Valdība pagājušajā nedēļā atbalstīja pensionēšanās vecuma pakāpenisku paaugstināšanu jau no 2014. gada. Un tas nozīmē, ka pašreizējais pensionēšanās vecums – 62 gadi – 2014. un 2015. gada 1. janvārī tiks paaugstināts par trīs mēnešiem, savukārt no 2016. gada ik gadu to paaugstinās vēl par pusgadu, līdz 2020. gadā tiks sasniegts 65 gadu vecums. Jau tagad zināms, ka šī reforma vistiešāk attieksies uz 1952. – 1957. gadā dzimušajiem iedzīvotājiem jeb apmēram 50 000 cilvēku Latvijā. Sākotnēji gan bija paredzēts šo reformu sākt divus gadus vēlāk – no 2016. gada –, bet tagad process paātrināts, ņemot vērā negatīvās tendences sociālajā budžetā un jaunākos tautas skaitīšanas datus. Vienlaikus gan tikšot saglabāta priekšlaicīgas pensionēšanās iespēja, taču arī tās slieksnis tiks paaugstināts. Proti, 2014. un 2015. gadā tas tiks paaugstināts par trīs mēnešiem, bet, sākot ar 2016. gadu, to ik gadu paaugstinās vēl par pusgadu, līdz 2020. gadā tas sasniegs 63 gadu vecumu.
Dace Olte, VSAA Jelgavas reģionālās nodaļas vadītāja: «Pensionēšanās vecuma paaugstināšana diemžēl ir neizbēgams solis – cilvēki ilgāk dzīvo, tātad arī ilgāk ir jāstrādā. Nerunājot nemaz par to, ka valsts noveco un jaunie nopelnīt pensijas esošajiem pensionāriem vairs nespēj. Saprotu, ka sabiedrībā šur tur mēdz spekulēt ar to, ka vīriešu vidējais mūža ilgums ir tikai 64 – 65 gadi, taču tajā pašā laikā statistika rāda, ka tie vīrieši, kuri nodzīvo līdz 62 gadu vecumam, vidēji turpina dzīvot vēl 17 gadus. Un vēl kāds rādītājs – šobrīd valstī vairums pensionāru turpina strādāt, un Jelgava šajā ziņā ne ar ko neatšķiras. Tātad jau šobrīd lielākā daļa pensionāru ir darba tirgū. Manuprāt, arī īsti vietā nav spriedelējumi par to, ka pirms pensijas vecuma cilvēks ir «norakstāms». Man ir 51 gads, un es savā vecumā nejūtos nedz «norakstīta», nedz tā, kura vairs nespētu ko jaunu apgūt. Arī mūsu iestādē ir vairāki cilvēki gados, kuri ļoti atbildīgi dara savu darbu, sekmīgi apgūst jaunas prasmes. Tāpat es noteikti padomju laikos iegūto izglītību nenoniecinātu – jā, šobrīd ienāk jaunākās tehnoloģijas, nepieciešamas valodu zināšanas, taču vecāka gadagājuma cilvēkiem ir citas kvalitātes, ko jaunais darbinieks var iemantot tikai ar laiku.
Es katru dienu dzirdu stāstus par minimālo algu un sarēķināto mazo pensiju, taču – cik no šiem cilvēkiem tiešām saņem tikai minimālo algu, bet cik vēl gūst papildu ienākumus aploksnē? Tas ir tas, par ko jāaizdomājas. Ir jau ļoti ērti dzīvot šodienai un skandēt, ka es jau līdz pensijai tāpat nenodzīvošu un man no valsts vispār neko nevajag, bet kā ir realitātē? Tiklīdz notiek nelaime, piemeklē slimība vai negadījums, tā pirmais, kur vēršas pēc finansiālā atbalsta, ir mūsu iestāde! Un tāpat ir ar pensiju – ja pats sociālo nodokli nemaksāsi vai maksāsi tikai no minimālās algas, uz lielu pensiju cerēt nav ko.
Protams, ir žēl to cilvēku, kuriem veselības problēmas neļauj turpināt normāli strādāt, taču vienlaikus mums ir izcili ārsti, pedagogi, kuriem jau pāri 60 gadiem, – viņu aiziešana no darba vārda vistiešākajā nozīmē būtu zaudējums.
Jā, var piekrist, ka tik pēkšņs paziņojums par pensijas vecuma paaugstināšanu ir mazliet negaidīti, jo līdz šim visu laiku tika spriests par 2016. gadu, taču ir skaidrs, ka šāda tendence notiek ne tikai mūsu valstī, bet praktiski visur Eiropā. Manuprāt, pensijas vecums 65 gadi ir tas, pie kura šobrīd būtu jāapstājas. Ir valstis, kur jau pašlaik pensionēšanās vecums ir 67 gadi, taču nedomāju, ka mums vajadzētu uz to tiekties. Tāpēc es visnotaļ skeptiski raugos uz ekonomista Ģirta Rungaiņa izteikumiem par pensijas vecumu no 75 gadiem. Pēc šādiem skaļiem paziņojumiem man vienkārši gribas pajautāt: kas ir Ģirts Rungainis – banku eksperts, kurš nevienā bankā sekmīgi nav strādājis?
Es uzskatu, ka pirmspensijas vecuma cilvēkam, lai noturētu savu vietu darba tirgū, nav jācīnās ar jaunajiem – uz šo situāciju ir jāskatās veselīgi un, galvenais, pašiem jājūtas sirdī jauniem, jāsaudzē sava veselība, tad arī līdz 65 gadu vecumam strādāt ir reāli.»
Marija Kolneja, Jelgavas Pensionāru biedrības vadītāja: «Jelgavas Pensionāru biedrība savā kopsapulcē ir pieņēmusi vienotu lēmumu – mēs neatbalstām pensionēšanās vecuma paaugstināšanu, taču tas nenozīmē, ka uzskatām: cilvēks nevar turpināt strādāt līdz 65 gadu vecumam. Mūsu būtiskākais iebildums ir pret to, ka šobrīd valdība nevar piedāvāt alternatīvu tiem pirmspensijas vecuma cilvēkiem, kuriem diemžēl nāksies darbu zaudēt tieši šī vecuma sliekšņa paaugstināšanas dēļ. Un mēs skaidri zinām, ka tādi cilvēki būs – jau izskan pirmie signāli par šādu iespējamību: darba devēji vienkārši vecā darbinieka vietā priekšroku dos jaunajam, un tur neko nevarēs padarīt. Pati gan pagaidām nezinu nevienu konkrētu piemēru, kur kādam pirmspensijas vecuma cilvēkam jau pieklājīgi būtu palūgts atstāt darbu, bet mums tomēr ir jādomā par to, ka šādas situācijas var būt. Uzņēmējiem ir svarīgi, lai darbinieks būtu apguvis visas jaunās tehnoloģijas, zinātu vairākas valodas, kas vecam cilvēkam pietrūkst, un tad jau izvēle starp jauno un veco ir nepārprotama. Jau tagad, strādājot Pensionāru biedrībā, izjūtu robus savās zināšanās, tad kur nu vēl darba tirgū?! Manas svešvalodu zināšanas nav tādas, kā varētu vēlēties, un, ja es vēl neprastu rīkoties ar datoru… Protams, it kā ir saglabāta iespēja priekšlaicīgi pensionēties, taču tie vairs nav 80 procenti no pensijas, ko tev maksā, bet gan tikai 50. Un ir viegli parēķināt: ja cilvēks saņēmis minimālo algu, tad, priekšlaicīgi pensionējoties, viņa pensija būs ap 90 latiem… Un ko tas nozīmē? Jauns klients pašvaldības Sociālo lietu pārvaldei, jo ar tādu pensiju iztikt nav iespējams, un pašvaldībai atkal nāksies palielināt sociālajiem pabalstiem atvēlēto budžetu.
Tomēr es noteikti piekrītu apgalvojumam, ka pensionārs šodien ir daudz varošāks nekā pirms gadiem 50, un, no šī viedokļa skatoties, ir saprotama pensionēšanās vecuma paaugstināšana, taču, no otras puses, cik reāli būs noturēties darba tirgū? Valdība mums šodien uz šo jautājumu konkrēti atbildēt nespēj. Kādi varētu būt šie instrumenti? Grūti pateikt, jo tas jau nav mūsu uzdevums, to pienāktos piedāvāt valdībai. Piemēram, ja cilvēks sasniedz 61 gada vecumu, darba devējam ir pienākums viņu paturēt darbā līdz aiziešanai pensijā. Ir taču mums uzņēmējiem programmas ar finansiālu atbalstu par to, ka viņi nodarbina, apmāca bezdarbniekus – nu tad, ja nepieciešams, var radīt arī kādu alternatīvu programmu šādu pirmspensijas vecuma cilvēku drošībai. Ir taču darbi, kas atbilst dažādām spējām, tāpēc tas varētu būt reāli.»
Vitālijs Upenieks, SIA «Signum» valdes priekšsēdētājs: «Es kā vīrietis, kuram jau ir 60 gadi, uz valdības lēmumu paaugstināt pensionēšanās vecumu skatos briesmīgi. Man jau tie 62 gadi bija ļoti mīļi! Un zinu, ka daudz ir tādu, kas pensionēšanās vecumu gaida kā tādu saules stariņu tuneļa galā – sagaida un tad izvēlas: turpināt strādāt un saņemt pensiju vai saņemt tikai pensiju.
Kā es uz to skatos, būdams uzņēmējs? Galvenais, lai darbinieks uz darbu nāktu ar prieku un būtu motivēts strādāt. Jo, ja arī viņš būs izcils darbinieks, bet pēdējos gadus uz darbu nāks ar vienu vienīgu domu – novilkt līdz pensijai, tad nekas labs nesanāks. Mana pieredze liecina, ka katrs cilvēks un katrs gadījums ir individuāls. Pavisam nesen cilvēks, ar kuru biju nostrādājis plecu pie pleca kopš 1984. gada, atnāca pie manis un teica: «Zini, esmu nolēmis doties priekšlaicīgā pensijā. Alga man laba, arī tā priekšlaicīgā pensija būs pietiekama. Es vienkārši jūtu, ka vairs netieku līdzi jaunajiem, jaunajām tehnoloģijām. Jau jūtos par vecu, lai tagad mācītos programmēšanas vadību.» Un es viņu saprotu. Tieši tāpat kā es saprotu mūsu grāmatvedi, kurai jau nosvinējām 70. dzimšanas dienu, bet viņa pat nedomā par darba atstāšanu un lieliski tiek galā ar saviem pienākumiem. Agrāk uzņēmumā bija piecas grāmatvedes, tagad ar to visu galā tiek viena pati mūsu 70 gadus vecā grāmatvede. Viņa lieliski iet līdzi laikam, apguvusi visas jaunās grāmatvedības programmas un 38 darbinieku kolektīvam grāmatvedības jautājumus sakārto perfekti.
Tieši tāpēc es arī saku, ka situācijas var būt dažādas – galvenais ir ļaut cilvēkam izvēlēties. Pensijas vecuma palielināšana manā izpratnē nav risinājums, bet gan ielāps – valstij nav naudas pensijām, paaugstinām pensionēšanās vecumu! Bet ko mēs darīsim vēl pēc gadiem? Atkal paaugstināsim? Manuprāt, tas, par ko valdībai šodien vairāk būtu jādomā, ir, kā panākt mūsu valstī demogrāfisko sprādzienu, nevis paaugstināt vecuma pensijas. Manam dēlam arī ir tikai viena meitiņa – nu, kas tā par lietu?! Jaunās ģimenes vairs nav gatavas domāt par pēcnācējiem, un tas ir briesmīgākais.
Es, protams, neapšaubu 65 gadus veca cilvēka darba spējas, arī pats negrasos aiziet no darba, kamēr tas kaulus nelauž, bet tikai prātu asina. Uzņēmējam jau ir mazliet citādāk – nav tikai tās noteiktās darba stundas un tad mājas – man 24 stundas diennaktī jādomā, kā saviem darbiniekiem nopelnīt algu. Taču tik un tā es palieku pie sava, ka pensionēšanās vecumu paaugstināt nevajag – tie pensionāri, kas gribēs turpināt strādāt, tik un tā no darba tirgus nepazudīs.»
Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto Ivars Veiliņš
9.9 °C,
4.7 m/s,
53 % 
9.9 °C,
4.7 m/s,
53 %