Vairāki simti tūkstoši cilvēku Latviju pametuši labākas dzīves meklējumos, taču tajā pašā laikā virkne citu valstu iedzīvotāju savu nākotni saista ar Latviju un pārcēlušies uz dzīvi šeit. Arī Jelgava kļuvusi par daudzu ārzemnieku dzīvesvietu, turklāt visi «Jelgavas Vēstneša» uzrunātie ārzemnieki uz Jelgavu pārcēlušies mīlestības dēļ, nevis cerībā atrast labāk atalgotu darbu. Kā Jelgavā jūtas citu valstu iedzīvotāji?
Renate Belaja, 27 gadi, uz Jelgavu pārcēlās no Vācijas: «Esmu uzaugusi vidē, kur pats par sevi saprotams šķiet tas, ka, ja kaut gribi sasniegt, ir smagi jāstrādā un tas ir ilglaicīgs process – nevar visu dabūt uzreiz. Es, piemēram, strādāt sāku 15 – 16 gados, strādāju arī paralēli studijām un visu šo laiku maksāju nodokļus. Un man nebija ne mazāko šaubu, ka, ja būs tāda nepieciešamība, es no valsts saņemšu atbalstu. Bet te, Latvijā, šķiet, daudzi cilvēki nav gatavi smagi strādāt, viņi, cerot uz vieglāku dzīvi, izvēlas aizbraukt. Latvijā man ļoti pietrūkst tā Vācijas pamatīguma, domāšana ilgtermiņā. Sarunās ar latviešiem jūtu, ka par Vāciju ir pozitīvs priekšstats – kā par labklājīgu valsti, taču tikai retais aizdomājas, kas ir šīs stabilitātes pamatā. Tā ir iedzīvotāju attieksme, kas to labklājību veido. Bet Latvijā cilvēki labākas dzīves meklējumos dodas strādāt uz ārzemēm, it visā vaino savu valsti, lai gan paši aizbraucot to vājina.
Es noteikti negribu kādu mācīt un apgalvot, ka visiem tā jādara, taču varu teikt pēc savas pieredzes. Ar vīru iepazināmies Vācijā – mēs kopā studējām. Tā kā vīrs ir no Latvijas, bija skaidrs, ka arī mūsu ģimene dzīvos Latvijā. Pirmais bērniņš Elias piedzima Vācijā, otrs dēls Tobiass – jau Latvijā. Visvairāk šeit mani samulsināja slimnīcas personāla attieksme – kad pēc dzemdībām pasaucu māsiņu, viņa ieradās labi ja pēc piecpadsmit minūtēm un tad vēl bija neapmierināta, ka viņu traucēju. Es sajutos kā tāda nasta un nespēju iedomāties, ka kaut ko tādu varētu piedzīvot Vācijā. Tāpat arī valsts atbalsts – Vācijā pat tās mammas, kuras nav strādājušas, var būt drošas, ka pietiks naudiņas, lai mazo uzturētu. Bet šeit ir ļoti daudz ģimeņu, kam līdzekļu pietrūkst, bet valsts atbalsts ir niecīgs. Bet tā jau nav tikai valsts vaina. Kad Latvijā sāku strādāt, man pat prātā neienāca, ka varētu nemaksāt nodokļus, lai tikai pašai vairāk paliktu! Un arī tagad man ir tā apziņa: es dzīvoju šeit, Latvijā, un es varu šo vietu padarīt labāku.
Vēl ko esmu ievērojusi: ja vācietim jāizvēlas māja vai mašīna, viņš izvēlēsies investēt dzīvesvietā un brauks ar vienkāršāku auto. Es tiešām nebiju redzējusi tik daudz dārgu mašīnu vienuviet, kā tas ir Latvijā! Bet tā jau laikam ir tā mūsu atšķirīgā mentalitāte.
Taču man tiešām nav ne mazākās nožēlas, ka vairs nedzīvoju Vācijā. Mana vieta ir te. Jā, varbūt pietrūkst atsevišķu preču, arī man šeit, teiksim, apģērba vai bērnu preču cenas šķiet neadekvātas kvalitātei, tāpēc esmu priecīga, kad sanāk aizbraukt uz Vāciju.»
Linas Kaikaris, 27 gadi, uz Jelgavu pārcēlies no Lietuvas: «Pirms kādiem gadiem četriem Jonišķos iepazinos ar meiteni Ievu, kura bija atbraukusi ciemos pie vecmāmiņas. Izrādījās, viņa ir no Jelgavas. Sākām draudzēties un pavisam drīz sapratām, ka gribam būt kopā vienmēr. Godīgi sakot, mēs pat ilgi neanalizējām, kur dzīvosim – es universitāti jau biju beidzis un ieguvis fitnesa trenera diplomu, bet viņa vēl mācījās, tāpēc šķita tikai loģiski, ka tas, kurš pārceļas, būšu es. Jā, bija jau bail gan par valodu, gan par to, vai atradīšu darbu, bet mīlestība bija stiprāka. Tā pirms trīsarpus gadiem sāku dzīvot Jelgavā. Mana ģimene sākumā smējās, ka, vēlākais, pēc gada būšu atpakaļ Lietuvā, bet – nekā! Pamazām arī sirdī kļūstu par latvieti un pat apsveru domu ar laiku iegūt Latvijas pilsonību. Jāatzīst gan, ka tīri finansiāli pašlaik mani uztur mana meitene, jo valodas dēļ ar darbu man ir, kā ir – diemžēl latviešu valodas zināšanas vēl nav pietiekami labas, lai strādātu, bet es tieši pašlaik to apgūstu kursos. Domāju, savā specialitātē darbu atradīšu un tad ģimeni uzturēšu es.
Ja agrāk pie savas ģimenes Lietuvā braucu katru nedēļu, tad pašlaik to daru jau retāk. Arī draugu Lietuvā nav palicis daudz, jo liela daļa tāpat devušies peļņā uz Angliju un Īriju. Arī es savulaik aizbraucu uz Angliju, bet pēc mēneša biju atpakaļ – nepatika man tas viss. Bet te, Latvijā, jūtos kā mājās. Varbūt tāpēc, ka Lietuva ir pavisam tuvu, bet varbūt tāpēc, ka latvieši man šķiet atsaucīgāki un atvērtāki nekā lietuvieši un latviešu kultūra – interesantāka un sirdij tuvāka. Latviešiem jau droši vien šķiet otrādi, bet tas tāpēc, ka vietējie bieži nenovērtē to, kas viņiem ir. Kaut vai Līgo svētki – Lietuvā Jāņus svin vienu dienu, Latvijā – veselas trīs! Lietuvā vārdadienas nav nekas īpašs, bet te – īsti svētki! Latvijas dzimšanas diena iedzīvotājiem ir notikums – ar dažādiem pasākumiem, vērienīgu salūtu, bet Lietuvā – tikai parasta brīvdiena… Manuprāt, latvieši māk svinēt, vienīgi valstī noteikto brīvdienu te ir mazāk nekā Lietuvā.
Citādi būtiskas atšķirības starp mūsu valstīm nejūtu. Latvieši nez kāpēc uzskata, ka Lietuvā dzīvošana ir lētāka, bet es to, dzīvodams Latvijā, nejūtu. Jā, varbūt kartupeļus Lietuvā var nopirkt lētāk un dažas preces Šauļu tirgū, taču Latvijā arī algas, manuprāt, ir lielākas, tāpēc paši lietuvieši neuzskata, ka pie viņiem dzīvošana sanāk lētāka. Vienu gan esmu pamanījis – privātmājas uzturēšana varbūt Lietuvā izmaksā nedaudz lētāk, jo tur elektrība maksā mazāk un arī nekustamā īpašuma nodoklis jāmaksā tikai par zemi, bet te – gan par zemi, gan ēkām. Bet tās ir tikai atsevišķas izdevumu pozīcijas – kopumā Latvijā, manuprāt, labklājības līmenis ir augstāks. Ceļi? Nu, jā, no Lietuvas iebraucot Elejā, uzreiz atšķirību var just, taču es to neuztveru pārāk traģiski, jo ir tik daudz sakārtotu lietu, par ko Latvijā var priecāties. Draugi Lietuvā jau saka, lai beidzu ākstīties un braucu mājās, bet… manas mājas tagad ir Latvijā.»
Pāvels Gornašs, 33 gadi, uz Jelgavu pārcēlies no Polijas: «Kaut arī Latvijā nokļuvu apstākļu sakritības dēļ, šeit es jūtos īstajā vietā. 1. maijā apritēs divi gadi, kopš dzīvoju Jelgavā. Strādāt katru dienu braucu uz Dobeli – esmu vadošais pētnieks Latvijas Valsts augļkopības institūtā –, un man ir paveicies, ka darbs ir arī mana aizraušanās. Tas ir vēl viens apliecinājums – ja vien vēlies, vari sasniegt ļoti daudz.
Dzīvojot Polijā, desmit gadus studēju Poznaņas universitātē, bet pēdējos sešus gadus ik vasaru braucu strādāt uz Angliju. Tur iepazinos ar jelgavnieci Lilitu, un apstākļi tā iegrozījās, ka vienīgā iespēja būt kopā bija dzīvot Latvijā. Ģimene bija pārsteigta par manu lēmumu – es taču nezināju latviešu, pat ne krievu valodu! Taču tagad gan mana ģimene, gan draugi par manu izvēli priecājas. Vecāki jau divas reizes mani ir apciemojuši, un arī viņiem ļoti patīk Latvija. Ļoti spilgti atceros pirmo braucienu uz darba interviju Dobelē – maldoties pa pilsētu, es ļoti izteikti izjutu, ka Rīga un pārējā Latvija ir divas atšķirīgas vides. Rīgā sazināties angliski nav problēmu, ārpus Rīgas – ļoti grūti.
Es tiešām apstāklī, ka Latvija salīdzinājumā ar Poliju ir maza valsts, saskatu vairāk pozitīvā – manuprāt, tas ļauj daudzus lēmumus pieņemt ātrāk. Piemēram, Latvijā īsā laikā notika pāreja no analogās uz digitālo televīziju – Polijā digitalizāciju uzsāk tikai šogad. Tāpat pāreja uz eiro – šeit tā plānota jau nākamgad, bet Polija kavējas lēmumu pieņemt. Es tiešām uzskatu, ka Latvijai ir liels potenciāls, te ir iespējas darīt, attīstīties. Jā, varbūt latviešiem mazliet pietrūkst patriotisma par savu zemi, taču tāda tendence ir daudzās valstīs, īpaši jau jauniešu vidū, kuri vairāk sliecas uz personīgo nodrošinājumu, daudz nedomājot par valsti. Tāpat vietējo patriotismu nevar just, izvēloties Latvijas preces un tādā veidā atbalstot savu ekonomiku. Taču to pašu var teikt arī par Poliju. Ja runājam par Poliju kā ražotājvalsti, nemaz jau tik spīdoša tā situācija nav. Var jau būt, ka Polijas preces ir lētākas, taču Latvijas ražojumiem ir cita kvalitāte. Ja jūs zinātu, kā mana mamma slavē «Dobeles dzirnavnieka» miltus, par vietējo maizi nemaz nerunājot!
Par tādu darbu, kāds man šeit ir, Polijā es varētu tikai sapņot – zinātnei Latvijā ir potenciāls. Tikai nezin kāpēc tas netiek pienācīgi izmantots…»
Stefano Kjussi, 44 gadi, uz Jelgavu pārcēlies no Itālijas: «Biju noguris no Milānas straujā dzīves ritma, gribējās pārmaiņas. Esmu precējies ar latvieti, un mana sieva Linda astoņus gadus nodzīvoja Itālijā, bet pirms gadiem četriem pieciem viņai bija iespēja Latvijā turpināt ģimenes biznesu, bet es vēlējos te izveidot savu uzņēmumu. Jau iepriekš, viesojoties Latvijā, man šķita, ka te varētu dzīvot, tāpēc pārcelšanās nebija gluži lēciens tumsā. Itālijā man bija uzņēmums, kas sniedza biznesa konsultācijas, bet Latvijā to neturpināju – sāku attīstīt biomasas eksportu uz Itāliju, un tas tad arī pašlaik ir mans bizness. Tāpat esmu arī oficiālais futbola kluba «AC Milan» pārstāvis Baltijas valstīs, tāpēc paralēli vēl sadarbojos ar Rīgas, Viļņas futbola klubiem, organizējot treniņnometnes un citas aktivitātes.
O, latvietis biznesā?! Es tiešām negribu teikt neko sliktu par latviešiem – man ir patīkami šeit tikties ar cilvēkiem, veidot sakarus –, taču esmu pieradis pie cita tempa un attieksmes. Man ir tāda sajūta, ka no viena grāvja – no milāniešu histēriskā darba stila, no tās milzīgās steigas, kādā tur viss notiek, – esmu iebraucis otrā grāvī. Gribas sajust lielāku mērķtiecību, neatlaidību, atbildību par padarīto, jā, arī straujāku ritmu un augstākas prasības pašiem pret sevi. Principā ir tā, ka Itālijā kā ģimenes dzīvē, tā biznesā cilvēki ir tādi ekspansīvi, histēriski, bet Latvijā – nosvērti, mierīgi, un, jāatzīst, mazliet traucē tas, ka to mierīgumu viņi pārnes arī uz darbu. Bet ceļu satiksmē gan tas ir patīkami – situācijā, kurā itālietis jau sen desmit reizes būtu uzpīpinājis, latvietis ir mierīgs un nosvērts… Tas ir skaisti!
Vienu gan es Latvijā nevaru pārdzīvot. Ēdienu. Šajā jomā es tiešām ciešu. Man pietrūkst Itālijā pierasto produktu, garšu – pēdējā laikā jau šo to veikalā var salasīt, bet vienalga nav tas. Sieva jau arī smejas, ka viņai tās manas pastas ir līdz kaklam. Bet es ēdu arī zupas – tās man Latvijā garšo. Un biezpienu. Itālijā tādu produktu vispār nepazīst.
Sākumā man bija grūti pierast pie Latvijas laikapstākļiem – likās, ka ziemā ir pārāk auksts. Bet te ir svaigs gaiss, tīras debesis – nav tāda smoga kā virs Milānas –, te ir daudz gaismas, daudz mežu. Tiešām skaisti. Man patīk Jelgavas dzīves mierīgais ritējums. Sarunās ar vietējiem izjūtu ļoti pozitīvu attieksmi pret Itāliju kā valsti, lai gan pašreizējos apstākļos vairāk novērtēju Latviju un to, kā tā spējusi pārdzīvot ekonomisko krīzi. Malači latvieši! Krīzi viņi pārvarēja ar lielu drosmi, pieņemot pareizus lēmumus, un tagad jūtu, kā Latvija atkal aug un veidojas. Pretēji Itālijai – tur vēl aizvien valdība tēlo, ka nekādas krīzes nav, izšķērdē miljonus un to visu dara uz iedzīvotāju rēķina.»
Irina Pauls, 36 gadi, uz Jelgavu pārcēlās no Baltkrievijas: «Ar Latviju man nebija nekādas saiknes, tāpēc pat neinteresējos par šeit notiekošo – iedomāties nevarēju, ka kādreiz dzīvošu Jelgavā! Bet dzīvē tā sagadījās, ka, strādājot lielā kompānijā Brestā, iepazinos ar tālbraucēju no Jelgavas. Un pērn Baltkrievijā nosvinējām kāzas. Latvijā ir brīvība, Latvija ir Eiropā, Baltkrievijā tā visa nav – tie bija galvenie argumenti, kāpēc vīrs negribēja dzīvot Baltkrievijā, un jūlijā kopā ar dēlu uzticīgi sekoju viņam uz Latviju. Varbūt pagājis pārāk mazs laiks, lai es apjaustu to atšķirīgo starp Latviju un Baltkrieviju – pagaidām situācija šķiet līdzīga, bet vienalga jāpierod pie jauniem apstākļiem. Būtiskākais šķērslis ir valoda – apzinos, ka iedzīvoties citās valstīs, kur nav tik daudz krieviski runājošo, būtu vēl grūtāk, taču valodas barjeru ļoti izjūtu, tāpēc intensīvi apgūstu latviešu valodu. Šķiet, līdz šim tikai vienu reizi esmu izjutusi nicinošu attieksmi tādēļ, ka esmu iebraucēja, – Rīgā pie ārsta, bet kopumā šeit ir ļoti atvērti un pretimnākoši cilvēki.
Sākumā visas cenas pārrēķināju dolāros, lai saprastu, cik kas maksā. Bet tagad jau puslīdz esmu pieradusi. Varu salīdzināt – Baltkrievijā, lai normāli dzīvotu, mēnesī vajag kādus piecus miljonus rubļu jeb ap 400 dolāru. Protams, ir tādi, kas saņem krietni vairāk, un arī tādi, kas saņem 200 dolārus un mazāk, bet atalgojuma proporcija ar cenām ir līdzīga kā Latvijā. Tiesa, nesen Baltkrievijā cenas paaugstināja teju divas reizes, tāpēc dzīvot kļuva grūtāk, īpaši jau pensionāriem, kuriem, tāpat kā Latvijā, vairumā gadījumu pensijas ir niecīgas, izņemot varbūt bijušos armijniekus. Toties mani šokēja augstie komunālie rēķini Latvijā. Baltkrievijā dzīvoju nelielā pilsētiņā netālu no Brestas, un vidēji mēnesī par komunālajiem pakalpojumiem maksāju 40 – 50 dolārus.
Taču jāatzīst, ka pašlaik mani visvairāk uztrauc tas, kā Latvijā iedzīvojas mans 13 gadus vecais dēls – par laimi, Jelgavā ir arī krievu skolas, taču mācīties vienalga nav viegli. Izglītības sistēma kopumā ir atšķirīga no mums ierastās, arī prasības atšķiras – teiksim, Baltkrievijā skolā sāk iet no sešiem gadiem, te – no septiņiem. Sanāk, ka pēc vecuma dēlam te vajadzēja mācīties 6. klasē, bet palaidām tomēr septītajā. Piemēram, fiziku, ko te sāk apgūt tikai 8. klasē, dēls jau ir mācījies. Citādi gan ir ar angļu valodu – lai gan skolā to mācīja, līmenis krietni atšķiras, jo Baltkrievijā tai nepievērš tik lielu uzmanību. Te ir Eiropa! Un mācību grāmatas ir latviešu valodā – kad vīrs ir reisā, jūtos bezspēcīga: es pat, piemēram, Latvijas vēsturē dēlam vēl nespēju palīdzēt…
Tas, ko Latvijā līdz šim esmu redzējusi, man ļoti patīk, arī Jelgavā man patīk dzīvot – dzīvoklis mums ir RAF masīvā, un te viss šķiet tik kompakts! Viss, kas dzīvošanai nepieciešams, ir pie rokas.
Ļoti ceru, ka pārskatāmā nākotnē varēšu sākt strādāt. Cik esmu skatījusies, manā profesijā vakanču nav daudz, arī bezdarba līmenis, šķiet, Latvijā tomēr ir augstāks nekā Baltkrievijā, līdz ar to darbu atrast būs grūtāk. Bet tas noteikti nav neiespējami!»
Sagatavoja Sintija Čepanone, foto Ivars Veiliņš un no personīgā arhīva
11.8 °C,
3.7 m/s,
65.6 % 
11.8 °C,
3.7 m/s,
65.6 %