Visbiežāk, runājot par apkures sezonas sākumu, tiek akcentēta pilsētas centrālās apkures nodrošināšana, taču Jelgavā ir tūkstošiem mājsaimniecību, kurās apkuri nodrošina paši īpašnieki – vairums no viņiem izvēlējušies dabas gāzes vai malkas apkuri, bet joprojām ir arī tādi, kas kurina ar akmeņoglēm vai izvēlas kādu no inovatīvajiem un videi draudzīgākiem apkures veidiem. To, kāds varētu būt kaut provizorisks procentuālais sadalījums starp izvēlētajiem apkures veidiem privātmājās, statistiski neviens neapkopo. Jomas speciālisti vien lēš, ka 70 procenti varētu būt cietais kurināmais un 30 procenti – gāze. Šobrīd kā lētākais kurināmā veids tiek minēta malka un akmeņogles – ieguldījumi mazāki un kurināmā cena tik strauji neaug.
Andris Matiss, SIA «Akvarius» noliktavas pārzinis: «Godīgi sakot, pilsētā ir palicis visai maz tādu māju, kurās apkure tiek nodrošināta ar oglēm. Viennozīmīgi – tās vairāk izmanto lauku iedzīvotāji. Taču, neraugoties uz to, arī pilsētā joprojām ir mājas, kas siltumu iegūst, kurinot ogles. Jāatzīst, ka ogles šobrīd ir viens no lētākajiem apkures veidiem – salīdzinājumā ar pagājušo gadu cena pagaidām palikusi nemainīga. Atkarībā no ogļu kvalitātes tā var svārstīties no 100 līdz 120 latiem par tonnu. Šobrīd jau ir arī daudz ekonomiskāki akmeņogļu apkures katli, ar automātisko padevi, kuriem nepieciešamas noteiktas kvalitātes ogles. Savukārt vēl vecie Lietuvā ražotie čuguna katli no padomju laikiem, protams, ir krietni vien neekonomiskāki.
Protams, mēs varam runāt par akmeņogļu kaitīgumu videi un nepieciešamību izvēlēties videi draudzīgāku siltuma ieguves veidu, taču ko tas līdz, ja mēs paskatāmies, cik liela rocība šobrīd ir cilvēkiem. Jā, man pašam mājās uzstādītas saules baterijas un siltumsūknis – mēģinu dzīvot zaļi. Varbūt tā ačgārni sanāk, ja vienlaikus tirgoju akmeņogles, bet ir jāsaprot, ka finansiāli tam ir liela atšķirība. Piemēram, saules bateriju uzstādīšana 150 kvadrātmetriem izmaksā ap 12 000 latu, turpretim akmeņogļu apkures katls ar automātisko padevi maksā 600 – 1000 lati. Tas jau ļoti skaidri parāda atšķirību ieguldījumos. Ne velti arī Rīgas Tehniskās universitātes pētnieki secinājuši, ka šobrīd vislētākais apkures veids ir malka un akmeņogles – viss pārējais ir krietni vien dārgāk. Iztērējot latu par akmeņoglēm, siltumu iegūst tikpat, cik izdodot divus latus par briketēm, kas tagad arī ir moderns apkures veids. Jāpiebilst, ka tieši uz briketēm ir pārgājuši daudzi, kuri agrāk apkurei izmantoja akmeņogles.
Tomēr nav jābrīnās, ka joprojām ir cilvēki, kuri apkurei izmanto akmeņogles. Arī mēs esam pielāgojušies un pārdodam dažāda veida akmeņogles – ērtības labad fasējam tās arī maisos pa 25 kilogramiem. Jelgavā no lielajiem objektiem, kas apkurei izmanto akmeņogles, vēl ir palicis cietums.»
Vinsents Makaris, a/s «Latvijas gāze» preses sekretārs: «Šobrīd Jelgavā apkuri ar dabas gāzi nodrošina 4190 privātmājās vai dzīvokļos. Pirms trīs gadiem šis skaitlis bija 4080, līdz ar to viegli var aprēķināt, ka pēdējo trīs gadu laikā gāzes apkuri no jauna izvēlējušies mazliet vairāk nekā 100 māju īpašnieku. Var teikt, ka Jelgavā, līdzīgi kā visā Latvijā, šis process ir sakustējies, jo vēl pirms gadiem jaunu objektu pieslēgšana gāzes apkurei notika daudz retāk. Savukārt pirms krīzes bija cita situācija – jaunu māju uzcēla, gāzei pieslēdza, bet reāls klients tam pretī nebija. Varbūt statistikas skaitļi bija pievilcīgāki, bet ne patēriņš. Turpretim tagad, ja māja tiek pieslēgta gāzes apkurei, ir skaidrs, ka tā arī tiks apkurināta ar gāzi. Visbiežāk tās nav šobrīd no jauna uzceltas mājas – drīzāk tie ir nami, kuros nomainīts apkures veids. Ļoti bieži gadās, ka brīdī, kad tiek gazificēta kāda pilsētas iela, ne visiem māju saimniekiem finansiāli ir iespējams uzreiz pieslēgties gāzes apkurei – šis process ir pakāpenisks, kas tagad sakustējies.
Jāatzīst, ka šis nav pats pievilcīgākais brīdis, kad runāt par dabas gāzes apkures cenu, jo tieši šobrīd ir sasniegts gāzes cenas maksimums, tāpēc, ja mēs skatāmies salīdzinājumā ar gāzes cenu pirms gada, tad pieaugums privātajiem veido pat 20 procentus. Taču es gribu uzsvērt, ka gāzes cena privātajam sektoram, kas izmanto gāzi apkurei, ir mainīga un tā tiek noteikta divreiz gadā – 1. jūlijā un 1. janvārī. Tā atkarībā no gāzes iepirkuma cenas var gan augt, gan pazemināties. Mēs savu gāzes pamattarifu neesam mainījuši kopš 2008. gada – cenu maiņu veido vienīgi gāzes iepirkuma cenas svārstības. Un tā nu ir sanācis, ka šobrīd tā ir pamatīgi kāpusi. Taču prognozēt, kāda būs gāzes cena nākotnē, neviens neņemas, jo to ietekmē virkne faktoru, un mūsu mainīgajos apstākļos veidot prognozes ir ārkārtīgi grūti.»
Aļģirds Bolšteins, Jelgavas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības skursteņslauķis ar meistara diplomu: «Mūsu pieteikumu grāmata ir pierakstīta pilna. Nekas jau nav mainījies – cilvēki, kā vienmēr, pamostas pēdējā brīdī, un tad no augusta līdz oktobra beigām mums ir pats lielākais darba laiks. Mēs apkalpojam gan Jelgavu, gan bijušo Jelgavas rajonu, kā arī Dobeli un bijušo Dobeles rajonu, līdz ar to teritorija ir ļoti plaša un darba tiešām daudz. Ja runājam par Jelgavas pilsētu, tad tā ir kāda trešā daļa no visiem skursteņiem, kurus mēs pilsētā tīrām, jo JNĪP savās apsaimniekotajās mājās tiek galā pati. Un, protams, ir arī tādi māju saimnieki, kas paši tīra skursteņus un speciālistus nesauc. Mēs jau dzīvojam demokrātiskā valstī – katrs mājas īpašnieks vai apsaimniekotājs var brīvi izvēlēties, kam uzticēt sava skursteņa tīrīšanu. Vienīgā atšķirība ir tiem, kam kredīti ņemti – tur gan visbiežāk banka prasa, lai šo darbu veiktu sertificēti skursteņslauķi, un Jelgavā mēs tādi esam tikai divi. Vienas mājas skursteņa tīrīšana izmaksā ap 20 latu, un cenas mums šosezon nav mainījušās. Būtiski saprast – ja šo darbu dara profesionāls un sertificēts speciālists, tad viņš paveiktajam dod arī garantiju, ko noteikti nevar sniegt kaimiņš vai jebkurš cits, kurš pieaicināts skursteni iztīrīt.
Jāatzīst gan, ka speciālas skursteņslauķu skolas nav – tā ir tikai gadiem krāta pieredze. Pats skursteņus tīru jau 30 gadus un savulaik to mācījos no vecajiem meistariem. Cik skursteņu dienā var iztīrīt? Ja pārbraucieni nav lieli, tad piecām mājām var.
Mēs pārbaudām un dodam atzinumus arī gāzes apkures skursteņu stāvoklim. «Latvijas gāze» katram klientam noteikusi, ka metāla skursteņi sertificētam speciālistam ir jāapseko reizi divos gados, bet ķieģeļu skursteņi – katru gadu, savukārt ventilācijas sistēmas – reizi trīs gados. Jāgūst pārliecība, ka nav radušies kādi tehniski defekti. Piemēram, pirms pāris nedēļām mūs Jelgavā izsauca uz kādu valsts iestādi, kur darbojas autonoms gāzes katls, bet skurstenis «nevelk». Izrādījās, ka tas bija pils ar pamatīgiem zirnekļu tīmekļiem – arī tā var gadīties! Tāda it kā neiedomājama lieta, bet apkure nedarbojas!
Godīgi sakot, mani novērojumi liecina, ka estētiski mūsu Latvijas skursteņi ir paši bēdīgākie visā Eiropā. Tu tā brauc pa valstīm un vari pavērot… Bet tā jau diemžēl ir, ka skursteņa vizuālais skats jau nav tas svarīgākais mājas īpašniekam: kamēr galīgi nejūk ārā, lai jau kalpo – tā visbiežāk domā īpašnieki. Agrāk mēs veicām tādus kā sabiedriskos reidus, lai pārbaudītu skursteņu stāvokli, bet tagad katrs pats ir savas mājas saimnieks. Lai gan dikti rāties arī nevar – tomēr jau cilvēki savu iespēju robežās uzpasē tās apkures sistēmas, jo bez siltuma neviens negrib palikt.»
Māris Beņķis, «Kopā siltāk» direktors: «Diemžēl šogad malku praktiski vairs netirgoju, jo esmu sapratis, ka, legāli strādājot, šis bizness mūsu valstī nav iespējams. Šobrīd tirgū strādā ārkārtīgi daudz nelegāļu, kas piedāvā malku par krietni vien zemāku cenu, nekā to būtu iespējams izdarīt man, oficiāli maksājot visus nodokļus. Piemēram, šobrīd malkas cena vidēji ir 17 – 18 lati par steru plus nodokļi, bet nelegālie piedāvā par 15 un 16 latiem sterā, protams, bez nodokļu maksāšanas. Tad nu parēķiniet paši, ko izvēlēsies pircējs! Savulaik startēju Hipotēku bankas atbalsta programmā uzņēmējiem ar mērķi darboties malkas piegādes jomā. Sākums bija veiksmīgs – piedāvājām labu skaldītu malku, un bija kas pērk. Bet tad nāca krīze, kad liela daļa celtnieku palika bez darba. Meklējot iespējas nopelnīt, viņi tās atrada mežā – zāģi nopirkt jau nav grūti. Nenoliegsim, bija arī tādi, kas vienkārši zaga malku mežā vai arī tīrīja kādas stigas, nemaksājot par izejmateriālu. Neapšaubāmi, ka pārdot šādu malku varēja par nesamērīgi zemu cenu. Savukārt es pirku trīsmetrīgus baļķus no mežizstrādes firmām, ko pēc tam garināju, skaldīju malkā un piegādāju klientiem.
Esmu par šo situāciju runājis arī ar Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvjiem, bet viņi tā arī ir atzinuši, ka cīnīties ar tik maziem nodokļu nemaksātājiem viņiem nav īsti izdevīgi, jo, lai pieķertu šādus nelegāļus, nepieciešams daudz laika un resursu, bet rezultāts esot niecīgs.
Jāatzīst, ka normāls saimnieks, kura mājā ir malkas apkure, malku jau ir iegādājies maijā, jūnijā, vēlākais, jūlijā, lai tā vēl paspētu pažūt. Šobrīd malku pērk tie, kuri lec pēdējā vilcienā, ziemai negatavojas laicīgi, un tad viņi, protams, prasa sausu malku, kas jau bija jāsagatavo vasaras sākumā.»
Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto Ivars Veiliņš un no personīgā arhīva