23.9 °C, 1.8 m/s, 72 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāKā ārzemnieki jūtas, dzīvojot Jelgavā?
Kā ārzemnieki jūtas, dzīvojot Jelgavā?
02/03/2013

Vairāki simti tūkstoši cilvēku Latviju pametuši labākas dzīves meklējumos, taču tajā pašā laikā virkne citu valstu iedzīvotāju savu nākotni saista ar Latviju un pārcēlušies uz dzīvi šeit. Arī Jelgava kļuvusi par daudzu ārzemnieku dzīvesvietu, turklāt visi «Jelgavas Vēstneša» uzrunātie ārzemnieki uz Jelgavu pārcēlušies mīlestības dēļ, nevis cerībā atrast labāk atalgotu darbu. Kā Jelgavā jūtas citu valstu iedzīvotāji? 

Vairāki simti tūkstoši cilvēku Latviju pametuši labākas
dzīves meklējumos, taču tajā pašā laikā virkne citu valstu
iedzīvotāju savu nākotni saista ar Latviju un pārcēlušies uz dzīvi
šeit. Arī Jelgava kļuvusi par daudzu ārzemnieku dzīvesvietu,
turklāt visi «Jelgavas Vēstneša» uzrunātie ārzemnieki uz Jelgavu
pārcēlušies mīlestības dēļ, nevis cerībā atrast labāk atalgotu
darbu. Kā Jelgavā jūtas citu valstu iedzīvotāji? 

 

«Retais aizdomājas, kas ir Vācijas stabilitāte – tā ir
iedzīvotāju attieksme»


Renate Belaja, 27 gadi, uz Jelgavu
pārcēlās no Vācijas:

«Esmu uzaugusi vidē, kur pats par sevi saprotams šķiet tas, ka, ja
kaut gribi sasniegt, ir smagi jāstrādā un tas ir ilglaicīgs process
– nevar visu dabūt uzreiz. Es, piemēram, strādāt sāku 15 – 16
gados, strādāju arī paralēli studijām un visu šo laiku maksāju
nodokļus. Un man nebija ne mazāko šaubu, ka, ja būs tāda
nepieciešamība, es no valsts saņemšu atbalstu. Bet te, Latvijā,
šķiet, daudzi cilvēki nav gatavi smagi strādāt, viņi, cerot uz
vieglāku dzīvi, izvēlas aizbraukt. Latvijā man ļoti pietrūkst tā
Vācijas pamatīguma, domāšana ilgtermiņā. Sarunās ar latviešiem
jūtu, ka par Vāciju ir pozitīvs priekšstats – kā par labklājīgu
valsti, taču tikai retais aizdomājas, kas ir šīs stabilitātes
pamatā. Tā ir iedzīvotāju attieksme, kas to labklājību veido. Bet
Latvijā cilvēki labākas dzīves meklējumos dodas strādāt uz ārzemēm,
it visā vaino savu valsti, lai gan paši aizbraucot to vājina.

Es noteikti negribu kādu mācīt un apgalvot, ka visiem tā jādara,
taču varu teikt pēc savas pieredzes. Ar vīru iepazināmies Vācijā –
mēs kopā studējām. Tā kā vīrs ir no Latvijas, bija skaidrs, ka arī
mūsu ģimene dzīvos Latvijā. Pirmais bērniņš Elias piedzima Vācijā,
otrs dēls Tobiass – jau Latvijā. Visvairāk šeit mani samulsināja
slimnīcas personāla attieksme – kad pēc dzemdībām pasaucu māsiņu,
viņa ieradās labi ja pēc piecpadsmit minūtēm un tad vēl bija
neapmierināta, ka viņu traucēju. Es sajutos kā tāda nasta un
nespēju iedomāties, ka kaut ko tādu varētu piedzīvot Vācijā. Tāpat
arī valsts atbalsts – Vācijā pat tās mammas, kuras nav strādājušas,
var būt drošas, ka pietiks naudiņas, lai mazo uzturētu. Bet šeit ir
ļoti daudz ģimeņu, kam līdzekļu pietrūkst, bet valsts atbalsts ir
niecīgs. Bet tā jau nav tikai valsts vaina. Kad Latvijā sāku
strādāt, man pat prātā neienāca, ka varētu nemaksāt nodokļus, lai
tikai pašai vairāk paliktu! Un arī tagad man ir tā apziņa: es
dzīvoju šeit, Latvijā, un es varu šo vietu padarīt labāku.

Vēl ko esmu ievērojusi: ja vācietim jāizvēlas māja vai mašīna,
viņš izvēlēsies investēt dzīvesvietā un brauks ar vienkāršāku auto.
Es tiešām nebiju redzējusi tik daudz dārgu mašīnu vienuviet, kā tas
ir Latvijā! Bet tā jau laikam ir tā mūsu atšķirīgā mentalitāte.

Taču man tiešām nav ne mazākās nožēlas, ka vairs nedzīvoju
Vācijā. Mana vieta ir te. Jā, varbūt pietrūkst atsevišķu preču, arī
man šeit, teiksim, apģērba vai bērnu preču cenas šķiet neadekvātas
kvalitātei, tāpēc esmu priecīga, kad sanāk aizbraukt uz
Vāciju.»

«Mana ģimene smējās, ka, vēlākais, pēc gada būšu atpakaļ Lietuvā,
bet – nekā!»

Linas Kaikaris, 27 gadi, uz Jelgavu pārcēlies no
Lietuvas:

«Pirms kādiem gadiem četriem Jonišķos iepazinos ar meiteni Ievu,
kura bija atbraukusi ciemos pie vecmāmiņas. Izrādījās, viņa ir no
Jelgavas. Sākām draudzēties un pavisam drīz sapratām, ka gribam būt
kopā vienmēr. Godīgi sakot, mēs pat ilgi neanalizējām, kur dzīvosim
– es universitāti jau biju beidzis un ieguvis fitnesa trenera
diplomu, bet viņa vēl mācījās, tāpēc šķita tikai loģiski, ka tas,
kurš pārceļas, būšu es. Jā, bija jau bail gan par valodu, gan par
to, vai atradīšu darbu, bet mīlestība bija stiprāka. Tā pirms
trīsarpus gadiem sāku dzīvot Jelgavā. Mana ģimene sākumā smējās,
ka, vēlākais, pēc gada būšu atpakaļ Lietuvā, bet – nekā! Pamazām
arī sirdī kļūstu par latvieti un pat apsveru domu ar laiku iegūt
Latvijas pilsonību. Jāatzīst gan, ka tīri finansiāli pašlaik mani
uztur mana meitene, jo valodas dēļ ar darbu man ir, kā ir – diemžēl
latviešu valodas zināšanas vēl nav pietiekami labas, lai strādātu,
bet es tieši pašlaik to apgūstu kursos. Domāju, savā specialitātē
darbu atradīšu un tad ģimeni uzturēšu es.

Ja agrāk pie savas ģimenes Lietuvā braucu katru nedēļu, tad
pašlaik to daru jau retāk. Arī draugu Lietuvā nav palicis daudz, jo
liela daļa tāpat devušies peļņā uz Angliju un Īriju. Arī es
savulaik aizbraucu uz Angliju, bet pēc mēneša biju atpakaļ –
nepatika man tas viss. Bet te, Latvijā, jūtos kā mājās. Varbūt
tāpēc, ka Lietuva ir pavisam tuvu, bet varbūt tāpēc, ka latvieši
man šķiet atsaucīgāki un atvērtāki nekā lietuvieši un latviešu
kultūra – interesantāka un sirdij tuvāka. Latviešiem jau droši vien
šķiet otrādi, bet tas tāpēc, ka vietējie bieži nenovērtē to, kas
viņiem ir. Kaut vai Līgo svētki – Lietuvā Jāņus svin vienu dienu,
Latvijā – veselas trīs! Lietuvā vārdadienas nav nekas īpašs, bet te
– īsti svētki! Latvijas dzimšanas diena iedzīvotājiem ir notikums –
ar dažādiem pasākumiem, vērienīgu salūtu, bet Lietuvā – tikai
parasta brīvdiena… Manuprāt, latvieši māk svinēt, vienīgi valstī
noteikto brīvdienu te ir mazāk nekā Lietuvā.

Citādi būtiskas atšķirības starp mūsu valstīm nejūtu. Latvieši
nez kāpēc uzskata, ka Lietuvā dzīvošana ir lētāka, bet es to,
dzīvodams Latvijā, nejūtu. Jā, varbūt kartupeļus Lietuvā var
nopirkt lētāk un dažas preces Šauļu tirgū, taču Latvijā arī algas,
manuprāt, ir lielākas, tāpēc paši lietuvieši neuzskata, ka pie
viņiem dzīvošana sanāk lētāka. Vienu gan esmu pamanījis –
privātmājas uzturēšana varbūt Lietuvā izmaksā nedaudz lētāk, jo tur
elektrība maksā mazāk un arī nekustamā īpašuma nodoklis jāmaksā
tikai par zemi, bet te – gan par zemi, gan ēkām. Bet tās ir tikai
atsevišķas izdevumu pozīcijas – kopumā Latvijā, manuprāt,
labklājības līmenis ir augstāks. Ceļi? Nu, jā, no Lietuvas
iebraucot Elejā, uzreiz atšķirību var just, taču es to neuztveru
pārāk traģiski, jo ir tik daudz sakārtotu lietu, par ko Latvijā var
priecāties. Draugi Lietuvā jau saka, lai beidzu ākstīties un braucu
mājās, bet… manas mājas tagad ir Latvijā.» 

«Kā mamma slavē jūsu miltus, par maizi nemaz
nerunājot!» 


Pāvels Gornašs, 33 gadi, uz Jelgavu
pārcēlies no Polijas:

«Kaut arī Latvijā nokļuvu apstākļu sakritības dēļ, šeit es jūtos
īstajā vietā. 1. maijā apritēs divi gadi, kopš dzīvoju Jelgavā.
Strādāt katru dienu braucu uz Dobeli – esmu vadošais pētnieks
Latvijas Valsts augļkopības institūtā –, un man ir paveicies, ka
darbs ir arī mana aizraušanās. Tas ir vēl viens apliecinājums – ja
vien vēlies, vari sasniegt ļoti daudz.

Dzīvojot Polijā, desmit gadus studēju Poznaņas universitātē, bet
pēdējos sešus gadus ik vasaru braucu strādāt uz Angliju. Tur
iepazinos ar jelgavnieci Lilitu, un apstākļi tā iegrozījās, ka
vienīgā iespēja būt kopā bija dzīvot Latvijā. Ģimene bija
pārsteigta par manu lēmumu – es taču nezināju latviešu, pat ne
krievu valodu! Taču tagad gan mana ģimene, gan draugi par manu
izvēli priecājas. Vecāki jau divas reizes mani ir apciemojuši, un
arī viņiem ļoti patīk Latvija. Ļoti spilgti atceros pirmo braucienu
uz darba interviju Dobelē – maldoties pa pilsētu, es ļoti izteikti
izjutu, ka Rīga un pārējā Latvija ir divas atšķirīgas vides. Rīgā
sazināties angliski nav problēmu, ārpus Rīgas – ļoti grūti.

Es tiešām apstāklī, ka Latvija salīdzinājumā ar Poliju ir maza
valsts, saskatu vairāk pozitīvā – manuprāt, tas ļauj daudzus
lēmumus pieņemt ātrāk. Piemēram, Latvijā īsā laikā notika pāreja no
analogās uz digitālo televīziju – Polijā digitalizāciju uzsāk tikai
šogad. Tāpat pāreja uz eiro – šeit tā plānota jau nākamgad, bet
Polija kavējas lēmumu pieņemt. Es tiešām uzskatu, ka Latvijai ir
liels potenciāls, te ir iespējas darīt, attīstīties. Jā, varbūt
latviešiem mazliet pietrūkst patriotisma par savu zemi, taču tāda
tendence ir daudzās valstīs, īpaši jau jauniešu vidū, kuri vairāk
sliecas uz personīgo nodrošinājumu, daudz nedomājot par valsti.
Tāpat vietējo patriotismu nevar just, izvēloties Latvijas preces un
tādā veidā atbalstot savu ekonomiku. Taču to pašu var teikt arī par
Poliju. Ja runājam par Poliju kā ražotājvalsti, nemaz jau tik
spīdoša tā situācija nav. Var jau būt, ka Polijas preces ir
lētākas, taču Latvijas ražojumiem ir cita kvalitāte. Ja jūs zinātu,
kā mana mamma slavē «Dobeles dzirnavnieka» miltus, par vietējo
maizi nemaz nerunājot!

Par tādu darbu, kāds man šeit ir, Polijā es varētu tikai sapņot
– zinātnei Latvijā ir potenciāls. Tikai nezin kāpēc tas netiek
pienācīgi izmantots…»

«Dažreiz pietrūkst milāniešu histērijas»

Stefano Kjussi, 44 gadi, uz Jelgavu pārcēlies no
Itālijas:

«Biju noguris no Milānas straujā dzīves ritma, gribējās pārmaiņas.
Esmu precējies ar latvieti, un mana sieva Linda astoņus gadus
nodzīvoja Itālijā, bet pirms gadiem četriem pieciem viņai bija
iespēja Latvijā turpināt ģimenes biznesu, bet es vēlējos te
izveidot savu uzņēmumu. Jau iepriekš, viesojoties Latvijā, man
šķita, ka te varētu dzīvot, tāpēc pārcelšanās nebija gluži lēciens
tumsā. Itālijā man bija uzņēmums, kas sniedza biznesa
konsultācijas, bet Latvijā to neturpināju – sāku attīstīt biomasas
eksportu uz Itāliju, un tas tad arī pašlaik ir mans bizness. Tāpat
esmu arī oficiālais futbola kluba «AC Milan» pārstāvis Baltijas
valstīs, tāpēc paralēli vēl sadarbojos ar Rīgas, Viļņas futbola
klubiem, organizējot treniņnometnes un citas aktivitātes.

O, latvietis biznesā?! Es tiešām negribu teikt neko sliktu par
latviešiem – man ir patīkami šeit tikties ar cilvēkiem, veidot
sakarus –, taču esmu pieradis pie cita tempa un attieksmes. Man ir
tāda sajūta, ka no viena grāvja – no milāniešu histēriskā darba
stila, no tās milzīgās steigas, kādā tur viss notiek, – esmu
iebraucis otrā grāvī. Gribas sajust lielāku mērķtiecību,
neatlaidību, atbildību par padarīto, jā, arī straujāku ritmu un
augstākas prasības pašiem pret sevi. Principā ir tā, ka Itālijā kā
ģimenes dzīvē, tā biznesā cilvēki ir tādi ekspansīvi, histēriski,
bet Latvijā – nosvērti, mierīgi, un, jāatzīst, mazliet traucē tas,
ka to mierīgumu viņi pārnes arī uz darbu. Bet ceļu satiksmē gan tas
ir patīkami – situācijā, kurā itālietis jau sen desmit reizes būtu
uzpīpinājis, latvietis ir mierīgs un nosvērts… Tas ir
skaisti!

Vienu gan es Latvijā nevaru pārdzīvot. Ēdienu. Šajā jomā es
tiešām ciešu. Man pietrūkst Itālijā pierasto produktu, garšu –
pēdējā laikā jau šo to veikalā var salasīt, bet vienalga nav tas.
Sieva jau arī smejas, ka viņai tās manas pastas ir līdz kaklam. Bet
es ēdu arī zupas – tās man Latvijā garšo. Un biezpienu. Itālijā
tādu produktu vispār nepazīst.  

Sākumā man bija grūti pierast pie Latvijas laikapstākļiem –
likās, ka ziemā ir pārāk auksts. Bet te ir svaigs gaiss, tīras
debesis – nav tāda smoga kā virs Milānas –, te ir daudz gaismas,
daudz mežu. Tiešām skaisti. Man patīk Jelgavas dzīves mierīgais
ritējums. Sarunās ar vietējiem izjūtu ļoti pozitīvu attieksmi pret
Itāliju kā valsti, lai gan pašreizējos apstākļos vairāk novērtēju
Latviju un to, kā tā spējusi pārdzīvot ekonomisko krīzi. Malači
latvieši! Krīzi viņi pārvarēja ar lielu drosmi, pieņemot pareizus
lēmumus, un tagad jūtu, kā Latvija atkal aug un veidojas. Pretēji
Itālijai – tur vēl aizvien valdība tēlo, ka nekādas krīzes nav,
izšķērdē miljonus un to visu dara uz iedzīvotāju rēķina.»

«Mēnesī vajadzēja 5 000 000 rubļu»

Irina Pauls, 36 gadi, uz Jelgavu pārcēlās no
Baltkrievijas:

«Ar Latviju man nebija nekādas saiknes, tāpēc pat neinteresējos par
šeit notiekošo – iedomāties nevarēju, ka kādreiz dzīvošu Jelgavā!
Bet dzīvē tā sagadījās, ka, strādājot lielā kompānijā Brestā,
iepazinos ar tālbraucēju no Jelgavas. Un pērn Baltkrievijā
nosvinējām kāzas. Latvijā ir brīvība, Latvija ir Eiropā,
Baltkrievijā tā visa nav – tie bija galvenie argumenti, kāpēc vīrs
negribēja dzīvot Baltkrievijā, un jūlijā kopā ar dēlu uzticīgi
sekoju viņam uz Latviju. Varbūt pagājis pārāk mazs laiks, lai es
apjaustu to atšķirīgo starp Latviju un Baltkrieviju – pagaidām
situācija šķiet līdzīga, bet vienalga jāpierod pie jauniem
apstākļiem. Būtiskākais šķērslis ir valoda – apzinos, ka
iedzīvoties citās valstīs, kur nav tik daudz krieviski runājošo,
būtu vēl grūtāk, taču valodas barjeru ļoti izjūtu, tāpēc intensīvi
apgūstu latviešu valodu. Šķiet, līdz šim tikai vienu reizi esmu
izjutusi nicinošu attieksmi tādēļ, ka esmu iebraucēja, – Rīgā pie
ārsta, bet kopumā šeit ir ļoti atvērti un pretimnākoši cilvēki.

Sākumā visas cenas pārrēķināju dolāros, lai saprastu, cik kas
maksā. Bet tagad jau puslīdz esmu pieradusi. Varu salīdzināt –
Baltkrievijā, lai normāli dzīvotu, mēnesī vajag kādus piecus
miljonus rubļu jeb ap 400 dolāru. Protams, ir tādi, kas saņem
krietni vairāk, un arī tādi, kas saņem 200 dolārus un mazāk, bet
atalgojuma proporcija ar cenām ir līdzīga kā Latvijā. Tiesa, nesen
Baltkrievijā cenas paaugstināja teju divas reizes, tāpēc dzīvot
kļuva grūtāk, īpaši jau pensionāriem, kuriem, tāpat kā Latvijā,
vairumā gadījumu pensijas ir niecīgas, izņemot varbūt bijušos
armijniekus. Toties mani šokēja augstie komunālie rēķini Latvijā.
Baltkrievijā dzīvoju nelielā pilsētiņā netālu no Brestas, un vidēji
mēnesī par komunālajiem pakalpojumiem maksāju 40 – 50 dolārus.

Taču jāatzīst, ka pašlaik mani visvairāk uztrauc tas, kā Latvijā
iedzīvojas mans 13 gadus vecais dēls – par laimi, Jelgavā ir arī
krievu skolas, taču mācīties vienalga nav viegli. Izglītības
sistēma kopumā ir atšķirīga no mums ierastās, arī prasības atšķiras
– teiksim, Baltkrievijā skolā sāk iet no sešiem gadiem, te – no
septiņiem. Sanāk, ka pēc vecuma dēlam te vajadzēja mācīties 6.
klasē, bet palaidām tomēr septītajā. Piemēram, fiziku, ko te sāk
apgūt tikai 8. klasē, dēls jau ir mācījies. Citādi gan ir ar angļu
valodu – lai gan skolā to mācīja, līmenis krietni atšķiras, jo
Baltkrievijā tai nepievērš tik lielu uzmanību. Te ir Eiropa! Un
mācību grāmatas ir latviešu valodā – kad vīrs ir reisā, jūtos
bezspēcīga: es pat, piemēram, Latvijas vēsturē dēlam vēl nespēju
palīdzēt…

Tas, ko Latvijā līdz šim esmu redzējusi, man ļoti patīk, arī
Jelgavā man patīk dzīvot – dzīvoklis mums ir RAF masīvā, un te viss
šķiet tik kompakts! Viss, kas dzīvošanai nepieciešams, ir pie
rokas.

Ļoti ceru, ka pārskatāmā nākotnē varēšu sākt strādāt. Cik esmu
skatījusies, manā profesijā vakanču nav daudz, arī bezdarba
līmenis, šķiet, Latvijā tomēr ir augstāks nekā Baltkrievijā, līdz
ar to darbu atrast būs grūtāk. Bet tas noteikti nav
neiespējami!»

Sagatavoja Sintija Čepanone, foto Ivars Veiliņš un no personīgā
arhīva