3.9 °C, 2.4 m/s, 79.1 %

Pilsētā

Kad izzūd iedzītā baiļu sajūta
24/04/2008

Krists tikai pavisam nesen pārvarēja savas bailes – nu jau viņš viens pats spēj droši uzkāpt pa trepēm. Šādu mazo uzvaru viņš 24 gadu vecumā ir izcīnījis ne mazums, un pēdējā laikā tās tiek piedzīvotas arvien biežāk. Šobrīd Krists ir viens no tiem, kas apmeklē dienas centru «Integra» jauniešiem ar garīgo atpalicību, taču bija laiks, kad visa ģimenes dzīve bija pakārtota tikai viņa vajadzībām – vecākiem no daudz kā nācās atteikties, daudz ko ierobežot, lai audzinātu dēlu.

Kristīne Langenfelde

Krists tikai pavisam nesen pārvarēja savas bailes – nu jau
viņš viens pats spēj droši uzkāpt pa trepēm. Šādu mazo uzvaru viņš
24 gadu vecumā ir izcīnījis ne mazums, un pēdējā laikā tās tiek
piedzīvotas arvien biežāk. Šobrīd Krists ir viens no tiem, kas
apmeklē dienas centru «Integra» jauniešiem ar garīgo atpalicību,
taču bija laiks, kad visa ģimenes dzīve bija pakārtota tikai viņa
vajadzībām – vecākiem no daudz kā nācās atteikties, daudz ko
ierobežot, lai audzinātu dēlu.

Krista mamma Inese ar nopūtu saka: «Žēl, ka agrāk šādu iespēju
nebija.» Viņa domā dienas centru «Integra», kas darbojas Sociālo
lietu pārvaldes paspārnē, kur ik dienas jauniešiem ar garīgo
atpalicību ir iespēja saturīgi pavadīt stundas, kamēr vecāki bez
bažām var pilnvērtīgi pildīt savus pienākumus.
Inese nelabprāt runā par pagātni – tā sāpina, atmiņas ir skumjas.
Viņa visā pilnībā uz savas ādas ir izbaudījusi to, ko nozīmē
«citāds bērns». «Par to jau nevarēja runāt, uz tevi skatījās šķībi,
atbalsts bija minimāls – patiesībā tā vispār nebija. Tagad ļoti
apbrīnoju jaunās mammas, kas spēj savu bērnu tiesības aizstāvēt un
daudz ko panākt. Mūsu laikā viss bija citādi – mums padomju režīms
bija iedzinis baiļu sajūtu: ja esi citāds, tad tevis nav vispār,
tev nav arī tiesību,» atceras mamma.
Ģimene gadiem pielāgojusies apstākļiem. Galvenais pelnītājs ģimenē
bijis tētis – mammai vajadzēja ilgus gadus sēdēt mājās un pieskatīt
Kristu, citas iespējas nebija. Tikai vēlāk materiālu apstākļu
spiesta ģimene pieņēma lēmumu: mamma strādās naktīs. Tā nu Inese
gadus septiņus strādāja naktsmaiņu darbu, lai no rīta, kad tētis
devās uz darbu, būtu mājās un sekotu līdzi dēla gaitām. «Protams,
tas nebija viegli, bet citas izejas arī nebija,» spriež Inese.
Vēlāk viņa atkal palika bez darba un pilnībā pievērsās dēlam. «Var
jau teikt, ka mums paveicās, kad Jelgavā atklāja pirmo speciālo
klasi bērniem ar garīga rakstura problēmām – Kristam bija iespēja
apmeklēt skolu, bet, kad skola pabeigta, atkal mājas dzīve,» tā
mamma.
Par dienas centru viņa uzzināja no kādas paziņas. «Uzreiz sapratu,
ka tā ir lieliska iespēja Kristam – viņš būs kopā ar vienaudžiem,
sabiedrībā, iegūs jaunas prasmes, iemaņas. Mēs bijām vieni no
pirmajiem, kas atnāca uz centru,» stāsta Inese.
Līdz ar brīdi, kad Krists sāka apmeklēt dienas centru, varēja
mainīties arī vecāku dzīve – viņi pirmo reizi 20 gadu laikā
apzinājās, ka ir drošas rokas, kam uzticēt bērnu. «Jā, es tagad
strādāju, turklāt strādāju dienā, arī vīrs strādā, bet Krists
tikmēr ir dienas centrā. Man nav ne mazāko bažu – esmu droša, zinu,
ka par viņu parūpēsies un vakarā mēs tiksimies. Centrā strādā
burvīgi cilvēki, viņu atdeve ir apbrīnojama – es kā mamma jūtu:
viņiem tas nav tikai darbs, bet sirdslieta, un tas ir ļoti svarīgi.
Ne kurš katrs būtu gatavs uzņemties šādu pienākumu – dienu no
dienas pavadīt kopā ar šiem jauniešiem, neatlaidīgi rūpējoties un
mācot viņus. Paldies, ka Jelgavā ir šāda iespēja – tā ļoti daudziem
vecākiem ir neatsverama palīdzība. Es jūtu, cik ļoti mainījies ir
Krists – viņš pamazām kļūst pieaudzis, un tas viss tikai tāpēc, ka
viņam ir sabiedrība. Tāpat nemitīgi aug arī viņa prasmes: te vienu
darbiņu izdarījis, te ar ko citu ticis galā. Man kā mammai tas ir
milzīgs gandarījums,» tā Inese.