Pilsētā

Diemžēl pašlaik par savu karjeru šādā izpratnē aizdomājas reti
kurš – priekšplānā izvirzījies jautājums par izdzīvošanu, par spēju
nodrošināt iztiku sev un savai ģimenei. Jā, dažkārt strādājot arī
tādā profesijā, kas ne tuvu nav sirdslieta. Tomēr, kā uzsver
I.Soika un programmas «Karjeras konsultants» docētāja Aloīda Ķirse,
šis ir laiks, kas vienkārši jāpārdzīvo, taču būtiski ir neatstāt
novārtā sevis pilnveidošanu. «Ne jau vienmēr Latvijā būs krīze,»
vienisprātis ir I.Soika un A.Ķirse.

Ietekmēt var maz

Šogad pēc divu gadu ilgām studijām LLU absolvēs pirmie
karjeras konsultanti. Visā pasaulē šo speciālistu galvenais
uzdevums ir sekmēt darba tirgus nodrošināšanu ar atbilstošiem
speciālistiem, mūsu valstī pagaidām viņi darbojas vairāk
pedagoģiskajā līmenī. «Diemžēl Latvijā šajā ziņā ir bedre, jo līdz
šim neviens tā arī nav spējis izanalizēt, kādas profesijas
pārstāvji būs nepieciešami pēc gadiem trim četriem, un to prognozēt
nav karjeras konsultantu kompetencē. Šie speciālisti neregulē darba
tirgu, bet gan ir vidutāji situācijā, kad cilvēkam jāizšķiras par
turpmāko izglītošanos,» teic programmas direktore. A.Ķirse
papildina, ka tas krietni sarežģī darbu, piemēram, tagad tiek
akcentēts, ka vēl un vēl mūsu valstij vajadzīgi inženieri. «Bet cik
ilgi? Vai pēc pāris gadiem neradīsies šo speciālistu pārprodukcija,
kā tas jau iepriekš bijis ne vienā jomā vien?» retoriski vaicā
A.Ķirse, norādot, ka šajos ekonomiskajos apstākļos diemžēl jāņem
vērā nepastāvība darba tirgū, no kuras izvairīties nav iespējams.
Proti, ja kāds darba devējs paziņo, ka pēc diviem gadiem viņam būs
nepieciešami, piemēram, 20 konkrēti speciālisti, nav nekādas
garantijas, ka pēc pusgada uzņēmums nebūs bankrotējis.

«Tieši tāpēc vismaz pašlaik karjeras konsultanti maz ko var
ietekmēt, jo situācija ir stipri mainīga, nepārliecinoša. Un
pašlaik šie speciālisti var vien cilvēku iedrošināt, ka tā tas
nebūs mūžīgi,» teic I.Soika.

Bez 

apmuļļāšanas

Pasniedzējas ir vienisprātis – nedrīkstētu pieļaut situāciju,
ka jaunietis, mācoties 12. klasē, vēl nezina, kur studēs, taču
diemžēl tāda ir realitāte. Protams, lielā mērā vainu var novelt uz
valsts politiku šajā ziņā. «Piemēram, Dānija, kur augstākā
izglītība ir bez maksas, šajā ziņā mums ir krietnu soli priekšā, jo
valsts nav ieinteresēta atmaksāt studijas, kurās jaunietis nezina,
ko grib, un nevis mērķtiecīgi mācās, bet gan tikai izmēģina vienu
studiju programmu pēc citas. Arī citās Eiropas valstīs jau sestajā
klasē skolēnam ir vismaz ievirze turpmākai dzīvei,» spriež
I.Soika. 

Protams, pēdējos gados arī Latvijā vairāk tiek akcentēta
profesionālā izglītība un viens no aktuālākajiem jautājumiem ir
noskaidrot, ko un kā darīt, lai proporcionāli palielinātu to
skolēnu skaitu, kas priekšroku dotu arodam, nevis akadēmiskajai
izglītībai. «Diemžēl vēl aizvien pat arodskolās ir liels procents
audzēkņu, kas mācās tikai tāpēc, ka kaut kur ir jāmācās,» viņa
turpina, piebilstot, ka šajā ziņā lielu ļaunumu nodara arī tas, ka
būtiski atšķiras darba vērtības izpratne – ja jaunieši citās
valstīs apzinās, ka vismaz sākumā var strādāt ne tik prestižu darbu
un viņa karjeras attīstība no tā tikai iegūs, tad Latvijā šī
situācija krasi atšķiras. Mūsu jauniešiem un diemžēl arī
pieaugušajiem vajag daudz, turklāt uzreiz. «Taču darba tirgus prasa
kvalifikāciju un kvalitāti, ko var iegūt, strādājot un nemitīgi
paplašinot savas zināšanas un prasmes. Tie, kas to apzinās, arī
pašreizējo krīzi pārdzīvos vieglāk,» uzsver pasniedzējas,
piebilstot, ka visos laikos bijušas profesijas, kas ir labāk vai
sliktāk atalgotas, taču tas nedrīkstētu kļūt par noteicošo faktoru
turpmākā aroda izvēlē. «Piemēram, skolotāja profesija, kas skaitās
maz atalgota. Taču skolotājs var kļūt par direktoru, turklāt pirms
dažiem gadiem daudzi skolotāji vienkārši pārkvalificējās un kļuva
par, piemēram, personāldaļas vadītājiem, jo viņiem bija
nepieciešamās saskarsmes prasmes darbā ar cilvēkiem.»

Iemācīt funktierēt 

Viņas neslēpj, ka daudz auglīgāks karjeras konsultanta darbs
izdodas tad, ja strādāt sāk jau ar skolēnu – cilvēku, kurš zina vai
vismaz nojauš savas nākamās profesijas virzienu. Tad speciālists
var ieteikt vairākas iespējas ne tikai, kā iecerēto realizēt, bet
arī virzīt viņa izaugsmi. «Karjeras konsultanta misija ir palīdzēt
cilvēkam veidot karjeru atbilstoši savai gribai. Piespiest var
tikai uz īsu brīdi. Ja jaunietis uzreiz nevar iestāties izvēlētajā
augstskolā, viņš var tajā nokļūt pakāpeniski, jo ir taču vairākas
izglītības pakāpes, un viņš var sākt ar zemāko,» teic docētāja.
Tiesa gan – bieži vien cilvēkiem trūkst izpratnes par to, ko
profesija pieprasa. Un tas tad arī ir viens no karjeras konsultanta
uzdevumiem – palīdzēt to izprast un iemācīt domāt, funktierēt, ko
es varu vai nevaru, ko es gribu vai negribu… 

«Jā, varbūt pašlaik karjeras konsultanti ikdienā nav tie
pieprasītākie, lai gan iespējas paveras plašas – darbs šajā jomā
izglītības iestādēs, Nodarbinātības valsts aģentūru filiālēs, galu
galā šāds speciālists var strādāt arī uzņēmumā par personāldaļas
vadītāju vai atvērt savu privātpraksi. Taču pašlaik daudzviet šādas
štata vienības finansiālu apsvērumu dēļ ir likvidētas – vienkārši
nav naudas… Taču pēc gadiem pieciem, kad iesim no krīzes laukā un
parādīsies aizvien jaunas darba vietas, un tā noteikti būs,
karjeras konsultantiem darba netrūks. Speciālistu palīdzība būs
nepieciešama kā ilgstošajiem bezdarbniekiem, lai viņi sekmīgi spētu
atgriezties darba tirgū, tā māmiņām, kas zināmu laiku no darba
tirgus bija izkritušas, vai tagadējām mājsaimniecēm, arī cilvēkiem,
kas nolēmuši mainīt nodarbošanos, un jauniešiem, kuri domā par
savas karjeras attīstību,» pārliecināta I.Soika. 

Strupceļa nav

A.Ķirse neslēpj, ka diezgan grūti ir stāties pretī sabiedrībā
valdošajiem stereotipiem. «Vēl aizvien ir profesijas, kuras apgūt
cilvēki izvēlas nelabprāt. Ko daudzi atdotu par vienu kārtīgu,
kvalificētu santehniķi?! Taču apgūt šo profesiju izvēlas reti.
Savulaik Tehniskajā fakultātē piedāvāja apgūt specialitāti
«Pārtikas rūpniecības iekārtas», taču kursu nokomplektēt bija
grūti. Līdzīgi bija arī Saulainē, kur tikai pavisam nedaudzi
vēlējās apgūt siltummezglu apkalpošanu,» stāsta A.Ķirse,
akcentējot, ka cilvēkiem vēl aizvien trūkst plašāka nākotnes
redzējuma. «Lai nu kā – pēc divdesmit gadiem Latvijā nebūs tikai
bankas un pārtiku neievedīs tikai no ārzemēm. Vajadzīgi būs visu
profesiju pārstāvji.»

I.Soika neslēpj, ka pašlaik karjeras veidošanā ir absurda
situācija: ja agrāk bezdarbnieks piedāvātajās mācībās labprāt
ieguva papildu zināšanas, piemēram, datorprasmes, kas «gan jau
kādreiz man dzīvē noderēs», tad pašlaik bez darba palicis cilvēks
ir gatavs apgūt jebko, ka tikai nekavējoties varētu atrast darbu.
«Darbs, protams, ir eksistenciāls jautājums, bet, kādā jomā
pilnveidoties, pateikt ir neiespējami. Taču, manuprāt, strupceļa
nav – vienmēr no situācijas var atrast izeju, jo allaž ir vairākas
iespējas, kur sevi realizēt. Jā, varbūt kādu laiku nāksies
pastrādāt par pārdevēju, taču parasti tas ir tikai uz laiku, ja
cilvēks patiesi vēlas turpināt izaugsmi un ir skaidri definējis
savas prioritātes,» teic programmas direktore.