24.8 °C, 1.4 m/s, 47.4 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāKad nav jādomā par straujiem pagriezieniem un bremzēšanu
Kad nav jādomā par straujiem pagriezieniem un bremzēšanu
14/08/2011

«Andijs ir ļoti vērīgs, un tas izpaužas viņa darbos. Viņš caur fotoobjektīvu spēj redzēt daudz tādu lietu, kurām mēs ikdienā paskrienam garām. Manuprāt, viņš savās fotogrāfijās rāda romantisko pasauli, ko mēs bieži vien neredzam, taču mums ir dota iespēja to vērot caur viņa fotogrāfijām,» tā par fotomākslinieku Andiju Kaltiginu, kura izstāde šobrīd skatāma Svētās Trīsvienības baznīcas tornī, saka Jelgavas Mākslinieku biedrības vadītājs Māris Brancis.

Ritma Gaidamoviča

«Andijs ir ļoti vērīgs, un tas izpaužas viņa darbos. Viņš
caur fotoobjektīvu spēj redzēt daudz tādu lietu, kurām mēs ikdienā
paskrienam garām. Manuprāt, viņš savās fotogrāfijās rāda romantisko
pasauli, ko mēs bieži vien neredzam, taču mums ir dota iespēja to
vērot caur viņa fotogrāfijām,» tā par fotomākslinieku Andiju
Kaltiginu, kura izstāde šobrīd skatāma Svētās Trīsvienības baznīcas
tornī, saka Jelgavas Mākslinieku biedrības vadītājs Māris
Brancis.

Līdz 28. oktobrim tornī novērtējama viena no jaunākā Jelgavas
Mākslinieku biedrības dalībnieka fotogrāfa A.Kaltigina izstāde
«Pūkas un zobrati». Viņš Jelgavas fotogrāfu saimei – Jurim
Zēbergam, Harijam Dainai Liepiņš un Guntim Švītiņam – tā īsti
pievienojās tikai pērn, lai gan pašam jau bijušas vairākas
personālizstādes un ar fotomākslu viņš saistīts kopš skolas laika.
Tad tēvs viņam uzticējis fotoaparātu, izstāstījis fotografēšanas
pamatprincipus, un tapušas pirmās kaimiņu bērnu un ģimenes bildes.
Bet vēlāk fotografēšana apgūta pašmācības ceļā. Pamatskolas laikā
Andijs, kā pats saka, bijis skolas «neoficiālais» fotogrāfs.
Jāpiebilst, ka viņš ne tikai iemūžinājis skolas notikumus, bet arī
līdz vēlai naktij vannas istabā attīstījis bildes, lai skolas
biedri un skolotāji pēc iespējas ātrāk tās varētu saņemt. Viņš
atzīst, ka tieši foto attīstīšana ir tas, kas viņam pašlaik šajā
kopējā procesā mazliet pietrūkst. «Visforšākais brīdis ir tās dažas
sekundes, kad uz fotopapīra parādās bilde. Bilde tiek tā kā
uzburta. Tas ir īpašs mirklis, jo īsti nezini, kas būs sanācis. Nav
kā tagad ar digitālajām kamerām – paskaties ekrānā, redzi – ir laba
bilde vai nav, ja nav – izdzēs. Man patīk radīšanas prieks,» atzīst
Andijs, piebilstot, ka brīžiem rokas niez, kā gribētos atkal ko
tādu darīt, taču ikdienas aizņemtība šo procesu piespiež
atlikt. 

Instruktors – fotogrāfs
Tiesa, liela daļa Andiju pazīst nevis kā fotomākslinieku, bet gan
kā auto un motociklu topošo vadītāju instruktoru. Ikdienā viņš
pilsētā redzams, skolojot jaunos braucējus. Fotografēšana ir viņa
otra dzīves puse, ko Andijs uzskata par hobiju, kas soli solī iet
līdzi jau ilgi. «Katram cilvēkam ir kāds hobijs – cits makšķerē,
cits dambreti spēlē, cits aliņu dzer, bet man tā ir fotografēšana.
Ja vēl cilvēki to novērtē un viņiem patīk – lieliski! Man
fotografēšana ir patīkama mirkļu iemūžināšana,» atzīst Andijs. Lai
gan varētu šķist – kur tik tehniskam cilvēkam šāds hobijs, Andijs
saka: arī fotografēšanai ir vajadzīgas tehniskas iemaņas, tāpēc
tas, viņaprāt, ļoti labi sader kopā. «Ir taču jāsaprot, kas ar
fotoaparātu notiek, kā to regulēt, jāizprot tā darbība, lai sanāktu
laba bilde. Tāpēc viss ļoti labi sader kopā, jo abās nodarbēs
jāliek lietā tehniskās zināšanas,» spriež Andijs. Tiesa, vienā
laikā abus darbus savienot esot grūti. Foto parasti top brīvajos
brīžos, bet darbs paliek darbs. Taču, neskatoties uz to,
fotoaparāts viņam vienmēr ir līdzi. Ne bieži, bet gadās, ka caur
auto logu, pa rāciju dodot komandas topošajam motocikla vadītājam,
arī kursanti tiek iemūžināti. «Viņi gan to nezina. To daru tāpēc,
lai es dokumentētu savas darba gaitas un pamēģinātu, kā ir
fotografēt šādi, kā gaisma spēlējas. Lielākoties tiek fotografētas
dažādas situācijas, lai pamācītu, kā nevajag braukt, bet dažkārt
arī gribas iemūžināt skaistumu, kas apkārt, piemēram, kursants
oranžajā vestītē starp zaļajiem kokiem,» piebilst Andijs.

Fotogrāfija nenāk caur sviedriem
Viņš atklāj, ka šādā situācijā tapušās bildes pagaidām gan tiek
atstātas arhīvā, tikai dažkārt ieliktas portālā draugiem.lv, taču
Andijs nenoliedz, ka kādreiz varētu tapt izstāde, kurā iespēju
fotogrāfijās apskatīt viņa kursantus varētu dot arī citiem. «Tas
varētu būt interesanti,» tā viņš. Andijs spriež, ka, braucot mācību
automašīnā, lielākoties redz tikai kursantus, ceļa zīmes un
satiksmi. «Taču, lai ielūkotos pārējā pilsētā un dabā, es talkā
ņemu fotoaparātu. Tieši caur fotoobjektīvu man ir iespēja uz
apkārtējo vidi paskatīties citām acīm,» tā Andijs. Ikdienā viņam ir
liela spriedze, tālab fotografēšana ir kā atpūta, ko viņš gūst
vizuālā veidā. «Fotografējot nav jādomā par straujiem
pagriezieniem, bremzēšanu un kritieniem. Nav tik liela atbildība,
jo fotogrāfija jau nenāk caur sviedriem,» smaidot nosaka Andijs.
Taču gandarījumu viņš gūst no abām nodarbēm – gan brīdī, kad
cilvēks saņem tiesības, gan brīdī, kad izdevusies fotogrāfija.

Svarīgākais – process, ne loms
Fotografēšanu Andijs salīdzina ar makšķerēšanu. Proti, arī te
nevarot zināt – būs vai nebūs «zivs». Taču viņam, tāpat kā
makšķerniekam, svarīgākais esot process, nevis loms. Gadoties arī,
dodoties meklējumos, pārnākt ar, kā pats saka, neko izcilu. Pašam
visvairāk patīk fotografēt portretus un tuvplānus. «Vēl foršāk ir,
kad tu skaties uz bildi un atceries: jā, tas bija tur, notika tā…
Katra bilde glabā stāstu, un tas ir jauki. Ikreiz, kad tu atceries,
tas raisa pozitīvas emocijas,» tā viņš.

Piemēram, izstādē apskatāma fotogrāfija ar vecu vīru un kazu,
kuri guļ zālē. Šis kazu gans nofotografēts netālu no jūras Ainažos.
Viņš iemūžināts brīdī, kad kopā ar kazu klausījās radio. «Vai nav
jauki? To atceroties, raisās smaids,» tā Andijs. Visbiežāk
fotogrāfijas top ģimenes izbraucienos, bet citreiz Andijs pats
dodas meklējumos tuvāk pie dabas – uz mežu, pie ūdeņiem. Viņš
atzīst, ka savās fotogrāfijās vienmēr vēlas skatītājiem parādīt, ka
skaisto var saskatīt arī pavisam vienkāršās lietās.

No pieneņpūkas līdz benzīnam
Fotogrāfam tuvākas ir lielformāta fotogrāfijas, jo tajās skaidrāk
varot redzēt visas nianses. Tieši lielformāta fotogrāfijas
eksponētas arī izstādē «Pūkas un zobrati», kurā fiksētas reālas
izjūtas un sajūtas. Pilna gamma – sākot no dziļa miera līdz pat
spriedzes pilnām bildēm. No pieneņpūku smaržas līdz benzīna un
izplūdes aromātam. Gan mulsinoši tīrā sniega, gan dubļu šļakatu
strāvojums. Interesantas izjūtas, viņaprāt, skatītājam radīsies,
ielūkojoties dzīvo radību acīs un «privātajā dzīvē». Šajā izstādē
skatāma cilvēka veidotās pasaules un brīnišķīgās dabas sintēze.

Foto: Ivars Veiliņš