22.7 °C, 1.7 m/s, 89.2 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāKā apkures sezonai gatavojas privātmāju īpašnieki?
Kā apkures sezonai gatavojas privātmāju īpašnieki?
21/10/2012

Visbiežāk, runājot par apkures sezonas sākumu, tiek akcentēta pilsētas centrālās apkures nodrošināšana, taču Jelgavā ir tūkstošiem mājsaimniecību, kurās apkuri nodrošina paši īpašnieki – vairums no viņiem izvēlējušies dabas gāzes vai malkas apkuri, bet joprojām ir arī tādi, kas kurina ar akmeņoglēm vai izvēlas kādu no inovatīvajiem un videi draudzīgākiem apkures veidiem. To, kāds varētu būt kaut provizorisks procentuālais sadalījums starp izvēlētajiem apkures veidiem privātmājās, statistiski neviens neapkopo. Jomas speciālisti vien lēš, ka 70 procenti varētu būt cietais kurināmais un 30 procenti – gāze. Šobrīd kā lētākais kurināmā veids tiek minēta malka un akmeņogles – ieguldījumi mazāki un kurināmā cena tik strauji neaug.

Visbiežāk, runājot par apkures sezonas sākumu, tiek
akcentēta pilsētas centrālās apkures nodrošināšana, taču Jelgavā ir
tūkstošiem mājsaimniecību, kurās apkuri nodrošina paši īpašnieki –
vairums no viņiem izvēlējušies dabas gāzes vai malkas apkuri, bet
joprojām ir arī tādi, kas kurina ar akmeņoglēm vai izvēlas kādu no
inovatīvajiem un videi draudzīgākiem apkures veidiem. To, kāds
varētu būt kaut provizorisks procentuālais sadalījums starp
izvēlētajiem apkures veidiem privātmājās, statistiski neviens
neapkopo. Jomas speciālisti vien lēš, ka 70 procenti varētu būt
cietais kurināmais un 30 procenti – gāze. Šobrīd kā lētākais
kurināmā veids tiek minēta malka un akmeņogles – ieguldījumi mazāki
un kurināmā cena tik strauji neaug.

«Iztērējot latu par oglēm, siltumu iegūst tikpat, cik izdodot
divus latus par briketēm»


Andris Matiss, SIA «Akva­rius»
noliktavas pārzinis:

«Godīgi sakot, pilsētā ir palicis visai maz tādu māju, kurās apkure
tiek nodrošināta ar oglēm. Viennozīmīgi – tās vairāk izmanto lauku
iedzīvotāji. Taču, neraugoties uz to, arī pilsētā joprojām ir
mājas, kas siltumu iegūst, kurinot ogles. Jāatzīst, ka ogles šobrīd
ir viens no lētākajiem apkures veidiem – salīdzinājumā ar pagājušo
gadu cena pagaidām palikusi nemainīga. Atkarībā no ogļu kvalitātes
tā var svārstīties no 100 līdz 120 latiem par tonnu. Šobrīd jau ir
arī daudz ekonomiskāki akmeņogļu apkures katli, ar automātisko
padevi, kuriem nepieciešamas noteiktas kvalitātes ogles. Savukārt
vēl vecie Lietuvā ražotie čuguna katli no padomju laikiem, protams,
ir krietni vien neekonomiskāki.

Protams, mēs varam runāt par akmeņogļu kaitīgumu videi un
nepieciešamību izvēlēties videi draudzīgāku siltuma ieguves veidu,
taču ko tas līdz, ja mēs paskatāmies, cik liela rocība šobrīd ir
cilvēkiem. Jā, man pašam mājās uzstādītas saules baterijas un
siltumsūknis – mēģinu dzīvot zaļi. Varbūt tā ačgārni sanāk, ja
vienlaikus tirgoju akmeņogles, bet ir jāsaprot, ka finansiāli tam
ir liela atšķirība. Piemēram, saules bateriju uzstādīšana 150
kvadrātmetriem izmaksā ap 12 000 latu, turpretim akmeņogļu apkures
katls ar automātisko padevi maksā 600 – 1000 lati. Tas jau ļoti
skaidri parāda atšķirību ieguldījumos. Ne velti arī Rīgas Tehniskās
universitātes pētnieki secinājuši, ka šobrīd vislētākais apkures
veids ir malka un akmeņogles – viss pārējais ir krietni vien
dārgāk. Iztērējot latu par akmeņoglēm, siltumu iegūst tikpat, cik
izdodot divus latus par briketēm, kas tagad arī ir moderns apkures
veids. Jāpiebilst, ka tieši uz briketēm ir pārgājuši daudzi, kuri
agrāk apkurei izmantoja akmeņogles.

Tomēr nav jābrīnās, ka jo­projām ir cilvēki, kuri apkurei
izmanto akmeņogles. Arī mēs esam pielāgojušies un pārdodam dažāda
veida akmeņogles – ērtības labad fasējam tās arī maisos pa 25
kilogramiem. Jelgavā no lielajiem objektiem, kas apkurei izmanto
akmeņogles, vēl ir palicis cietums.»

Šogad pilsētā no jauna gazificētas 22 mājas

Vinsents Makaris, a/s «Latvijas gāze» preses
sekretārs:

«Šobrīd Jelgavā apkuri ar dabas gāzi nodrošina 4190 privātmājās vai
dzīvokļos. Pirms trīs gadiem šis skaitlis bija 4080, līdz ar to
viegli var aprēķināt, ka pēdējo trīs gadu laikā gāzes apkuri no
jauna izvēlējušies mazliet vairāk nekā 100 māju īpašnieku. Var
teikt, ka Jelgavā, līdzīgi kā visā Latvijā, šis process ir
sakustējies, jo vēl pirms gadiem jaunu objektu pieslēgšana gāzes
apkurei notika daudz retāk. Savukārt pirms krīzes bija cita
situācija – jaunu māju uzcēla, gāzei pieslēdza, bet reāls klients
tam pretī nebija. Varbūt statistikas skaitļi bija pievilcīgāki, bet
ne patēriņš. Turpretim tagad, ja māja tiek pieslēgta gāzes apkurei,
ir skaidrs, ka tā arī tiks apkurināta ar gāzi. Visbiežāk tās nav
šobrīd no jauna uzceltas mājas – drīzāk tie ir nami, kuros
nomainīts apkures veids. Ļoti bieži gadās, ka brīdī, kad tiek
gazificēta kāda pilsētas iela, ne visiem māju saimniekiem
finansiāli ir iespējams uzreiz pieslēgties gāzes apkurei – šis
process ir pakāpenisks, kas tagad sakustējies.

Jāatzīst, ka šis nav pats pievilcīgākais brīdis, kad runāt par
dabas gāzes apkures cenu, jo tieši šobrīd ir sasniegts gāzes cenas
maksimums, tāpēc, ja mēs skatāmies salīdzinājumā ar gāzes cenu
pirms gada, tad pieaugums privātajiem veido pat 20 procentus. Taču
es gribu uzsvērt, ka gāzes cena privātajam sektoram, kas izmanto
gāzi apkurei, ir mainīga un tā tiek noteikta divreiz gadā – 1.
jūlijā un 1. janvārī. Tā atkarībā no gāzes iepirkuma cenas var gan
augt, gan pazemināties. Mēs savu gāzes pamattarifu neesam mainījuši
kopš 2008. gada – cenu maiņu veido vienīgi gāzes iepirkuma cenas
svārstības. Un tā nu ir sanācis, ka šobrīd tā ir pamatīgi kāpusi.
Taču prognozēt, kāda būs gāzes cena nākotnē, neviens neņemas, jo to
ietekmē virkne faktoru, un mūsu mainīgajos apstākļos veidot
prognozes ir ārkārtīgi grūti.»

«Latvijā ir bēdīgākie skursteņi Eiropā»

Aļģirds Bolšteins, Jelgavas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju
biedrības skursteņslauķis ar meistara diplomu:

«Mūsu pieteikumu grāmata ir pierakstīta pilna. Nekas jau nav
mainījies – cilvēki, kā vienmēr, pamostas pēdējā brīdī, un tad no
augusta līdz oktobra beigām mums ir pats lielākais darba laiks. Mēs
apkalpojam gan Jelgavu, gan bijušo Jelgavas rajonu, kā arī Dobeli
un bijušo Dobeles rajonu, līdz ar to teritorija ir ļoti plaša un
darba tiešām daudz. Ja runājam par Jelgavas pilsētu, tad tā ir kāda
trešā daļa no visiem skursteņiem, kurus mēs pilsētā tīrām, jo JNĪP
savās apsaimniekotajās mājās tiek galā pati. Un, protams, ir arī
tādi māju saimnieki, kas paši tīra skursteņus un speciālistus
nesauc. Mēs jau dzīvojam demokrātiskā valstī – katrs mājas
īpašnieks vai apsaimniekotājs var brīvi izvēlēties, kam uzticēt
sava skursteņa tīrīšanu. Vienīgā atšķirība ir tiem, kam kredīti
ņemti – tur gan visbiežāk banka prasa, lai šo darbu veiktu
sertificēti skursteņslauķi, un Jelgavā mēs tādi esam tikai divi.
Vienas mājas skursteņa tīrīšana izmaksā ap 20 latu, un cenas mums
šosezon nav mainījušās. Būtiski saprast – ja šo darbu dara
profesionāls un sertificēts speciālists, tad viņš paveiktajam dod
arī garantiju, ko noteikti nevar sniegt kaimiņš vai jebkurš cits,
kurš pieaicināts skursteni iztīrīt.

Jāatzīst gan, ka speciālas skursteņslauķu skolas nav – tā ir
tikai gadiem krāta pieredze. Pats skursteņus tīru jau 30 gadus un
savulaik to mācījos no vecajiem meistariem. Cik skursteņu dienā var
iztīrīt? Ja pārbraucieni nav lieli, tad piecām mājām var.

Mēs pārbaudām un dodam atzinumus arī gāzes apkures skursteņu
stāvoklim. «Latvijas gāze» katram klientam noteikusi, ka metāla
skursteņi sertificētam speciālistam ir jāapseko reizi divos gados,
bet ķieģeļu skursteņi – katru gadu, savukārt ventilācijas sistēmas
– reizi trīs gados. Jāgūst pārliecība, ka nav radušies kādi
tehniski defekti. Piemēram, pirms pāris nedēļām mūs Jelgavā izsauca
uz kādu valsts iestādi, kur darbojas autonoms gāzes katls, bet
skurstenis «nevelk». Izrādījās, ka tas bija pils ar pamatīgiem
zirnekļu tīmekļiem – arī tā var gadīties! Tāda it kā neiedomājama
lieta, bet apkure nedarbojas!

Godīgi sakot, mani novērojumi liecina, ka estētiski mūsu
Latvijas skursteņi ir paši bēdīgākie visā Eiropā. Tu tā brauc pa
valstīm un vari pavērot… Bet tā jau diemžēl ir, ka skursteņa
vizuālais skats jau nav tas svarīgākais mājas īpašniekam: kamēr
galīgi nejūk ārā, lai jau kalpo – tā visbiežāk domā īpašnieki.
Agrāk mēs veicām tādus kā sabiedriskos reidus, lai pārbaudītu
skursteņu stāvokli, bet tagad katrs pats ir savas mājas saimnieks.
Lai gan dikti rāties arī nevar – tomēr jau cilvēki savu iespēju
robežās uzpasē tās apkures sistēmas, jo bez siltuma neviens negrib
palikt.»

Nelegālie malkas tirgotāji likvidē legālu biznesu

Māris Beņķis, «Kopā siltāk» direktors:
«Diemžēl šogad malku praktiski vairs netirgoju, jo esmu sapratis,
ka, legāli strādājot, šis bizness mūsu valstī nav iespējams. Šobrīd
tirgū strādā ārkārtīgi daudz nelegāļu, kas piedāvā malku par
krietni vien zemāku cenu, nekā to būtu iespējams izdarīt man,
oficiāli maksājot visus nodokļus. Piemēram, šobrīd malkas cena
vidēji ir 17 – 18 lati par steru plus nodokļi, bet nelegālie
piedāvā par 15 un 16 latiem sterā, protams, bez nodokļu maksāšanas.
Tad nu parēķiniet paši, ko izvēlēsies pircējs! Savulaik startēju
Hipotēku bankas atbalsta programmā uzņēmējiem ar mērķi darboties
malkas piegādes jomā. Sākums bija veiksmīgs – piedāvājām labu
skaldītu malku, un bija kas pērk. Bet tad nāca krīze, kad liela
daļa celtnieku palika bez darba. Meklējot iespējas nopelnīt, viņi
tās atrada mežā – zāģi nopirkt jau nav grūti. Nenoliegsim, bija arī
tādi, kas vienkārši zaga malku mežā vai arī tīrīja kādas stigas,
nemaksājot par izejmateriālu. Neapšaubāmi, ka pārdot šādu malku
varēja par nesamērīgi zemu cenu. Savukārt es pirku trīsmetrīgus
baļķus no mežizstrādes firmām, ko pēc tam garināju, skaldīju malkā
un piegādāju klientiem.

Esmu par šo situāciju runājis arī ar Valsts ieņēmumu dienesta
pārstāvjiem, bet viņi tā arī ir atzinuši, ka cīnīties ar tik maziem
nodokļu nemaksātājiem viņiem nav īsti izdevīgi, jo, lai pieķertu
šādus nelegāļus, nepieciešams daudz laika un resursu, bet rezultāts
esot niecīgs.

Jāatzīst, ka normāls saimnieks, kura mājā ir malkas apkure,
malku jau ir iegādājies maijā, jūnijā, vēlākais, jūlijā, lai tā vēl
paspētu pažūt. Šobrīd malku pērk tie, kuri lec pēdējā vilcienā,
ziemai negatavojas laicīgi, un tad viņi, protams, prasa sausu
malku, kas jau bija jāsagatavo vasaras sākumā.»

Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto Ivars Veiliņš un no
personīgā arhīva