mantas. Arī no tā taču kaut kas valstij tiks.
Kā var bērnu uzturēt par 100 latiem?! Tās ir šausmas! Lai viņi paši pamēģina padzīvot par tādu naudu. Bet nē – viņi tikai domā, kā par īpašiem nopelniem vēl piemaksāt. Galu galā mēs esam ilgi strādājuši, pelnījuši, maksājuši nodokļus, tāpēc beidzot arī mums būtu kaut kas jāsaņem, ne tikai jādod.»
Sagatavoja Kristīne Langenfelde, Ritma Gaidamoviča, foto Ivars Veiliņš
18 °C,
1.6 m/s,
93.3 % 
18 °C,
1.6 m/s,
93.3 %