Latvijas Radošo savienību padome līdz 16. oktobrim aicina Latvijas iedzīvotājus, tostarp jelgavniekus, izteikt atbalstu kultūrai akcijā «Es par kultūru». Akcijas laikā iedzīvotāji aicināti ar savu parakstu apliecināt, ka kultūra viņu dzīvē ir svarīga, tādējādi cīnoties pret budžeta samazinājumu kultūrai, un lauzt uzstādījumu, ka kultūra ir liekēde. Jelgavā šobrīd parakstīties var Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā (JZB), tās filiālēs un Jelgavas Mākslas skolā. Portāls www.jelgavasvestnesis.lv domas par akciju aicināja izteikt vairāku Jelgavas kultūras iestāžu pārstāvjiem.
Gita Grase, Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja vadītāja:
«Viedoklis par akciju ir visnotaļ pozitīvs. Mēs tikai tā pa īstam šonedēļ sākam pieņemt apmeklētājus, taču esam iecerējuši, ka paust atbalstu akcijai parakstoties līdz 16. oktobrim varēs arī pie mums. Manuprāt, šī akcija tapusi ļoti strauji, tāpēc daudzas lietas līdz galam tomēr nav izdomātas, taču katra akcija tiek rīkota ar domu, ka kaut kas tiks panākts. Šī akcija iedzīvotājus vēlreiz aicina uzmanību pievērst kultūrai. Manuprāt, ja noliedzam kultūru, mēs noliedzam sevi, jo viss jau veidojas no kultūras. Es gan neprognozēju, ka atbalstītāji būs tūkstošiem, bet viņi būs. Es nespēju iedomāties, ka Latvijā ir cilvēki, kas uzskata un domā, ka kultūra ir nevajadzīga. Iespējams, ka daļa varētu neparakstīties, jo viņiem šķiet, ka nav jāaizstāv pašsaprotamas lietas. Tas taču katram saprotams, ka kultūra ir dzīvesveids un ikdiena.»
Mintauts Buškevics, aģentūras «Kultūra» vadītājs:
«Ja runājam par parakstu vākšanu, ar to apliecinot, ka kultūra mūsu dzīvē ir svarīga, un aicinot vairāk dotēt kultūru, – esam par. Arī mēs vēlamies aizstāvēt kultūras intereses. Taču šobrīd esmu lasījis arī paziņojumu, kas 18. novembrī aicina uz klusēšanu – nerīkot nevienu pasākumu. Tam gan nepiekrītu, jo tie ir valsts svētki – Latvijas dzimšanas diena. Jā, ar parakstiem var atbalstīt un tādējādi pievērst uzmanību, taču ne jau klusēt valsts svētkos. Vai šī akcija varētu ko mainīt? Šķiet, ka nē, jo visam ir viena atbilde: «Nav finansējuma.» Manuprāt, mums šajā brīdī vairāk jādomā, kā šo finansējumu piesaistīt, lai darbotos, kā nopelnīt, nevis vākt parakstus. Risināt sarunas ar valdību par līdzfinansējuma piešķiršanu Eiropas fondu apguvei. Ja mēs paši dabūsim finansējumu, būs darbs un valstij ienākumi. Tikai klusējot vai vācot parakstus diez vai kaut ko panāksim.»
Aija Nadziņa, Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas vadītāja:
«Tieši šonedēļ ar kolēģiem pārrunājām lasītāju aktivitāti. Mūsuprāt, ir daļa lasītāju, kuri bibliotēku neidentificē ar kultūru. Viņi bibliotēku uztver kā pašsaprotamu lietu un līdz ar to neuzskata par vajadzīgu parakstīties. Lasītāji neapzinās, ka kā bibliotēkas lasītāji ir kultūras daļas patērētāji. Patiesībā mēs esam neatņemama kultūras sastāvdaļa. No sabiedrības atbalsta atkarīgs, cik lielā mērā mēs varam funkcionēt, jo, ja nebūs līdzekļu, nevarēsim nodrošināt visus pakalpojumus, kā to darījām līdz šim. Mums pilsētā ir vairākas kultūras iestādes, bet mani izbrīna, ka tik maz ir atsaukušās akcijai un vāc parakstus. Katrā gadījumā tas nav ne streiks, ne logu dauzīšana, bet atbalsts un apliecinājums tam, ka kultūra ir nepieciešama katram. Vairāk vai mazāk – tas ir cits jautājums.»
Lūcija Ņefedova, Ādolfa Alunāna teātra režisore:
«Mūsu valstī stāvoklis šobrīd ir patiesi smags, valdība nepārdomāti visu likvidē, biedē tautu, ka teātra nebūs, samazina štatus gan lielās, gan mazās kultūras iestādēs. Tas ir traki. Manuprāt, jebkura vēlme kaut ko darīt ir apsveicama, arī šī akcija. Neko nedarīt būtu šausmīgi – tāpat kā gadījumā, ja notiktu avārija un būtu cietuši cilvēki, bet apkārtējie stāvētu un neko nedarītu. Tas būtu briesmīgi. Ir jādomā, kā saglabāt mūsu kultūru. Varbūt mums izdodas pamodināt kaut kādu cilvēku daļu, lai sāk domāt par šīm lietām. Ir ļoti žēl, ka parasti, ja kaut kādas nepatikšanas sākas, vispirms ķeras pie kultūras, taču mums jāapzinās, ka tas ir pats pamats. Saprotams, ka ir jāpārskata, jāsamazina, taču kāpēc tas jādara ar biedēšanu, ka nu tik viss tūlīt tiks likvidēts?! Tas mani tiešām biedē. Briesmīgākais tas, ka šo mazināšanu sāk no bērniem – atņem skolotājiem naudu ārpusstundu nodarbībām, un mazā radība netiek radināta pie kultūras – ko mēs darīsim Dziesmu un deju svētkos, ar ko leposimies? Varbūt šis ir laiks miljonāriem padomāt par to, lai nepirktu dārgas automašīnas, bet naudu ziedotu bērniem, lai varētu notikt pulciņi. Tuvojas taču Skolēnu dziesmu un deju svētki.»