17.2 °C, 3.2 m/s, 76 %

Kultūra

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsKultūraKā no darba mājās, tā stellēs iekšā
Kā no darba mājās, tā stellēs iekšā
04/12/2011

Līdz pat gada beigām Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā skatāma muzeja mākslinieces Mārītes Leimanes izstāde «Krāsu spēles audumos». M.Leimane par izstādi saka: «Pašai interesanti, ko gan esmu pa šiem gadiem sastrādājusi, «apaužot» iestādes Jelgavā un arī galvaspilsētā.» Šajā izstādē ir viņas darbi, kas rotājuši dažādas Jelgavas un Rīgas iestādes, uzņēmumus.

Ritma Gaidamoviča

Līdz pat gada beigām Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un
mākslas muzejā skatāma muzeja mākslinieces Mārītes Leimanes izstāde
«Krāsu spēles audumos». M.Leimane par izstādi saka: «Pašai
interesanti, ko gan esmu pa šiem gadiem sastrādājusi, «apaužot»
iestādes Jelgavā un arī galvaspilsētā.» Šajā izstādē ir viņas
darbi, kas rotājuši dažādas Jelgavas un Rīgas iestādes,
uzņēmumus.

Decembris ir M.Leimanes jubilejas mēnesis – viņa šogad atzīmē 60.
dzimšanas dienu. Par godu tai muzejā apskatāma tekstilmākslinieces
darbu izstāde. «Patiesībā es dzimšanas dienas nesvinu, jo 31.
decembrī visiem citas domas prātā – jāgaida Jaunais gads! Šķiet,
nav ko lieki apgrūtināt cilvēkus, aicinot mani sveikt. Taču šoreiz
pakļāvos kolēģu spiedienam un savā jubilejas mēnesī ļauju
jelgavniekiem apskatīt izstādi,» tā M.Leimane. Māksliniece jau
ilgus gadus strādā muzejā, kur galvenais uzdevums ir iekārtot
izstādes, bet brīvajā laikā viņa auž. Pati saka, ka šai nodarbei
atvēlēti vakari un brīvdienas. «Kā no darba mājās, tā stellēs
iekšā. Tiesa, grūts jau tas darbs. Lai izgatavotu lielo grīdas
segu, trīs mēnešu sagatavošanās process vien vajadzīgs. Pa vakaru
tikai kādus 10 – 15 centimetrus var noaust divus metrus platam
paklājam. Taču, ja iesāc, ir jāpabeidz, jo tas nav kā ar gleznu, ko
vēlāk vari pārlabot,» tā M.Leimane, piebilstot, ka darbi uz beigām
parasti kļūst gleznieciskāki un tikai tad sāk pašai patikt. Mūžā
uzausti daudzi darbi, taču šajā izstādē viņa ļauj aplūkot tos, kas
ikdienā vai nu dekorē vai dekorējuši iestādes un uzņēmumus. Tieši
ar M.Leimanes darbiem savulaik papildināts restorāna «Madara»
interjers, viņas darbi ir Jelgavas Amatniecības vidusskolā,
Jelgavas Autobusu parkā, Latvijas Lauksaimniecības universitātē,
bērnudārzos «Rotaļa» un «Sprīdītis», slimnīcā «Gaiļezers».
Mākslinieces darināts ir arī Jelgavas 1. ģimnāzijas karogs un
Jelgavas pilsētas ģerbonis, kas ikdienā atrodas domes Sēžu zālē,
bet Pilsētas svētkos tiek nests gājiena priekšgalā.

«Esmu vecmodīga»
Māksliniece atzīst, ka agrāk austie darbi bija populāri – kaut ko
tādu mājās gribēja teju katrs, taču visu izjaucis laiks, kad
Latvijā sāka ienākt importa preces. «Cilvēki priekšroku deva
importa gludeklim, ne mākslai. Taču tas nenozīmē, ka tekstilmāksla
nav cieņā. Gluži otrādi – šīs izstādes ir vienas no
apmeklētākajām,» atzīst M.Leimane. Un šodien jau esot daudz un
dažādi materiāli, ar ko tekstilmākslinieki strādā. Viņa gan tikai
auž un apglezno zīda šallītes, lai piepelnītos, tāpēc sevi sauc par
vecmodīgu. «Es tomēr priekšroku dodu stabilām vērtībām,
smagsvaram,» ar smaidu saka māksliniece. Par vecmodīgu viņa sevi
sauc arī tālab, ka nepiedalās konkursos. «Tagad jau tas ir
populāri. Arī man ne reizi vien piedāvāts, taču es kaut kā negribu
sacensties, jo katrs mēs esam atšķirīgs, ar savu odziņu. Kā tad var
tos darbus salīdzināt? Var jau būt, ka būtu arī uzvaras, taču
labāk, lai skatītāji tāpat manus darbus novērtē,» tā M.Leimane.

Katru reizi baltā zāle «uzpošas»
Sava izstāde jau iekārtota, taču māksliniece atzīst, ka citu
izstādes iekārtot tomēr ir daudz vieglāk, jo pie saviem darbiem esi
pārāk pieradis. «Man patīk tas, ko cilvēki ir radījuši, jo katrs
nāk ar savu ideju, vēstījumu. Gribas apgalvot, ka katrā izstādē
mūsu baltā zāle «uzpošas», iegūst jaunu tērpu. Kā notiek izstāžu
iekārtošana? Es katru reizi ar darbiem aprunājos, un tie man pasaka
priekšā, kur katram būs īstā vieta. Tiesa, dažkārt sarunas ir garas
– it kā jau izstāde gatava, taču aizeju mājās un domāju: «Mārīt,
nē, nu neskan!» No rīta ierodos un mainu tikmēr, kamēr jūtu: «O,
ir!»,» tā M.Leimane, piebilstot, ka ir mākslinieki, kuri paši vēlas
iekārtot savu izstādi, taču arī tādos gadījumos viņa padomu
neliedz. «Ļauju viņiem izpausties, esmu neatkarīgais vērotājs, bet,
ja redzu – nesaskan, tad otrā rītā ierodos ar savu piedāvājumu. Ja
pieņem, labi, ja ne – es neuzbāžos. Ir arī tādi gadījumi, taču
biežāk saka: «Nekad nebūtu iedomājies, ka arī tā var!», un tad ir
prieks,» stāsta māksliniece.

Vajadzētu katru nedēļu radošo dienu
Runājot par to, kur smeļas iedvesmu, M.Leimane atzīst, ka katra
jauna izstāde atnes kādu pozitīvu lādiņu. Viņai pašai patīk
apmeklēt izstādes. «Bieži braucu uz Rīgu baudīt mākslu, lai
paplašinātu savu redzesloku. Patiesībā jau vajadzētu katru nedēļu
uztaisīt kādu radošo dienu, bet laika nepietiek. Taču, tiklīdz
brīvs brīdis, cenšos to izmantot mākslas baudīšanai,» tā
māksliniece.

Savulaik M.Leimane arī skolojusi audzēkņus «Jundā» un 1.
ģimnāzijā. «Teju desmit gadus par pedagoģi nostrādāju. Interesanti
jau tos bērnus skolot, bet ir jāļauj jaunajiem strādāt,» smaidot
atzīst M.Leimane.

Foto: Ivars Veiliņš