Jelgavas pilsēta deklarētā dzīvesvieta ir 59 699 iedzīvotājiem, liecina PMLP dati, un 12 496 jeb 20,93 procenti no viņiem ir vecuma pensijas saņēmēji. 2014. gadā, kamēr vidējā darba alga Jelgavā atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes datiem sasniedza 482 eiro «uz rokas», vidējais vecuma pensijas apmērs mūsu pilsētā bija nepilni 300 eiro, bet minimālā alga, kas šogad jau paaugstināta par 40 eiro, valstī pērn bija 320 eiro. Pensiju, mazāku par 100 eiro, šobrīd mūsu pilsētā saņem 257 pensionāri, bet 7472 jelgavniekiem jeb 59 procentiem no visiem vecuma pensiju saņēmējiem pensijas apmērs ir 200 – 300 eiro robežās, un tas nozīmē, ka absolūti lielākā daļa pensionāru pārtiek no līdzekļiem, kas ir krietni mazāki par valstī noteikto minimālo algu.
Sintija Čepanone
Pensionāram Zigmundam ir 82 gadi. Kungs dzīvo kopā ar sievu un apzinās, ka ir viens no retajiem pensionāriem Jelgavā, kas var atļauties dzīvot, ne izdzīvot. «Materiālu problēmu mums nav, jo mana pensija šobrīd ir 650 eiro, sievai – mazliet mazāka. Komunālos maksājumus sedzu es, bet pārējo tērējam atbilstoši katrs savām interesēm un vajadzībām. Cenšamies ēst veselīgi – ne gluži ekopārtiku, taču uz produktiem netaupām un arī citām lietām daudz līdzi nerēķinām. Vienīgie ģimenes izdevumi, kurus esmu pierakstījis, saistīti ar mašīnu – gadā tie ir 500 – 600 eiro,» stāsta kungs, neslēpjot, ka viņam ir paveicies: gan tāpēc, ka nopelnījis labu pensiju, gan tāpēc, ka dzīvo kopā ar sieviņu, līdz ar to atļauties var vairāk, gan tāpēc, ka meitu ģimenes ir pārtikušas. «Mums atliek tikai kādas dāvaniņas mazbērniem nopirkt,» tā viņš. Taču, tiklīdz kaut viens no šiem veiksmes nosacījumiem iztrūkst, pensionāriem nākas būtiski ierobežot pat elementāras vajadzības un vēlmes.
To Jelgavas pensionāru skaits, kuri mēnesī saņem vairāk nekā 500 eiro, tikai nedaudz pārsniedz 700. Taču tajā pašā laikā šobrīd Jelgavā ir ap 1200 trūcīgu un maznodrošinātu pensionāru, kas saņem atbalstu no pašvaldības, liecina Sociālo lietu pārvaldes dati. Kaut arī, runājot par pensionāru situāciju globāli, viņi mēdz šķendēties, ka spiesti dzīvot uz nabadzības sliekšņa, pat atsevišķi dzīvojoša Jelgavas pensionāre, kuras pensija ir 250 eiro un nupat 162 eiro samaksājusi par dzīvokli, optimistiski atzīst: «Es jau vēl dzīvoju labi!» Pensionāri spriež, ka iztikt viņi spēj, pateicoties sīkstumam un dzīves pieredzei, citādi izdzīvot nevarētu.
«Viņš taču ir mans dēliņš»
Vēl pirms gadiem, ekonomiskās krīzes laikā, bieži vien tieši pensionāra tā jau niecīgie ienākumi daudzām ģimenēm bija iztikšanas avots, taču Latvijas Pensionāru federācijas priekšsēdētājs Andris Siliņš lēš, ka situācija ir stabilizējusies un šāds modelis šobrīd lielākoties sastopams vien Latgales pusē. Tagad bērni un vecāki vairāk dzīvo katrs par sevi, lai gan iespēju robežās viens otru cenšas atbalstīt. Tiesa, pensionāri, kuriem, kā paši saka, ir labi bērni, nelabprāt pieņem palīdzību, aizbildinoties, ka bērniem ir pašiem savas vajadzības, taču, lai viņus neaizvainotu, atbalstu – visbiežāk graudā – mēdz pieņemt vai arī paldies vietā kādu reizi mazbērnus pieskata. Lielākoties bērni saviem atsevišķi dzīvojošiem vecākiem sedz telefona rēķinu, izmazgā veļu vai nopērk pārtikas produktus, savukārt tie, kas dzīvo kopā ar bērniem, pilnībā vai daļēji tiek atslogoti arī no komunālajiem maksājumiem. Tā ir Leonorai, kuras pensija ir 230 eiro: viņa ir pateicīga, ka dēls sedz komunālos maksājumus un nopērk pārtiku, jo teju visa viņas pensija paliekot aptiekā. Savukārt Zigrīdai, kuras ģimenei iztikšana ir švaka, jo pašai pensija esot tikai 168 eiro, dēls nestrādā un meita saņem invaliditātes pensiju, atspaids ir Anglijā strādājošā mazdēla atsūtītā nauda – mēnesī tie esot kādi 100 – 200 eiro.
«Agrāk, kad kundze vēl bija dzīva, iztikšana mums bija tīri laba, taču tagad ar saviem 266 eiro mēnesī neko daudz pasākt nevaru – 100 eiro par dzīvokli, 50 eiro par zālēm, pārtika, un naudas vairs nav. Agrāk kopā varējām arī dēla ģimeni atbalstīt, bet tagad – nekā. Dēls ir bezdarbnieks – viņš jau man vienmēr tāds drusku slinks bijis –, arī viņa sievai nav pastāvīga darba, bet es palīdzēt nevaru. Tiesa, dēlam dodu naudu, lai viņš apmaksā visus manus rēķinus un nopērk pārtiku pēc saraksta, un es jau zinu, ka tos dažus eiro, kas paliek pāri, viņš pa kluso iebāž savā kabatā. Bet es jau neko nesaku – viņš taču ir mans dēliņš,» nosaka pensionārs Imants.
Komunālie, zāles. Kas paliek pāri – pārtikai
Tieši pensionārus komunālo pakalpojumu sniedzēji sauc par apzinīgāko sabiedrības daļu, kas nekavējas ar rēķinu nomaksu. To apliecina arī pensionāri, norādot, ka, saņemot pensiju, vispirms tiek atlikta nauda rēķiniem – tā vidēji ir trešā daļa vai pat puse pensijas. «Ja nebūšu ēdis – tas nekas, ja nebūšu samaksājis par dzīvokli – kur es dzīvošu?! Mežā? Pagrabā kopā ar kaķiem?» pat domu, ka varētu nesamaksāt rēķinu, nepieļauj Imants. Taču, lai samazinātu komunālos izdevumus, nākas ekonomēt, piemēram, elektrību, ūdeni. Pensionāri, kas dzīvo divatā, vidēji patērē ne vairāk kā divus kubikmetrus aukstā ūdens un vienu – siltā, bet atsevišķi dzīvojošajiem pat kubikmetrs kopā nesanāk, jo «cik tad man vajag – zāles iedzert, muti nomazgāt un drēbes izskalot». Savukārt telefonu viņi uzskata par nepieciešamību, «lai var piezvanīt, ja slikti paliek».
Nākamā lielākā izdevumu pozīcija ir zāles «asinsritei, asinsspiedienam, rīvējamās kaulu sāpēm, Omega-3, Magnijs B6» – vidēji mēnesī tie ir 50 eiro –, un tikai to, kas paliek pāri, atvēl pārtikai un citām vajadzībām. A.Siliņš piebilst – Latvijā ceturtā daļa pensionāru atzīst, ka viņiem nav līdzekļu, lai pilnvērtīgi rūpētos par veselību.
Nereti visi izdevumi pensionāriem ir iegrāmatoti – tikai tā varot izdzīvot līdz nākamajai pensijai. Ja kādā izdevumu pozīcijā sanāk pārtērēt, tad kādai citai nākas ņemt nost, un diemžēl visbiežāk tā ir pārtika. Rūta dzīvo viena un par 37 pavāres amatā nostrādātiem gadiem šobrīd saņem pensiju 244 eiro. «Nomaksājot komunālos un nopērkot zāles, ēšanai paliek tieši 1,80 eiro dienā. Uz veikalu eju ik pēc divām trim dienām, un, ja iztērēju piecus eiro, jau uzskatu, ka esmu bijusi izšķērdīga,» stāsta kundze, neslēpjot – ēdiens ir pieticīgs. «Maizīte, pastētīte, svaigs kāposts, ko sarīvēju salātos, auzu pārslu biezputra,» viņa uzskaita biežāk pirktos pārtikas produktus. «Maize, makrele tomātu mērcē, olas, piens, biezpiens, kāds ābols, lētāka desiņa,» savu ēdienkarti nosauc kāds cits pensionārs, uzreiz gan piebilstot: kad nauda jātaupa, no gardumiem nākas atteikties. Taču pensionāri ir vienisprātis, ka uz vecumu apetīte nemaz tik liela neesot – dažkārt pat pusdienās pietiek ar tēju un maizīti.
Kamēr vieni sūdzas par reklāmas bukletiem, kas piemēslo pastkastīti, pensionāri par tiem priecājas un rūpīgi izstudē. «Iepērkoties vienmēr skatos, kam ir atlaide, tā var ietaupīt, īpaši uz saimniecības precēm – pārtiku jau visam mūžam nenopirksi, tā sabojāsies, bet, ja ir atlaide, paņemu pulveri, tualetes papīru, un tad zinu, ka kādam laikam atkal pietiks,» iepirkšanās paradumus atklāj Nikolajs, piebilstot, ka dzīvo kopā ar sievu – par viņa pensiju lielākoties sanāk nomaksāt tikai dzīvokli, bet par kundzes pensiju pērk pārtiku un zāles – kundzei ir diabēts. Vidējā summa, ko viens pensionārs mēnesī var atvēlēt pārtikai, ir ap 100 eiro, taču bieži vien tā ir krietni mazāka. «Lai mēs labi paēstu – nopirktu to, ko gribētos, – ar 20 eiro dienā pietiktu,» pasapņo pensionāru pāris, gan piebilstot, ka «tik labi mūžā mēs neesam ēduši».
Apģērbs? Par to vecajiem cilvēkiem raižu maz. Kāda kundze bilst, ka savulaik nopirkto apakšveļu savā mūžā pat nepaspēs novalkāt, bet, ja nepieciešamība spiež kaut ko tomēr nopirkt, tad lielākoties viņi skatās humpalu virzienā. «Jaunu kleitu neesmu pirkusi gadus trīsdesmit. Izejamās drēbes man ir vecs, tīrs džemperītis un humpalās nopirktas bikses. Dažkārt jau paliek kauns – ko par mani ārste padomā? Vismaz 20 gadus uz poliklīniku eju vienā un tajā pašā džemperī,» nosaka Rūta.
Pensionāri piepelnās
No niecīgās pensijas ietaupīt izdotas tikai retajam. Kaut arī vasarā iztikšana ir vieglāka, bagātīgāk tāpēc pensionāri nedzīvo. Nauda, ko, ieekonomē par apkuri, tiek atlikta «drošībai» šim mērķim ziemas mēnešiem. Tā vasarā vidēji pa 50 eiro mēnesī var atlikt. No visiem Jelgavas pensionāriem 2123 joprojām turpina darba gaitas, bet tie, kam veselība ļauj un iespējas ir, cenšas piepelnīties. Visbiežāk kādu eiro klāt pensijai izdodas nopelnīt, pieskatot radu un paziņu bērnus – 82 gadus vecā Aina šādi pat nedēļu Rīgā nodzīvojusi, pieskatot paziņas mazbērnu, kamēr vecāki atvaļinājumā, un viņa nopelnījusi ap 50 eiro. Taču šādas iespējas negadās bieži. Ar zināmiem ienākumiem var rēķināties arī rokdarbnieces, kuras realizē kādu uzadīto zeķu vai cimdu pāri. No rokas tirgojot, savus 5 – 7 eiro par pāri var nopelnīt, taču nereti «veselība vairs neļauj adīt». Savukārt apņēmīgākie pensionāri bieži vien redzami mazdārziņos un pēc tam arī pilsētas tirdzniecības vietās – «vecā kaluma cilvēki jau tomēr novērtē savu dillīti, gurķīti, tomātiņu, kartupeli, burciņās saliek konservus ziemai», savukārt citi vēl pamanās izaudzēt puķes un dārzeņus, sagatavot konservus tirgošanai. Taču pensionāri ir piesardzīgi, tāpēc uz papildu ienākumiem, plānojot izdevumus, nepaļaujas.
Saskaņā ar Īpašumu konversijas pārvaldes datiem no pašvaldības mazdārziņu ik gadu nomā ap 200 cilvēku pensijas vecumā – tikai pāris desmiti no visiem noslēgtajiem līgumiem par mazdārziņa nomu nav noslēgti ar pensionāriem. Tiesa, bieži vien rušināšanās mazdārziņā vai rokdarbu radīšana ir vienkārši savam priekam, taču daļai pensionāru tas ļauj arī piepelnīties – kaut arī pašvaldības iestāde «Pilsētsaimniecība», izsniedzot ielu tirdzniecības atļaujas, neveic datu apkopošanu pa personu vecuma grupām, speciālisti lēš, ka lielākā daļa atļauju saņēmēju tomēr ir personas pensijas vecumā. Tā 2013. gadā izsniegtas 297 tirdzniecības atļaujas, 2014. gadā – 185, bet šogad – jau 22. Jāņem gan vērā, ka gada nogalē tiek izsniegtas atļaujas arī nākamajam gadam un, tā kā atļaujas pārsvarā tiek ņemtas uz visu gadu, tad tiek norādītas visas preču grupas: pašu ražotā lauksaimniecības produkcija, augkopības, biškopības produkti, ziedi, savvaļas dabas veltes un pašu izgatavotie amatniecības darinājumi, ko personas tirgo atkarībā no gadalaika.
Lielākā daļa – viensētnieki
Kaut arī vecie cilvēki mēdz gausties, ka mēneša ienākumi pietiek vien izdzīvošanai, lūgti novērtēt savu dzīves līmeni, savu personīgo situāciju viņi noteikti nemin kā bezcerīgāko, bilstot, ka «citiem pensionāriem klājas vēl grūtāk». Arī Jelgavas Pensionāru biedrības vadītāja Brigita Baškevica norāda, ka ikdienā jau dzirdams, ka biedri savā vidū pasūdzas par iztikšanu, vēl jo vairāk, ja piedzīvots kārtējais pakalpojumu vai preču sadārdzinājums, taču kopumā viņi šķiet ar dzīvi apmierināti.
Lai gan šobrīd biedrībā aktīvi darbojas 364 cilvēki, uz kopējā pilsētas pensionāru skaita tā ir pavisam niecīga daļa, taču B.Baškevica palepojas, ka gadā biedrībai pievienojas ap 60 jaunu pensionāru. Vienīgais nosacījums, lai jelgavnieku uzņemtu biedrībā, ir pensionāra statuss un vēlme darboties. Tiesa, iestājoties biedrībā, jāsamaksā 2 eiro biedra nauda, kā arī ik mēnesi vēl 1 eiro. Taču pretī pensionāri iegūst iespēju socializēties, bez maksas apmeklēt dažādas nodarbības fiziskajai un emocionālajai labsajūtai, kā arī doties ekskursijās. Biedrībā nav daudz tādu, kuri saņem labu pensiju, lēš BBaškevica, taču aktīvās dzīves nostājas dēļ gluži par vidusmēra pensionāriem viņi sevi neuzskata. «Kādam jau ir vairāk par 300 eiro, bet par pensiju 600 eiro mūsu vidū neesmu dzirdējusi. Ja arī ir, tad to necenšas izcelt, jo tiem, kas te iesaistījušies, svarīgāka ir iespēja nebūt vienam un kaut kam pieķerties.»
Jāatzīst gan, ka šādu aktīvu pensionāru salīdzinoši nav daudz – no kopējā skaita Pensionāru biedrībā iesaistījušies tikai 2,91 procents pensionāru, ir arī pa kādam, kurš aktīvs individuāli. «Taču arī Latvijā kopumā aktīvā pensionāru daļa ir neliela – tikai kādi 10 – 15 procenti iesaistās sabiedriskajā dzīvē, pārējie ir viensētnieki, un viņiem, šķiet, klājas visgrūtāk. Tā kā pensionēšanās vecums valstī tikai paaugstinās, maz ticams, ka kļūsim aktīvāki,» tā A.Siliņš.
Strādājošie cer uz brīnumu
Vai šobrīd strādājošie vecumdienas pavadīs labklājībā? Kā liecina februārī publiskotais pētījums «Pensometrs» par strādājošo gatavību pensijai, gandrīz puse jeb 43 procenti no pašlaik strādājošiem var būt pakļauti nabadzības riskam vecumdienās: 28 procentiem iedzīvotāju ienākumi pensijā būs tuvu vai mazliet virs 60 procentiem no vidējās algas valstī, bet 29 procentiem iedzīvotāju ienākumi pensijā būs virs 80 procentiem no vidējās algas valstī. Saskaņā ar pētījumu šobrīd strādājošie zināmā mērā cer uz brīnumu vecumdienās – tie nedara neko labklājīgu vecumdienu nodrošināšanai. Piemēram, no visiem aptaujātajiem 82 procenti šobrīd nekrāj vecumdienām, 23 procenti arī neplāno krāt. Arī Labklājības ministrija norāda, ka nākotne rada bažas, jo šobrīd 34 procenti no sociāli apdrošinātajiem sociālās iemaksas veic no minimālās algas vai vēl zemāka atalgojuma, informē LETA.
«Vidējais» Jelgavas pensionārs
Vecums – 72,71 gads
Apdrošināšanas stāžs – 39,43 gadi
Pensijas apmērs – 297,26 eiro
Vecuma pensijas Jelgavā
Lielākā pensija – 3440,60 EUR
Mazākā pensija – 9,21 EUR*
Pensijas apmērs, EUR
Pensiju saņēmēju skaits
< 100
257 (2%)
100 – 200
917 (7%)
200 – 300
7472 (59%)
300 – 400
2466 (20%)
400 – 500
638 (5%)
> 500
746 (6%)
Avots: VSAA
*Ir personas, kuras nopelnījušas pensiju dažādās valstīs un kurām Latvija maksā tikai daļu no pensijas.
2.2 °C,
2.1 m/s,
93.1 % 
2.2 °C,
2.1 m/s,
93.1 %