-4.3 °C, 1 m/s, 89.8 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāKo Jelgavas uzņēmēji domā par praktikantiem?
Ko Jelgavas uzņēmēji domā par praktikantiem?
10/04/2011

Šobrīd 81 Jelgavas Amatu vidusskolas un 129 Jelgavas Amatniecības vidusskolas audzēkņi ir mācību praksē. Viņi pieredzi smeļas dažādos uzņēmumos Jelgavā un tuvākajās pilsētās. Par to, cik veiksmīga un noderīga šī pieredze, gan praktikantiem, gan uzņēmējiem ir savs viedoklis. Viens savu prakses vietu nemaz nav redzējis, taču prakses dienasgrāmatā tomēr ir ieraksts, ka to apguvis; cits sūdzas, ka neko vairāk par katlu mazgāšanu nav darījis, savukārt cits ne tikai iemācās aroda pamatus, bet pēc prakses paliek arī strādāt uzņēmumā. Lielākā daļa uzņēmēju uzskata, ka jauniešiem ir jādod iespēja: «Mēs gatavojam potenciālos darbiniekus!» Šoreiz «Jelgavas Vēstnesī» par to, kā uzņēmēji vērtē praktikantus no profesionālajām skolām, kālab dod prakses vietu un ko sagaida no jauniešiem.

Ritma Gaidamoviča

Šobrīd 81 Jelgavas Amatu vidusskolas un 129 Jelgavas
Amatniecības vidusskolas audzēkņi ir mācību praksē. Viņi pieredzi
smeļas dažādos uzņēmumos Jelgavā un tuvākajās pilsētās. Par to, cik
veiksmīga un noderīga šī pieredze, gan praktikantiem, gan
uzņēmējiem ir savs viedoklis. Viens savu prakses vietu nemaz nav
redzējis, taču prakses dienasgrāmatā tomēr ir ieraksts, ka to
apguvis; cits sūdzas, ka neko vairāk par katlu mazgāšanu nav
darījis, savukārt cits ne tikai iemācās aroda pamatus, bet pēc
prakses paliek arī strādāt uzņēmumā. Lielākā daļa uzņēmēju uzskata,
ka jauniešiem ir jādod iespēja: «Mēs gatavojam potenciālos
darbiniekus!» Šoreiz «Jelgavas Vēstnesī» par to, kā uzņēmēji vērtē
praktikantus no profesionālajām skolām, kālab dod prakses vietu un
ko sagaida no jauniešiem.

Ļoti grūti atrast darbu, ja nav praktiskās pieredzes – šo
patiesību zina visi, arī profesionālo skolu beidzēji, kuriem sava
vieta darba tirgū jāizcīna. Labs pārejas posms varētu būt mācību
prakse dažādos uzņēmumos, kur jaunietis pierāda savu varēšanu un
prakses beigās nereti cer sagaidīt uzaicinājumu: «Vai paliksi
strādāt?» Šāds sadarbības modelis tiek piekopts arī abās Jelgavas
profesionālajās skolās, kur visu specialitāšu audzēkņi vismaz vienu
reizi mācību laikā dodas praksē. Tiesa gan, uzņēmēji un audzēkņi
neslēpj, ka prakses vietu atrast kļūst arvien grūtāk. Kāpēc? Tam ir
vairāki izskaidrojumi – uzņēmēji nevēlas ar jauniešiem «krāmēties»,
jo tas prasa laiku un finanses, gadās jaunieši, kas neprot pat
elementāras lietas, un tad «divritenis jāgudro no jauna». Taču
uzrunātie darba devēji, pie kuriem jaunieši praktizējas, atzīst, ka
arī paši reiz bijuši iesācēji, un saprot, ka ir jāpalīdz.
Uzņēmējiem svarīgi ir piedalīties izglītības procesā. «Jā, tā savā
ziņā ir uzupurēšanās, taču arī morāls pienākums. Jaunajiem ir
jāmācās, ir vajadzīga prakse un vēlreiz prakse. Tādā veidā mēs
sagatavojam savus potenciālos darbiniekus,» atzīst SIA «Unisan»
īpašnieks Imants Šneps. Pēdējā laikā jaunieši arvien vairāk sākuši
novērtēt doto iespēju, apzinās, ka šis nav ķeksīša pasākums, līdz
ar to parādījusies lielāka motivācija, atzīst uzņēmēji.

«Ruļļus tīt māk, ar fēnu strādāt –
ne»

Sabiedrībā joprojām valda uzskats, ka profesionālo izglītības
iestāžu audzēkņi skolā tiek slikti sagatavoti, darba tirgum īsti
derīgi nav, neko neprot. Jelgavas uzņēmēji gan saka: palēnām šis
mīts tiekot lauzts. Skola dod iespēju, taču viss pārējais, tostarp,
kā zināšanas tiek liktas lietā, atkarīgs no jaunieša. Ir
praktikanti, kas stundās kārtis spēlējuši un neko nav dzirdējuši,
bet ir arī tādi – ar ķērienu un saprašanu –, ka uzreiz var uzticēt
ēst gatavošanu. «Mēs negaidām, lai skola sagatavo speciālistus
katram mūsu darbgaldam, skaidrs, ka viņiem nav tādas tehniskās
bāzes, turklāt katram uzņēmumam ir savs profils. Galvenais ir
iemācīt vispārējas prasmes – ne tikai ēvelēt un darba drošības
pamatus. Jāatzīst, ka pēdējā laikā sagatavotības ziņā gan nāk
arvien labāki jaunieši,» tā SIA «Jelgavas mēbeles» direktors Māris
Upenieks. Arī SIA «Signum» vadītājs Vitālijs Upenieks atzīst, ka
neviena skola nevar sagatavot visiem dzīves gadījumiem, tāpēc
jārēķinās, ka arī uzņēmējam jādod sava artava. Galvenais, ko
uzņēmēji vēlas, ir dzirdīgas ausis, prasmīgas rokas. Salona «Lukss»
īpašniecei Evai Klovānei gan ir pretējs viedoklis. «Zinu, ka
frizieriem skolā ir laba bāze, taču švaki tie audzēkņi. Bēdīgi, ka
meitene nemāk strādāt ar krāsu katalogu, pat nezina krāsu apli, kas
ir pamatu pamats. Ņemot vērā, ka mācību frizētavu pārsvarā apmeklē
pensionāri, ruļļus tīt viņa māk, bet ar fēnu strādāt – ne. Taču
tagad pamatā izmanto fēnu,» uzskata E.Klovāne. Līdzīgs viedoklis ir
arī modes nama «Tēma» saimniecei Daigai Latkovskai. Proti, viņa
stāsta, ka ir gadījies strādāt ar jauniešiem, kas taisnu vīli nevar
nošūt, kaut mācās par modelētājiem. «Jautāju, cik apģērba gabalus
viņi skolā gada laikā uzšuj, un biju apbēdināta – tikai vienu vai
divus. Kā tad viņš skolā var iemācīties šūt?! Un tad man nolaižas
rokas – es taču nevaru viņiem vēl mācīt taisnu vīli šūt! Man nav
rūpnieciskās ražošanas, kad simtiem bikšu staru jānošuj, un roka
ietrenēsies,» saka D.Latkovska, piebilstot, ka saprot – kvalitāte
nav pirmais, ko prasīt no praktikanta. 

«Grib lielo naudas čemodānu un vaktē
pulksteni»

Ne pie viena vien uzņēmēja audzēkņi nākuši ar lūgumu:
«Ierakstiet man, ka praksi izgāju, un es eju mājās!», taču mūsu
uzņēmēji norāda, ka to nepraktizē. Ir arī tādi jaunieši, kas atnāk,
pastrādā, saprot, ka te nav nekāda medus maize, un pasaka, ka labāk
aizies pie onkuļa, jo tur neliks tik daudz strādāt vai… neliks
vispār. Atšķiras arī uzņēmēju attieksme – vieni jauniešus izmanto
kā lēto darbaspēku, bet ir arī tādi, kas gatavo sev jauno kalvi vai
arī ir ar atbildības sajūtu, vēlas, lai jaunietis ko iemācās –
Latvijai neprašas nevajagot. Arī no praktikantiem saņemtas
sūdzības: lika tikai grīdas mazgāt, slaucīt, kārtot. Taču uzņēmēji
atzīst, ka tas ir pamatu pamats – darba vietai ir jābūt tīrai,
protams, nevar pārspīlēt, taču gadoties pa jaunietim, kuram neko
citu par sīkiem palīgdarbiem nevar uzticēt. «Ir gadījumi, kad viņš
uzreiz grib būt šefpavārs, nevis pīrāgiem gaļu griezt. Labi! Uzticu
gatavot banketa kūciņas, uzkodas, kas ir smalks pirkstu darbs. Un
tad praktikants saprot, ka nespēj – nevar tik augstu uzreiz uzlēkt.
Ir tomēr jāpārbauda, vai viņš maz nazi māk pareizi turēt,» tā
kafejnīcas «Silva» saimniece Sandra Blūmane. «Ir jau indivīdi, kas
atnāk un interesējas tikai par lielo naudas čemodānu, bet paši
vaktē, kad pulkstenis būs 12 vai 17. Taču ar tādiem ātri tiekam
galā. Man bija topošais apdares darbu speciālists, kurš līdz
apdares darbiem tā arī netika. Viņš nemācēja reģipsi normāli
pielikt, tad kāda vēl tur apdare?!» tā SIA «Būvnieks 07» vadītājs
Andris Ručevskis. Savukārt kafejnīcas «Rausis» vadītāja Smaida
Bāliņa atzīst, ka jauniešiem iet grūti ar rēķināšanu. «Nevaru 1.
kursa studentam ļaut apsālīt karbonādes vai kotlešu masu sagatavot,
kur 50 gramu vietā iebērs 500. To varam ļaut darīt, kad uzticība
iemantota,» tā S.Bāliņa. Nereti atbildīgi darbi netiek doti arī
tālab, lai nesabojātu uzņēmuma vārdu, jo viens piliens darvas var
sabojāt visu medus mucu. Tā domā arī salona «Rebeka» īpašniece Dace
Niparte. Viņa atzīst, ka, redzot topošo frizieru darbu, neceļas
roka ļaut klientu apkalpot. Tālab labprātāk vispirms viņa prasmes
pārbauda uz darbiniecēm vai ļauj jaunajam ņemt līdzi savus
modeļus.

Savas atbalsta sistēmas

Uzņēmējiem nav obligāti jāmaksā praktikantiem, taču viņi var
jauniešus atalgot. Ir uzņēmēji, kas tomēr izdomājuši savus
bonusiņus, lai vairāk ieinteresētu jaunieti. Ir vietas, kur pēc
labi padarīta darba samaksā, vietas, kur ļauj paēst pusdienas,
uzēst kūciņas, vietas, kur ļauj strādāt ar uzņēmuma materiāliem,
kas nereti nemaksā dažus latus, un izgatavot ko sev. Piemēram,
frizētavās praktikanti var paši sapucēties, pārtikas uzņēmumos –
paēst, ražošanas – izgatavot kādu priekšmetu vai auto darbnīcā
saremontēt savu auto. Sava atbalsta sistēma ir arī «Jelgavas
mēbelēm». Tur audzēkņiem ļauts, izmantojot uzņēmuma materiālus un
resursus, sagatavot diplomdarbu. M.Upenieks stāsta, ka šādi te
tapušas kumodes, krēsli, galdi, pat sekcijas. «Mūsuprāt, tas ir
liels devums. Iedomājieties, ja visi materiāli jaunietim būtu
jāpērk no savas kabatas, jāmeklē vieta, kur viņš to varēs
izgatavot… Tas nav lēti,» tā M.Upenieks.

Uzņēmēju ieteikumi

Visur tiek vērtēta praktikantu disciplīna, ieinteresētība,
uzticētā veikšana ar pilnu atdevi un kvalitāte. Mūsu darba devēji
ir iecietīgi pret to, ka praktikants ir iesācējs, un kā būtisku
uzsver motivāciju, gatavību mācīties un iniciatīvu. Tāpat uzņēmumi
pievērš uzmanību tam, kā praktikants iegūtās teorētiskās zināšanas
izmanto praksē un cik vispār viņš aizdegas par izvēlēto profesiju.
Viņiem ir arī savi ieteikumi, ko skolām un arī pašiem praktikantiem
uzlabot, lai sadarbība veidotos pēc iespējas labāka.

Proti, kafejnīcas «Silva» saimniece Sandra Blūmane aicina
jauniešus atcerēties, ka viņi praksē veido savu vizītkarti – tā ir
kā paplašinātā darba intervija. «Viņš par sevi atstāj iespaidu. Ja
arī jaunietis šeit nestrādās, tomēr ir jāparāda sevi no labākās
puses, jo arī mēs varam sniegt rekomendācijas. Tas ir jāatceras: ja
sabojāsi pirmo iespaidu, diez vai to būs iespējams mainīt,» tā
S.Blūmane. Savukārt ražotāji skolas aicina apdomāties un nesniegt
jauniešiem zināšanas tikai vienā šaurā virzienā. Šauro virzienu
ierādīt esot uzņēmēju pienākums. No skolas tiek prasītas vispusējas
prasmes. «Jelgavas mēbeļu» direktors Māris Upenieks rosina skolām
lielāku akcentu likt uz vispārējo izglītību. «Diemžēl dažkārt
jauniešiem ir šaurs redzesloks. Gadās audzēkņi, kas par lakām,
krāsām zina visu, bet nezina, kas ir Ministru prezidents vai cik
elektrība maksā. Dodiet praktikantus – darbu es viņiem iemācīšu,
bet vispārējo izglītību lai māca skola,» tāds ir M.Upenieka
viedoklis.

Jāteic, ka ne viens vien uzņēmējs uzteic mūsu skolu materiālo
bāzi. SIA «Madara» tehniskais direktors Aivars Balbeks teic, ka
atzinīgi vērtējams Jelgavas reģionālā Pieaugušo izglītības centra
Metālapstrādes parks, kurā arī profesionālo skolu audzēkņiem ir
iespēja mācīties. «Jelgavā ir ļoti laba materiāli tehniskā bāze. Ir
tikai jāstrādā un jāmācās,» tā A.Balbeks. Vēl uzņēmēji būtu gatavi
praktizēt Ukrainas pieredzi, proti, piedalīties kvalifikācijas
eksāmenu pieņemšanā, jo kurš gan cits, ja ne uzņēmējs, aroda
praktisko pusi zina vislabāk.

Foto: Ivars Veiliņš