18 °C, 3.4 m/s, 50.3 %

Pilsētā

Lai izbēgtu no vientulības
24/04/2008

Uz dienas centru «Atbalsts» ik dienu ceļu mēro ap 18 cilvēku – galvenokārt viņi šurp nāk, lai izbēgtu no vientulības, kas viņus sagaida mājās.

Kristīne Langenfelde

Uz dienas centru «Atbalsts» ik dienu ceļu mēro ap 18
cilvēku – galvenokārt viņi šurp nāk, lai izbēgtu no vientulības,
kas viņus sagaida mājās.

Te gan ir kāda būtiska atšķirība no dienas centra «Integra». Proti,
«Atbalsts» paredzēts cilvēkiem ar psihiskās veselības traucējumiem,
tāpēc, lai viņus šeit uzņemtu, jāuzrāda psihiatra nosūtījums.
Sociālā darbiniece Inese Mežavilka stāsta, ka šeit saturīgi pavadīt
dienas nāk cilvēki, kuriem psihiskas saslimšanas sākušās dzīves
laikā. Parastā shēma ir vienkārša – cilvēku skar slimība, viņš
ārstējas un, kad hospitalizācija vairs nav nepieciešama, viņš kā
alternatīvu mājas dzīvei var izvēlēties dienas centru. «Visbiežāk
tie ir cilvēki, kas dzīvo vieni – mājās viņus neviens negaida,
dienas rit vienmuļi, bet centrā mēs palīdzam to dažādot, mācām
sadzīvot ar savu slimību. Pārsvarā cilvēks apzinās savu problēmu un
zina arī simptomus, kas liecina par slimības saasināšanās
tuvošanos. Arī mēs pēc slimību vēstures to jau spējam pamanīt un
zinām, kad cilvēkam atkal nepieciešams hospitalizēties. Regulāri
sekojam arī līdzi tam, lai viņi lietotu ārstu izrakstītos
medikamentus. Taču ikdienā viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs – ar
savām prasmēm, saviem trūkumiem,» spriež I.Mežavilka.
Jautāti, kas ir tas, kas viņus piesaista «Atbalstam», dalībnieki
visi kā viens saka – šeit nav garlaicīgi. «Mēs dziedam, dejojam,
dodamies uz baseinu peldēt, sportojam, apmeklējam izstādes,
koncertus, braucam ekskursijās – paši mēs to nevarētu izdarīt,»
cits caur citu sauc «Atbalsta» apmeklētāji.
Arī šeit viņi gūst jaunas iemaņas un prasmes – visbiežāk gan tāpēc,
ka, saudzējot viņus, mājās visus pienākumus viņu vietā centies
izdarīt kāds cits. Piemēram, Imants nesen zaudējis mammu, kas visu
mūžu par viņu rūpējusies. Un, lai arī pieaugušais vīrietis jau sen
kā pats spētu sevi apkopt, izrādās, ka tieši te viņš pirmo reizi
klājis galdu. «Nu bija jau tā, ka visu manā vietā darīja
mamma,  bet izrādās, ka es varu arī pats. Patiesībā es tiešām
varu pats tikt galā ar visu – vienīgi man tā atmiņa slikta,» nosaka
Imants.
Savukārt Anatolijs, vīrs ap 50, «Atbalstā» iecelts par galveno
dežurantu. Tas nozīmē, ka viņa pienākums ir izveidot grafiku,
skatīties, lai visi to ievēro. Viņš pats atzīst, ka tā ir liela
atbildības izjūta, taču vienlaikus ir ļoti patīkami, ka viņš var
būt noderīgs. «Ko es daru mājās? Sēžu un skatos televizoru. Cik tad
ilgi tā var dzīvot? Šeit ir fantastiski darbinieki, ļoti laba
atmosfēra, interesantas nodarbes – ar prieku nāku uz centru,»
piebilst Anatolijs.
Lai arī ik pa laikam kāda veselības stāvoklis uzlabojas un viņš ir
spējīgs atgriezties patstāvīgā dzīvē, atrodot darbu, pārsvarā gan
klientu loks šeit mainās maz. «Ir jāsaprot, ka šo cilvēku slimība
ir hroniska – tā var mazināties un atkal uzplaiksnīt, tāpēc ne
vienmēr brīdī, kad šķiet, nu jau tiešām atbalsts vairs nav
nepieciešams, tā tas arī ir,» saka I.Mežavilka, piebilstot gan, ka
par tiem apmeklētājiem, kas tiešām atrod savu vietu dzīvē, paši
spēj sadzīvot ar slimību, paši par sevi pilnībā parūpēties un nonāk
atpakaļ darba tirgū, ir vislielākais prieks. «Tad mēs tiešām esam
sasnieguši savu visaugstāko uzdevumu,» tā I.Mežavilka.