7.1 °C, 1.7 m/s, 94.9 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāKad bīstamākais vējš ir ceļavējš
Kad bīstamākais vējš ir ceļavējš
25/07/2008

Vārda došana jahtai esot visnotaļ kutelīga lieta. Kad jelgavniekam Aivaram Āboliņam pirms gandrīz divdesmit gadiem vārds bija jāizvēlas nupat «uzķīlētajai» švertjahtai, tas esot bijis vēl grūtāk nekā savulaik bērniem. Taču tagad Lielupes ūdeņus šķeļ «Pingvīns»: pēc formas ne pārāk ātrgaitīgs, uz sauszemes – neveikls gluži kā pingvīns, bet ūdenī – īsta torpēda.

Sintija Čepanone

Vārda došana jahtai esot visnotaļ kutelīga lieta. Kad jelgavniekam
Aivaram Āboliņam pirms gandrīz divdesmit gadiem vārds bija
jāizvēlas nupat «uzķīlētajai» švertjahtai, tas esot bijis vēl
grūtāk nekā savulaik bērniem. Taču tagad Lielupes ūdeņus šķeļ
«Pingvīns»: pēc formas ne pārāk ātrgaitīgs, uz sauszemes – neveikls
gluži kā pingvīns, bet ūdenī – īsta torpēda.

«Kaut tas bija sen – vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem –, ļoti
labi atceros pirmās izjūtas, uzkāpjot uz jahtas. Tā bija vairāku
apstākļu sakritība, izjūtu buķete: spēcīgs vējš, ātrums,
adrenalīns, klusums un dabas tuvums. Brīvība, lidojums…» atceras
A.Āboliņš, atklājot, ka lielos vilcienos šajā ziņā nekas nav
mainījies, un viņš vēl aizvien turpina burāt.

Burāšana – komandas spēle
Aivars prāto, ka agrāk sākt burāt bija lielākas iespējas – teju
katram uzņēmumam bija sporta sekcijas, tostarp burāšanas,
nodrošināta materiālā bāze, un vienīgais, kas nepieciešams, bija
entuziasms. «Sākt bija viegli, taču attīstīties – grūtāk, jo laivas
vecas. Lai ar tām varētu sākt burāt, vajadzēja ieguldīt milzīgu
darbu. Pats burāšanas process bija kā balva par to, ka pietikusi
pacietība,» teic Aivars, atklājot, ka savulaik arī «Pingvīns» bijis
vien tāds «pusfabrikāts», kas prasījis ne mazums pūļu.
Viņu burāšanā «ievilcis» brālis Alfrēds – piedāvāja pamēģināt, un
Aivaram tā lieta aizgāja. Tagad viņš prāto, ka savu hobiju, dzīves
aicinājumu atradis salīdzinoši ātri un palicis tam uzticīgs vēl
šodien. Turklāt nu šī nodarbe aizrāvusi arī sievu Viju, un kopā
aizvadīti ne tikai atpūtas braucieni, bet arī neskaitāmas
sacensības.
Aivars stāsta, ka burāšana neapšaubāmi ir komandas, visbiežāk trīs
cilvēku darbs. Uz jautājumu, kādai jābūt šai komandai, viņš atbild:
«Tādai, kurā katrs zina savu funkciju. Redzot, ko daru es, pats
saprot, kas jādara viņam. Piedaloties sacensībās, svarīga ir katra
sekunde – norādījumiem nav laika. Neapšaubāmi, jābūt arī tīri
cilvēciskai saderībai – laiva tomēr ir ierobežota telpa, kurā kopā
nākas pavadīt vairākas stundas. Tikai likumsakarīgi, ka šādos
apstākļos neiztikt bez asāku vārdu apmaiņas, tāpēc būtiski, lai pēc
šādiem strīdiem nepaliktu aizvainojums. Iespējams, no malas nav
redzamas tās emocijas, kas valda uz klāja, taču patiesībā dinamika
ir milzīga,» Aivars stāsta, ka «Pingvīna» komandas rūdījums
pārbaudīts arī Usmas piecdesmit jūdžu regatē, kad plecu pie pleca
kopā ar brāli pavadījuši desmit stundas.
Taujāts par sacensībām, Aivars stāsta, ka vidēji sezonā «Pingvīns»
startē sešpadsmit, un pašlaik aiz muguras jau vairāk nekā trīssimt
sacensību. «Agrāk man bija ļoti svarīgi tajās uzvarēt, taču tagad
tas palicis otrajā plānā – nu galvenais ir piedalīties,» viņš gan
neslēpj, ka sacensību azarts tomēr nav mazinājies.

Vietējo ūdeņu «patriots»
Burāšanas sezona sākas līdz ar pirmajiem saules stariem – laiva
ūdenī tiek ielaista maijā –, savukārt sezona noslēdzas septembrī
oktobrī. «Burāšana vislielāko baudu sniedz, kad ir silts laiks,
spīd saule. Tikai tad tā pa īstam var izjust dabas tuvumu,» tā
Aivars.
Tagad «Pingvīns» biežāk tiek izmantots atpūtai. «Viss atkarīgs no
ģimenes vēlmēm,» Aivars teic, ka vienreiz nedēļā ar jahtu izbrauc
noteikti. Taču nereti ir tā, ka pietiek vien «pagrozīties» pie
laivas, paraustīt striķus, un gandarījums ir tieši tāds pats, it kā
būtu burājis.
Ja nav jāpiedalās sacensībās, uz kurām jahta visbiežāk tiek
nogādāta piekabē, «Pingvīna» maršruts ved pāris kilometru pa
Lielupes straumi uz leju un tad atpakaļ. «Esam gājuši arī līcī,
taču tagad tur nokļūt ir grūtāk – Liel­upes izteka jūrā ir mākslīgi
veidota un jau kuro gadu gultne nav tīrīta. Tikt uz jūru nav nemaz
tik viegli,» atklāj Aivars, taču, kā izrādās, tas arī nav viņa
mērķis, jo burātāja pieredze ļāvusi pārliecināties, ka
visneatkārtojamākās emocijas gūstamas tepat Lielupē. «Man ir
svarīgs tas mainīgais faktors – kad burājot var redzēt kustību, to,
kā mainās ainava, dzīvība upes krastos. Jūrā viss ir vienveidīgāks.
Protams, ja neņem vērā viļņus, kas dažkārt laivu spēcīgāk sašūpo,»
viņš spriež, akcentējot, ka ir vietējo ūdeņu burātājs un ārpus
Latvijas nav burājis. «Negribas pārāk riskēt – pavisam noteikti
zinu, ka ar gumijas laivu pāri okeānam nebraukšu. Tas ir tāds
pašsaglabāšanās instinkts, kurš pietiekami izteikts ir vienkārši
spēcīgā vējā, kad tu saproti: cilvēks dabas priekšā ir
bezspēcīgs.»

Ne tikai skaisti, bet arī droši
«Esmu pārāk pragmatisks. Protams, arī burāšana sevī ietver zināmu
spēles elementu, taču līdz māņticībai parasti neaizspēlējos,»
atbild Aivars, taujāts par burātāju tradīcijām, māņticību. Viņš
pārliecināts – ja nebūsi kārtīgi sagatavojies, tad nekāds talismans
neglābs. Protams, arī «Pingvīns» savulaik iesvētīts, apslakot ar
šampanieti, mastā uzvilkts karodziņš un noskandināts zvans, taču
tas arī viss. Aivars paļaujas vien uz savu un savas komandas
pieredzi. Arī uz septiņām pēdām zem ķīļa, ko pamatoti uzskata par
drošāko dziļumu kuģošanai.
Viņš ar gandarījumu atzīst, ka nu kuģošana Lielupē kļuvusi krietni
patīkamāka un drošāka. «Lai cik skarbi tas izklausītos cilvēkiem,
kas ar to bija saistīti, cukurfabrika Lielupi pamatīgi piedraņķēja.
Rudenī, kad ūdenim bija jākļūst dzidrākam, tas bija necaurredzams,
un vēl tā smaka… Tagad situācija neapšaubāmi uzlabojusies,»
novērojis Aivars. Situācija būtiski mainījusies arī tad, kad
pirmajās patruļās izbrauca Ūdenspolicijas inspektori. «Sākumā jau
daudzi bija neizpratnē – kāpēc tas vajadzīgs un kāpēc šitas
vajadzīgs, bet tagad ūdenssporta cienītāju kultūras līmenis ir
krietni audzis,» Aivars atzinīgi vērtē arī nesen Lielupes krastos
izvietotās navigācijas zīmes. Viņš apzinās, ka paredzētie
ierobežojumi ne vienam vien nav pa prātam, taču, kas attiecas uz
jahtām, – viss ir vislabākajā kārtībā. «Agrāk bija skaista vide, nu
arī droša,» viņš nosaka, atspēkojot arī mītu par to, ka Lielupes
ūdeņos netrūkst tādu, kuriem burāšana ir nevis hobijs, bet vēl
viena iespēja «pazīmēties», apliecināt savu labklājību. «Cilvēks
nevar burāt, ja viņam par to nav saprašanas. Ir nepieciešamas
pamatīgas zināšanas un pieredze. Turklāt uz ūdens daudz
«nepazīmēsies» – tevi neviens tur neredzēs. Cita lieta ir
automašīna,» spriež Aivars, akcentējot, ka Jahtkluba biedri
lielākoties ir ar vērā ņemamu burāšanas pieredzi, ar jahtu stūrmaņa
kvalifikāciju, tādēļ apzinās savu atbildību.

Koleģiālisms it visā
Aivars prāto, ka burāšana nav nekas īpaši ekskluzīvs. «Manuprāt,
ikvienu sporta veidu, kas līdztekus fiziskām spējām prasa arī
aprīkojumu, var uzskatīt par elitāru. Ja laiva nopirkta, uzturēt to
nav dārgi. Protams, tam nepieciešams laiks un darbs,» viņš teic,
gan piebilstot, ka būtisks atspaids ir Jelgavas Jahtklubs. «Lai
varētu nodarboties ar burāšanu, nepieciešama atbilstoša
infrastruktūra. Vieta, kur atstāt laivu jau vien ko nozīmē! Tieši
tādēļ mēs nežēlojam laiku, lai bāzi uzturētu kārtībā un šo to arī
nopelnītu, izīrējot laivas un ūdens velosipēdus. Šis process nedod
finansiālu labumu individuāli kādam Jahtkluba biedram, taču mums
visiem sniedz iespēju sakārtotā vidē nodarboties ar burāšanu,» saka
Aivars un stāsta par koleģiālajām attiecībām, kas izveidojušās
burātāju starpā. Tas ir nesavtīgs atbalsts, palīdzība kā ūdenī, tā
arī krastā. «Es jebkurā laikā palīdzēšu kolēģim, jo zinu, ka
nepieciešamības gadījumā viņš palīdzību neatteiks man ne ikdienā,
ne sacensību laikā,» piebilsts burātājs, gan paskaidrojot – ja
sacensību laikā viņš pamanīs, ka kolēģa jahtai ir kas tāds, kas
bremzē ātrumu, viņš noteikti to darīs zināmu konkurentam, lai
ķibeli novērstu, taču tas nemazināšot sacensību azartu. «Sacensībās
ir svarīgas divas lietas: laivas spēja attīstīt ātrumu, kā arī
stūrmaņa stratēģija – nevis ļaunprātīgi, bet, izmantojot taktiku,
piespiest otru kļūdīties, mainīt kursu. Tā ir spēles sastāvdaļa,
gluži tāpat kā pirmsstarta cīņa par startam izdevīgāko stāvokli,
vietu, pareizo leņķi attiecībā pret vēju,» nosaka Aivars.
Izrādās, «Pingvīns» var sa­sniegt 10 – 12 kilometrus stundā.
Protams, ja ir labvēlīgs vējš. «Visdrošākais ir slīdēt zināmā leņķī
pret vēju, bet visbīstamākais burātājam ir ceļavējš, kad tas no
aizmugures pūš tieši burās,» paskaidro Aivars, neslēpjot, ka arī
«Pingvīnu» ceļavējš ir pamatīgi sapurinājis un līdz apgāšanai bijis
vien solis…
Aivars ar gandarījumu atzīst, ka burātāju kļūst aizvien vairāk –
tas manāms arī Jahtkluba piestātnē, kur buru laivu skaits ar katru
gadu aug. «Parasti jau ir tā, ka šajā procesā «ievelk» draugi,
paziņas – vienreiz izbrauc, un tu saproti, ka tieši burāšanā
iespējams rast emocionālu piepildījumu,» viņš pēc pieredzes zina
teikt, ka salīdzinoši maz ir tādu gadījumu, kad burāšana no
paaudzes paaudzē «ir asinīs». «Mēs katrs laimes sajūtu iegūstam
atšķirīgi. Arī manām meitām ir citi hobiji un viņas labprātāk uz
jahtas atpūšas, nevis burā pašas. Es viņām devu iespēju izvēlēties,
nevis uzspiedu savu hobiju,» nosaka Aivars.