7.2 °C, 2 m/s, 95 %

Izglītība

Kad ticības satiekas
24/07/2008

Aleksandrs Filatovs katru nedēļu apmeklē pareizticīgo dievnamu, taču nu jau pusotru gadu viņš diendienā strādā Jelgavas Sv.Annas katedrālē – tas ir tikai viens no piemēriem, kas spilgti parāda: baznīcai svarīgs katrs cilvēks. Nav būtiska viņa tautība, ticība vai sociālā piederība – atbalsts tiek sniegts tiem, kam tas patiesi nepieciešams.

Kristīne Langenfelde

Aleksandrs Filatovs katru nedēļu apmeklē pareizticīgo
dievnamu, taču nu jau pusotru gadu viņš diendienā strādā Jelgavas
Sv.Annas katedrālē – tas ir tikai viens no piemēriem, kas spilgti
parāda: baznīcai svarīgs katrs cilvēks. Nav būtiska viņa tautība,
ticība vai sociālā piederība – atbalsts tiek sniegts tiem, kam tas
patiesi nepieciešams.

Šķiet, ka to droši var saukt par sociālo integrāciju, un patiesībā
Aleksandra gadījums pierāda, ka baznīca ir gatava integrēt
sabiedrībā gan dažādu tautību, gan ticību un sociālo slāņu
cilvēkus. «Līdz šim esmu strādājis gan RAF, gan «Latvijas finierī»,
bet tad nāca slimība un visu izmainīja. Vismaz gadu pavadīju,
ārstējoties slimnīcās, kļuvu par invalīdu un izkritu no darba
tirgus… Izkrist ir viegli, taču atgriezties nebūt ne tik
vienkārši, bet man paveicās. Nodarbinātības valsts aģentūrā tieši
tolaik risinājās projekts, kur darba devējiem ar īpašiem
nosacījumiem tika piedāvāts nodarbināt invalīdus. Varianti bija
vairāki, bet es pamanīju, ka tostarp ir arī baznīca – man šķita
saistošs Annas baznīcas piedāvājums. Tā nu es jau pusotru gadu
strādāju šeit, veicot saimnieciskos darbus: kad vajag – zālīti
nopļauju, kad vajag – šo to pieremontēju, piekrāsoju, telpas uzturu
kārtībā…» ikdienu atklāj Aleksandrs.
Viņš atzīst, ka darbs šeit ir gluži kā rehabilitācija pirms
atgriešanās ierastajā dzīves ritmā. «Pēc slimības un visa pārciestā
es nespēju iedomāties labāku iespēju – šeit darba vadītājs ir tik
saprotošs, atsaucīgs, viņš apzinās manas spējas un varēšanu. Pats
jau jūtu, ka maz pamazām atgūstos gan fiziski, gan garīgi, lai
atkal varētu sākt strādāt pilnvērtīgi,» spriež Aleksandrs.
Viņa nodarbinātības projekts beigsies decembrī. «Pamazām meklēju
citas darba iespējas – mans pārejas posms būs beidzies,» nosaka
Aleksandrs.
Taču viņa gadījumā notikusi ne tikai integrācija darba tirgū, bet
izjusta arī dažādu tautību un ticību sakļaušanās. Aleksandrs ir
krievu tautības cilvēks, pareizticīgais. Jautāts, kā jūtas,
strādājot starp latviešiem, luterāņu baznīcā, Aleksandrs smaida.
«Tikai tagad es saprotu, kā mainās mūsu sabiedrība un arī cilvēki.
Jā, iespējams, pirms gadiem diviem es nespētu iedomāties sevi šādā
situācijā, jo man šķita – ja reiz pareizticīgais, tad
pareizticīgais; ja katolis, tad katolis, bet tagad izprotu – nav
jau svarīga ēka: tie visi ir Dieva nami. Svarīgi ir tas, kas tavā
sirdī. Tas, ko man šī iespēja devusi, ir izpratne – es spēju
saglabāt savu ticību, bet vienlaikus labāk izprotu citus. Un redzu,
ka tas notiek ne tikai manī, bet visā sabiedrībā. Paskatieties –
dažādas konfesijas arvien biežāk atrod kopīgu valodu, veido kopīgus
projektus, rīko kopīgus pasākumus. Tā jau arī ir tā integrācija –
mēs nevis liekam mainīties cilvēkam, bet ļaujam viņam kļūt
iecietīgākam, saprotošākam pret citiem. Es droši varu teikt, ka
savu identitāti mainījis neesmu – joprojām esmu pareizticīgs
cilvēks, kurš katru nedēļu apmeklē savu pareizticīgo baznīcu, bet
tagad caur šo darbu es vienkārši labāk izprotu citu draudžu
cilvēkus, un tas ir lieliski,» atzīst Aleksandrs.