19.9 °C, 1.9 m/s, 90.8 %

Izglītība

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsIzglītībaKā savu 1. septembri atceras jelgavnieki
Kā savu 1. septembri atceras jelgavnieki
01/09/2011

Agrāk skolas gaitas tika pieskaņotas lauku dzīvei un bērni mācīties sāka tikai pēc tam, kad lauku darbi bija apdarīti – 18. un 19. gadsimtā skolā gāja no Mārtiņiem līdz Lieldienām. Vēlāk, 20. gadsimta sākumā un Ulmaņa laikos, skolas sākums pietuvojās oktobrim septembrim, bet reizēm bijuši gadījumi, kad, piemēram, plosījās bērnu slimības, tāpēc skola sākās vēlāk. Vēsturnieki norāda, ka 1. septembris kā skolas sākums faktiski ir padomju laiku izdomājums un citur pasaulē, izņemot bijušās sociālistiskās valstis, tostarp Latviju, tā nav tradīcija.

Agrāk skolas gaitas tika pieskaņotas lauku dzīvei un
bērni mācīties sāka tikai pēc tam, kad lauku darbi bija apdarīti –
18. un 19. gadsimtā skolā gāja no Mārtiņiem līdz Lieldienām. Vēlāk,
20. gadsimta sākumā un Ulmaņa laikos, skolas sākums pietuvojās
oktobrim septembrim, bet reizēm bijuši gadījumi, kad, piemēram,
plosījās bērnu slimības, tāpēc skola sākās vēlāk. Vēsturnieki
norāda, ka 1. septembris kā skolas sākums faktiski ir padomju laiku
izdomājums un citur pasaulē, izņemot bijušās sociālistiskās
valstis, tostarp Latviju, tā nav tradīcija. Tiesa, citur, piemēram,
Vācijā, nav tik ilgs vasaras brīvlaiks, toties ir garākas dažādas
citas brīvdienas. Tomēr neatkarīgi no datuma, kurā mācības sākās,
ilgu laiku bija tradīcija skolēniem mācību gadu iesākt, pulcējoties
kādā no pilsētas baznīcām uz dievkalpojumu. Skolēni bija formas
tērpos ar atšķirības zīmēm, kas liecināja par piederību kādai
konkrētai skolai, un bija lepni, ka ir skolēni. Vienmēr tika nesti
ziedi, ko dāvināja klases audzinātājai, uzrunas teica skolu vadība.
Pēc svinīgā akta nekādu svētku vai baļļu nebija – visi devās uz
mājām un atzīmēja šo notikumu, kā nu katrā ģimenē pieņemts. Tagad
1. septembris tiek atzīmēts kā Zinību diena, katrs tērpjas, kā
grib, arī ziedus redz ne katra rokās, bet pēc svinīgā pasākuma nu
jau neiztrūkstošas ir ballītes, kas rīkotas īpaši jauniešiem.
Šoreiz, sākoties jaunajam mācību gadam, «Jelgavas Vēstnesis» uzrunā
sabiedrībā zināmus cilvēkus un aicina viņus dalīties savās skolas
laika atmiņās – arī tās atklāj, cik atšķirīgs gadu desmitu garumā
bijis 1. septembris.

Uzvilkt baltu kreklu bija svētki



Jānis Anspoks, SIA «Astarte nafta» valdes
loceklis:

«Skolā sāku iet 1963. gada 1. septembrī, un mūsu klases audzinātāja
bija skolotāja Eihmane.Toreiz Jelgavas 1. vidusskola (1. ģimnāzija)
bija divstāvīga koka ēka un atradās Svētes un Pulkveža O.Kalpaka
ielas krustojumā. Skolas telpas tika sildītas ar malkas krāsnīm, un
vēl šodien atceros to specifisko pārkurinātās telpas smaržu. Jau
tolaik bija jānēsā skolas forma. Mana pirmā skolas soma bija brūna
portfeļa tipa mugursoma, visticamāk, mantojums no vecākās māsas.
Toreiz bērni nebija izlepuši un tik nežēlīgi pret citiem, jo visiem
materiālais stāvoklis bija līdzīgs. 1. septembris parasti tika
atzīmēts tikai skolā – bērni nesa ziedus, visi skolēni un skolotāji
sapulcējās nelielajā sporta laukumā turpat pie skolas, direktors un
mācību daļas vadītāja teica runas. Mājās gan nesvinējām – mūsu
ģimenē auga trīs bērni un rocība nebija tāda, lai varētu šo
notikumu atzīmēt. Un vispār – toreiz bērnam bija gods uzvilkt baltu
kreklu, paņemt ziedus. Tie jau bija tie īstie svētki.»

Dzimtsarakstu nodaļa izrādījās liktenīga

Aina Rokjāne, Jelgavas Dzimtsarakstu nodaļas
vadītāja:

«Savā pirmajā skolas dienā Jelgavas 1. vidusskolā (tagadējā 1.
ģimnāzija), kas atradās toreizējās J.Gagarina un Slimnīcas, tagad
Pulkveža O.Kalpaka un Svētes ielas stūrī – 1964. gada 1. septembrī
– kopā ar klasi gāju nolikt ziedus pie Ļeņina pieminekļa dzelzceļa
stacijas tuvumā. Atceros, ka mums bija tādi skaisti lietusmētelīši
un man blakus stāvēja tagad Jelgavas Jaunā teātra aktieris Aldis
Barons, 1. ģimnāzijas skolotāja Dzintra Ozola, Zigrīda Pumpura,
rūpnīcas ražošanas direktors Juris Ričiks – burvīgas personības.
Bērna skolas gaitu uzsākšana arī mājās bija notikums – mamma bija
sarūpējusi grozu ar augļiem. Man ir nepilnus divus gadus jaunāka
māsa, un viņa gribēja nākt man līdzi. Vienreiz skolotāja pamanīja,
ka pie pirmā stāva logiem ielas pusē stāv tāds skuķis un lūr iekšā.
Viņa prasīja, kas tā par meiteni, un es atbildēju, ka tā ir mana
māsa. Tad skolotāja teica, lai aicinu māsu iekšā, lai viņa vismaz
pasēž uz soliņa. Bet trešajā klasē pārcēlāmies uz ēku Skolotāju
ielā 5, kurā pirmajā stāvā bija skolas telpas, bet otrajā –
dzimtsarakstu nodaļa. Sestdienās, jo tolaik darba nedēļa ilga sešas
dienas, kad piebrauca kāzinieki, gan skolēni, gan skolotāji bija
logos un viņus vēroja. Vēlāk skolu pārcēla uz Sarmas ielu,
tagadējās 2. pamatskolas ēku.»

Vajadzēja dzīvot internātā

Aija Nadziņa, Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas
vadītāja:

«Mana pirmā skola ir Kocēnu astoņgadīgā skola Valmieras nomalē –
maza, jauka skola pilsveidīgā ēkā, uz kuru ved divas liepu alejas.
Skolā sāku iet diezgan vēlu, jo biju maza un sīka un vecāki centās
mani ilgāk paturēt mājās. Pie mums pat nāca no ciema padomes un
prasīja vecākiem, kāpēc nesūta mani skolā. Pirmajā klasē sāku iet
1959. gadā, kad man bija jau pilni astoņi gadi, ziemā apritēja
deviņi. 1. septembrī bija puķes un svinīgā līnija, vēl atceros
formu – baltu atlasa priekšautu, apkaklīti un matu lentes. Vispār
skolas laiks bija ļoti grūts, jo dzīvojām laukos – līdz skolai bija
14 kilometri, autobusi nebrauca, bet mums nebija ne zirga, ne
motocikla, ne mašīnas, tāpēc nācās palikt internātā – no svētdienas
vakara līdz stundu beigām piektdienā. Lai gan brokastis un
pusdienas skolā deva, vakariņas bija jāgādā pašiem, bet ledusskapja
jau nebija – katram mazs skapītis, kurā jāsaliek pārtika nedēļai.
Mana pārtikas deva visbiežāk tika papildināta ar svaigiem
baltmaizes kukuļiem.»

Noteica, kādas lentes jāsien matos

Gunta Auza, Jelgavas Izglītības pārvaldes
vadītāja:

«1964. gadā Jelgavā atvēra jaunuzcelto 4. vidusskolu, un tā arī
bija mana skola. Es nebiju bērnudārza bērns un augu ģimenē, tāpēc
pirms skolas gaitu uzsākšanas jūnijā bija jāapmeklē
sagatavošanas nodarbības, kas notika Lāčplēša ielā – netālu no
tagadējā bērnudārza «Rotaļa». Skolotāja Ilga Grinovska, kura vēlāk
bija arī mana pirmā skolotāja, mūs veda ekskursijā uz jauno skolu,
kurā tobrīd vēl strādāja celtnieki. 1. septembris vienmēr bija
saulains, un mēs, visi skolēni, pulcējāmies laukumā pie skolas.
Pirmajā mācību gada dienā vienmēr skolēnus sveica skolas
administrācija – direktore Ilga Rudze, vietniece Cilda Gronska – un
viesi. Manā skolā bija tradīcija, ka 11. klases skolēni – nākamie
absolventi – ieveda skolā pirmklasniekus. Īsti gan vairs neatceros,
bet, šķiet, mani skolas gaitās ieveda puisis. Skolēniem 1.
septembrī vienmēr bija asteres un gladiolas – vienalga, no pašu
dārza vai pirktas –, lai sveiktu skolotājus. Nekādu īpašu svētku
pasākumu skolā vai pilsētā 1. septembrī gan nebija, bet varbūt es
tajos nepiedalījos. Ikdienā skolā mums bija noteikta stingra
kārtība. Piemēram, ievērojām, ka trīs dienas meitenēm matos jāsien
zilas, trīs dienas – melnas lentes. Arī rotaslietas nedrīkstēja
nēsāt. Savukārt uz svarīgākiem pasākumiem likām galvā bereti, pie
kuras bija piesprausta nozīmīte, kas apliecināja piederību
skolai.»

Gandrīz nokavē 1. septembri

Ilva Koškina, ģimenes ārste:
«Es biju no tiem bērniem, kam ļoti patika mācīties un iet skolā,
tāpēc arī 1. septembri parasti nevarēju sagaidīt – mājās bija
diezgan garlaicīgi. Pirmajā mācību gada dienā man vienmēr bija
satraukums, un tas bija pacilājošs notikums, lai gan nekā īpaša jau
nebija – svinīgais pasākums Jelgavas 2. vidusskolas, tagadējās
Jelgavas Valsts ģimnāzijas, zālē, pēc tam – pa mājām. 1981. gada 1.
septembri atceros īpaši, jo man bija jāsāk mācīties 1. klasē, bija
jau jāiet uz skolu, bet vecāki bija pazaudējuši mājas atslēgas, un
mēs kavējām. Bet beidzās viss labi – mēs paspējām laikā. Toreiz no
vecākiem saņēmu arī dāvaniņu, bet nākamos gadus gan vairs dāvanas
pasniegtas netika. Pamatskolas laikā mums bija jānēsā formas, bet,
kad sāku iet vidusskolā, bija Atmodas laiks, un varēja ģērbties
brīvi. Tajā laikā notika pāreja no vienpadsmit uz divpadsmit klasēm
un daudzi par klasi «pārlēca». Es – no 8. klases uzreiz uz 10.
Tātad var teikt, ka 9. klasē neesmu mācījusies.

Man ar skolu saistās pozitīvas atmiņas, un, lai arī maniem
bērniem būtu skaistas atmiņas, tagad ģimenē esam iedibinājuši
tradīciju – 1. septembrī visi ejam uz kafejnīcu. Šogad gan mani
trīs skolnieki grib pierunāt braukt uz aktīvās atpūtas trasi
«Mežakaķis».»

«Puķes – garākas par mani!»

Ivars Pirvics, Jelgavas pašvaldības aģentūras «Kultūra»
projektu vadītājs:

«Skolā sāku iet 1985. gadā. Mana skola bija Tumes pamatskola Tukuma
rajonā. Lai gan tas bija skolas formu laiks, manā pirmajā skolas
dienā man bija īpašs mammas šūts bordo samta kostīms – šorti,
veste, tauriņš ap kaklu. Man toreiz bija tik ļoti liels kauns tajā
kostīmā, jo es tā izcēlos uz citu fona! Protams, mamma bija
gribējusi, kā labāk. Vēl atceros, ka nesu garas puķes, laikam
gladiolas. Tās bija garākas par mani, un kāti vilkās pa zemi. Mēs
bijām nesen pārcēlušies uz Tumi, es tur nevienu nepazinu – ne
klasesbiedrus, ne skolotājus – un nesapratu, kāpēc man tās puķes
vispār jānes, kam es tās došu… No klases kopējās fotografēšanās
atceros, ka man blakus stāvēja meitenes ar savām kāpostgalvām
līdzīgajām bantēm, kas līda sejā. Toreiz man līdzi nāca vecāki.
Viņi arī nesa mājās skolas grāmatas, kuras mums pēc svinīgā
pasākuma klasē izdalīja – katrai grāmatai aizmugurē bija jāieraksta
savs vārds. Mājās bija pusdienas, bet nekādu svētku skolā vai
pagastā nebija. Tolaik jau vispār nebija iedomājams, ka 1.
septembrī kāds varētu skaļi tusēties vai, vēl trakāk, pieļaut pat
domu par alkohola klātbūtni šādā pasākumā… Skola man bija pāri
ielai, tāpēc brīvajos brīžos vienmēr gāju mājās.

Pirmais septembris bija izņēmums, bet pēc tam gan bija obligāti
jānēsā forma. Tāpat paguvu iestāties oktobrēnos – biju «Zvaigznīšu»
karoga nesējs –, arī pionieros. Es pat vienreiz ar gludekli
sadedzināju kaklautu!»

Ilze Knusle-Jankevica, foto
Ivars Veiliņš un no personīgā arhīva