Pilsētā

«Mēdz teikt, ka tikai bagātais var atļauties būt pesimists, un to noteikti var attiecināt arī uz pensionāriem. Mūsu paaudze nav pieradusi pie miljoniem, jo tādu mums nekad nav bijis, arī tagad mums nav dārgu mašīnu, greznu villu, par ko raizēties, – iztiekam ar to, kas ir. Esam pašpietiekami,» teic Jelgavas Pensionāru biedrības priekšsēdētāja Marija Kolneja.

Sintija Čepanone

«Mēdz teikt, ka tikai bagātais var atļauties būt pesimists, un to
noteikti var attiecināt arī uz pensionāriem. Mūsu paaudze nav
pieradusi pie miljoniem, jo tādu mums nekad nav bijis, arī tagad
mums nav dārgu mašīnu, greznu villu, par ko raizēties, – iztiekam
ar to, kas ir. Esam pašpietiekami,» teic Jelgavas Pensionāru
biedrības priekšsēdētāja Marija Kolneja.

Pēdējā laikā tieši pensionāri bijuši viena no tām iedzīvotāju
grupām, ko ekonomiskās krīzes sekas valstī skārušas visvairāk, un
vairumam nelielās pensijas apjoms pašlaik «ļāvis atgriezties» 2008.
gadā. Pensionāri nelolo ilūzijas, ka kaut kas šajā jomā varētu
mainīties, piemēram, tiktu indeksētas pensijas, tāpēc katrs iztiek,
kā māk. «Jelgavas Vēstnesis» noskaidro, kā pašlaik klājas
pensionāriem mūsu pilsētā.

«Pavisam ātri tikām atsviesti atpakaļ»
Lai noskaidrotu vispārējo situāciju pensionāru vidū Jelgavā,
tostarp, kā pensionāri tiek galā ar ekonomiskajām un sociālajām
problēmām, Jelgavas Pensionāru biedrība 2008. gadā veica aptauju
«Kā jūtas pensionārs Jelgavā». Kopumā tika aptaujāti 233
pensionāri, un rezultāti apliecināja – kaut arī gan palīdzības
apjoms no valsts un pašvaldības, gan pensiju lielums, salīdzinot ar
situāciju 2000. gadā, audzis, tas joprojām ir nepietiekams. Gadu
vēlāk tika veikta ekspresaptauja Pensionāru biedrības biedru vidū,
un situācija rādījās labāka. «Tad pensijas tika indeksētas, valdība
solīja, ka indeksācija turpināsies un ka 2010. gadā nebūs neviena
pensionāra, kam pensija mazāka par minimālo algu. Taču pavisam ātri
mēs tikām atsviesti atpakaļ,» tā M.Kolneja.

Kā norāda Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Jelgavas
reģionālās nodaļas vadītāja Dace Olte, pašlaik Jelgavā kopumā ir ap
13 600 pensionāru. Skaitliski visvairāk cilvēku saņem pensijas 160
– 180 latu robežās, otrs biežākais pensijas apjoms Jelgavā ir 140 –
160 lati.

Apzinīgākā sabiedrības daļa
Taču, neraugoties uz salīdzinoši nelielajiem ienākumiem, pensionāri
vēl aizvien ir apzinīgākā sabiedrības daļa. Namu apsaimniekotāji
apgalvo, ka tikai retais no viņiem ir parādā par sniegtajiem
pakalpojumiem, un to apliecina arī paši pensionāri, norādot, ka,
saņemot pensiju, vispirms sedz visus maksājumus un tikai pēc tam
kalkulē, kā izdzīvot līdz nākamajai pensijai. Arī Sociālo lietu
pārvaldes vadītāja Rita Stūrāne norāda, ka pašlaik aizvien spilgtāk
iezīmējas tendence, ka pensionāri pabalstu, ja tas pienākas,
pieprasa, lai nevienam nepaliktu parādā, un izmanto iespēju
atsevišķus maksājumus segt ar pašvaldības atbalstu.

Skaidrs ir viens – grūtāk klājas vientuļajiem pensionāriem, jo
viss maksājumu slogs gulstas uz viena cilvēka pleciem. «Ar divām
pensijām, neskatoties uz to, cik tās lielas, vēl var iztikt, jo
vidēji 60 procenti pensijas «aiziet» komunālajiem maksājumiem, un
vientuļajam pensionāram, kurš saņem 100 – 120 latus, nedēļā nākas
iztikt ar desmit latiem,» stāsta M.Kolneja. Lai «savilktu galus»,
viņi ekonomē uz pārtiku, medikamentiem, apģērbu, to iegādājoties
lietoto preču veikalā, izmanto iespējas iegūt humāno palīdzību, un
atļauties atlicināt naudu no pensijas koncerta vai teātra izrādei
var tikai retais.

Tiesa gan – no vienas puses, dzīvot vienam ir grūti, jo šādā
gadījumā pensionārs var rēķināties tikai ar savu pensiju, labākajā
gadījumā – vēl arī ar bērnu atbalstu, taču, no otras puses, arī
dzīvošana ģimenē negarantē pārticīgu dzīvi. «Nereti ģimenēs
dzīvojošie pensionāri nevar pretendēt uz pašvaldības atbalstu. Ja
pensionārs dzīvo ģimenē, uzreiz ir cita mēraukla, jo konkrētus
pabalstus piešķir nevis pensionāram kā sociālai grupai, bet gan
izvērtējot ienākumu līmeni uz vienu ģimenes locekli,» norāda
Sociālo lietu pārvaldes vadītāja. Jā, protams, agrāk situācija bija
citāda un bieži vien pensionāru par ģimenes «barotāju» neuzskatīja,
taču daudzās ģimenēs tieši pensija pašlaik ir vienīgais oficiālais
ienākumu avots, tādēļ arī mūsu pilsētā netrūkst tādu pensionāru,
kas ar savu pensiju atbalsta citus ģimenes locekļus – bērnus,
mazbērnus.

Uzņemas rūpes par mazbērniem
Jo spilgti pēdējā laikā iezīmējas jauna pensionāru grupa – tie,
kuri ne tikai materiāli atbalsta citus ģimenes locekļus, bet arī
spiesti uzņemties rūpes par mazbērniem. R.Stūrāne spriež, ka
pašlaik tieši šiem pensionāriem klājas visgrūtāk, jo līdztekus
papildu izdevumiem uz pensionāra pleciem gulstas milzīga atbildības
nasta, un tieši tā nospiež visvairāk. «Tās ir trīs paaudzes –
vecvecāki, vecāki un bērni, un šajā gadījumā vidējās paaudzes
iztrūkst, jo nereti tā devusies peļņā uz ārzemēm, rūpes par bērniem
savs prombūtnes laikā uzticot saviem vecākiem. Mēdz teikt, ka
vecāku uzdevums ir bērnus audzināt, bet vecvecāku – viņus lutināt,
un, kad tā nenotiek, vecvecāki jūtas slikti,» tā R.Stūrāne.

Jāpiebilst, ka saskaņā ar Bāriņtiesas datiem pagājušajā gadā
vecvecāku aprūpē bija 22 bērni, taču reāli viņu skaits ir krietni
lielāks. «Mūsu rīcībā ir dati tikai par tām ģimenēm, kas šo
jautājumu risinājušas likumiskā kārtībā, taču daudzi šo jautājumu
nav nokārtojuši oficiāli,» skaidro Bāriņtiesas priekšsēdētāja Īrisa
Guntra Turčinska.

Biedrība palīdz neiegrimt pesimismā
Kaut arī Sociālo lietu pārvaldei nav atsevišķu datu par to, cik
kopumā pensionāru pēc palīdzības vērsušies pašvaldībā, R.Stūrāne
stāsta, ka viņi kļuvuši zinošāki, uz kādiem palīdzības veidiem var
pretendēt, un šo iespēju arī izmanto. Ja kādam agrāk vērsties pēc
palīdzības liedza lepnums – sak, es jau neiešu lūgt –, tad
pašreizējā ekonomiskajā situācijā aizspriedumiem vairs nav vietas,
un, pēc Sociālo lietu pārvaldes aplēsēm, palīdzība pabalsta veidā
šī gada laikā vien sniegta apmēram 1950 atsevišķi dzīvojošiem
pensionāriem. «Katram sava sirdssāpe, un arī pensionāri cenšas
izmantot ikvienu iespēju saņemt palīdzību,» tā R.Stūrāne.

Kaut pēc pašvaldības palīdzības bieži vien vēršas ne tie
optimistiskāk noskaņotie pensionāri, vecāka gadagājuma cilvēki
neslēpj, ka neiegrimt vēl dziļākā bezcerībā palīdz aktivitātes, kas
bagātina miesu un garu. «Mums nav materiālu bagātību, tāpēc atliek
vien tikšanās, kopīgi izbraukumi, joki. Tiekoties mēs arī
pārspriežam problēmas, taču reizē cits no cita uzlādējamies un līdz
ar to kļūstam dzīvespriecīgāki,» teic M.Kolneja, kuras vadītajā
biedrībā pašlaik apvienojušies vairāk nekā 200 pensionāru, un
lielākā daļa no viņiem cenšas negausties par ikdienas nebūšanām.
«Iztiekam ar to, kas ir. Kā būs vēlāk, tā būs, bet tikmēr mēs
cenšamies priecāties par to, kā ir,» nosaka Pensionāru biedrības
priekšsēdētāja.

To, ka daļa pensionāru mūsu pilsētā kļuvuši aktīvāki, pamanījuši
arī citi, tomēr R.Stūrāne pārliecināta, ka šajā jomā vēl jāiegulda
milzīgs darbs un pirmām kārtām jāsāk pašam ar sava dzīvesveida
izvērtēšanu. Proti, ne mazums cilvēku pieraduši paļauties uz
medikamentiem, un viņi pat domu nepieļauj, ka būtu jācīnās nevis ar
sekām, bet cēloni. «Vispirms jāmaina attieksme pret dzīvesveidu –
dažkārt labāk par kārtējo tableti taču palīdz, piemēram, zāļu tēja,
paša lasīta,» tā R.Stūrāne, piebilstot, ka diemžēl ne mazums ir
tādu pensionāru, kuri mēdz lietot alkoholu un daļu līdzekļu tērē
šim mērķim. «Tieši tāpēc sava dzīvesveida izvērtēšana jāsāk arī ar
atteikšanos no atkarībām,» tā pārvaldes vadītāja.