«Andijs ir ļoti vērīgs, un tas izpaužas viņa darbos. Viņš caur fotoobjektīvu spēj redzēt daudz tādu lietu, kurām mēs ikdienā paskrienam garām. Manuprāt, viņš savās fotogrāfijās rāda romantisko pasauli, ko mēs bieži vien neredzam, taču mums ir dota iespēja to vērot caur viņa fotogrāfijām,» tā par fotomākslinieku Andiju Kaltiginu, kura izstāde šobrīd skatāma Svētās Trīsvienības baznīcas tornī, saka Jelgavas Mākslinieku biedrības vadītājs Māris Brancis.
Ritma Gaidamoviča
Līdz 28. oktobrim tornī novērtējama viena no jaunākā Jelgavas Mākslinieku biedrības dalībnieka fotogrāfa A.Kaltigina izstāde «Pūkas un zobrati». Viņš Jelgavas fotogrāfu saimei – Jurim Zēbergam, Harijam Dainai Liepiņš un Guntim Švītiņam – tā īsti pievienojās tikai pērn, lai gan pašam jau bijušas vairākas personālizstādes un ar fotomākslu viņš saistīts kopš skolas laika. Tad tēvs viņam uzticējis fotoaparātu, izstāstījis fotografēšanas pamatprincipus, un tapušas pirmās kaimiņu bērnu un ģimenes bildes. Bet vēlāk fotografēšana apgūta pašmācības ceļā. Pamatskolas laikā Andijs, kā pats saka, bijis skolas «neoficiālais» fotogrāfs. Jāpiebilst, ka viņš ne tikai iemūžinājis skolas notikumus, bet arī līdz vēlai naktij vannas istabā attīstījis bildes, lai skolas biedri un skolotāji pēc iespējas ātrāk tās varētu saņemt. Viņš atzīst, ka tieši foto attīstīšana ir tas, kas viņam pašlaik šajā kopējā procesā mazliet pietrūkst. «Visforšākais brīdis ir tās dažas sekundes, kad uz fotopapīra parādās bilde. Bilde tiek tā kā uzburta. Tas ir īpašs mirklis, jo īsti nezini, kas būs sanācis. Nav kā tagad ar digitālajām kamerām – paskaties ekrānā, redzi – ir laba bilde vai nav, ja nav – izdzēs. Man patīk radīšanas prieks,» atzīst Andijs, piebilstot, ka brīžiem rokas niez, kā gribētos atkal ko tādu darīt, taču ikdienas aizņemtība šo procesu piespiež atlikt.
Instruktors – fotogrāfs Tiesa, liela daļa Andiju pazīst nevis kā fotomākslinieku, bet gan kā auto un motociklu topošo vadītāju instruktoru. Ikdienā viņš pilsētā redzams, skolojot jaunos braucējus. Fotografēšana ir viņa otra dzīves puse, ko Andijs uzskata par hobiju, kas soli solī iet līdzi jau ilgi. «Katram cilvēkam ir kāds hobijs – cits makšķerē, cits dambreti spēlē, cits aliņu dzer, bet man tā ir fotografēšana. Ja vēl cilvēki to novērtē un viņiem patīk – lieliski! Man fotografēšana ir patīkama mirkļu iemūžināšana,» atzīst Andijs. Lai gan varētu šķist – kur tik tehniskam cilvēkam šāds hobijs, Andijs saka: arī fotografēšanai ir vajadzīgas tehniskas iemaņas, tāpēc tas, viņaprāt, ļoti labi sader kopā. «Ir taču jāsaprot, kas ar fotoaparātu notiek, kā to regulēt, jāizprot tā darbība, lai sanāktu laba bilde. Tāpēc viss ļoti labi sader kopā, jo abās nodarbēs jāliek lietā tehniskās zināšanas,» spriež Andijs. Tiesa, vienā laikā abus darbus savienot esot grūti. Foto parasti top brīvajos brīžos, bet darbs paliek darbs. Taču, neskatoties uz to, fotoaparāts viņam vienmēr ir līdzi. Ne bieži, bet gadās, ka caur auto logu, pa rāciju dodot komandas topošajam motocikla vadītājam, arī kursanti tiek iemūžināti. «Viņi gan to nezina. To daru tāpēc, lai es dokumentētu savas darba gaitas un pamēģinātu, kā ir fotografēt šādi, kā gaisma spēlējas. Lielākoties tiek fotografētas dažādas situācijas, lai pamācītu, kā nevajag braukt, bet dažkārt arī gribas iemūžināt skaistumu, kas apkārt, piemēram, kursants oranžajā vestītē starp zaļajiem kokiem,» piebilst Andijs.
Fotogrāfija nenāk caur sviedriem Viņš atklāj, ka šādā situācijā tapušās bildes pagaidām gan tiek atstātas arhīvā, tikai dažkārt ieliktas portālā draugiem.lv, taču Andijs nenoliedz, ka kādreiz varētu tapt izstāde, kurā iespēju fotogrāfijās apskatīt viņa kursantus varētu dot arī citiem. «Tas varētu būt interesanti,» tā viņš. Andijs spriež, ka, braucot mācību automašīnā, lielākoties redz tikai kursantus, ceļa zīmes un satiksmi. «Taču, lai ielūkotos pārējā pilsētā un dabā, es talkā ņemu fotoaparātu. Tieši caur fotoobjektīvu man ir iespēja uz apkārtējo vidi paskatīties citām acīm,» tā Andijs. Ikdienā viņam ir liela spriedze, tālab fotografēšana ir kā atpūta, ko viņš gūst vizuālā veidā. «Fotografējot nav jādomā par straujiem pagriezieniem, bremzēšanu un kritieniem. Nav tik liela atbildība, jo fotogrāfija jau nenāk caur sviedriem,» smaidot nosaka Andijs. Taču gandarījumu viņš gūst no abām nodarbēm – gan brīdī, kad cilvēks saņem tiesības, gan brīdī, kad izdevusies fotogrāfija.
Svarīgākais – process, ne loms Fotografēšanu Andijs salīdzina ar makšķerēšanu. Proti, arī te nevarot zināt – būs vai nebūs «zivs». Taču viņam, tāpat kā makšķerniekam, svarīgākais esot process, nevis loms. Gadoties arī, dodoties meklējumos, pārnākt ar, kā pats saka, neko izcilu. Pašam visvairāk patīk fotografēt portretus un tuvplānus. «Vēl foršāk ir, kad tu skaties uz bildi un atceries: jā, tas bija tur, notika tā… Katra bilde glabā stāstu, un tas ir jauki. Ikreiz, kad tu atceries, tas raisa pozitīvas emocijas,» tā viņš.
Piemēram, izstādē apskatāma fotogrāfija ar vecu vīru un kazu, kuri guļ zālē. Šis kazu gans nofotografēts netālu no jūras Ainažos. Viņš iemūžināts brīdī, kad kopā ar kazu klausījās radio. «Vai nav jauki? To atceroties, raisās smaids,» tā Andijs. Visbiežāk fotogrāfijas top ģimenes izbraucienos, bet citreiz Andijs pats dodas meklējumos tuvāk pie dabas – uz mežu, pie ūdeņiem. Viņš atzīst, ka savās fotogrāfijās vienmēr vēlas skatītājiem parādīt, ka skaisto var saskatīt arī pavisam vienkāršās lietās.
No pieneņpūkas līdz benzīnam Fotogrāfam tuvākas ir lielformāta fotogrāfijas, jo tajās skaidrāk varot redzēt visas nianses. Tieši lielformāta fotogrāfijas eksponētas arī izstādē «Pūkas un zobrati», kurā fiksētas reālas izjūtas un sajūtas. Pilna gamma – sākot no dziļa miera līdz pat spriedzes pilnām bildēm. No pieneņpūku smaržas līdz benzīna un izplūdes aromātam. Gan mulsinoši tīrā sniega, gan dubļu šļakatu strāvojums. Interesantas izjūtas, viņaprāt, skatītājam radīsies, ielūkojoties dzīvo radību acīs un «privātajā dzīvē». Šajā izstādē skatāma cilvēka veidotās pasaules un brīnišķīgās dabas sintēze.
Foto: Ivars Veiliņš
14.5 °C,
3.6 m/s,
92.3 % 
14.5 °C,
3.6 m/s,
92.3 %