3.9 °C, 2.4 m/s, 79.1 %

Izglītība

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsIzglītībaKurpnieki, kas nespriež par tevi pēc apaviem
Kurpnieki, kas nespriež par tevi pēc apaviem
15/05/2008

«Zābakus jau esmu noglabājusi tālākos plauktos, taču vakar, šķirojot apavus, pamanīju, ka kurpēm nodiluši papēži. Atnesu salabot, jo tās man tādas «ejošas»,» «Jelgavas Vēstnesim» atklāj Mārīte, kurpniekam Andrim Kondrātam sniedzot trīs vasarīgu kurpīšu pārus. «Ja tas ir iespējams, uzlieciet, lūdzu, metāla papēdīšus,» viņa saka, un meistars ar krītu atzīmē «vainu». Gatavas būs rīt.

Sintija Čepanone

«Zābakus jau esmu noglabājusi tālākos plauktos, taču vakar,
šķirojot apavus, pamanīju, ka kurpēm nodiluši papēži. Atnesu
salabot, jo tās man tādas «ejošas»,» «Jelgavas Vēstnesim» atklāj
Mārīte, kurpniekam Andrim Kondrātam sniedzot trīs vasarīgu kurpīšu
pārus. «Ja tas ir iespējams, uzlieciet, lūdzu, metāla papēdīšus,»
viņa saka, un meistars ar krītu atzīmē «vainu». Gatavas būs
rīt.

Pulkstenis ir knapi pāri astoņiem, bet apavu darbnīcā Svētes ielā
jau valda darba duna. «Strādāju jau no septiņiem – tik vēlu sāku,
jo pašlaik darba mazāk. Cilvēkiem vienkārši nav naudas, un to izjūt
arī kurpnieki,» Andris atklāj, ka dažkārt, īpaši pēc algas dienām
nākas sākt strādāt jau pulksten piecos no rīta – visbiežāk klienti
vēlas, lai apavi būtu salaboti ja ne tajā pašā, tad vismaz nākamajā
dienā. Un tad ir pamatīgi «jāsarauj», lai gan ne vienmēr visiem
sanāk izdabāt. «Klienti nereti domā – viens divi, un kārtībā! Taču,
lai salabotu atsevišķus apavus, vajag pat vairākas dienas,» viņš
nosaka.

«Mūžīgā mašīna»
vecajā krogā
Agrāk namiņā netālu no autoostas, kur jau pāris gadu atrodas apavu
darbnīca, bija alus bārs, un meistars stāsta, ka sākumā vienam
otram iereibušam ne reizi vien nācies skaidrot, ka nu tā vairs nav.
Jau kādus sešus septiņus gadus tur «saimnieko» kurpnieki Andris un
Olga Kondrāti, un apavu darbnīca ir viņu privātais bizness. Andris
šo arodu kā māceklis apguvis pirms gadiem vienpadsmit, arī Olga
daudzus gadus nostrādāja apavu ateljē. Turklāt kurpnieki bijuši arī
viņas vecvecāki.
Ienākot darbnīcā, degunā iesitas līmes smaka, bet kurpnieki saka –
viņi to vairs nejūt. Ziemā gan tā ir izteiktāka, īpaši no agra
rīta, bet vasarā – durvis vaļā, un telpas izvēdinās.
Andris darbā ierodas agrāk, Olga – mazliet vēlāk. «Man vairāk darba
ir rudenī un ziemā, jo galvenokārt strādāju ar šujmašīnu – pāršuju
rāvējslēdžus, iešuju zābakus, ja valkātājam tie par platu, vai
nogriežu tos, ja par garu. Protams, sašuju arī atplīsušās vīles un
lieku ielāpiņus,» stāsta Olga un iedarbina veco speciāli apavu
šūšanai paredzēto «Singer». To abi kurpnieki sauc par «mūžīgo
mašīnu» – tā, jau krietni lietota, savulaik nopirkta pēc
sludinājuma un, kā smej meistari, kalpos vēl vismaz 200 gadus.
«Vajadzētu nopirkt elektrisko šujmašīnu, jo vecās «Singer» adata
nav īsti piemērota vasaras apaviem – vajag smalkāku,» spriež
Olga.  Pašlaik viņa rosās ap puszābaciņiem, kas izrādās gana
piņķerīgs un laikietilpīgs darbs. «Mūsdienās, šķiet, apavus taisa,
nedomājot par to, ka kādreiz tos vajadzēs labot. Tagad pat –
jāizārda teju viss zābaks, lai varētu nošūt vienu vīli,» saka
kurpniece.

Labo pat 25 gadus
vecus apavus
Bet Andris tikmēr kādām «laiviņām» uz papēžiem ar otiņu klāj
speciālo krāsu. Taču parasti viņš vienlaikus labo vairākus apavus –
kamēr vienam žūst līme, citu var izjaukt. Tagad darba materiālu
izvēle ir plaša, turklāt nu vairs nav jābrauc uz Rīgu, lai tos
iegādātos – divas reizes nedēļā piegādātāji tos atved paši. Un
meistariem ir gan speciālā apavu līme, gan kaučuka, metāla un citi
kurpju papēži, ādas gabaliņi ielāpiem, rāvējslēdži – vienvārdsakot
viss, kas nepieciešams apavu labošanai.
Kaut arī diena, ko pavadām apavu darbnīcā, pēc kurpnieku teiktā, ir
mierīga, Andrim darāmā netrūkst – tikko apsēžas, lai pieķertos klāt
citam apavu pārim, tā ienāk klients, un kurpniekam jāpieņem
pasūtījums. «Pazaudēju kurpei papēdi,» saka šīs apavu darbnīcas
pastāvīgā kliente Oksana un atklāj, ka parasti cenšas vasaras
apavus salabot ziemā, un otrādi, jo, mainoties sezonām, kurpniekam
darāmā ir daudz vairāk, tādēļ apavus nākas gaidīt pat vairākas
dienas.
Pēc brīža ienāk vēl viens klients, tad vēl viens un vēl viens, un
Andris teic, ka pāris desmiti cilvēku pa dienu atnāk, taču, cik
kurpju atnes, viņš neņemas skaitīt – dažs labot atnes vairākus
pārus, dažs, uzzinot cenu, apsver – ieguldīt vecajās kurpēs vai
tomēr iegādāties jaunas. «Lielākoties jau nolemj ieguldīt, jo labus
jaunus apavus nopirkt ir ļoti grūti. Piemēram, pagājušajā nedēļā
laboju zābakus, kam ir kādi 20 – 25 gadi. Labot nes arī vecākus,
īpaši pensionāri. Viņi ir gatavi maksāt prāvu naudas summu, lai
tikai salabotu apavus, kas viņiem der kā uzlieti,» skaidro
Andris.
Plauktā pamanām savādu ierīci, uz kuras uzmaukts kāds sportisku
kurpju pāris. Un Andris teic: «Tas ir apavu stiepjamais. Ļoti
pieprasīta ierīce, īpaši, kad zābaku sezonu nomaina kurpju un apavi
berž, turklāt, cik var noprast, Jelgavā citur tādas nav – klienti
pat mēnesi rindā gatavi gaidīt, lai tikai apavus varētu pastiept
platumā vai garumā.» Izrādās, ka kurpes vispirms samitrina un tad
divas trīs dienas tur uzmauktus ierīcei. Par daudz izstiept nav
gadījies, bet par maz – gan. «Ir tādi apavi, kuri, tikko noņemti no
ierīces, saraujas atpakaļ gluži kā gumija,» viņš teic.
Abiem katra diena ir saplānota – katrs zina, cik daudz var izdarīt,
un tik arī uzņemas. «Stundā var papēžus nomainīt apmēram desmit
apavu pāriem, toties vienam ielāpam aiziet pat četras piecas
stundas. Arī līmēšana aizņem ilgāku laiku. Pāršūt rāvējslēdzi var
vidēji divdesmit minūšu laikā, bet gadās šim darbam patērēt pat
pusotru stundu…» tā kurpnieki, piebilstot, ka dažreiz jau arī
gribas paslinkot.

Kurpnieks
sievai liek
gaidīt rindā
Olga un Andris pēc pieredzes zina teikt, ka apavu valkātāji ir
dažādi – kāds salabot atnes netīrus apavus, kāds desmit centimetru
augstu papēdi pamanījies nodeldēt līdz pieciem. Kāds par kurpnieka
veikumu ir priecīgs, cits tikmēr neapmierināts purpina. Ir tādi,
kuri uz darbnīcu apavus atnes, bet pakaļ tiem tā arī neatnāk.
«Līdzekļus, laiku, darbu esam ieguldījuši, bet nekā…» Andris
atklāj, ka nesen, kad darbnīcā taisīts remonts, daži pāri, kas
plauktā bija pavadījuši jau vairākus gadus, vienkārši izmesti. Bet
tagad jau atkal vienā stūrī sāk krāties saimnieku «aizmirstās»
kurpes…
Uz jautājumu, cik tad patiess ir apgalvojums par kurpniekiem bez
kurpēm, Olga un Andris smaidot atbild: «Ļoti patiess.» Taču tas
galvenokārt tāpēc, ka kurpnieki sev apavus praktiski nevar nopirkt.
«Apavu pirkšana man ir tīrās šausmas! Ieraugu izskatīgus apavus par
diezgan lielu naudu, taču, papētot tuvāk, saprotu, ka tie ir
vienreiz lietojami. Ja paveiksies – trīs četras reizes varēšu
uzvilkt. Kurpnieks domā perspektīvā – šo kurpi nevarēs salabot, šo
varēs vien salīmēt, un tā, izvērtējot katru sīkumu, var arī palikt
basām kājām,» neslēpj Olga. Un jau vēl otra lieta – viņai apavus
parasti labo vīrs, taču atlaides neesot – arī sievai kurpes salabo
rindas kārtībā! «Vienīgi meitas – septiņgadīgā Karīna un 16 gadus
vecā Iveta – ir mazliet privileģētākā stāvoklī,» saka kurpnieka
sieva.

Diendienā ir kopā
«Ziniet, es jau sen vairs necenšos par cilvēku spriest pēc apaviem
– ir gadījies, ka teju izšķīdušas kurpes labot atnes noskrandis
vīrs, bet pēc tam pa logu redzu – iekāpj džipā,» saka Olga.
Viņa teic, ka mūsdienās arī apavu cenai vairs nav nozīmes – tagad
nopirkt labus apavus ir ļoti grūti un dažkārt par pieciem latiem
iegādātie kalpo ilgāk un vieglāk salabojami nekā par 100 nopirktie.
«Tieši tāpēc mēs vienmēr klientam atgādinām, lai, iegādājoties
apavus, nepazaudē čeku, jo tad vismaz var veikt garantijas remontu.
Citādi var gadīties, ka jau pēc pāris dienām pie mums jānes labot
ļoti dārgus apavus,» Andris neslēpj – gribam vai ne, bet remonts
paliek remonts, un to nevar acīm noslēpt!
Olga teic, ka dažkārt jau uznāk apnikums augu dienu noņemties ap
kurpēm un zābakiem, taču šo gadu laikā tikai vienu reizi esot bijis
tā, ka uz darbu iet vispār negribas. «Es mīlu savu darbu!» saka
Olga. Un viņai piekrīt arī Andris, piebilstot: «Daži jau brīnās, kā
mēs tā diendienā varam abi būt kopā, bet nav tik traki!» Izrādās,
par kurpēm ne darbā, ne mājās viņi nerunā – vien, ja vajadzīgs
padoms, kā vienu vai otru lietu labāk salabot. «Ir taču tik daudz
citu tēmu, par ko runāt!» abi nosmej, ka nereti tieši darbā,
labojot apavus, izdodas atrisināt kādu mājas problēmu.
Jautāti, kas kurpniekiem darbā sniedz vislielāko gandarījumu,
Andris atbild: «Kurpnieka arods ir ļoti radošs – dažkārt krietni
nākas palauzīt galvu, domājot, kā labāk salabot apavus, piemēram,
kādam ielāpiņu var uzlikt tā, ka defekts pārvēršas par efektu. Kad
tas izdodas un klients to novērtē, tad gan ir patiess prieks.»