Jau 20 gadus mūsu pilsētā darbojas Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes centrs – no visiem bērnunama audzēkņiem 108 tajā dzīvojuši līdz brīdim, kad devušies patstāvīgā dzīvē . Daļa no viņiem vēl mācās, daļa jau izveidojuši ģimeni un strādā, piemēram, par policistu, elektriķi, pasniedzēju, viesmīli, daļa devušies peļņā uz ārzemēm.
Ritma Gaidamoviča
Labklājības ministrija izvirzījusi mērķi: līdz 2020. gadam 85 procenti ārpusģimenes aprūpē jeb bērnunamos esošo bērnu dzīvos audžuģimenēs vai pie aizbildņa, savukārt bērnunams būs tikai pagaidu risinājums krīzes situācijā. Diemžēl reālā situācija liek domāt citādāk. To apstiprina arī tas, ka jau vairākus gadus Jelgavas bērnunamā audzēkņu skaits nav ievērojami mainījies – ap 70 audzēkņu vecumā no diviem līdz 24 gadiem. Šobrīd gan centrā ir 55 audzēkņi – 51 no tiem ilglaicīgā aprūpē, četri – Krīzes centrā. Turklāt šo 20 gadu laikā tikai 40 bērni ir adoptēti – divi tepat Latvijā, pārējie – uz ārzemēm. Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes centra vadītāja Maija Neilande pēc pieredzes spriež, ka tik ātri bērnunami Latvijā neizzudīs, taču šobrīd tiek domāts par centra reformām, paplašinot tā darbības loku. Jau šogad centrā tiek piedāvātas atbalsta grupas tiem, kuri jau devušies prom no bērnunama, piedāvājot sociālā darbinieka un psihologa individuālas konsultācijas, diskusijas, piemēram, par bērnu audzināšanu, ģimenes veidošanu, atkarībām. Arī uzrunātie bērnunama absolventi portālam www.jelgavasvestnesis.lv atzīst: «Labāk augt bērnunamā nekā ģimenē, kur tēvs un māte ir alkoholiķi, tev kā skolēnam jādomā, vai šodien būs ko ēst, un skolu tu neapmeklē, jo nav ko vilkt mugurā.» Protams, pārdzīvojums par to, ka esi izņemts no ģimenes, ir liels, kropļojas arī uzskati par ģimeni, taču brīdī, kad aizej pats savā dzīvē, saproti, ka esi vērtīgāks cilvēks – redzējis, ka var dzīvot arī citādāk.
«Klibo» budžeta plānošana
Speciālisti apgalvo, ka bērnunams nav piemērotākais modelis, ja grib, lai bez vecāku gādības palikušie bērni izaug par atbildīgiem cilvēkiem, kas prot par sevi parūpēties, sākot patstāvīgu dzīvi, jo bērnunamā allaž visu saņēmuši gatavu. Bijušie audzēkņi gan tam nepiekrīt. Protams, viņiem ir jumts virs galvas, zupas šķīvis galdā, viņi ir aprūpēti, taču, lai kaut ko dzīvē sasniegtu, ir jācīnās, jāstrādā tāpat kā visiem citiem. Absolventi pieļauj, ka mūsdienās drīzāk turīgāko ģimeņu bērni, uzsākot pastāvīgu dzīvi, nezina, kā par sevi parūpēties, jo viņiem visa kā ir bijis daudz un nekad nav bijis jādomā, kur ņems naudu, lai samaksātu par savām vajadzībām, jo vecāki to vienkārši nopērk. «Mums naudai noteikti ir lielāka vērtība,» tā Jānis, kurš bērnunamu atstāja pirms astoņiem gadiem. «Jā, ir lietas, kas varbūt bērnunamā nav iemācītas, taču visu nevar apgūt, arī dzīvojot ģimenē,» atzīst Elīna, kura «savā dzīvē» ir jau septiņus gadus. «Ko izjutu, uzsākot savu dzīvi? Man «kliboja» budžeta plānošana. Tiesa gan, par kādu plānošanu var runāt, ja kabatas nauda mēnesī bija nepilni pieci lati?! Tos varēji tērēt pēc sirds patikas, bet, atstājot bērnunamu, uz pleciem gulstas komunālie rēķini, izdevumi par pārtiku, apģērbu. Es gan visos laikos esmu bijusi taupīga – ja ko ļoti vēlējos, arī no kabatas naudas sakrāju. Zinu cilvēkus, kuriem pašvaldība piešķīra dzīvokli, izmaksāja pabalstu, bet cik ātri tā nauda «izkusa»! 300 lati ir milzīga nauda, un visu gribas pamēģināt, vilinājumu tik daudz,» atzīst bijusī audzēkne Inga.
Ģimene kā vērtība
Bijušie audzēkņi nenoliedz, ka dzīve bērnunamā zināmas sekas ir atstājusi uz ģimenes modeli un ģimeni kā vērtību. Lai gan paši neauga tradicionālā ģimenē – tētis, mamma, bērni –, viņi atzīst, ka ģimene ir liela vērtība, jo tā viņiem dzīvē pietrūkusi. Daļai tas bija neīstenojies sapnis, ko gribas realizēt savā dzīvē, tiesa, nereti gan pietrūkst dzīves pieredzes, kā īsti nosargāt ģimenes pavardu. «Mana ģimene bija bērnunama bērni, man pat bija vairākas mammas audzinātājas. Liela un kupla ģimene, kurā iemācījos dalīties, aizstāvēt, strādāt komandā,» tā Elīna, piebilstot, ka, viņasprāt, bērnam var būt tikai mamma, un arī tā jau ir ģimene. Tā ir viņai – Elīna viena audzina trīs mēnešus veco dēliņu.
Slēpj, jo negrib, lai žēlo
Nereti jaunieši, kas izgājuši no bērnunama, cenšas to noklusēt, jo baidās par apkārtējo attieksmi. «Diemžēl sabiedrībā valda stereotipi – vieni uzskata, ka bērnunama bērni ir dzērāji, noziedznieki, citi sāk īpaši žēlot. Es to neafišēju, jo negribu, lai mani žēlo, gribu, lai pret mani izturas kā pret jebkuru citu cilvēku. Gadās, ka kāds no maniem draugiem to uzzina un ir izbrīnīts. Tā nevarot būt, jo tādi neesot bērnunama bērni. Jautāju – kādi tad ir? Atbilde nav tā glaimojošākā, taču es ceru, ka daļai priekšstatu būšu mainījusi,» atzīst Kristīne, uzsverot, ka katra paša ziņā ir, kādu dzīves ceļu izvēlas. Var izvēlēties vairākus scenārijus – mācīties, iegūt izglītību, darbu, veidot ģimeni un gādāt, lai tavi bērni dzīvo labos apstākļos. Bet var arī priekšroku dot narkotikām, klaiņošanai, turpināt dzīvot uz pašvaldības un valsts rēķina, saņemot pabalstus.
Viens piliens darvas medus mucā sabojā visu mucu
Taujāti, vai tā ir taisnība, ka bērnunams cilvēkam uzliek «zīmogu» – nākamais pabalstu ņēmējs, kurš neko dzīvē nevar sasniegt –, audzēkņi uzsver: lai gan cilvēki nereti tā domā, tas ir aplami. «Zinu arī, kā šis priekšstats veidojas. Proti, ja kaut viens no bērnunama audzēkņiem klaiņo, kaut ko nozog, osta līmi, par to runā skaļi, un sabiedrība nodomā: tādi jau viņi tur visi. Bet par to, ka bērnunamā aug teicamniece, kura plūkusi laurus vairākās mācību olimpiādēs, kurai ir panākumi dažādās ārpusklases nodarbībās, nevienam neinteresē. Viens piliens darvas medus mucā sabojā visu mucu. Vai tad mums nav bērni no ģimenēm, kas arī klaiņo, zog, lieto narkotikas? Bet mēs taču nesakām, ka tādi viņi ir visi – nu, tie, kas aug ģimenē,» tā Inga, paužot nožēlu, par šādiem stereotipiem. Visi kā viens bijušie audzēkņi uzsver, ka viss ir atkarīgs no cilvēka paša. «Es jau arī varēju klaiņot, neko nedarīt, dzīvot uz pabalstiem, taču izmācījos un strādāju par šuvēju. Tagad gan esmu bērnu kopšanas atvaļinājumā. Bet viens mans brālis izmācījās un strādā par elektriķi, otrs – strādā fabrikā Anglijā,» tā Elīna.
VIEDOKĻI
«Gribas, lai arī mans bērns saprot, ka dzīvē viss jānopelna pašam»
Kristīne, savā dzīvē deviņus gadus, šobrīd strādā par frizieri, kāršu jaucēju kazino un audzina astoņgadīgu meitu:
«Jāatzīst, esmu vīlusies savā bērna audzināšanas mākā un esmu diezgan pārliecināta, ka uz to iespaidu atstājusi tieši dzīve bērnunamā. Proti, savai meitai dodu visu, kā nebija man. Daudz un bieži viņu apčubinu, samīļoju, ja viņa veikalā ko pajautās, bez ierunām nopirkšu. Esmu viņu izlutinājusi, lai gan gribētos, lai arī viņa piedzīvo zināmas grūtības, iemācās cīnīties par sevi, gūst rūdījumu, saprot, ka viss ir jānopelna pašai un neviens neko uz paplātes nepienesīs. Es to iemācījos bērnunamā un šobrīd esmu izcīnījusi savu vietu. Es gan biju teicamniece – labi mācījos, par to man apmaksāja deju studijas «Beneficē», Rīgā izmācījos par drēbnieci, vēlāk apguvu frizieres profesiju. Ne reizi vien dzīvē esmu saskārusies ar uzskatu – bērnunama bērni jau dzīvē neko nevar sasniegt. Kāpēc?! Mēs taču katrs pats «kaļam» savu likteni. Ja iesi, darīsi, tieksies uz augstākiem mērķiem, viss ir iespējams. Tiesa, es gan neafišēju to, ka uzaugu bērnunamā. Ne tāpēc, ka man būtu kauns. To zināja visi mani skolas, deju biedri, meitai gan to neesmu teikusi, arī darba devējs nezina. Man ir bail no žēlošanas: «Vai, nabadzīte…» Jā, dzīvē tā gadījās, ka es, mani trīs brāļi un divas māsas uzaugām dažādos bērnunamos, taču centra vadītāja man iemācīja, ka ģimene ir augstākā vērtība un tai jābūt saliedētai. Viņa vienmēr gādāja, lai es tiktos ar brāļiem un māsām, sarūpēja dāvanas. Dzīvē var gadīties visādi. Kad man piedzima meita, arvien vairāk izpratu ģimenes nozīmi un šobrīd uzturu ļoti labas attiecības ar savu mammu.»
«Bērnunams – vieta, kur joprojām varu lūgt padomu»
Inga, savā dzīvē 11 gadus, strādā par pasniedzēju Rīgas Profesionālajā skaistuma skolā, organizēja «Mis un misters Jelgava 2013», audzina dēlu un meitu:
«Vēl nebiju pilngadīga – Rīgā mācījos viesnīcu servisu un mazo pansiju vadību, grasījos pamest bērnunamu un paliku stāvoklī. Šķita, ka pēdējā stundiņa klāt! Esmu daudz par jaunu, man vēl skola jāpabeidz, bet Maija (Maija Neilande – red.) mani «sapurināja», ka nedrīkst nolaist rokas un palaists dzīvi pašplūsmā. Viņas mudināta, pabeidzu skolu, iestājos LLU pārtikas tehnologos, taču sapratu, ka tas nav īsti man. Tāpēc izmācījos par vaksācijas un skropstu pieaudzēšanas meistari, tagad skoloju citus. Man ir divi brīnišķīgi bērni – dēlam desmit gadi, meitai četri – un vīrs. Mazākajās klasēs ļoti kaunējos, ka nāku no bērnunama, taču tagad ar to nav problēmu. Vai tad es tāpēc būtu slikts cilvēks? Jā, man nebija tradicionālas ģimenes – mamma un tētis, kas pamācītu, bet mammas lomu pildīja Maija, pie kuras pēc padoma vēršos vēl šodien. Kaut vai pajautāt, kā bērnu bērnudārzā iekārtot. Man gan šķiet, ka mūs bērnunamā audzināja stingrāk. Šodien jaunieši kladzina par savām tiesībām, aizmirstot pienākumus, līdz ar to rodas uzvedības problēmas, klaiņošanas, spaisa lietošana. Jā, arī mūsu barā bija pa kādam, kuram tolaik patika līmi ostīt, zagt, kas uzlika zīmogu visiem: «Ai, no bērnunama! Tur jau visi tādi.» Taču es neņēmu galvā, jo zināju, ka tā nav. Saviem bērniem mācu, ka bērnunama bērnus nedrīkst apvainot, jo visi bērni ir vienādi. Ņemu viņus līdzi uz bērnunamu, lai kopā spēlējas, esam kopā arī braukuši ekskursijās. Man sāp sirds par mūsdienu jauniešu nežēlīgo attieksmi pret bērniem, kas nāk no mazturīgām ģimenēm, bērnunama. Viņi jau pie tā nav vainīgi – ja dzīvē vēlēsies, sasniegs daudz un tiks pat tālāk nekā smējējs, jo man šķiet, ka bērnunama bērniem ir lielāka motivācija mainīt savu dzīvi, jo viņi negrib dzīvot kā viņu vecāki!»
«Spītnieces savaldīšana»
Marika, centru pameta pagājušajā vasarā, mācās 9. klasē:
«Tikai aizejot no bērnunama, sapratu, cik gan viegla dzīve man bija. Vienmēr pabarota, apģērbs sagādāts, skolā nogādāta, nekādi rēķini nav jāmaksā. Bet es runāju pretī, neklausīju, lai tiktu uz ballītēm, lecu ārā pa logu, bēgu. Man mācīja dzīvot, bet es spītējos, negribēju iet uz skolu. Sociālā darbiniece Inga Āne, lai gan viņai darbs sākās pulksten 8, katru rītu cēlās un pulksten 6.40 mani aizveda uz pieturu, lai pārliecinātos, ka iekāpju autobusā. Vienmēr draudēju, ka aizbēgšu, taču ne reizi to neizdarīju. Kāpēc? Man bija žēl, ka cilvēks tik agri cēlies. Bērnunams man ir bijis kā «spītnieces savaldīšana», kurā mainīta uzvedība, esmu kļuvusi par normālu cilvēku, pilnīgi mainījusi viedokli par izglītību. Šobrīd ar labām sekmēm mācos 9. klasē un esmu nolēmusi vēlāk turpināt mācības profesionālajā vidusskolā. Vēl gan neesmu līdz galam izlēmusi, par ko vēlos kļūt, taču uzskatu, ka bez izglītības nekur tālu šodien netiksi. Pat sētniekam prasa vidusskolas izglītību. Centrā šobrīd vēl dzīvo manas trīs māsas, un viņām mācu, lai novērtē visu, ko viņām dod. Mans ieteikums gan būtu bērnunamā iemācīt ne tikai, piemēram, ēst gatavot, par sevi parūpēties, bet arī budžeta plānošanu, citādi, saņemot pabalstu patstāvīgas dzīves uzsākšanai, esi kā suns, kas norāvies no striķa. Ja visu laiku bija jāiztiek ar dažiem latiem kabatas naudas mēnesī un pēkšņi iedod gandrīz 300 latus, nezini, kā rīkoties. Gribas uzreiz visu iztērēt. Nu gan ir pagājuši vairāki mēneši, un budžeta plānošana krietni uzlabojusies.»
«Sēžot rokas klēpī salicis, neko dzīvē nesasniegsi»
Līga (vārds mainīts), savā dzīvē piecus gadus, strādā Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes centrā:
«Bērnunamā noteikti saņēmu vairāk nekā ģimenē. Uzskatu, ka te esmu pietiekami sagatavota lielajai dzīvei, pabijusi ārzemēs, ko nevarētu, dzīvojot ģimenē, jo tādas rocības mums nebija. Šobrīd es te strādāju. Iespējams, kāds jautās – vai tiešām nebija vēlmes pēc iespējas ātrāk šo vietu pamest, kur nu vēl izvēlēties te strādāt? Mana atbilde ir: «Nē, jo te jūtos starp savējiem.» Man pat gribas domāt, ka mazliet labāk saprotos ar bērnunama audzēkņiem, jo atšķirībā no citiem pedagogiem spēju iejusties viņu ādā. Pati esmu te dzīvojusi. Tie, kuri to nav izbaudījuši, nezinās, kā bērnam pietrūkst, bet es to redzu, jo zinu, kā pietrūka man. Kaut vai vienkārši laiks sarunai, lai bērnam kļūtu vieglāk. Tiesa, šobrīd, skatoties uz audzēkņiem, mans lielākais kreņķis ir draudzība. Proti, kad es dzīvoju bērnunamā, mēs ar audzēkņiem bijām ļoti saliedēti, viens par otru pastāvējām gluži kā lielā ģimenē, bet šodien viņi katrs vairāk par sevi. Un mēs jau zinām – izdzīvo stiprākais. Es gan savā grupā cenšos situāciju mainīt, ieaudzināt, cik svarīgi ir citam citu atbalstīt. Tāpat savas grupas bērniem lieku saprast, cik liela nozīme ir izglītībai, kam diemžēl es uzmanību nepievērsu. Tikai izejot no bērnunama, vakarskolā pabeidzu pamatskolu un šobrīd esmu nolēmusi turpināt mācības vidusskolā. Sēžot rokas klēpī salicis, neko dzīvē nesasniegsi. Nevar arī paļauties: kā būs, tā būs!»
Foto: Ivars Veiliņš
Audzēkņu skaits Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes centrā
1994. gadā – 63
1995. gadā – 93
1996. gadā – 107
1997. gadā – 111
1998. gadā – 115
1999. gadā – 115
2000. gadā – 111
2001. gadā – 112
2002. gadā – 112
2003. gadā – 102
2004. gadā – 92
2005. gadā – 81
2006. gadā – 90
2007. gadā – 71
2008. gadā – 69
2009. gadā – 68
2010. gadā – 74
2011. gadā – 80
2012. gadā – 73
2013. gadā – 73
* Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes centra dati
Saistītās ziņas
Bērnunams – stabils jaunietis