«Ja man pirms trim gadiem jautātu, ar ko nodarbojas namu apsaimniekotāji, nevarētu atbildēt – mans priekšstats par to bija līdzvērtīgs nullei. Jā, zināju, ka tiek iekasēta apsaimniekošanas maksa, vairums iedzīvotāju neapmierināti ar izdarīto, un tas arī viss,» atzīst Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Nekustamā īpašuma pārvaldības programmas 3. kursa students Viktors Valainis.
Kristīne Langenfelde
Viņš būs viens no pirmajiem 60 studentiem, kas nākamgad grasās absolvēt RTU un iegūt diplomu nekustamo īpašumu pārvaldīšanas specialitātē.
Mājokļu tirgus vilinājums Kad RTU pirms trīs gadiem atvēra jauno programmu, lielākā daļa no studentiem nepretendēja uz izglītību vienā no tās specialitātēm – nekustamā īpašuma pārvaldīšana. Vairumam daudzsološāks šķita otrs virziens – nekustamā īpašuma vērtēšana, darījumu speciālists. «Loģiski, jo tas laiks sakrita ar lielo pirkšanas un pārdošanas bumu nekustamo īpašumu tirgū. Tas izklausījās ļoti perspektīvi – ienesīga joma, atbilstoša izglītība,» tā savu izvēli par labu RTU pamato arī V.Valainis. Taču situācija mainījās – mājokļu tirgus apsīka, un 3. kursā, kad no kopējās programmas bija jāizvēlas specialitāte, Viktors deva priekšroku apsaimniekošanai. «Protams, sākumā jau šķita: ko?! – es tagad mācīšos par sētnieku? Bet tikai tad, kad tev jau ir zināma bāze nekustamā īpašuma jautājumos, rodas arī sajēga par to, kas ir svarīgi,» spriež Viktors. Ne bez pierunāšanas Viktors tomēr nosliecās par labu apsaimniekošanai. «Tas, kas notika mājokļu tirgū, sāka apsīkt, un saproti, ka tā bija īslaicīga leiputrija, turpretim apsaimniekošana ir pakalpojums, kas būs nepieciešams vienmēr,» saka Viktors, piebilstot, ka jau tobrīd viņam bija piemēri, kad dažs labs, kurš ļoti sekmīgi darbojās nekustamā īpašuma tirgū, sāka pievērsties namu apsaimniekošanai. «Parunājot ar vienu otru, bija skaidrs – tā nav joma, kur uzreiz var miljonus grābt, taču tā ir stabila, kurā var darboties ilglaicīgi. Jā, arī viņi bija zaudējuši tos peļņas apmērus, ko ieguva no pirkšanas un pārdošanas, taču ieguva vairāk prognozējamu un plānojamu darbu,» uzsver Viktors.
Kur rodas nauda Šobrīd Viktors iziet savu pirmo praksi Jelgavas Nekustamā īpašuma pārvaldē (JNĪP) un saka: «Prakse no teorijas būtiski neatšķiras.» «Tā vienkārši papildina priekšstatu. Sāc saprast, kur rodas nauda, kur tā paliek, un tikai tad, ja cilvēkam ir teorētiskas zināšanas, viņš spēj arī praktiski šīs lietas saprast. Man tagad ir pilnīgi skaidrs, ka galvenā problēma ir tā, ka lielākajai daļai dzīvokļu īpašnieku nav ne mazākā priekšstata, kā darbojas namu apsaimniekotāji. Tur arī rodas neapmierinātība,» spriež Viktors. Studenti praktiskas iemaņas iegūst ne tikai praksē, bet arī mācību procesā, kad klātienē dažādos uzņēmumos tiek izzināts viens vai otrs process. «Jā, saprotu, ka jelgavniekiem droši vien šķiet, ka viņi par saviem dzīvokļiem maksā bargu apsaimniekošanas maksu, bet es, salīdzinot redzēto šeit un citur, droši varu apgalvot, ka Jelgavā maksa ir niecīga. Jāsaprot, ka nauda jau nerodas no nekā – apsaimniekotājs sniedz pakalpojumu tādā apmērā, kādā viņam tiek maksāts. Piemēram, ja privātai mājai jānomaina jumts, tad tas maksā tik, cik tas maksā, un saimnieks to saprot, bet daudzdzīvokļu mājās nez kāpēc cilvēkiem joprojām šķiet, ka kāds no malas nāks un salabos. Ir jāmaina domāšana,» tā Viktors. Viņš arī nespēj saprast, kā cilvēki var nenovērtēt padarīto. «Piemēram, 4. līnijas mājas siltināšana – viņiem Vācijas banka uzdāvina desmitiem tūkstošu, kas nav jāmeklē pašu kabatā, jau tagad ir skaidrs, ka par siltumu varēs ietaupīt 45 procentus no izmaksām, bet cilvēkiem atkal slikti. Viņi sūdzas par neiesētu zālienu. Bet tas taču bija siltināšanas projekts, nevis apzaļumošanas!» Taču Viktors piekrīt – lai mainītu cilvēku domāšanu, vajadzīgs laiks. «Dzīvokļa īpašniekam ir jājūtas kā saimniekam – ne tikai sava dzīvokļa, bet visas mājas. Viņam jāiesaistās procesos, jābūt interesei par to, kā uzlabot vidi sev apkārt,» piebilst Viktors.
Izliksim no dzīvokļa mājas vecāko Viena no lietām, kā Viktors saskata labāku kontaktu veidošanu starp apsaimniekotāju un dzīvokļu īpašniekiem, ir zināmas sistēmas ievērošana. «Šī sistēma pastāv arī Jelgavā, taču cilvēki to nevēlas ievērot. Ir jābūt vismaz kaut kādai kārtībai, kā lietas risināt – nav normāli, ja viens bļauj par jumtu, otrs par pagrabu. Māja – tas ir kopīpašums, tās iedzīvotājiem pirmām kārtām pašiem būtu jānonāk pie kopsaucēja, ko viņi vēlas savā īpašumā darīt. Tas ir mājas vecākā pienākums – izzināt problēmas, kopīgi nolemt, kas jāveic, un tad mājas vecākais vēršas pie apsaimniekotāja. Savukārt apsaimniekotājs piedāvā iespējamos risinājumus – tos meklē tik ilgi, līdz nonāk pie abpusēji izdevīga varianta, ko realizēt. Tas būtu loģisks ceļš,» spriež Viktors. Taču šobrīd visbiežāk notiek pilnīgi ačgārni – cilvēki katrs brēc par savu problēmu, bet rezultātu panākt ir praktiski neiespējami. «Esmu pabijis arī vairākās māju kopsapulcēs. Kas tur notiek? Tās tiešām ir šausmas. Pirmkārt, uz sapulcēm ierodas labi ja desmitā daļa no iedzīvotājiem, otrkārt, viņi cits caur citu bļauj un pilnīgi nesaprot, ko vēlas. Iedomājieties, kas notiktu, ja 15 000 dzīvokļu saimnieku katrs sāktu dot savus rīkojumus JNĪP – tas būtu haoss,» uzsver Viktors. Esot pieredzēti vēl trakāki gadījumi, piemēram, ierodas kādas mājas iedzīvotājs un saka: «Mājas vecākais neko nedara, tāpēc nolēmu, ka izliksim viņu no dzīvokļa, dzīvokli pārdosim, bet iegūto naudu ieguldīsim mājas remontdarbos.» «Kas vēl skaidrāk varētu apliecināt, ka lielai daļai cilvēku tiešām nav nekādas izpratnes par apsaimniekošanu,» nosaka Viktors.
Neprofesionāļus izspiedīs no tirgus Redzot, cik daudz nesakārtotu lietu vēl ir apsaimniekošanas jomā, Viktors spriež, ka zināmu kārtību ieviesīs jaunais dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums, kas drīzumā varētu stāties spēkā. «Apsaimniekotājs vairs nevarēs būt cilvēks «no ielas» – tiks izveidots speciāls apsaimniekotāju reģistrs, kurā tiks apkopota visa informācija par tā darbību: gan pozitīva, gan negatīva. Ja apsaimniekotājs nespēs tikt galā ar pienākumiem, savu darbību varēs beigt. Manuprāt, šāda kārtība noteikti stimulēs strādāt vēl labāk. Savs pluss būs arī tam, ka turpmāk katrai mājai būs sava lieta – visa informācija par katru paveikto darbu konkrētā mājā būs atspoguļota dokumentācijā. Jā, JNĪP tas nebūs nekāds jaunums, jo viņi jau pēc šāda principa strādā, taču citās pilsētās tas būs milzīgs ieguvums. Jelgavnieki varbūt to nenovērtē, bet es zinu piemērus, kad citviet jāiegūst informācija par kādu īpašumu, bet izrādās, ka vienīgais ko apsaimniekotājs var uzrādīt, ir septiņdesmitajos gados veikta inventarizācija. Un tad tiešām nav skaidrs, vai vispār mājā 30 gadu laikā kaut kas ir darīts un kur nauda palikusi. Latvijā joprojām netrūkst apsaimniekotāju, kas spēj vien iekasēt naudu, bet reāli darbi vispār nenotiek, jo pēc tam firma vienkārši pazūd ar galiem. Ceru, ka jaunais likums to izskaudīs. Iedomājieties, Rīgā, piemēram, maksā divus latus par kvadrātmetru, kas jelgavniekiem droši vien šķiet astronomiska summa, un tad vēl pazūd ar visu iekasēto. Esmu cilvēks no malas, kurš vienkārši vēro notiekošo – ja iedzīvotājiem šķiet, ka arī JNĪP grābj naudu kabatās, tad ticiet, ka nekas tāds nenotiek. Biežāk pārvalde iegulda savu naudu, lai norēķinātos par pakalpojumiem, par kuriem iedzīvotāji palikuši parādā,» nosaka Viktors.
Nepatīk? Nomaini Viņš spriež, ka labi būtu pārņemt arī igauņu praksi – proti, Igaunijā jau sen kā katra darbība, ko veic apsaimniekotājs, ir smalki reglamentēta. «Kas notiek pie mums? Piemēram, jānomaina stāvvads – atnāk speciālisti, nomaina, bet tad izrādās, ka kāds gribēja, lai izdara vēl to vai šito. Ja ir reglaments, tad tur ļoti precīzi norādīts, kas tiek saprasts ar, piemēram, stāvvada nomaiņu. Tas ir skaidrs kā dzīvokļu īpašniekiem, tā apsaimniekotājam, un tur vairs nevar būt pretenziju, ja kaut kas nav nošpaktelēts vai aizkrāsots – tas jau ir papildu darbs, par ko arī papildu jāmaksā. Neapšaubāmi, cilvēka faktoram ir ļoti būtiska nozīme un ne visi vienu un to pašu darba uzdevumu saprot un izpilda vienādi – tieši tāpēc, lai izvairītos no neapmierinātības par paveikto, reglaments noder,» stāsta Viktors. Vienlaikus gan viņš uzsver, ka jebkurā gadījumā cilvēkiem, kas ir neapmierināti ar savu apsaimniekotāju, ir iespēja to nomainīt. «Tas ir normāls process. Jā, arī Jelgavā. Un līdz ar jauno likumu pieļauju, ka arī jūsu pilsētā radīsies jauni apsaimniekotāji – konkurence neapšaubāmi ir vajadzīga, jo bez tās tiek kropļots tirgus. Taču nedomāju, ka šajā ziņā piedzīvosim kādu bumu. Atceraties, ar kādu domu tika izveidots JNĪP? Tas bija pagaidu variants, līdz apsaimniekošanu pārņemtu privātais sektors, taču uzņēmēji nebija gatavi ienākt apsaimniekošanas tirgū, jo citas sfēras bija peļņu nesošākas. Arī šobrīd apsaimniekošana nav nekāda zelta bedre, taču, cītīgi strādājot un panākot iedzīvotāju uzticību, rentablu uzņēmējdarbību izveidot šajā jomā noteikti ir iespējams,» spriež Viktors.
16.7 °C,
1.7 m/s,
98.6 % 
16.7 °C,
1.7 m/s,
98.6 %