-0.4 °C, 4.4 m/s, 64.2 %

Kultūra

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsKultūra«Kalvei» jauniegūta pieredze Kiprā – daivings vienā no pasaules top 10 vietām
«Kalvei» jauniegūta pieredze Kiprā – daivings vienā no pasaules top 10 vietām
28/09/2014

Pēc atgriešanās no starptautiska folkloras deju festivāla Kiprā, LLU tautas deju ansambļa (TDA) «Kalve» dejotāji jūtas ne tikai nosauļojušies, bet arī guvuši gana daudz iespaidu turpmākajai sezonai. Lielākais piedzīvojums jauniešiem bija daivings vienā no pasaules top 10 vietām – virs nogrimuša kravas kuģa «Zenobia».

Ligita Vaita

Pēc atgriešanās no starptautiska folkloras deju
festivāla Kiprā, LLU tautas deju ansambļa (TDA) «Kalve» dejotāji
jūtas ne tikai nosauļojušies, bet arī guvuši gana daudz iespaidu
turpmākajai sezonai. Lielākais piedzīvojums jauniešiem bija
daivings vienā no pasaules top 10 vietām – virs nogrimuša kravas
kuģa «Zenobia».

Pagarināt vasaru Kiprā šogad bija iespēja 23 TDA «Kalve»
dejotājiem un mūziķiem, kas devās līdzi spēlēt festivāliem tik
ierasto dzīvo pavadījumu. Taču dejošana festivālā, kaut arī
būtiskākā, vienmēr ir tikai viena brauciena daļa, savukārt otra –
valsts un kultūras iepazīšana – ir atkarīga no pašiem jauniešiem.
Šoreiz «kalvēnieši» centās izbaudīt iespējami vairāk aktīvās ūdens
atpūtas iespējas, kas mūsu Baltijas jūrā būtu praktiski
neiespējamas vai nesamērīgi dārgas.

Lai strādātu un dzīvotu Kiprā, pietiek ar angļu un
krievu valodu

Lieta, kas pārsteidza uzreiz, bija kipriešu angļu valodas
zināšanas. «Jau iepriekš lasījām, ka Kiprā ap 90 procentiem
iedzīvotāju runā angliski, kas šķita neticami. Bet izrādījās vēl
vairāk – viņi runā ne tikai angliski, bet arī krieviski, jo tieši
tūristi no Krievijas, kas Kipru labprāt izvēlas kā kūrortu, ir
lielākais šīs nelielās salas ienākumu avots. Acīmredzot sapratuši,
ka viņiem vieglāk ir pielāgoties pašiem, nekā cerēt, ka tūristi
sāks runāt grieķu valodā,» secina dejotāji. Viņi piebilst, ka
lielākajos kūrortos arī reklāmas, norādes tiek tulkotas krieviski,
un uzraksts «šeit runā krieviski» var kļūt par kāda necila
veikaliņa bonusu un firmas zīmi.

Izrādās, iemīļota vieta arī latviešu
viesstrādniekiem

Kaut arī Kipru sevišķi sāpīgi skārusi Grieķijas krīze,
viesstrādnieku netrūkst. Un būtībā tas ir arī saprotams, jo uz
pakalpojumu vērstā ekonomika, iedzīvotāju labās angļu valodas
zināšanas un turklāt vēl siltais un patīkamais klimats ir laba
motivācija, lai Kipru izvēlētos par savu peļņas vietu.

«Visai ātri iepazināmies arī ar vismaz desmit latviešiem, kuri
jau vairākus gadus strādā un dzīvo Kiprā, un devušies turp,
protams, peļņas nolūkā. Daži gan šeit arī jau ir «ieprecējušies» un
palikuši pastāvīgā dzīvē,» tā dejotāji.

Jāpiebilst, ka tieši jauniepazītie Kipras latvieši un arī
vairāki dejotāju paziņas, kas dzīvo vai bieži uzturas Kiprā, bija
lielākie palīgi ekskursiju un dažādu izklaižu organizēšanā.

Nikosija – vieta, kur saduras divas naidīgas
nācijas

Kipras vēsture nav bijusi vienkārša, kas atspoguļojas joprojām.
Pagājušā gadsimta 80. gados Kiprā ienāca turki, ieņemot daļu
teritorijas un pašus kipriešus atspiežot uz Ziemeļiem. Kaut arī
turku Kipras daļu nav atzinusi neviena pasaules valsts, izņemot
Turciju, tā vienalga darbojas kā autonoma teritorija – ar savu
valodu, iedzīvotājiem, naudu un arī kultūru. Tas Kipras
iedzīvotājus nosacīti sadalījis grieķu un turku kipriešos.

«Kaut arī festivāla organizatori un citi grieķu kiprieši mums
ieteica pāri robežai nedoties un vispār par šīs nosacītās kopdzīves
tematiem runāja nelabprāt, nolēmām, ka slaveno «zaļo līniju» (tā to
sauc tikai tāpēc, ka kādam pie rokas gadījies zaļš rakstāmais, ar
ko novilkt līniju kartē) redzēt gribas. Tad nu ņēmām rokā pases un
kopā Kiprā iepazītu latviešu meiteni Elīnu devāmies pāri robežai,»
stāsta dejotāji. Jāpiebilst, ka, lai šķērsotu robežu, līdzi jābūt
pasei vai ID kartei, kā arī jāaizpilda neliela lapiņa, līdzīga
deklarācijai. Taču citādi pāri robežai tikt var bez aizķeršanās.
Runā gan, ka sarežģījumi var rasties, ja turku pusē pērk daudzos
pakaļdarinājumus, kas tur ir uz katra stūra. Tas ir veids, kā
kiprieši savā veidā aizsargājas no iedzīvotāju masveidīgas plūsmas
pāri robežai. Taču otrpus robežai «kalvēnieši» tikai pastaigāja pa
tirgu, iegāja musulmaņu mošejā, bet neko lieku nepirka. Tāpēc arī
atgriešanās grieķu Kipras daļā noritēja bez aizķeršanās.

Vēsturiski senākā Kipras daļa – turkiem

Kipras pamatiedzīvotājiem joprojām ir rūgtums uz turkiem par
zemju iekarošanu, taču jo īpaši tāpēc, ka ieņemta ir vēsturiski
skaistākā un nozīmīgākā valsts daļa. Tieši turku pusē apskatāmi
slavenākie vēsturiskie mūri, drupas, vārti un senās romiešu un
grieķu pilsētu drupas.

«Kalvei» gan izdevās apskatīt vienu no senajām pilsētām grieķu
Kipras daļā, netālu no pilsētas Limasolas. Tur nu gan viss
saglabājies kā pienākas – bijis gan amfiteātris, kas, starp citu,
joprojām darbojas, gladiatoru pagrabi, publiskās pirtis un citas
senajai pilsētai raksturīgas liecības.

Kā secina dejotāji, tieši senā pilsēta bija iemesls, kura dēļ
bija vērts doties uz Limasolu, jo pati piejūras pilsētiņa šķita
teju izmirusi – bez cilvēkiem un ar daudziem slēgtiem veikaliem.
Protams, viesnīcu bizness ir attīstīts arī šeit, taču pludmale
vairs nav ar tūristu iemīļotajām baltajām smiltīm, līdz ar to ne
tik pieprasīta.

Daivings – pārsteidzoši drošs, bet ne katram pa
spēkam

Šoreiz «Kalve» centusies brīvo laiku izmantot maksimāli
pilnvērtīgi, lai brīvās dienas piepildītu daudzveidīgiem
iespaidiem. Nodarbe, kas lielākajai daļai dejotāju paliks atmiņā
ilgam laikam, ir daivings. «Jau Latvijā esot, tika izpētītas
vairākas aktīvās atpūtas iespējas, un daivings nokļuva mūsu topa
augšgalā. Protams, paveicās arī iepazīties ar kādu latviešu puisi,
kurš strādā uz kuģa un ir daivinga instruktors. Skaidrs, ka viņa
uzdevums bija nopelnīt, bet, iespējams, bez viņa entuziasma mums
būtu bijis grūtāk «savākties»,» vērtē dejotāji. Tā nu 14 no visiem
23 braucējiem izbaudīja līdz šim nepiedzīvotus ūdens priekus, un
devās 12 metru dziļumā zem ūdens. «Kaut arī ne visiem izdevās tikt
līdz pašam zemākajam mērķim, iespaidus guva visi,» pārliecināti ir
dejotāji.

Jāpiebilst, ka konkrētā daivinga vieta ir viena no
pieprasītākajām Kipras krastos – vieta, kur 1980. gadā nogrimis
kuģa «Zenobia» vraks. Nu tā ir viena no iecienītākajām daivinga
vietām – jau «nobraucot» salīdzinoši nelielā dziļumā ir iespējams
redzēt nogrimušo vraku, tāpēc daivings kļūst arī izzinošs.
Brauciens ilga apmēram četras stundas, un uz 14 «kalvēniešiem»
strādāja divi daivinga instruktori. Ūdenī laidās pa vienam kopā ar
instruktoru. «Drošība šeit bija ļoti pārdomāta, jo nepietika tikai
ar drošības jautājumiem pirms paša procesa, kā arī drošības
instruktāžu. Atslēgas persona šeit ir instruktors, kuram pilnībā
jāuzticas – viņš nepārtraukti ir blakus, tur peldētāja roku un seko
līdzi ikvienām izmaiņām, tostarp acu skatienā vai rokas spiedienā,»
paskaidro dejotāji.

Festivālā goda vietā – izraēlieši un rumāņi

Uz Kipru «Kalve» devās ne jau lai iepazītu valsti, kas, protams,
nāca bonusā, bet galvenokārt lai piedalītos festivālā. Kirpā,
Larnakā, norisinājās 9. Starptautiskais Vidusjūras folkloras
festivāls, kurā tika aicināti arī Latvijas dalībnieki. Tiesa,
«Kalve» nebija pirmā no Latvijas, kas iepazina Vidusjūras salas
viesmīlību, līdz šim festivālā piedalījušies vairāki vidējās
paaudzes deju kolektīvi.

Festivāla būtība ir aicināt Vidusjūras valstu pārstāvjus, taču,
lai to kuplinātu, tiek pieaicināti dalībnieki arī no citām pasaules
valstīm. Šoreiz starp dalībniekiem bija Kipras, Grieķijas un Krētas
(arī Grieķijas), Gruzijas, Rumānijas, Bulgārijas, Ēģiptes,
Izraēlas, Lietuvas, Latvijas. Tiesa, jāpiebilst, ka daļa kolektīvu
gan bija Kiprā dzīvojošie, kuri apvienojušies savas dzimtās zemes
kultūras biedrībās un kolektīvos.

Vērtējot citu valstu sniegumu, «Kalvei» iespaidīgākie šķita
rumāņi un izraēlieši, taču izraēliešu dejas stils bija visai tāls
no folkloras dejām, drīzāk tas līdzinājās šova vai kordebaleta
dejai, turpretī rumāņu dejotāji pārsteidza ar īpašu precizitāti un
sinhronumu tieši sarežģītās tautas dejās.

 Olīvas – visapkārt un ikvienā
produktā

Olīveļļa, marinētas olīvas, olīvu ziepes, pastas un viss cits
neiedomājamais, kā sastāvā ir olīvas – tie nu ir suvenīri, kas
nopērkami visās malās un nonāca arī «kalvēniešu» ceļojumu koferos.
Tāpat, protams, goda lieta bija izmēģināt vietējo stipro dziru
zivaniu.

Taču kā lielākie suvenīri dejotājiem paliks bildes, sevišķi no
daivinga un pludmales pasākumiem, kā arī atmiņas, kas ļaus «Kalves»
vēsturē ielikt vēl vienu punktiņu uz kartes.

 

Foto: no dejotāju arhīva