17 °C, 2.8 m/s, 71.3 %

Pilsētā

Ko?! – par sētnieku mācīties?
05/06/2008

«Ja man pirms trim gadiem jautātu, ar ko nodarbojas namu apsaimniekotāji, nevarētu atbildēt – mans priekšstats par to bija līdzvērtīgs nullei. Jā, zināju, ka tiek iekasēta apsaimniekošanas maksa, vairums iedzīvotāju neapmierināti ar izdarīto, un tas arī viss,» atzīst Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Nekustamā īpašuma pārvaldības programmas 3. kursa students Viktors Valainis.

Kristīne Langenfelde

«Ja man pirms trim gadiem jautātu, ar ko nodarbojas namu
apsaimniekotāji, nevarētu atbildēt – mans priekšstats par to bija
līdzvērtīgs nullei. Jā, zināju, ka tiek iekasēta apsaimniekošanas
maksa, vairums iedzīvotāju neapmierināti ar izdarīto, un tas arī
viss,» atzīst Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Nekustamā īpašuma
pārvaldības programmas 3. kursa students Viktors
Valainis.

Viņš būs viens no pirmajiem 60 studentiem, kas nākamgad grasās
absolvēt RTU un iegūt diplomu nekustamo īpašumu pārvaldīšanas
specialitātē.

Mājokļu tirgus vilinājums
Kad RTU pirms trīs gadiem atvēra jauno programmu, lielākā daļa no
studentiem nepretendēja uz izglītību vienā no tās specialitātēm –
nekustamā īpašuma pārvaldīšana. Vairumam daudzsološāks šķita otrs
virziens – nekustamā īpašuma vērtēšana, darījumu speciālists.
«Loģiski, jo tas laiks sakrita ar lielo pirkšanas un pārdošanas
bumu nekustamo īpašumu tirgū. Tas izklausījās ļoti perspektīvi –
ienesīga joma, atbilstoša izglītība,» tā savu izvēli par labu RTU
pamato arī V.Valainis.
Taču situācija mainījās – mājokļu tirgus apsīka, un 3. kursā, kad
no kopējās programmas bija jāizvēlas specialitāte, Viktors deva
priekšroku apsaimniekošanai. «Protams, sākumā jau šķita: ko?! – es
tagad mācīšos par sētnieku? Bet tikai tad, kad tev jau ir zināma
bāze nekustamā īpašuma jautājumos, rodas arī sajēga par to, kas ir
svarīgi,» spriež Viktors.
Ne bez pierunāšanas Viktors tomēr nosliecās par labu
apsaimniekošanai. «Tas, kas notika mājokļu tirgū, sāka apsīkt, un
saproti, ka tā bija īslaicīga leiputrija, turpretim apsaimniekošana
ir pakalpojums, kas būs nepieciešams vienmēr,» saka Viktors,
piebilstot, ka jau tobrīd viņam bija piemēri, kad dažs labs, kurš
ļoti sekmīgi darbojās nekustamā īpašuma tirgū, sāka pievērsties
namu apsaimniekošanai. «Parunājot ar vienu otru, bija skaidrs – tā
nav joma, kur uzreiz var miljonus grābt, taču tā ir stabila, kurā
var darboties ilglaicīgi. Jā, arī viņi bija zaudējuši tos peļņas
apmērus, ko ieguva no pirkšanas un pārdošanas, taču ieguva vairāk
prognozējamu un plānojamu darbu,» uzsver Viktors.

Kur rodas nauda
Šobrīd Viktors iziet savu pirmo praksi Jelgavas Nekustamā īpašuma
pārvaldē (JNĪP) un saka: «Prakse no teorijas būtiski
neatšķiras.»
«Tā vienkārši papildina priekšstatu. Sāc saprast, kur rodas nauda,
kur tā paliek, un tikai tad, ja cilvēkam ir teorētiskas zināšanas,
viņš spēj arī praktiski šīs lietas saprast. Man tagad ir pilnīgi
skaidrs, ka galvenā problēma ir tā, ka lielākajai daļai dzīvokļu
īpašnieku nav ne mazākā priekšstata, kā darbojas namu
apsaimniekotāji. Tur arī rodas neapmierinātība,» spriež
Viktors.
Studenti praktiskas iemaņas iegūst ne tikai praksē, bet arī mācību
procesā, kad klātienē dažādos uzņēmumos tiek izzināts viens vai
otrs process. «Jā, saprotu, ka jelgavniekiem droši vien šķiet, ka
viņi par saviem dzīvokļiem maksā bargu apsaimniekošanas maksu, bet
es, salīdzinot redzēto šeit un citur, droši varu apgalvot, ka
Jelgavā maksa ir niecīga. Jāsaprot, ka nauda jau nerodas no nekā –
apsaimniekotājs sniedz pakalpojumu tādā apmērā, kādā viņam tiek
maksāts. Piemēram, ja privātai mājai jānomaina jumts, tad tas maksā
tik, cik tas maksā, un saimnieks to saprot, bet daudzdzīvokļu mājās
nez kāpēc cilvēkiem joprojām šķiet, ka kāds no malas nāks un
salabos. Ir jāmaina domāšana,» tā Viktors.
Viņš arī nespēj saprast, kā cilvēki var nenovērtēt padarīto.
«Piemēram, 4. līnijas mājas siltināšana – viņiem Vācijas banka
uzdāvina desmitiem tūkstošu, kas nav jāmeklē pašu kabatā, jau tagad
ir skaidrs, ka par siltumu varēs ietaupīt 45 procentus no izmaksām,
bet cilvēkiem atkal slikti. Viņi sūdzas par neiesētu zālienu. Bet
tas taču bija siltināšanas projekts, nevis apzaļumošanas!»
Taču Viktors piekrīt – lai mainītu cilvēku domāšanu, vajadzīgs
laiks. «Dzīvokļa īpašniekam ir jājūtas kā saimniekam – ne tikai
sava dzīvokļa, bet visas mājas. Viņam jāiesaistās procesos, jābūt
interesei par to, kā uzlabot vidi sev apkārt,» piebilst
Viktors.

Izliksim no dzīvokļa
mājas vecāko
Viena no lietām, kā Viktors saskata labāku kontaktu veidošanu starp
apsaimniekotāju un dzīvokļu īpašniekiem, ir zināmas sistēmas
ievērošana. «Šī sistēma pastāv arī Jelgavā, taču cilvēki to nevēlas
ievērot. Ir jābūt vismaz kaut kādai kārtībai, kā lietas risināt –
nav normāli, ja viens bļauj par jumtu, otrs par pagrabu. Māja – tas
ir kopīpašums, tās iedzīvotājiem pirmām kārtām pašiem būtu jānonāk
pie kopsaucēja, ko viņi vēlas savā īpašumā darīt. Tas ir mājas
vecākā pienākums – izzināt problēmas, kopīgi nolemt, kas jāveic, un
tad mājas vecākais vēršas pie apsaimniekotāja. Savukārt
apsaimniekotājs piedāvā iespējamos risinājumus – tos meklē tik
ilgi, līdz nonāk pie abpusēji izdevīga varianta, ko realizēt. Tas
būtu loģisks ceļš,» spriež Viktors.
Taču šobrīd visbiežāk notiek pilnīgi ačgārni – cilvēki katrs brēc
par savu problēmu, bet rezultātu panākt ir praktiski neiespējami.
«Esmu pabijis arī vairākās māju kopsapulcēs. Kas tur notiek? Tās
tiešām ir šausmas. Pirmkārt, uz sapulcēm ierodas labi ja desmitā
daļa no iedzīvotājiem, otrkārt, viņi cits caur citu bļauj un
pilnīgi nesaprot, ko vēlas. Iedomājieties, kas notiktu, ja 15 000
dzīvokļu saimnieku katrs sāktu dot savus rīkojumus JNĪP – tas būtu
haoss,» uzsver Viktors.
Esot pieredzēti vēl trakāki gadījumi, piemēram, ierodas kādas mājas
iedzīvotājs un saka: «Mājas vecākais neko nedara, tāpēc nolēmu, ka
izliksim viņu no dzīvokļa, dzīvokli pārdosim, bet iegūto naudu
ieguldīsim mājas remontdarbos.»
«Kas vēl skaidrāk varētu apliecināt, ka lielai daļai cilvēku tiešām
nav nekādas izpratnes par apsaimniekošanu,» nosaka Viktors.

Neprofesionāļus
izspiedīs no tirgus
Redzot, cik daudz nesakārtotu lietu vēl ir apsaimniekošanas jomā,
Viktors spriež, ka zināmu kārtību ieviesīs jaunais dzīvojamo māju
pārvaldīšanas likums, kas drīzumā varētu stāties spēkā.
«Apsaimniekotājs vairs nevarēs būt cilvēks «no ielas» – tiks
izveidots speciāls apsaimniekotāju reģistrs, kurā tiks apkopota
visa informācija par tā darbību: gan pozitīva, gan negatīva. Ja
apsaimniekotājs nespēs tikt galā ar pienākumiem, savu darbību varēs
beigt. Manuprāt, šāda kārtība noteikti stimulēs strādāt vēl labāk.
Savs pluss būs arī tam, ka turpmāk katrai mājai būs sava lieta –
visa informācija par katru paveikto darbu konkrētā mājā būs
atspoguļota dokumentācijā. Jā, JNĪP tas nebūs nekāds jaunums, jo
viņi jau pēc šāda principa strādā, taču citās pilsētās tas būs
milzīgs ieguvums. Jelgavnieki varbūt to nenovērtē, bet es zinu
piemērus, kad citviet jāiegūst informācija par kādu īpašumu, bet
izrādās, ka vienīgais ko apsaimniekotājs var uzrādīt, ir
septiņdesmitajos gados veikta inventarizācija. Un tad tiešām nav
skaidrs, vai vispār mājā 30 gadu laikā kaut kas ir darīts un kur
nauda palikusi. Latvijā joprojām netrūkst apsaimniekotāju, kas spēj
vien iekasēt naudu, bet reāli darbi vispār nenotiek, jo pēc tam
firma vienkārši pazūd ar galiem. Ceru, ka jaunais likums to
izskaudīs. Iedomājieties, Rīgā, piemēram, maksā divus latus par
kvadrātmetru, kas jelgavniekiem droši vien šķiet astronomiska
summa, un tad vēl pazūd ar visu iekasēto. Esmu cilvēks no malas,
kurš vienkārši vēro notiekošo – ja iedzīvotājiem šķiet, ka arī JNĪP
grābj naudu kabatās, tad ticiet, ka nekas tāds nenotiek. Biežāk
pārvalde iegulda savu naudu, lai norēķinātos par pakalpojumiem, par
kuriem iedzīvotāji palikuši parādā,» nosaka Viktors.

Nepatīk? Nomaini
Viņš spriež, ka labi būtu pārņemt arī igauņu praksi – proti,
Igaunijā jau sen kā katra darbība, ko veic apsaimniekotājs, ir
smalki reglamentēta. «Kas notiek pie mums? Piemēram, jānomaina
stāvvads – atnāk speciālisti, nomaina, bet tad izrādās, ka kāds
gribēja, lai izdara vēl to vai šito. Ja ir reglaments, tad tur ļoti
precīzi norādīts, kas tiek saprasts ar, piemēram, stāvvada nomaiņu.
Tas ir skaidrs kā dzīvokļu īpašniekiem, tā apsaimniekotājam, un tur
vairs nevar būt pretenziju, ja kaut kas nav nošpaktelēts vai
aizkrāsots – tas jau ir papildu darbs, par ko arī papildu jāmaksā.
Neapšaubāmi, cilvēka faktoram ir ļoti būtiska nozīme un ne visi
vienu un to pašu darba uzdevumu saprot un izpilda vienādi – tieši
tāpēc, lai izvairītos no neapmierinātības par paveikto, reglaments
noder,» stāsta Viktors.
Vienlaikus gan viņš uzsver, ka jebkurā gadījumā cilvēkiem, kas ir
neapmierināti ar savu apsaimniekotāju, ir iespēja to nomainīt. «Tas
ir normāls process. Jā, arī Jelgavā. Un līdz ar jauno likumu
pieļauju, ka arī jūsu pilsētā radīsies jauni apsaimniekotāji –
konkurence neapšaubāmi ir vajadzīga, jo bez tās tiek kropļots
tirgus. Taču nedomāju, ka šajā ziņā piedzīvosim kādu bumu.
Atceraties, ar kādu domu tika izveidots JNĪP? Tas bija pagaidu
variants, līdz apsaimniekošanu pārņemtu privātais sektors, taču
uzņēmēji nebija gatavi ienākt apsaimniekošanas tirgū, jo citas
sfēras bija peļņu nesošākas. Arī šobrīd apsaimniekošana nav nekāda
zelta bedre, taču, cītīgi strādājot un panākot iedzīvotāju
uzticību, rentablu uzņēmējdarbību izveidot šajā jomā noteikti ir
iespējams,» spriež Viktors.