16.6 °C, 1.2 m/s, 89.2 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāKādus darbiniekus var atrast ar sludinājumu palīdzību?
Kādus darbiniekus var atrast ar sludinājumu palīdzību?
22/05/2011

Bezdarba rādītāji apliecina, ka maijā Jelgavā katrs devītais darbspējīgais cilvēks ir bez darba, taču tas tik un tā nerada situāciju, ka pie uzņēmumu durvīm stāvētu strādātgribētāju rindas. Uzņēmēji visi kā viens atzīst, ka labu darbinieku pilsētā atrast ir ārkārtīgi grūti. Šoreiz «Jelgavas Vēstnesis» uzrunā tos darba devējus, kuri pēdējā laikā meklējuši speciālistus ar sludinājumu palīdzību: kas atsaucas uz sludinājumiem, kādas ir uzņēmēja un potenciālā strādājošā prasības? Aplūkojot darba piedāvājumus, izkristalizējas trīs jomu speciālisti, kurās darbinieki pilsētā tiek meklēti visbiežāk, – metinātāji, šuvējas un frizieri.

 

Bezdarba rādītāji apliecina, ka maijā Jelgavā katrs
devītais darbspējīgais cilvēks ir bez darba, taču tas tik un tā
nerada situāciju, ka pie uzņēmumu durvīm stāvētu strādātgribētāju
rindas. Uzņēmēji visi kā viens atzīst, ka labu darbinieku pilsētā
atrast ir ārkārtīgi grūti. Šoreiz «Jelgavas Vēstnesis» uzrunā tos
darba devējus, kuri pēdējā laikā meklējuši speciālistus ar
sludinājumu palīdzību: kas atsaucas uz sludinājumiem, kādas ir
uzņēmēja un potenciālā strādājošā prasības? Aplūkojot darba
piedāvājumus, izkristalizējas trīs jomu speciālisti, kurās
darbinieki pilsētā tiek meklēti visbiežāk, – metinātāji, šuvējas un
frizieri.

 

«80 procentos gadījumu CV ir labāks nekā cilvēks realitātē»

Kā atzīst metālapstrādes jomas uzņēmumi, ar metinātājiem esot tā
– salīdzinoši labu darbinieku varot atrast vien tad, ja tie sāk
kursēt no viena uzņēmuma uz otru: kaut kur apsīcis pasūtījums,
tāpēc metinātājs meklē vietu citā uzņēmumā vai arī vienkārši
konkurents piedāvā labākus nosacījumus. «VT East» galvenā
grāmatvede Irina Āboltiņa stāsta, ka, piemēram, pēdējā reizē,
atsaucoties uz sludinājumu, darbā pieteikušies vairāki metinātāji
no «Torgy Baltic». «Ja cilvēks tiešām ir metinātājs, darbu atrast
nav grūti, arī mēs tādu labprāt ņemam darbā,» tā I.Āboltiņa.

Taču ļoti bieži darbā piesakoties cilvēki, kas tikai «uz papīra»
ir metinātāji. «Visbiežāk pieteikumus mēs saņemam no vīriešiem,
kuri ir tā sauktā celtniecības buma laika upuri – viņiem šķiet, ka
visu prot, bet patiesībā neprot neko, kvalifikācija nav
paaugstināta gadiem, iemaņas pilnībā zudušas. Darbu atrast tādiem
ir nereāli,» atzīst SIA «AKG Thermotechnik Lettland» personāla
vadītāja Baiba Legzdiņa.

Taču vienlaikus visi aptaujātie uzņēmumi uzsver, ka katram ir
sava darba specifika, tāpēc sameklēt metinātāju, kas uzreiz varēs
stāties pie darbgalda, nemaz nemēģina. «Mums ir sava sertificēšanas
sistēma, katru pārbaudām. Jā, cilvēks varbūt ir labs metinātājs,
taču mūsu uzņēmumā ir ārkārtīgi augstas kvalitātes prasības –
sametināt jau var dažādi, bet pie mums visu izšķir pat salaiduma
vietas milimetrs, tāpēc darbā pieņemam tikai labākos,» skaidro
«East Metal» personāla vadītāja Kristīne Kalniņa. Šajā Dobeles
uzņēmumā no 120 darbiniekiem apmēram puse ir jelgavnieku – uzņēmums
katru dienu nodrošina strādājošajiem bezmaksas transportu no
Jelgavas uz Dobeli, tāpēc arī bieži viņi darbaspēku meklē mūsu
pilsētā. «Katrā ziņā mēs esam ļoti apmierināti ar tiem
darbiniekiem, kas pie mums strādā no Jelgavas, – daudzus no viņiem
esam atraduši tieši ar «Jelgavas Vēstneša» starpniecību,» piebilst
K.Kalniņa.

Veidi, kā notiek darbinieku atlase, ir dažādi – «VT East»
atzīst, ka īpašu uzmanību CV pat nepievērš. «Uzrakstīt cilvēks jau
var visu, bet galvenais ir tas, ko viņš reāli prot, tieši tāpēc,
pirms sākt strādāt, ir jāparāda darbs: daļa pie tā arī apstājas, jo
izrādās, ka nav vajadzīgo iemaņu,» tā I.Āboltiņa.

Savukārt «AKG» ir sava strikti izstrādāta atlases sistēma dažāda
līmeņa speciālistiem. «Mums ir vajadzīgi ne tikai metinātāji.
Piemēram, nesen meklējām iepirkumu speciālistu – pēc sludinājuma
atsaucās 30 pretendenti. Prakse apliecina, ka CV praktiski visos
gadījumos ir par 80 procentiem izskaistināts, tāpēc mums ir īpaši
testi, aptaujas. Biežākās kļūdas? Cilvēks neizlasa sludinājumu līdz
galam vai vienkārši nolemj ignorēt kādu no prasībām. Prasījām vācu
valodas zināšanas, bet CV saņēmām arī no tādiem, kas šo valodu
nezina vispār, savukārt daļai zināšanas bija ļoti vājas. Tāpat ir
arī ar metinātājiem – nekad nav strādājis pēc rasējumiem, nezina
pat, kas tas ir, bet droši piesakās uz amatu, kuram norādīta šī
specifika. Vēl bieži darba meklētāji pārcenšas – klātienes sarunā
tik ļoti sevi slavē, ka darba devējam rada pretēju efektu: tu sāc
apdomāt, kā šāds sevis slavinātājs spēs iekļauties kolektīvā un cik
vispār no viņa teiktā ir patiesība,» skaidro B.Legzdiņa.

Savukārt prasības gan darba ņēmējiem šobrīd neesot kosmiskas –
visbiežāk viņi vēloties iegūt vien stabilu darbu, arī atalgojuma
griesti kļuvušas piezemētāki. «VT East» un «East Metal» saka, ka
vienkāršs metinātājs strādājot par 300 latiem «uz rokas», bet «AKG»
piebilst, ka labs metinātājs tomēr gribot saņemt vairāk – vismaz
400 latu pēc nodokļu nomaksas. Vēl gan ik pa laikam kāds sarunā
pamanoties pieminēt vēlmi algu saņemt aploksnē, bet lielāku, taču
šajos uzņēmumos tas nav iespējams. «Šad tad kāds par to aptaujājas,
bet mēs esam ārzemju kompānija, un, cik zinu, neviens ārzemju
uzņēmums šādu politiku nepiekopj – arī mēs,» tā I.Āboltiņa. Tāpat
saka arī «East Metal»: «Mēs jau sarunas sākumā pasakām, ka esam
absolūti caurspīdīgs uzņēmums, tāpēc visi nodokļi un sociālās
garantijas tiks maksātas.» 

 

«Pamodiniet mani, kad darba diena beigsies»

«Jelgavā ir 12 šūšanas uzņēmumi, kas nespēj atrast labus
darbiniekus, tāpēc ir absolūti nepieļaujami, ka šuvējas tiek
uzņemtas bezdarbniekos. Kādi bezdarbnieki?! Kāda valsts pumpēšana?!
Gribi strādāt, lūdzu – ej meklēt darbu vienā, otrā, trešā uzņēmumā,
nevis sēdi bezdarbniekos un saņem naudu no valsts!» uzskata «EK
Auce» Jelgavas filiāles meistare Aina Ūtēna, kura joprojām pilsētā
nevar atrast desmit strādātspējīgas šuvējas.

Ar šuvējām pilsētā esot tā: jaunajām deguns gaisā un vēlme kļūt
par izcilām modelētājām, kas uzreiz tēmē uz pašām virsotnēm, bet no
pārējām tikai retā ir sava darba meistare. Arī tad, ja ir, ne
vienmēr spēj būt labs darbinieks. «Ko tas līdz, ka šuvēja laba, –
atnāk, nedēļu nostrādā un tad mēnesi «noplosto», labi, ja ne
mēnesi, tad nedēļu vai divas. No viena uzņēmuma aiziet, bet
nākamajā piesakās – kas tad tur var būt,» tā A.Ūtēna.

Labas šuvējas esot tās, kam šobrīd jau ap 50 gadiem un kuras
izgājušas vecā kaluma skolu. «Tās arī pie mums veido uzņēmuma
kodolu, labi strādā un var arī nopelnīt – ap 300 latu. Savukārt no
citām – labi ja no divām viena šuvēja sanāk. Nu, nespēj cilvēks šo
darbu veikt, nevarēs viņš to normu izpildīt – alga 100 lati «uz
papīra», bet no darba prom neiet. Šķiet, ka viņas te nāk tikai
tāpēc, lai mājās nebūtu jāsēž – cita izskaidrojuma man nav. Kāds
varbūt domā, ka mēs te esam kā tāda sociālā simtlatnieku programma.
Nezinu, kā vēl var atbildēt uz jautājumu, kāpēc cilvēks ir gatavs
strādāt, ja nespēj nopelnīt. Nu, nav mums kā uzņēmumam izdevīgi
turēt šādu cilvēku – mašīna aizņemta, bet darbs netiek paveikts.
Tie ir vieni vienīgi mīnusi,» skaidro A.Ūtēna.

Arī uzņēmuma «ANA» pārstāve Ilona Fiļimonova saka, ka šobrīd
meklē piecas šuvējas un atrast ir ļoti grūti. «Jaunie speciālisti
vispār nenāk – pat neinteresējas par šuvēja darbu. Nezinu, kāpēc
viņi mācās par šuvējiem, ja pēc tam negrib šajā darbā strādāt,»
retoriski jautā I.Fiļimonova.

«EK Auce» uzņēmumā šobrīd esot praksē meitene, kas būs jaunā
šuvēja. «Ziniet, viņa vienkārši noliek galvu uz galda un saka:
«Pamodiniet mani, kad darba diena beigsies.» Tāda mums aug jaunā
paaudze! Un tad grib, lai pēc mācībām viņiem atrastos darbs,»
šokēta ir A.Ūtēna.

Savukārt I.Fiļimonova novērojusi, ka arī pieaugušās šuvējas
bieži vien pret darbu attiecas tieši tāpat. «Nodarbinātības valsts
aģentūra liek viņām meklēt darbu, viņas atnāk, bet jau uzreiz
saprotams, ka strādāt nemaz negrib, – kāds tur var būt
rezultāts?!»

 

«Frizieri pelna no 150 līdz 500 latiem»

Ar sludinājumu palīdzību atrast frizieri var, bet tas nav viegli,
saka salonu īpašnieki. Labi meistari darbavietas nemaina, daudzi
frizieri vienkārši ir aizbraukuši peļņā uz ārzemēm, bet jaunie ļoti
reti ir spējīgi uzreiz uzsākt darbu. «Šobrīd no mana salona 12
meistariem pieci ir aizbraukuši uz ārzemēm – jā, diemžēl vairs
nevar tik labi nopelnīt kā treknajos laikos. Varbūt tieši
frizieriem tie ienākumi nav katastrofāli samazinājušies, bet, ja
ģimenes vīrietis, visbiežāk celtniecībā, vispār zaudējis darbu, tad
ar frizieres algu vien uzturēt ģimeni ir ļoti grūti. Tāpēc arī
notiek šī izšķiršanās par aizbraukšanu, bet mums jāmeklē jauni
meistari,» situāciju skaidro salona «Siluets» īpašniece Oksana
Parafjanoviča.

Salonos pieļauj, ka daļa meistaru strādā arī individuāli,
nevēloties maksāt īres maksu saloniem. «Taču grūti spriest, vai tas
atmaksājas. Pati esmu manikīra meistare un zinu: ja strādātu mājās
un klientu apkalpotu starp virtuves kastroļiem, visticamāk, pusi
klientūras zaudētu – nenāktu viņi taisīt manikīru pie manis mājās.
Var jau būt, ka ir cilvēki, kurus tas apmierina,» saka
O.Parafjanoviča.

Savukārt salona «Diāna» saimniece Diāna Potapenko spriež: ja
meistars ir labs, tad viņam nav problēmu samaksāt īres maksu
salonā, bet, ja frizieris ir iesācējs, tad salons viņam vajadzīgs,
lai izveidotu savu klientūru. «Jā, zinu, ka katru gadu tik un tik
jauno frizieru iegūst specialitāti, bet, ticiet man, no viņiem labi
ja viens ir spējīgs strādāt. Tāpēc arī veidojas šī situācija, ka
frizieri ir, bet, ko pieņemt darbā, nav,» uzskata D.Potapenko.

«Pāris reižu esam pieņēmuši pie sevis jaunos speciālistus, bet
pieredze ir ļoti rūgta – ārkārtīgi reti starp viņiem ir tādi,
kuriem var ļaut apkalpot klientu. Manuprāt, tas būtiskākais, ka
cilvēks – šodienas jaunais speciālists – ir ļoti mainījies,
salīdzinot ar to, kāds bija jaunais frizieris pirms gadiem. Šodien
visi uzreiz pēc skolas beigšanas sevi uzskata par meistariem –
vairums nesaprot, ka arods ir jāattīsta, līmenis jāsasniedz praksē.
Tieši tas ir jauno darba ņēmēju lielākais trūkums,» spriež salona
«Rebeka» īpašniece Dace Niparte, kurai tā arī neizdevās atrast
frizieri savam salonam ar sludinājumu palīdzību. «Paši meklējām un
atradām savu bijušo meistarīti, kas nu ir pie mums
atgriezusies.»

Arī abi pārējie saloni atzīst, ka meklēto nav atraduši – jā,
frizieri zvana, interesējas, bet reāli strādāt nav gatavi. Tik, cik
to meistaru Jelgavā ir, tik ir: jauni klāt nāk ļoti reti, tāpēc
viņu meklēšana ir īsta laimes spēle. Lai gan salonos spriež, ka arī
šodien labs meistars varot nopelnīt 500 latu algu, bet tāds
viduvējs – no 150 latiem mēnesī.

Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto Ivars Veiliņš