4.8 °C, 5.5 m/s, 81.1 %

Izglītība

Katrai mentalitātei sava loma komandā
06/03/2008

Viena komanda, viens mērķis, bet tik dažādi cilvēki – tā varētu teikt par jebkuru sporta veidu, taču šoreiz vairāk par futbolu. Sarunā ar futbola klubu «Jelgava» un «Viola» treneri Daini Kazakēviču izzināsim, kādi integrācijas procesi iespējami un kādi norisinās vienā komandā.

Kristīne Langenfelde

Viena komanda, viens mērķis, bet tik dažādi cilvēki – tā
varētu teikt par jebkuru sporta veidu, taču šoreiz vairāk par
futbolu. Sarunā ar futbola klubu «Jelgava» un «Viola» treneri Daini
Kazakēviču izzināsim, kādi integrācijas procesi iespējami un kādi
norisinās vienā komandā.

«Futbolā integrācija ir acīmredzama,» uzsver D.Kazakēvičs,
piebilstot, ka te var saskatīt gan etnisku, gan sociālu, gan
sabiedrības integrāciju.

Futbols krieviem,
basketbols latviešiem
Iespējams, daudziem būtu grūti izskaidrot, kāpēc vēsturiski ilgus
gadus tā bija iegājies, ka futbolu biežāk spēlēja krievu tautības
cilvēki, bet basketbolu – latvieši.
D.Kazakēvičam ir sava atbilde. «Kad es pats sāku spēlēt, komandā
starp 35 puišiem tikai trīs bija latvieši. Kāpēc? Tam ir
vēsturiskas saknes – savulaik visbiežāk futbola treneri bija krievu
tautības, tāpēc viņi ap sevi arī pulcināja krievu jauniešus. Kas
notika pagalmos? Tur tas pats – krievu puiši pulcējās un spēlēja.
Ja sētā bija viens vai divi latvieši, tad viņus ievilka tai lokā,
bet citādi komandas kodols bija krievu tautības,» atceras
D.Kazakēvičs.
Taču situācija mainās. «Tagad pēc ilgāka pārtraukuma notiek tāds kā
lūzums – nu jau treneri ir arī latvieši, tāpēc futbolu vairs nevar
saukt par vienas tautības spēli,» spriež D.Kazakēvičs.
Vēl vairāk – tagad jau pat esot grūti nodalīt, kurš kuras tautības
spēlētājs. «To praktiski nejūt – krievu jaunieši jau tā
integrējušies sabiedrībā, ka brīvi runā un saprot latviski, tāpēc
trenerim varbūt pat grūti būtu pateikt, ka tautības atšķiras. It
sevišķi, ja bērns nāk no jauktas ģimenes, – tad tas ir vēl
neiespējamāk,» stāsta D.Kazakēvičs.
Treneris ir pamanījis vēl kādu pavisam citu problēmu. «Ja
krievvalodīgajiem bērniem sen jau kā nav problēmu sarunāties un
saprast latviešu valodu, tad izrādās, ka lielais vairums latviešu
puišu tā ap gadiem 15 krievu valodu neprot. Un tas noteikti ir
mīnuss. Iedomājieties, mēs bieži spēlējam Austrumeiropā, daudzviet
sarunu valoda ir tieši krievu, bet latviešu bērns to nesaprot.
Manuprāt, jebkuras valodas zināšanas cilvēku tikai bagātina, un tas
būtu jānovērtē,» uzsver D.Kazakēvičs.

Mentalitātei ir nozīme
Tomēr, ja valodas barjeras vairs nepastāv, tas nenozīmē, ka citādi
nav jūtama dažādo tautību saspēle komandā. Treneris atzīst, ka tas
ir jūtams, turklāt pat būtiski. «Nenoliedzami, slāvu tautības
cilvēki ir mazliet agresīvāki, varbūt pat futbolam piemērotāki. Ar
to arī varētu izskaidrot, kāpēc tik ilgus gadus futbolu pie mums
vairāk spēlēja krievu puiši. Savukārt latvieši – pacietīgāki,
mērķtiecīgāki. Ja krievu tautības zēniem agrāk sāk interesēt
jauniešu dzīve, meitenes un varbūt pat rodas doma futbolu pamest,
tad latvieši ir noturīgāki. Taču, ja mēs skatāmies uz komandu
kopumā, tad šīs atšķirības noteikti ir ieguvums. Nu padomājiet, ja
komandā visi būtu pārāk agresīvi vai gluži otrādi – pārāk apdomīgi.
Ir vajadzīgs šis balanss, un to lieliski var panākt, izmantojot
dažādās mentalitātes – uzbrucējam jābūt ātrākam, agresīvākam, bet
aizsargam – varbūt apdomīgākam. Es pat dažkārt treniņos mēdzu
komandas sadalīt: vienā latvieši, otrā krievu tautības spēlētāji un
tad skatos. Jā – šī atšķirība ir manāma. Tāpēc lieliski, ka mums ir
šāda iespēja komandu veidot no atšķirīgu raksturu un mentalitāšu
spēlētājiem,» saka treneris, piebilstot, ka komandas attiecībās gan
šīs atšķirības nekad nav jūtamas. «Tas ir sports, mums ir vieni
mērķi, uzdevumi – te neviens netiek dalīts pēc tautības. Arī paši
jaunieši to nekādi neakcentē. Tieši to jau arī sauc par
integrāciju, un futbolā to lieliski var novērot – mēs esam vienota
komanda.»

Futbolistus mudina domāt
Ja tautību integrācija futbolā būtu skaidra, tad sociāla vai
sabiedriska integrācija kādam varētu šķist ne tik acīmredzama, taču
treneris pierāda pretējo. «Mēs uzņemamies sociālu atbildību par
katru – bērnu vai pieaugušo, kurš iesaistās mūsu klubos. Mūsu
galvenais mērķis, it sevišķi bērniem, nav visaugstākie sasniegumi
un balvas, bet gan vēlme sagatavot viņus pieaugušo dzīvei,» uzskata
D.Kazakēvičs, piebilstot, ka ne velti vēlāk mazie futbolisti ieņem
augstus amatus dažādās sfērās – viņi ir labi banku darbinieki,
uzņēmēji, speciālisti. «Kāpēc? Tāpēc, ka mēs viņus mācām organizēt
savu laiku. Viņu ikdiena ir piepildīta, un, ja cilvēks ir pieradis
uz kaut ko tiekties, nevis sēdēt un vaimanāt par to, ka kaut kas
neizdodas, viņš to ar tikpat labiem rezultātiem spēs sasniegt
jebkurā dzīves jomā, ne tikai futbolā,» tā treneris.
Taču, ja daudzviet dzirdēts, ka sportistiem mēdz būt visai lielas
atlaides, piemēram, skolā, tad D.Kazakēvičs saka ko citu. «Mums ir
ļoti būtiski, lai mūsu kluba dalībnieki būtu vispusīgi. Jauniešu
grupās mums ir ļoti strikti noteikumi – ja skolā esi nesekmīgs, tev
tiek dots pārbaudes laiks, ja nespēj sekmes uzlabot, tevi no kluba
atskaita. Un tas atkal tiek darīts tikai viņu pašu labā. Mums ir
jādomā par to, kas notiks ar šo cilvēku pēc tam, kad sportista
gaitas būs aiz muguras. Viņam būs jāspēj sekmīgi integrēties
sabiedrībā, atrast savu jomu. Nav retums, ka profesionāls sportists
beidz karjeru un vienkārši nodzeras, jo nespēj atrast savu vietu.
Es negribu piedzīvot brīdi, kad futbolists aiziet no sporta un nāk
pie trenera ar jautājumu – ko man tagad darīt, es taču neko citu
neprotu?! Tieši tāpēc mēs mudinām viņu domāt. Arī pieaugušos. No
mūsu pieaugušo kluba viens futbolists spēlē jau augstākajā līgā –
profesionāli, taču es joprojām viņam saku: tev ir jāpabeidz
augstskola, jāiegūst izglītība, lai pēc karjeras beigām tev būtu
pamats zem kājām,» uzsver D.Kazakēvičs.