Šobrīd 81 Jelgavas Amatu vidusskolas un 129 Jelgavas Amatniecības vidusskolas audzēkņi ir mācību praksē. Viņi pieredzi smeļas dažādos uzņēmumos Jelgavā un tuvākajās pilsētās. Par to, cik veiksmīga un noderīga šī pieredze, gan praktikantiem, gan uzņēmējiem ir savs viedoklis. Viens savu prakses vietu nemaz nav redzējis, taču prakses dienasgrāmatā tomēr ir ieraksts, ka to apguvis; cits sūdzas, ka neko vairāk par katlu mazgāšanu nav darījis, savukārt cits ne tikai iemācās aroda pamatus, bet pēc prakses paliek arī strādāt uzņēmumā. Lielākā daļa uzņēmēju uzskata, ka jauniešiem ir jādod iespēja: «Mēs gatavojam potenciālos darbiniekus!» Šoreiz «Jelgavas Vēstnesī» par to, kā uzņēmēji vērtē praktikantus no profesionālajām skolām, kālab dod prakses vietu un ko sagaida no jauniešiem.
Ritma Gaidamoviča
Ļoti grūti atrast darbu, ja nav praktiskās pieredzes – šo patiesību zina visi, arī profesionālo skolu beidzēji, kuriem sava vieta darba tirgū jāizcīna. Labs pārejas posms varētu būt mācību prakse dažādos uzņēmumos, kur jaunietis pierāda savu varēšanu un prakses beigās nereti cer sagaidīt uzaicinājumu: «Vai paliksi strādāt?» Šāds sadarbības modelis tiek piekopts arī abās Jelgavas profesionālajās skolās, kur visu specialitāšu audzēkņi vismaz vienu reizi mācību laikā dodas praksē. Tiesa gan, uzņēmēji un audzēkņi neslēpj, ka prakses vietu atrast kļūst arvien grūtāk. Kāpēc? Tam ir vairāki izskaidrojumi – uzņēmēji nevēlas ar jauniešiem «krāmēties», jo tas prasa laiku un finanses, gadās jaunieši, kas neprot pat elementāras lietas, un tad «divritenis jāgudro no jauna». Taču uzrunātie darba devēji, pie kuriem jaunieši praktizējas, atzīst, ka arī paši reiz bijuši iesācēji, un saprot, ka ir jāpalīdz. Uzņēmējiem svarīgi ir piedalīties izglītības procesā. «Jā, tā savā ziņā ir uzupurēšanās, taču arī morāls pienākums. Jaunajiem ir jāmācās, ir vajadzīga prakse un vēlreiz prakse. Tādā veidā mēs sagatavojam savus potenciālos darbiniekus,» atzīst SIA «Unisan» īpašnieks Imants Šneps. Pēdējā laikā jaunieši arvien vairāk sākuši novērtēt doto iespēju, apzinās, ka šis nav ķeksīša pasākums, līdz ar to parādījusies lielāka motivācija, atzīst uzņēmēji.
«Ruļļus tīt māk, ar fēnu strādāt – ne»
Sabiedrībā joprojām valda uzskats, ka profesionālo izglītības iestāžu audzēkņi skolā tiek slikti sagatavoti, darba tirgum īsti derīgi nav, neko neprot. Jelgavas uzņēmēji gan saka: palēnām šis mīts tiekot lauzts. Skola dod iespēju, taču viss pārējais, tostarp, kā zināšanas tiek liktas lietā, atkarīgs no jaunieša. Ir praktikanti, kas stundās kārtis spēlējuši un neko nav dzirdējuši, bet ir arī tādi – ar ķērienu un saprašanu –, ka uzreiz var uzticēt ēst gatavošanu. «Mēs negaidām, lai skola sagatavo speciālistus katram mūsu darbgaldam, skaidrs, ka viņiem nav tādas tehniskās bāzes, turklāt katram uzņēmumam ir savs profils. Galvenais ir iemācīt vispārējas prasmes – ne tikai ēvelēt un darba drošības pamatus. Jāatzīst, ka pēdējā laikā sagatavotības ziņā gan nāk arvien labāki jaunieši,» tā SIA «Jelgavas mēbeles» direktors Māris Upenieks. Arī SIA «Signum» vadītājs Vitālijs Upenieks atzīst, ka neviena skola nevar sagatavot visiem dzīves gadījumiem, tāpēc jārēķinās, ka arī uzņēmējam jādod sava artava. Galvenais, ko uzņēmēji vēlas, ir dzirdīgas ausis, prasmīgas rokas. Salona «Lukss» īpašniecei Evai Klovānei gan ir pretējs viedoklis. «Zinu, ka frizieriem skolā ir laba bāze, taču švaki tie audzēkņi. Bēdīgi, ka meitene nemāk strādāt ar krāsu katalogu, pat nezina krāsu apli, kas ir pamatu pamats. Ņemot vērā, ka mācību frizētavu pārsvarā apmeklē pensionāri, ruļļus tīt viņa māk, bet ar fēnu strādāt – ne. Taču tagad pamatā izmanto fēnu,» uzskata E.Klovāne. Līdzīgs viedoklis ir arī modes nama «Tēma» saimniecei Daigai Latkovskai. Proti, viņa stāsta, ka ir gadījies strādāt ar jauniešiem, kas taisnu vīli nevar nošūt, kaut mācās par modelētājiem. «Jautāju, cik apģērba gabalus viņi skolā gada laikā uzšuj, un biju apbēdināta – tikai vienu vai divus. Kā tad viņš skolā var iemācīties šūt?! Un tad man nolaižas rokas – es taču nevaru viņiem vēl mācīt taisnu vīli šūt! Man nav rūpnieciskās ražošanas, kad simtiem bikšu staru jānošuj, un roka ietrenēsies,» saka D.Latkovska, piebilstot, ka saprot – kvalitāte nav pirmais, ko prasīt no praktikanta.
«Grib lielo naudas čemodānu un vaktē pulksteni»
Ne pie viena vien uzņēmēja audzēkņi nākuši ar lūgumu: «Ierakstiet man, ka praksi izgāju, un es eju mājās!», taču mūsu uzņēmēji norāda, ka to nepraktizē. Ir arī tādi jaunieši, kas atnāk, pastrādā, saprot, ka te nav nekāda medus maize, un pasaka, ka labāk aizies pie onkuļa, jo tur neliks tik daudz strādāt vai… neliks vispār. Atšķiras arī uzņēmēju attieksme – vieni jauniešus izmanto kā lēto darbaspēku, bet ir arī tādi, kas gatavo sev jauno kalvi vai arī ir ar atbildības sajūtu, vēlas, lai jaunietis ko iemācās – Latvijai neprašas nevajagot. Arī no praktikantiem saņemtas sūdzības: lika tikai grīdas mazgāt, slaucīt, kārtot. Taču uzņēmēji atzīst, ka tas ir pamatu pamats – darba vietai ir jābūt tīrai, protams, nevar pārspīlēt, taču gadoties pa jaunietim, kuram neko citu par sīkiem palīgdarbiem nevar uzticēt. «Ir gadījumi, kad viņš uzreiz grib būt šefpavārs, nevis pīrāgiem gaļu griezt. Labi! Uzticu gatavot banketa kūciņas, uzkodas, kas ir smalks pirkstu darbs. Un tad praktikants saprot, ka nespēj – nevar tik augstu uzreiz uzlēkt. Ir tomēr jāpārbauda, vai viņš maz nazi māk pareizi turēt,» tā kafejnīcas «Silva» saimniece Sandra Blūmane. «Ir jau indivīdi, kas atnāk un interesējas tikai par lielo naudas čemodānu, bet paši vaktē, kad pulkstenis būs 12 vai 17. Taču ar tādiem ātri tiekam galā. Man bija topošais apdares darbu speciālists, kurš līdz apdares darbiem tā arī netika. Viņš nemācēja reģipsi normāli pielikt, tad kāda vēl tur apdare?!» tā SIA «Būvnieks 07» vadītājs Andris Ručevskis. Savukārt kafejnīcas «Rausis» vadītāja Smaida Bāliņa atzīst, ka jauniešiem iet grūti ar rēķināšanu. «Nevaru 1. kursa studentam ļaut apsālīt karbonādes vai kotlešu masu sagatavot, kur 50 gramu vietā iebērs 500. To varam ļaut darīt, kad uzticība iemantota,» tā S.Bāliņa. Nereti atbildīgi darbi netiek doti arī tālab, lai nesabojātu uzņēmuma vārdu, jo viens piliens darvas var sabojāt visu medus mucu. Tā domā arī salona «Rebeka» īpašniece Dace Niparte. Viņa atzīst, ka, redzot topošo frizieru darbu, neceļas roka ļaut klientu apkalpot. Tālab labprātāk vispirms viņa prasmes pārbauda uz darbiniecēm vai ļauj jaunajam ņemt līdzi savus modeļus.
Savas atbalsta sistēmas
Uzņēmējiem nav obligāti jāmaksā praktikantiem, taču viņi var jauniešus atalgot. Ir uzņēmēji, kas tomēr izdomājuši savus bonusiņus, lai vairāk ieinteresētu jaunieti. Ir vietas, kur pēc labi padarīta darba samaksā, vietas, kur ļauj paēst pusdienas, uzēst kūciņas, vietas, kur ļauj strādāt ar uzņēmuma materiāliem, kas nereti nemaksā dažus latus, un izgatavot ko sev. Piemēram, frizētavās praktikanti var paši sapucēties, pārtikas uzņēmumos – paēst, ražošanas – izgatavot kādu priekšmetu vai auto darbnīcā saremontēt savu auto. Sava atbalsta sistēma ir arī «Jelgavas mēbelēm». Tur audzēkņiem ļauts, izmantojot uzņēmuma materiālus un resursus, sagatavot diplomdarbu. M.Upenieks stāsta, ka šādi te tapušas kumodes, krēsli, galdi, pat sekcijas. «Mūsuprāt, tas ir liels devums. Iedomājieties, ja visi materiāli jaunietim būtu jāpērk no savas kabatas, jāmeklē vieta, kur viņš to varēs izgatavot… Tas nav lēti,» tā M.Upenieks.
Visur tiek vērtēta praktikantu disciplīna, ieinteresētība, uzticētā veikšana ar pilnu atdevi un kvalitāte. Mūsu darba devēji ir iecietīgi pret to, ka praktikants ir iesācējs, un kā būtisku uzsver motivāciju, gatavību mācīties un iniciatīvu. Tāpat uzņēmumi pievērš uzmanību tam, kā praktikants iegūtās teorētiskās zināšanas izmanto praksē un cik vispār viņš aizdegas par izvēlēto profesiju. Viņiem ir arī savi ieteikumi, ko skolām un arī pašiem praktikantiem uzlabot, lai sadarbība veidotos pēc iespējas labāka.
Proti, kafejnīcas «Silva» saimniece Sandra Blūmane aicina jauniešus atcerēties, ka viņi praksē veido savu vizītkarti – tā ir kā paplašinātā darba intervija. «Viņš par sevi atstāj iespaidu. Ja arī jaunietis šeit nestrādās, tomēr ir jāparāda sevi no labākās puses, jo arī mēs varam sniegt rekomendācijas. Tas ir jāatceras: ja sabojāsi pirmo iespaidu, diez vai to būs iespējams mainīt,» tā S.Blūmane. Savukārt ražotāji skolas aicina apdomāties un nesniegt jauniešiem zināšanas tikai vienā šaurā virzienā. Šauro virzienu ierādīt esot uzņēmēju pienākums. No skolas tiek prasītas vispusējas prasmes. «Jelgavas mēbeļu» direktors Māris Upenieks rosina skolām lielāku akcentu likt uz vispārējo izglītību. «Diemžēl dažkārt jauniešiem ir šaurs redzesloks. Gadās audzēkņi, kas par lakām, krāsām zina visu, bet nezina, kas ir Ministru prezidents vai cik elektrība maksā. Dodiet praktikantus – darbu es viņiem iemācīšu, bet vispārējo izglītību lai māca skola,» tāds ir M.Upenieka viedoklis.
Jāteic, ka ne viens vien uzņēmējs uzteic mūsu skolu materiālo bāzi. SIA «Madara» tehniskais direktors Aivars Balbeks teic, ka atzinīgi vērtējams Jelgavas reģionālā Pieaugušo izglītības centra Metālapstrādes parks, kurā arī profesionālo skolu audzēkņiem ir iespēja mācīties. «Jelgavā ir ļoti laba materiāli tehniskā bāze. Ir tikai jāstrādā un jāmācās,» tā A.Balbeks. Vēl uzņēmēji būtu gatavi praktizēt Ukrainas pieredzi, proti, piedalīties kvalifikācijas eksāmenu pieņemšanā, jo kurš gan cits, ja ne uzņēmējs, aroda praktisko pusi zina vislabāk.
Foto: Ivars Veiliņš