-3.8 °C, 2.1 m/s, 70.6 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāKā dzīve rit bijušajiem bērnunama audzēkņiem?
Kā dzīve rit bijušajiem bērnunama audzēkņiem?
19/04/2014

Jau 20 gadus mūsu pilsētā darbojas Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes centrs – no visiem bērnunama audzēkņiem 108 tajā dzīvojuši līdz brīdim, kad devušies patstāvīgā dzīvē . Daļa no viņiem vēl mācās, daļa jau izveidojuši ģimeni un strādā, piemēram, par policistu, elektriķi, pasniedzēju, viesmīli, daļa devušies peļņā uz ārzemēm.

Ritma Gaidamoviča

Jau 20 gadus mūsu pilsētā darbojas Jelgavas Bērnu
sociālās aprūpes centrs – no visiem bērnunama audzēkņiem 108 tajā
dzīvojuši līdz brīdim, kad devušies patstāvīgā dzīvē . Daļa no
viņiem vēl mācās, daļa jau izveidojuši ģimeni un strādā, piemēram,
par policistu, elektriķi, pasniedzēju, viesmīli, daļa devušies
peļņā uz ārzemēm.

Labklājības ministrija izvirzījusi mērķi: līdz 2020. gadam 85
procenti ārpusģimenes aprūpē jeb bērnunamos esošo bērnu dzīvos
audžuģimenēs vai pie aizbildņa, savukārt bērnunams būs tikai
pagaidu risinājums krīzes situācijā. Diemžēl reālā situācija liek
domāt citādāk. To apstiprina arī tas, ka jau vairākus gadus
Jelgavas bērnunamā audzēkņu skaits nav ievērojami mainījies – ap 70
audzēkņu vecumā no diviem līdz 24 gadiem. Šobrīd gan centrā ir 55
audzēkņi – 51 no tiem ilglaicīgā aprūpē, četri – Krīzes centrā.
Turklāt šo 20 gadu laikā tikai 40 bērni ir adoptēti – divi tepat
Latvijā, pārējie – uz ārzemēm. Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes
centra vadītāja Maija Neilande pēc pieredzes spriež, ka tik ātri
bērnunami Latvijā neizzudīs, taču šobrīd tiek domāts par centra
reformām, paplašinot tā darbības loku. Jau šogad centrā tiek
piedāvātas atbalsta grupas tiem, kuri jau devušies prom no
bērnunama, piedāvājot sociālā darbinieka un psihologa individuālas
konsultācijas, diskusijas, piemēram, par bērnu audzināšanu, ģimenes
veidošanu, atkarībām. Arī uzrunātie bērnunama absolventi portālam
www.jelgavasvestnesis.lv atzīst: «Labāk augt bērnunamā nekā ģimenē,
kur tēvs un māte ir alkoholiķi, tev kā skolēnam jādomā, vai šodien
būs ko ēst, un skolu tu neapmeklē, jo nav ko vilkt mugurā.»
Protams, pārdzīvojums par to, ka esi izņemts no ģimenes, ir liels,
kropļojas arī uzskati par ģimeni, taču brīdī, kad aizej pats savā
dzīvē, saproti, ka esi vērtīgāks cilvēks – redzējis, ka var dzīvot
arī citādāk.

«Klibo» budžeta plānošana

Speciālisti apgalvo, ka bērnunams nav piemērotākais modelis, ja
grib, lai bez vecāku gādības palikušie bērni izaug par atbildīgiem
cilvēkiem, kas prot par sevi parūpēties, sākot patstāvīgu dzīvi, jo
bērnunamā allaž visu saņēmuši gatavu. Bijušie audzēkņi gan tam
nepiekrīt. Protams, viņiem ir jumts virs galvas, zupas šķīvis
galdā, viņi ir aprūpēti, taču, lai kaut ko dzīvē sasniegtu, ir
jācīnās, jāstrādā tāpat kā visiem citiem. Absolventi pieļauj, ka
mūsdienās drīzāk turīgāko ģimeņu bērni, uzsākot pastāvīgu dzīvi,
nezina, kā par sevi parūpēties, jo viņiem visa kā ir bijis daudz un
nekad nav bijis jādomā, kur ņems naudu, lai samaksātu par savām
vajadzībām, jo vecāki to vienkārši nopērk. «Mums naudai noteikti ir
lielāka vērtība,» tā Jānis, kurš bērnunamu atstāja pirms astoņiem
gadiem. «Jā, ir lietas, kas varbūt bērnunamā nav iemācītas, taču
visu nevar apgūt, arī dzīvojot ģimenē,» atzīst Elīna, kura «savā
dzīvē» ir jau septiņus gadus. «Ko izjutu, uzsākot savu dzīvi? Man
«kliboja» budžeta plānošana. Tiesa gan, par kādu plānošanu var
runāt, ja kabatas nauda mēnesī bija nepilni pieci lati?! Tos varēji
tērēt pēc sirds patikas, bet, atstājot bērnunamu, uz pleciem
gulstas komunālie rēķini, izdevumi par pārtiku, apģērbu. Es gan
visos laikos esmu bijusi taupīga – ja ko ļoti vēlējos, arī no
kabatas naudas sakrāju. Zinu cilvēkus, kuriem pašvaldība piešķīra
dzīvokli, izmaksāja pabalstu, bet cik ātri tā nauda «izkusa»! 300
lati ir milzīga nauda, un visu gribas pamēģināt, vilinājumu tik
daudz,» atzīst bijusī audzēkne Inga.

Ģimene kā vērtība

Bijušie audzēkņi nenoliedz, ka dzīve bērnunamā zināmas sekas ir
atstājusi uz ģimenes modeli un ģimeni kā vērtību. Lai gan paši
neauga tradicionālā ģimenē – tētis, mamma, bērni –, viņi atzīst, ka
ģimene ir liela vērtība, jo tā viņiem dzīvē pietrūkusi. Daļai tas
bija neīstenojies sapnis, ko gribas realizēt savā dzīvē, tiesa,
nereti gan pietrūkst dzīves pieredzes, kā īsti nosargāt ģimenes
pavardu. «Mana ģimene bija bērnunama bērni, man pat bija vairākas
mammas audzinātājas. Liela un kupla ģimene, kurā iemācījos
dalīties, aizstāvēt, strādāt komandā,» tā Elīna, piebilstot, ka,
viņasprāt, bērnam var būt tikai mamma, un arī tā jau ir ģimene. Tā
ir viņai – Elīna viena audzina trīs mēnešus veco dēliņu.

Slēpj, jo negrib, lai žēlo

Nereti jaunieši, kas izgājuši no bērnunama, cenšas to noklusēt,
jo baidās par apkārtējo attieksmi. «Diemžēl sabiedrībā valda
stereotipi – vieni uzskata, ka bērnunama bērni ir dzērāji,
noziedznieki, citi sāk īpaši žēlot. Es to neafišēju, jo negribu,
lai mani žēlo, gribu, lai pret mani izturas kā pret jebkuru citu
cilvēku. Gadās, ka kāds no maniem draugiem to uzzina un ir
izbrīnīts. Tā nevarot būt, jo tādi neesot bērnunama bērni. Jautāju
– kādi tad ir? Atbilde nav tā glaimojošākā, taču es ceru, ka daļai
priekšstatu būšu mainījusi,» atzīst Kristīne, uzsverot, ka katra
paša ziņā ir, kādu dzīves ceļu izvēlas. Var izvēlēties vairākus
scenārijus – mācīties, iegūt izglītību, darbu, veidot ģimeni un
gādāt, lai tavi bērni dzīvo labos apstākļos. Bet var arī priekšroku
dot narkotikām, klaiņošanai, turpināt dzīvot uz pašvaldības un
valsts rēķina, saņemot pabalstus.

Viens piliens darvas medus mucā sabojā visu
mucu

Taujāti, vai tā ir taisnība, ka bērnunams cilvēkam uzliek
«zīmogu» – nākamais pabalstu ņēmējs, kurš neko dzīvē nevar sasniegt
–, audzēkņi uzsver: lai gan cilvēki nereti tā domā, tas ir aplami.
«Zinu arī, kā šis priekšstats veidojas. Proti, ja kaut viens no
bērnunama audzēkņiem klaiņo, kaut ko nozog, osta līmi, par to runā
skaļi, un sabiedrība nodomā: tādi jau viņi tur visi. Bet par to, ka
bērnunamā aug teicamniece, kura plūkusi laurus vairākās mācību
olimpiādēs, kurai ir panākumi dažādās ārpusklases nodarbībās,
nevienam neinteresē. Viens piliens darvas medus mucā sabojā visu
mucu. Vai tad mums nav bērni no ģimenēm, kas arī klaiņo, zog, lieto
narkotikas? Bet mēs taču nesakām, ka tādi viņi ir visi – nu, tie,
kas aug ģimenē,» tā Inga, paužot nožēlu, par šādiem stereotipiem.
Visi kā viens bijušie audzēkņi uzsver, ka viss ir atkarīgs no
cilvēka paša. «Es jau arī varēju klaiņot, neko nedarīt, dzīvot uz
pabalstiem, taču izmācījos un strādāju par šuvēju. Tagad gan esmu
bērnu kopšanas atvaļinājumā. Bet viens mans brālis izmācījās un
strādā par elektriķi, otrs – strādā fabrikā Anglijā,» tā Elīna.

 

VIEDOKĻI

«Gribas, lai arī mans bērns saprot, ka dzīvē viss
jānopelna pašam»

Kristīne, savā dzīvē deviņus gadus, šobrīd
strādā par frizieri, kāršu jaucēju kazino un audzina astoņgadīgu
meitu:

«Jāatzīst, esmu vīlusies savā bērna audzināšanas mākā un esmu
diezgan pārliecināta, ka uz to iespaidu atstājusi tieši dzīve
bērnunamā. Proti, savai meitai dodu visu, kā nebija man. Daudz un
bieži viņu apčubinu, samīļoju, ja viņa veikalā ko pajautās, bez
ierunām nopirkšu. Esmu viņu izlutinājusi, lai gan gribētos, lai arī
viņa piedzīvo zināmas grūtības, iemācās cīnīties par sevi, gūst
rūdījumu, saprot, ka viss ir jānopelna pašai un neviens neko uz
paplātes nepienesīs. Es to iemācījos bērnunamā un šobrīd esmu
izcīnījusi savu vietu. Es gan biju teicamniece – labi mācījos, par
to man apmaksāja deju studijas «Beneficē», Rīgā izmācījos par
drēbnieci, vēlāk apguvu frizieres profesiju. Ne reizi vien dzīvē
esmu saskārusies ar uzskatu – bērnunama bērni jau dzīvē neko nevar
sasniegt. Kāpēc?! Mēs taču katrs pats «kaļam» savu likteni. Ja
iesi, darīsi, tieksies uz augstākiem mērķiem, viss ir iespējams.
Tiesa, es gan neafišēju to, ka uzaugu bērnunamā. Ne tāpēc, ka man
būtu kauns. To zināja visi mani skolas, deju biedri, meitai gan to
neesmu teikusi, arī darba devējs nezina. Man ir bail no žēlošanas:
«Vai, nabadzīte…» Jā, dzīvē tā gadījās, ka es, mani trīs brāļi un
divas māsas uzaugām dažādos bērnunamos, taču centra vadītāja man
iemācīja, ka ģimene ir augstākā vērtība un tai jābūt saliedētai.
Viņa vienmēr gādāja, lai es tiktos ar brāļiem un māsām, sarūpēja
dāvanas. Dzīvē var gadīties visādi. Kad man piedzima meita, arvien
vairāk izpratu ģimenes nozīmi un šobrīd uzturu ļoti labas
attiecības ar savu mammu.»

 

«Bērnunams – vieta, kur joprojām varu lūgt
padomu»

Inga, savā dzīvē 11 gadus, strādā par
pasniedzēju Rīgas Profesionālajā skaistuma skolā, organizēja «Mis
un misters Jelgava 2013», audzina dēlu un meitu:

«Vēl nebiju pilngadīga – Rīgā mācījos viesnīcu servisu un mazo
pansiju vadību, grasījos pamest bērnunamu un paliku stāvoklī.
Šķita, ka pēdējā stundiņa klāt! Esmu daudz par jaunu, man vēl skola
jāpabeidz, bet Maija (Maija Neilande – red.) mani «sapurināja», ka
nedrīkst nolaist rokas un palaists dzīvi pašplūsmā. Viņas mudināta,
pabeidzu skolu, iestājos LLU pārtikas tehnologos, taču sapratu, ka
tas nav īsti man. Tāpēc izmācījos par vaksācijas un skropstu
pieaudzēšanas meistari, tagad skoloju citus. Man ir divi brīnišķīgi
bērni – dēlam desmit gadi, meitai četri – un vīrs. Mazākajās klasēs
ļoti kaunējos, ka nāku no bērnunama, taču tagad ar to nav problēmu.
Vai tad es tāpēc būtu slikts cilvēks? Jā, man nebija tradicionālas
ģimenes – mamma un tētis, kas pamācītu, bet mammas lomu pildīja
Maija, pie kuras pēc padoma vēršos vēl šodien. Kaut vai pajautāt,
kā bērnu bērnudārzā iekārtot. Man gan šķiet, ka mūs bērnunamā
audzināja stingrāk. Šodien jaunieši kladzina par savām tiesībām,
aizmirstot pienākumus, līdz ar to rodas uzvedības problēmas,
klaiņošanas, spaisa lietošana. Jā, arī mūsu barā bija pa kādam,
kuram tolaik patika līmi ostīt, zagt, kas uzlika zīmogu visiem:
«Ai, no bērnunama! Tur jau visi tādi.» Taču es neņēmu galvā, jo
zināju, ka tā nav. Saviem bērniem mācu, ka bērnunama bērnus
nedrīkst apvainot, jo visi bērni ir vienādi. Ņemu viņus līdzi uz
bērnunamu, lai kopā spēlējas, esam kopā arī braukuši ekskursijās.
Man sāp sirds par mūsdienu jauniešu nežēlīgo attieksmi pret
bērniem, kas nāk no mazturīgām ģimenēm, bērnunama. Viņi jau pie tā
nav vainīgi – ja dzīvē vēlēsies, sasniegs daudz un tiks pat tālāk
nekā smējējs, jo man šķiet, ka bērnunama bērniem ir lielāka
motivācija mainīt savu dzīvi, jo viņi negrib dzīvot kā viņu
vecāki!»

 

«Spītnieces savaldīšana»

Marika, centru pameta pagājušajā vasarā, mācās
9. klasē:

«Tikai aizejot no bērnunama, sapratu, cik gan viegla dzīve man
bija. Vienmēr pabarota, apģērbs sagādāts, skolā nogādāta, nekādi
rēķini nav jāmaksā. Bet es runāju pretī, neklausīju, lai tiktu uz
ballītēm, lecu ārā pa logu, bēgu. Man mācīja dzīvot, bet es
spītējos, negribēju iet uz skolu. Sociālā darbiniece Inga Āne, lai
gan viņai darbs sākās pulksten 8, katru rītu cēlās un pulksten 6.40
mani aizveda uz pieturu, lai pārliecinātos, ka iekāpju autobusā.
Vienmēr draudēju, ka aizbēgšu, taču ne reizi to neizdarīju. Kāpēc?
Man bija žēl, ka cilvēks tik agri cēlies. Bērnunams man ir bijis kā
«spītnieces savaldīšana», kurā mainīta uzvedība, esmu kļuvusi par
normālu cilvēku, pilnīgi mainījusi viedokli par izglītību. Šobrīd
ar labām sekmēm mācos 9. klasē un esmu nolēmusi vēlāk turpināt
mācības profesionālajā vidusskolā. Vēl gan neesmu līdz galam
izlēmusi, par ko vēlos kļūt, taču uzskatu, ka bez izglītības nekur
tālu šodien netiksi. Pat sētniekam prasa vidusskolas izglītību.
Centrā šobrīd vēl dzīvo manas trīs māsas, un viņām mācu, lai
novērtē visu, ko viņām dod. Mans ieteikums gan būtu bērnunamā
iemācīt ne tikai, piemēram, ēst gatavot, par sevi parūpēties, bet
arī budžeta plānošanu, citādi, saņemot pabalstu patstāvīgas dzīves
uzsākšanai, esi kā suns, kas norāvies no striķa. Ja visu laiku bija
jāiztiek ar dažiem latiem kabatas naudas mēnesī un pēkšņi iedod
gandrīz 300 latus, nezini, kā rīkoties. Gribas uzreiz visu iztērēt.
Nu gan ir pagājuši vairāki mēneši, un budžeta plānošana krietni
uzlabojusies.»

 

«Sēžot rokas klēpī salicis, neko dzīvē
nesasniegsi»

Līga (vārds mainīts), savā dzīvē piecus gadus,
strādā Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes centrā:

«Bērnunamā noteikti saņēmu vairāk nekā ģimenē. Uzskatu, ka te
esmu pietiekami sagatavota lielajai dzīvei, pabijusi ārzemēs, ko
nevarētu, dzīvojot ģimenē, jo tādas rocības mums nebija. Šobrīd es
te strādāju. Iespējams, kāds jautās – vai tiešām nebija vēlmes pēc
iespējas ātrāk šo vietu pamest, kur nu vēl izvēlēties te strādāt?
Mana atbilde ir: «Nē, jo te jūtos starp savējiem.» Man pat gribas
domāt, ka mazliet labāk saprotos ar bērnunama audzēkņiem, jo
atšķirībā no citiem pedagogiem spēju iejusties viņu ādā. Pati esmu
te dzīvojusi. Tie, kuri to nav izbaudījuši, nezinās, kā bērnam
pietrūkst, bet es to redzu, jo zinu, kā pietrūka man. Kaut vai
vienkārši laiks sarunai, lai bērnam kļūtu vieglāk. Tiesa, šobrīd,
skatoties uz audzēkņiem, mans lielākais kreņķis ir draudzība.
Proti, kad es dzīvoju bērnunamā, mēs ar audzēkņiem bijām ļoti
saliedēti, viens par otru pastāvējām gluži kā lielā ģimenē, bet
šodien viņi katrs vairāk par sevi. Un mēs jau zinām – izdzīvo
stiprākais. Es gan savā grupā cenšos situāciju mainīt, ieaudzināt,
cik svarīgi ir citam citu atbalstīt. Tāpat savas grupas bērniem
lieku saprast, cik liela nozīme ir izglītībai, kam diemžēl es
uzmanību nepievērsu. Tikai izejot no bērnunama, vakarskolā pabeidzu
pamatskolu un šobrīd esmu nolēmusi turpināt mācības vidusskolā.
Sēžot rokas klēpī salicis, neko dzīvē nesasniegsi. Nevar arī
paļauties: kā būs, tā būs!»

Foto: Ivars Veiliņš

 

Audzēkņu skaits Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes
centrā

1994. gadā – 63

1995. gadā – 93

1996. gadā – 107

1997. gadā – 111

1998. gadā – 115

1999. gadā – 115

2000. gadā – 111

2001. gadā – 112

2002. gadā – 112

2003. gadā – 102

2004. gadā – 92

2005. gadā – 81

2006. gadā – 90

2007. gadā – 71

2008. gadā – 69

2009. gadā – 68

2010. gadā – 74

2011. gadā – 80

2012. gadā – 73

2013. gadā – 73

* Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes centra dati

 

Saistītās ziņas

Bērnunams –
stabils jaunietis