16.2 °C, 1.6 m/s, 81.9 %

Ekonomika

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsEkonomikaKad uzņēmējiem izbeidzas uzaudzētā «tauciņu» kārta
Kad uzņēmējiem izbeidzas uzaudzētā «tauciņu» kārta
10/04/2008

Situācija uzņēmējdarbībā šodien ir tikpat raiba kā dzeņa vēders. Kamēr vieni tirgū turas itin stabili un attīstās, citi produkcijas noieta vai pieprasījuma sarukšanas dēļ spiesti samazināt apjomus un atlaist strādājošos. Visvairāk tas attiecas uz būvniecību un ar to saistītām nozarēm. Vēl citi meklē tiesisko aizsardzību vai pārtrauc biznesu. Pēdējo Jelgavā pagaidām nav daudz. No lielākajiem darbību pārtraucis Īslandes pulverkrāsošanas uzņēmums «Baltic Coating», tirgu atstājis būvmateriālu veikals «Nelss». Tomēr problemātiska un smaga situācija ir daudziem, sevišķi ražotājiem, kam izbeigusies attīstībai labvēlīgajos laikos uzaudzētā «tauciņu» kārta. Tāpēc uzņēmēji uzsver: kamēr situācija nav pavisam kritiska, valdībai bez kavēšanās jāpieņem saprātīgi lēmumi.

Anna Afanasjeva

Situācija uzņēmējdarbībā šodien ir tikpat raiba kā dzeņa
vēders. Kamēr vieni tirgū turas itin stabili un attīstās, citi
produkcijas noieta vai pieprasījuma sarukšanas dēļ spiesti
samazināt apjomus un atlaist strādājošos. Visvairāk tas attiecas uz
būvniecību un ar to saistītām nozarēm. Vēl citi meklē tiesisko
aizsardzību vai pārtrauc biznesu. Pēdējo Jelgavā pagaidām nav
daudz. No lielākajiem darbību pārtraucis Īslandes pulverkrāsošanas
uzņēmums «Baltic Coating», tirgu atstājis būvmateriālu veikals
«Nelss». Tomēr problemātiska un smaga situācija ir daudziem,
sevišķi ražotājiem, kam izbeigusies attīstībai labvēlīgajos laikos
uzaudzētā «tauciņu» kārta. Tāpēc uzņēmēji uzsver: kamēr situācija
nav pavisam kritiska, valdībai bez kavēšanās jāpieņem saprātīgi
lēmumi.

Diskusijā par uzņēmējdarbības vidi Jelgavā un noskaņām piedalās
industriālo parku, tostarp Jelgavas Biznesa parka attīstīšanas
uzņēmuma «NP Properties» valdes locekle Elita Moiseja, Jelgavas
Ražotāju un tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Imants
Kanaška, SIA «Marko KEA» īpašnieks un SIA «CBS Igate» līdzīpašnieks
un valdes priekšsēdētājs Māris Peilāns un SIA «Flora» valdes
loceklis Māris Bušs.

No uzņēmējiem dzirdēts, ka viņi krīzes situācijā valsti sakārtotu
daudz efektīvāk. Kādi būtu jūsu soļi uzņēmējdarbības vides
uzlabošanā?
Elita Moiseja (E.M.): Pašlaik vajadzīgi īstermiņa, nevis ilgtermiņa
lēmumi. Diemžēl joprojām no valdības dzirdam: kaut kad, varbūt…
Ar šādu pieeju augļus varēs plūkt tikai uzņēmumi, kas līdz «kaut
kad» laikam izdzīvos. Gausās rīcības dēļ būs zaudēta krietna daļa
mazo un vidējo uzņēmumu, jo elektroenerģijas, gāzes un citu cenu
kāpums vairāk ietekmēs tieši viņus. Valstī nekavējoties vajadzīgs
radikāls rīcības plāns nākamajām valdības simts dienām. Jābūt
eksporta kredīta garantijām, no ekonomikas ministra teiktā īsti
nebija skaidrs, vai līdzekļu ir pietiekami, lai šo plānu ieviestu
dzīvē, jāzina konkrēti, uz kurām valstīm atbalsts domāts. Joprojām
nav pateikts, kas ir mūsu prioritārās nozares.
Māris Peilāns (M.P.): «Kocinieki» tiešām bijuši pabērna lomā. No
ekonomikas ministra pirmajās nedēļās dzirdēju, ka kokapstrāde ir
atbalstāma nozare. Taču tas, ka tevi nosauc, neko nenozīmē. Pērn
skandināvi pie mums pirka izejmateriālu, kā minimums, par cenām, kā
pērk pie sevis. Ja pieskaita uzkraušanas izdevumus uz kuģiem,
transportēšanu, sanāk, ka tā bija speciāla izpirkšana.
Māris Bušs (M.B.): Ir vēl viens aspekts. Piemēram, somiem valsts
dotē izejvielu iepirkšanu – piecus latus par kubikmetru. Pērn šeit
veda iekšā baļķus no Krievijas par 40 latiem, te cenu «uzskrūvēja»
līdz 90. Tikko noteica izvedmuitu, cenas sāka kristies. Tā bija
mākslīgi «uzskrūvēta» ar mērķi īstenot sīkražotāju izzušanas
projektu. Mazās zāģētavas jau pirms tam  iznīcinātas.
M.P.: Ja ne 100 dienās, tad vismaz līdz gada beigām tiešām jāīsteno
īstermiņa plāni. Bet skeptiski raugos, ka tā arī notiks.
E.M.: Baidos, ka būs kā ar īpašuma nodokli. Sākumā to paaugstināja,
tad sāka runāt par pārejas periodu, kurā procentu kaut kādām
nozarēm samazinās. Taču no tā nekāda mācība nav gūta. Nupat
ievērojami palielināja elektrības cenu. Kāpēc uzreiz neparedzēja,
ka cenu kāpumu vajag diferencēt, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem to
nevajag tik ļoti palielināt? Kad redzēs iznīkšanu, varbūt
iedomāsies, ka noteiktām nozarēm sadārdzinājuma procents
jāsamazina.
Imants Kanaška (I.K.): Pašlaik vairāk par inflācijas apkarošanu
vajadzīgs reāls eksporta veicināšanas plāns. Krīzes situācijā laika
ilgai domāšanai nav. Lai attīstītos ražošana, lielāki nodokļi
jāliek patēriņam. Ražošanas uzņēmumi jāatbalsta, samazinot vai
atbrīvojot tos no nekustamā īpašuma nodokļa. Labs ir Igaunijas
piemērs. Turienes uzņēmēji maksā vairāk nekā 30 procentus lielu
uzņēmuma ienākuma nodokli, ja vēlas izņemt dividendes. Savukārt, ja
peļņu iegulda attīstībā, nodokļa likme ir nulle. Tādējādi kaimiņu
ekonomika ir konkurētspējīgāka.
M.B.: Šajā situācijā eksporta veicināšanu uzskatu par nereālu –
neviens nezina, kā to darīt. Arī mūsu preces Eiropā ir
nekonkurētspējīgas, tāpēc ar nodokļu starpniecību pārtrauktu
importēt to, ko jau ražojam, vai piešķirtu dotāciju precēm, ko
varam ražot. Inkubatoros vajadzētu radīt uzņēmumus, kas var aizstāt
importu. Jebkurai valstij eksports ir lielāks nekā imports, mums ir
otrādi. Inovācijas Latvija nevar pavilkt, ir jāpērk patenti, tad
var ražot.
Decembrī biju uzņēmēju vidū, kas tikās ar Latvijas Bankas
prezidentu Ilmāru Rimšēvicu. ES padsmit procentu tekošā konta
deficītu uzskata par traģisku, bet mums ir 24. Bankas vadītājs
atzina, ka mēs mīksti «piezemēsimies». Pats tolaik teicu, ka jau
sen esam ar «dibenu pret grīdu atsitušies», tikai «dibens» sāpēs
aprīlī, maijā. Un tagad tiešām sāp. Darbiniekus atlaižam ne jau
tāpēc, ka mums viņi nepatiktu, bet tāpēc, ka nevaram nodrošināt ar
darbu.
Algas maksājam mazākas nekā Eiropā. Bet jāatgādina pamattēze:
uzņēmējam nav jāmaksā darba alga, viņam ir jārada nosacījumi un
apstākļi, lai darbinieks var nopelnīt. Uzņēmējiem periods, kad
darbiniekiem bija izvēle, bija svētīgs tajā ziņā, ka bijām spiesti
radīt darba apstākļus. Tagad ir dušas, garderobes, svaigi speciālie
tērpi, atbilstoši sakārtotas darba telpas, pusdienu piegāde, atliek
tikai strādāt.
Pašreizējā krīze ir traģiska, bet tā beidzot piespiedīs arī
darbiniekus padomāt par savu darbu.
M.P.: Šajā ziņā iegūsim, tikai jāizdzīvo.
E.M.: Neesam tiešie ražotāji, to dara nomnieki. Redzu, ka daudzi ir
ne tikai izdzīvojuši, bet arī attīstās. Pārsvarā tie, kas
konsolidējušies lielu uzņēmumu pasūtījumiem. Piemēram, plastmasas
izstrādājumu ražotājs, kam ir lieli «Ikea» pasūtījumi. Ir PET
pudeļu ražotāji, kam ir lieli pasūtījumi gan ne no Latvijas, un
iepakojuma ražotāji, kas preci piegādā visai Baltijai.
M.B.: Vai tie ir vietējie uzņēmēji?
E.M.: Tie ir ārzemju, bet kāpēc tie nevarētu būt Latvijas
uzņēmēji?
M.B.: Nevar būt. Lūk, kāpēc – Latvijā var ienākt viens liels logu
ražotājs, piemēram, Vācijas «Unilux». Tas ir cits biznesa lauks ar
lieliem apjomiem Eiropā un Amerikā. Latvijā cenu ziņā tāda
kompānija var darīt, ko grib, piecus gadus iztikt bez peļņas. Mūsu
uzņēmumi ar savu apjomu nespēj konkurēt, mums vajadzīgs periods
ieiešanai citos tirgos. To var izdarīt ar zemāku cenu vai augstāku
kvalitāti. Tā kā ir pasaules krīze, kvalitāte vairs nevienam
neinteresē.
E.M.: Iebildīšu, interesē gan. Nomnieku vidū ir, piemēram,
plastmasas, ekoloģiskās līmes ražotāji, kas turas uz to, ka
produkcijas noņēmējs ir liels uzņēmums, kam lielāko daļu
nepieciešamā, protams, ražo Ķīnā, bet kādai produkcijas daļai
vajadzīgo kvalitāti tur nespēj dabūt, un kompānija ir gatava
piemaksāt dārgāku cenu.
I.K.: Tātad redzam jomu, kā mūsu uzņēmumi, kas ražo noteiktu
produkcijas daļu lielam koncernam, caur to ieiet globālajā
tirgū.
Nozīmīga daļa ES struktūrfondu finansējuma domāta inovācijām. Kā
panākt priekšnosacījumus jaunu, konkurētspējīgu izstrādājumu
radīšanai ar augstu pievienoto vērtību?
E.M.: Inovācijas ir plašs jēdziens, tās nav tikai augstās
tehnoloģijas, produkta vērtība tiek pieaudzēta visos posmos.
Pareizi tika norādīts uz patentiem. Piemēram, tehnoloģiju Raiņa
pieminekļa tīrīšanai uzņēmums nopirka ASV, kur sauso ledu izmantoja
militārām vajadzībām. Tagad šeit to ieviesīs tautsaimniecībā. Otrs
ceļš – Latvijā ir izgudrotāji. Rezultātā kādā uzņēmumā pārstrādās
autoriepas un radīto pulveri izmantos ceļu būvē.
I.K.: Līmeņi ir dažādi. Īstenībā inovācijas ir jaunrade, kas
pārvēršas kādā konkurētspējīgā produktā. Piemēram, koncernā
«Toyota» pēdējos 40 gados no darbiniekiem ienākuši 20 miljoni
priekšlikumu produkta uzlabošanai. Katrs gadā iesniedz 20
uzlabojumus, 95 procentus no tiem praksē ievieš dažās dienās, tātad
acumirklī. Inovācijas rada darbinieki, kas ir pietiekami motivēti.
Jaunrade sākas jau ar skolu, tālāku izglītošanos, kam seko
pētnieciskie institūti, sadarbība ar ražotāju. Valstī svarīgi, lai
zinātniskie institūti strādā ciešā saiknē ar ražotāju pie uzlabotu
produktu izgudrošanas. Jāzina, vai attīstīt domāts visas vai kādas
konkrētas nozares.
M.B.: Japāna, vienkāršoti runājot, uz priekšu tika, ASV nopērkot
fotoaparātu, ko izjauca un uztaisīja labāku. Bet Japānā ir cita
mentalitāte. Tur jebkurš strādājošais darba vietu uzskata par savām
otrajām mājām un ļoti aktīvi strādā. Mums jārēķinās ar savām
iezīmēm.
E.M.: Tā nevar. Vai nu mēs gribam būt pasaulē, vai ne. Ja jā, tad
darām, kas jādara. Pie biznesa inkubatoriem, nerunājot par augstām
lietām, jāpiebilst par kompetences centriem un tehnoloģiju pārnesi.
Īstenībā ražotājam svarīgāk zināt nevis, kā radīt jaunu produktu,
bet kā 10 durvju vietā uztaisīt 100 ar to pašu mašīnu. Tik daudz
uzņēmumu neizmanto savu kapacitāti, jo nezina, kā no mašīnas dabūt
lielāku atdevi, jo tas ir komercnoslēpums.
Ļoti žēl, ka savā laikā valstī izstrādāja un miskastē izmeta
industriālo parku attīstības programmu. Lai kā būtu, šie parki ir
fantastiska vieta, kur ražotājs var nākt un ražot, nav jādomā par
ēku būvniecību, tikai jānopērk iekārtas. Kad bizness beidzas, tās
realizē. Kad sākām runāt par parku nepieciešamību, parādījās
atbalsta programma, bet tikai reģionos. Beigās tā arī neesam
pieteikušies ne uz vienu ES programmu, jo tas būtu tik ilgi, ka
apkārtējie būs apsteiguši.
M.P.: Bez minētajiem ir arī citi piemēri, kā izkļūt no «bedres». Tā
pati izglītība. Strādājošo izglītošanā, komandas veidošanā
līdzekļus ieguldīju jau pirms gadiem septiņiem. Rezultāti ir.
Normāli domājošs ražotājs to var atļauties no savas naudas, tur
atbalsta finansējuma «asakas» nevajag. Galvenais, lai finansējumu
neizsaimnieko caur konsultantiem u.tml. Par «Igati» uzreiz
nepateikšu, bet palešu ražošanas uzņēmumam, kur ir Eiropas līmeņa
iekārtas, nevajag piedāvāt nekustamā īpašuma nodokļa atlaides 2000
– 4000 latu gadā. Labāk šo naudu atstāju pašvaldībai. Man vajag
reālu atbalstu, piemēram, atceļot nodokli par reinvestēto peļņu,
kas Igaunijā kalpojis kā taustāms atbalsts. Ir jāpaskatās, kas
notiek apkārtējās valstīs. Tā pati Somija atbalsta savus
«kociniekus», tāpēc viņi var pie mums izpirkt izejmateriālus. No
eksporta viedokļa, kad tā apjoms ir miljoni desmit, 10 000
latu atmaksāšana par dalību starptautiskā izstādē arī ir tikai
«asakas».
Pašreizējā situācijā uzmanīgi jāskatās, kas notiek ar būvniecību,
nedrīkst pieļaut naudas izšķērdēšanu. Noteikti atbalstītu patēriņa
un īpaši luksuspreču aplikšanu ar dubulto, trīskāršo vai vēl
lielāku nodokli. Aizbraucot pie klientiem uz Amsterdamu, dienas
laikā redzu divus S klases mersedesus. Pie mums situācija ar
ekskluzīvajām mašīnām un «grandiozo» ekonomiku nav normāla.
M.B.: Pašlaik struktūrfondi tiek tērēti, lai ražošanu pat bremzētu.
Zinu četras logu ražotnes, kas uzbūvētas par ES naudu. Apstākļos,
kad darba nav jau esošajām, vēl tērējam ES naudu, lai taisītu
ražotnes, kaut zināms, ka tām nebūs ko darīt.
M.P.: Arī pats no pirmā uzsaukuma zinu četrus ap 600 000 latu
projektus, kas ES atbalstu saņēma, bet dabā ražotne netiks
izveidota. Otrkārt, kā Latvijas Kokapstrādes uzņēmumu asociācijas
valdes loceklis zinu, ka nozares ekspertu vērtējumu atbalstītāji
neņem vērā. Ir gadījumi, kad speciālisti par projektu teikuši, ka
tas ir «garām». Bet naudu tam vienalga piešķir.
I.K.: Pēdējos gados attīstījās ar būvniecību saistītās nozares –
gan logu un betona, gan citi ražotāji. Bet arī pašreizējā situācijā
nedomāju, ka celtniecība nav perspektīva nozare. Salīdzinot ar ES,
dzīvojamā platība pie mums ir nepietiekama. Vienīgi pašlaik sakarā
ar pretinflācijas plānu un ekonomiskajiem procesiem ir liels
klusuma brīdis.
M.B.: Tas iestājās, kad valdība pieņēma loģisku lēmumu par legālu
naudas līdzekļu uzrādīšanu, ņemot kredītu, un ieviesa desmit
procentu pirmo iemaksu. No aprites tika izslēgta «melnā» nauda.
Tātad valdībai nebija saprašanas, cik liela valsts mērogā ir ēnu
ekonomika. Politiskā vara pie mums ir saaugusi kopā ar biznesu, un
nošķirt to ir ļoti sāpīgi – tiklīdz sākās mēģinājums, sākās
krīze.
Pārceļamies uz Jelgavu! Kāda jums liekas uzņēmējdarbības vide mūsu
pilsētā un kā raksturotu pašvaldības atbalstu?
I.K.: Vidi ieskicē 30 lielāko uzņēmumu aptauja. Uz jautājumu, kādu
atbalstu vēlētos saņemt no pašvaldības, galvenā atbilde ir
infrastruktūras sakārtošana, galvenokārt ceļi. Uzņēmēji gatavi
piedāvāt līdzfinansējumu. Seko iespēja iegādāties vai iznomāt zemi
ražošanas vajadzībām. Uzņēmumiem ar lielām telpām svarīgas
nekustamā īpašuma nodokļa atlaides. Nomalē esošie uzņēmumi vēlas
saskaņot sabiedriskā transporta reisus ar ražotnes darba laiku.
Tāpat vēlas sakārtotu ielu apgaismojumu.
Tā kā pētījums attiecas uz 2007. gada sākumu, bet pašlaik situācija
ir mainījusies, galvenā problēma – darbaspēka trūkums – vairs nav
aktuāla. Minēts darba algas pieaugums, kas nav atbilstošs
produktivitātei, nodokļu politika, kas neveicina attīstību,
neloģiska zemes kadastrālās vērtības noteikšana, energoresursu un
izejvielu cenu pieaugums. Vajag palielināt ar nodokli neapliekamo
minimumu.
M.B.: Neuzskatu, ka uzņēmējam jāpiedalās infrastruktūras attīstībā.
Jābūt vai nu pašvaldības, vai ES finansējumam. Pašvaldība uzņēmējus
varētu ņemt līdzi uz sadraudzības pilsētām. Pašvaldības objektos
kopš «Floras» pastāvēšanas nav ielikts neviens uzņēmuma logs. Tas
darīts Liepājā, Jūrmalā, Rīgā, Ogrē, Daugavpilī, Valmierā,
Jēkabpilī. Pašvaldībai konkursa noteikumos, domāju, ir tiesības
ierakstīt, ka priekšroka ir vietējam uzņēmumam, kurš tai maksā
nodokļus. Ir vēl lielākas neatbilstības. Jelgavā likti arī poļu
logi. Kāpēc man ar saviem nodokļiem jāatbalsta Polijas ražotājs? Tā
savu valsti padarām nabagu un importu nekad nesamazināsim. Vēl –
pēc vētras nopostītajiem jumtiem akcentēja jautājumu par ekonomiski
pamatotāko pasūtījuma cenu, zemāko cenu atzīstot par naudas
izniekošanu. Nezinu, vai to konkursos ņem vērā.
I.K.: Mēs vispār kautrējamies no savu uzņēmēju atbalstīšanas. Arī
ES sāk diskutēt par priekšrocību nodrošināšanu pašmāju uzņēmējiem,
lai pasargātu savu ekonomiku no globalizācijas. Francijas
prezidents Sarkozī, norādot uz ES tirdzniecības konkurentu piekopto
iekšzemes tirgus aizsardzību, atsevišķos tās sektoros dodot
priekšroku pašmāju uzņēmējiem, saka, ka jāļauj sevi aizsargāt tādā
pašā mērā, kā to dara citi. Katra valsts, piemēram, Francija,
Zviedrija, Vācija, aizsargā savu vietējo tirgu. Kad vienu brīdi tur
sāka pludināt kokmateriālus, viņi ieviesa zaļo sertifikātu –
nekavējoties veica savu uzņēmēju aizsardzību.
E.M.: Pievienojos tam, ka vajadzīgi ceļi, tie Jelgavā ir ļoti
sliktā stāvoklī. Pārņemot tādas milzīgas agrāko gadu paliekas kā
RAF, līdzi nāk piesārņojuma problēmas. Bīstamie atkritumi ir
lokalizēti vienā vietā, bet nezinām, kur tos likt – Latvijā vai nu
nav tādas vietas, vai izmaksas par utilizēšanu tuvojas miljonam
latu. Tie ir daži sāpīgi jautājumi, bet citādi kā nekustamā īpašuma
attīstītāji jūtamies labi. Esam gandarīti, ka Jelgavas vadība, kad
ierodas biznesa delegācijas, tās atved arī uz Biznesa parku.
Pašvaldības pārstāvji nākuši mums līdzi uz Finanšu ministriju, kad
vajadzēja palīdzību. Visu cieņu.
I.K.: Jaunie tehnoloģiskie parki ar infrastruktūru ir nodrošināti.
Bet parādās investori, kam interesē lielas platības un
energojaudas. Pilsētā iezīmētas jaunas ražošanas teritorijas,
jādomā par infrastruktūras nodrošinājumu tām.
M.B.: Daudz darīšanu pašvaldībā nav, bet redzu, ka beidzot ir
normāla kārtība – ierēdņi ir ieinteresēti palīdzēt ātri un
kvalitatīvi. Kā konkrēts uzņēmums savā pilsētā gribētu, lai nebūtu
tā, kā savulaik, kad uz jautājumu, kāpēc neviens neinformēja par
konkursu logu ražotājiem, saņēmu atbildi, ka vajadzēja skatīties
internetā. Informācijas dienestam nebūtu grūti vietējos uzņēmumus
informēt, jo firmu nav tik daudz.
Kādu attīstības perspektīvu saskatāt?
E.M.: Jelgava ir vieta, kur var pārcelt rūpnīcas, te ir pietiekami
daudz telpu, saprātīgi cilvēki, kas zina, ko dara, ir darbaspēks.
Baltijas Gumijas fabrika tam ir labs piemērs – pārdeva īpašumus
Rīgā un pārcēlās uz šejieni. Pašlaik strādājam vēl ar vienu
uzņēmumu, kas grasās pārcelties. Jelgavu nākotnē redzu kā
industriālu pilsētu. Zinot, ka šeit ir svarīgs dzelzceļa mezgls,
jāskatās, kādā kārtībā tas tiek uzturēts. Tāpat svarīgi, kas notiek
ar bijušo lidlauku.
Industriālajā zonā bijušā RAF teritorijā un apkaimē ir daudz
uzņēmēju. Pilsētas plānojumā gribētos redzēt, kā šis rajons
attīstīsies ne tikai no rūpnieciskā viedokļa vien. Tajā jābūt arī
sadzīviskajai infrastruktūrai – veikaliem, ēdināšanas
pakalpojumiem.
I.K.: Arī es Jelgavu redzu kā industriālu pilsētu. Šeit var iegūt
labu izglītību, lai industriju nodrošinātu ar vajadzīgajiem
speciālistiem.
E.M.: Noteikti jāizmanto finansējums inkubatoriem, ja vien ir
uzņēmumi, ko inkubēt. Tā ir ļoti laba lieta, kas ļauj vieglāk
uzsākt biznesu.
I.K.: Šis nav virziens, kur naudu tērē nesaprātīgi, tāpēc finanšu
varēja būt vairāk. Jelgavai garām aizgājuši lielie loģistikas
centri. Kravu aviācija būtu ārkārtīgi interesanta. Šajā virzienā
jākoncentrē visi spēki, jāpiesaista Latvijas Investīciju un
attīstības aģentūra. Ja šodien par to nav investoru intereses, nav
teikts, ka tā būs vienmēr. Pietiek vienam nopietnam spēlētājam to
parādīt, un viss var notikt. Kā ar Ķīnas kravām, kas aizgāja uz
Igauniju.
E. M.: Loģistikas parki pagaidām nav izgājuši ārpus Rīgas apvedceļa
robežas, jo nav izdevīgi, pagaidām tos grūti dabūt pat līdz
Olainei.
Kādās jomās mūsu pilsētā vēl iespējams iespraukties un kādi ir
ieteikumi uzņēmējdarbības uzsācējiem?
M.B.: Jebkurš bizness sākas no tirgus. Ja kāds grib sākt biznesu,
jādomā nevis, ko ražos, bet kam to vajag un kam pārdos.
I.K.: Pakalpojumu joma vēl ir brīva. Ēdināšanas bizness ir, bet
restorāna laba nav, nav kur suši nobaudīt. Tas saistīts ar Rīgas
tuvumu, arī pieprasījums acīmredzot nav pietiekams.
E.M.: Tiešām nav kur partnerus biznesa pusdienās aizvest.
M.B.: Pēc šī rosinājuma pašvaldība, izmantojot kāda ES fonda
finansējumu, varētu izpētīt jautājumu par biznesa jomām, noskaidrot
sabiedrisko domu.
Strādājošie bieži atzīst, ka darbinieku atalgojums ir pozīcija, ko
ietaupīšanai kā vienu no pirmajām izvēlas darba devējs, lai gan pie
mums atalgojuma līmenis ir zemākais ES un turpinās ekonomiskā
migrācija uz ārvalstīm.
E.M.: Pārskatot izmaksas, bieži vien algas ir vienīgais faktors, ko
uzņēmējs var ietekmēt, jo parējās izmaksas jau ir fiksētas un arī
nepārtraukti pieaug (gāze, elektrība, degviela u.c.). Trūkst arī
valsts atbalsta, jo nodokļu politika darba samaksas jomā darba
devējiem nav labvēlīga. Straujā inflācija un pieaugošās izmaksas
neļauj nepārtraukti palielināt algas.
Uzņēmumos pēdējos gados attieksmē pret darbiniekiem un darba vidi
gājām civilizācijas virzienā. Tomēr daudzas Rietumos pašsaprotamas
lietas pie mums netiek ieviestas. Piemēram, darba sludinājumos
joprojām netiek atklāts piedāvātais atalgojums.
M.B.: Tas tāpēc, ka nav zināma pretendenta kvalifikācija, apmācību
spējas, apzinīgums un citi faktori. Valstī profesionālās izglītības
līmenis ir ļoti zems. Pašlaik uzņēmēji darbiniekiem piedāvā
viņu ētikas un morāles līmenim atbilstošu servisa līmeni. Ja
strādājošie sūdzas, ka uzņēmums nemaksā algas, tas jādara tiesā. Ja
algu saņem «aploksnē», sūdzēties, protams, nav iespējams. Ja darba
attiecības noformētas likumīgi, strādniekiem ir pietiekami tiesību,
lai sevi aizstāvētu. Protams, stājoties darbā, uzmanīgi jāizlasa
darba līgums. Ja alga tiek maksāta oficiāli, uzņēmējam ir diezgan
grūti algu nemaksāt vai samazināt, līdz ar to ietaupīt.
 E.M.: Zemākā līmeņa speciālistu piesaistei uzņēmumi
sludinājumos diezgan daudz norāda konkrētā darba samaksu, tomēr
augstākā un vidējā līmeņa vadītājiem nevēlas publiski paust
iespējamo atalgojumu. Vēl aizvien pie mums atalgojums tiek uztverts
kā katra uzņēmuma «konfidenciāla» vienošanās starp kandidātu un
vadību. Tāpat Latvijā nepraktizē formulējumu «gada alga», kā tas ir
Rietumos. Saspīlētajā situācijā, kad trūka ļoti daudz darbinieku,
publicēt sludinājumos algas apmēru bija diezgan riskanti, jo notika
«galvu medības». Bija kategorija cilvēku, kas katrā nākamajā
uzņēmumā sevi «pārdeva» par krietni augstāku atalgojumu. Šādā
situācijā uzņēmumi izvēlas labāk vienoties ar kandidātiem, nevis
publicēt iespējamo atalgojumu. Tuvākajā laikā tas nemainīsies.