22.6 °C, 2.4 m/s, 49 %

Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvs

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsSportsKails Nelsons: «Mums ir lieliska iespēja progresēt»
Kails Nelsons: «Mums ir lieliska iespēja progresēt»
11/12/2011

Augstākā līmeņa basketbols Jelgavā nav izzudis: šosezon mūsu pilsētu Latvijas Basketbola līgā (LBL) pārstāv klubs ar simbolisku nosaukumu – «Jelgava». Tā ir jauna un progresīva komanda, kurā ar 11. numuru spēlē otrais leģionārs pilsētas basketbola vēsturē – 203 centimetrus garais un 22 gadus vecais amerikāņu centra uzbrucējs Kails Reimonds Nelsons.

Ģirts Pommers

Augstākā līmeņa basketbols Jelgavā nav izzudis: šosezon
mūsu pilsētu Latvijas Basketbola līgā (LBL) pārstāv klubs ar
simbolisku nosaukumu – «Jelgava». Tā ir jauna un progresīva
komanda, kurā ar 11. numuru spēlē otrais leģionārs pilsētas
basketbola vēsturē – 203 centimetrus garais un 22 gadus vecais
amerikāņu centra uzbrucējs Kails Reimonds Nelsons.

Sarunā amerikāņu spēlētājs dalās iespaidos gan par savu karjeras
attīstību, gan to, cik veiksmīgi izdevies iekļauties Jelgavas
komandā.

Cik gadu vecumā sāki nodarboties ar
basketbolu?

Man šķiet, ka sāku spēlēt trešajā vai ceturtajā klasē. Atceros, ka
sākumā nemaz tik bieži laukumā netiku, spēle nevedās tā, kā to
vēlējos. Vēlāk uzlaboju savu sniegumu, un man ļāva spēlēt vairāk.
Vislabāk veicās koledžā (Nelsons spēlēja trešās divīzijas komandā
«Augustiana» – red.) – mums bija laba komanda, ar kuru izcīnījām
vairākas lieliskas uzvaras. Pēdējais gads šajā vidē man kā
sportistam deva ļoti daudz, sāku saprast, ka varu būt
profesionālis.

Kura ir tava pirmā profesionālā komanda?
Var teikt, ka mana karjera kā profesionālam spēlētājam sākās
Latvijā. Mans aģents piedāvāja braukt uz Latviju, jo viņš jau bija
atvedis Marku Periju, kurš šobrīd spēlē «VEF Rīga» vienībā – tātad
nebija tā, ka šī vieta man ir pilnīgi nezināma. Uz Latviju atbraucu
ar domu spēlēt Liepājā, taču tas īsti neizdevās. Nospēlēju vienu
spēli, treneris teica, ka būšu noderīgs, taču tad man nezināmu
iemeslu dēļ tomēr nācās meklēt jaunu komandu. «Jelgava» izrādīja
vislielāko interesi, un tā nu esmu te.

Ko vari teikt par mūsu pilsētas komandu?
Uzreiz jāsaka, ka komanda ir ļoti jauna, tieši tāpat kā galvenais
treneris, kuram šī ir pirmā profesionālā sezona. Mums ir daudz
cīņasspara un vēlme spēlēt. Jaunie spēlētāji treniņos mācās un ir
centīgi, tas, manuprāt, ir galvenais. Katru spēli mēs cenšamies
uzvarēt. Lai gan rezultāti pagaidām nav spīdoši, mums ir lieliska
iespēja progresēt kā komandai.

Kādas, tavuprāt, ir atšķirības starp Amerikas un Eiropas
basketbolu?

Jāsaprot, ka tas ir pilnīgi atšķirīgs basketbols. Cita taktika,
citādāk organizēta spēle aizsardzībā un uzbrukumā. Pāreja no
koledžas basketbola uz Eiropas basketbolu nav vienkārša, arī es
joprojām mēģinu pielāgoties, jo šis ir mans pirmais gads jaunā
vidē. Amerikā mēs spēlējām tā saukto «Run&Gun» (skrien un met –
red.) basketbolu, galveno uzsvaru liekot uz uzbrukumu un precīziem
metieniem. Šeit tomēr vairāk tiek piedomāts arī par to, lai tavs
grozs paliktu neskarts.

Kāds, tavuprāt, ir «Jelgavas» spēles
rokraksts?

Mēs līdzīgi kā koledžā spēlējam uzbrūkošu basketbolu – ātra bumbas
kustība un daudz metienu. Jāatzīst, ka arī man šāds stils iet pie
sirds, jo tas ir ļoti līdzīgs Amerikā piekoptajam, tādēļ vieglāk
adaptēties nekā tas būtu gadījumā, ja treneris galveno uzsvaru
liktu uz aizsardzību.

Kādi ir tavi personīgie mērķi? Vēlies kļūt par komandas
līderi?

Es vēlos sev izveidot veiksmīgu karjeru. Šis ir mans pirmais
profesionālais gads, vēl daudz jāmācās un jāaug, tieši tāpat kā šai
komandai. Pagaidām grūti pateikt, kā man klāsies nākotnē, taču,
manuprāt, jāturpina trenēties un augt meistarībā, tad arī
turpinājumam vajadzētu būt labam.

Ar kuru no vietējiem spēlētājiem tev ir labākais
kontakts?

Es dzīvoju kopā ar Artūru Dušeli, un jāatzīst, ka mēs lieliski
saprotamies – daudz runājam un palīdzam viens otram. Gribu uzsvērt,
ka komandā valda lieliska gaisotne, visi ir pozitīvi un draudzīgi,
nav iekšēju konfliktu un negāciju. Tas krietni atvieglo spēlēšanu
un kopīgu laika pavadīšanu.

Ko tu vari pateikt par komandas galveno treneri Kasparu
Vilcānu, jo bieži vien izskan viedoklis, ka viņš vēl nav gatavs
šādam līmenim. It sevišķi tas attiecas uz lēmumiem, kas tiek
pieņemti spēles izskaņā, piemēram, priekšpēdējā spēlē pret «Barsy»
komanda pagarinājumā lielā mērā zaudēja speciāli nerealizētu soda
metienu dēļ.

Viņš ir tieši tādā pašā situācijā kā vairums spēlētāju – pirmie
soļi profesi­onālajā basketbolā. Komandas iekšienē neviens viņu
nevaino un nedusmojas, visi saprot situācijas apstākļus. Viņš
joprojām uzticas mums, bet mēs uzticamies viņam – tas ir galvenais,
lai sekmīgi strādātu un virzītos uz priekšu.

Foto: Ivars Veiliņš